Foto — Renē Altrovs (Renee Altrov, Wader)

Iespējams, pagājušās ziemas aukstākajā dienā es gāju pa saulaino, taču sasalušo Kadriorgas parku Prezidenta kancelejas virzienā, juzdama nelielu satraukumu. Mans plānotājs jau vairākas nedēļas man atgādināja: «Intervija ar Prezidentu». Kas par dīvainu valsti, es nodomāju, tuvodamās Kadriorgas pilij… tu vari vienkārši aiziet pie Prezidenta. Izejot drošības pārbaudi un citas procedūras, es attapos Tomasa Hendrika Ilvesa birojā.

Intervijas Helēna Tammemē 9. jūnijs, 2014

Mēs jau laikus bijām vienojušies runāt par kultūru kopumā. Iepriekšējā vakarā Tonu Kaljuste (Tõnu Kaljuste) bija saņēmis savu pirmo «Grammy» balvu. Prezidents lielīja fonā skanošo mūziku: «Tā ir džeza mūziķu grupa, kas interpretē 18. gadsimta itāliešu garīgo mūziku. Es tikko iedevu Kaljustem šo ierakstu dāvanā, un viņam tas ļoti patika!» Viņš arī deva savu atļauju runāt par visu un visiem. Es nolasīju pirmo jautājumu, ko biju sagatavojusi, noliku lapu blakus savai kafijas krūzei… un tur tā palika visu intervijas laiku.

Jūsu zināšanas IT un kiberaizsardzības jomā savienojumā ar atvērtu attieksmi pret jaunatni un mūsdienu kultūru ir iezīmējušas visai novatorisku ainu par jums kā valstsvīru. Iespējams, tādēļ jūs neesat īsti kļuvis par «tautas cilvēku». Kas jums lika izvēlēties šo ceļu?

Esmu rūpīgi sekojis Igaunijas attīstībai IT jomā kopš neatkarības atgūšanas, jo jau toreiz es saskatīju iespēju tur, kur mums atklājās vienlīdzīgs izejas punkts ar visiem pārējiem. Pats pirmais pārlūks «Mosaic» parādījās 1993. gadā. Salīdzinājumā ar lielām valstīm kā Somija, Vācija, ASV u.c., kur jau 500 gadu pastāv attīstīta infrastruktūra — plaši ceļi un tilti —, IT nozarē mēs bijām vienlīdzīgi. Es nodomāju, ka tas ir kaut kas, kam ir vērts pievērst īpašu uzmanību, un esmu to darījis visu šo laiku.

Runājot par kultūru… [domā] Nav jēgas lietas samākslot — ja visu dzīvi esi guvis no kaut kā baudu, tu tā arī turpināsi. Tu nevari viltot savas kultūras intereses — un es tiešām nedomāju par to, ko kāds cits izvēlētos. Ja man kas patīk, es to noskatīšos vai noklausīšos, taču es to nedarīšu, ja nejutīšos tajā ieinteresēts. Ir jāpaliek cilvēciskam arī, ja esi prezidents. Kāpēc man būtu jādara kaut kas, kas man nesagādā prieku?!

Kibertelpas parādīšanās, kam bijāt liecinieks deviņdesmitajos, ir ievērojami izmainījusi mūsu kultūras pieredzi un kultūru kopumā. Ko jūs par to domājat?

Šī kopiena, kuru veido igauņi, vācieši, amerikāņi un visi citi, nav neliela avangardistu grupiņa — tā ir pilnīgi jauna, plaša vide, pateicoties kibertelpai. Šī pieejamība ir palīdzējusi Igaunijai kļūt ievērojami internacionālākai, un tā bija iespēja, ko es saskatīju pirms divdesmit gadiem. Nekas nav salīdzināms ar iespēju izrauties no aizspriedumiem un iet vienā solī ar pārējo pasauli. Mums nav nepieciešami starpnieki — katrs var lasīt to, ko vēlas.

Viens veids, kā kļūt par līdzvērtīgu pasaules daļu, ir būt klāt. Mana pieredze ārpolitikā un Eiropas Parlamentā ir pierādījusi, ka dažas valstis var būt lielākas par mums ar lielāku iedzīvotāju skaitu un spēcīgāku armiju, taču tas nenozīmē, ka viņas ir zinošākas — ko viņas dažreiz mēdz piemirst. Arī lielie dažreiz noriet.

Igauņiem nav ierasts būt atvērtiem jaunām pieredzēm. Vai igauņu kultūra var kļūt optimistiskāk noskaņota pret jaunievedumiem?

Kāpēc te ir tik daudz veiksmīgu «start–up» biznesu? Tam ir daudz iemeslu. Viens no tiem ir vide, izglītība — esam pieredzējuši divdesmit «Tīģera lēciena» gadu, kas nozīmē, ka visās skolās internets ir bijis pieejams kopš 1998. gada, un vienmēr atrodas tie 3 procenti, kas vēlas zināt, kā lietas darbojas. Cits faktors — daudz svarīgāks — ir tajā, ka kāds jau ir pierādījis, ka ir iespējams būt veiksmīgam. Mums bija «Skype», un tagad mums ir tūkstošiem gados jaunu igauņu, kas bija liecinieki šim veidam, kā kļūt atpazīstamiem.

To ir ļoti interesanti vērot. Atšķirībā no Silīcija ielejas loģikas, kur universitātes un uzņēmumi atrodas viens otram blakus un cilvēki strādā fiziski kopā, mums ir tas, ko mēs saucam par «igauņu mafiju» — daži cilvēki Silīcija ielejā, daži Ņujorkā un Londonā, Jevgēņijs Kabanovs Tartu. Viņi visi savā starpā sazinās un palīdz viens otram. Šajā kopienā ir lieliska sadarbība. Un tas apgāž seno stereotipu par to, ka igauņi nestrādā kopā vai ka «viena igauņa mīļākais ēdiens ir cits igaunis». Tas ir ļoti efektīvs modelis, kas īpaši palīdzējis sasniegt rezultātus IT sektorā.

Kāds labi pazīstams cilvēks nesen paziņoja, ka igauņu IT sasniegumi ir mīts. Viņš apgalvoja, ka tā nav taisnība — taču, atvainojiet, šajā gadījumā viņiem nav sajēgas, kas notiek pasaulē! Jāatzīst, ka mīts izrādījās kaut kas pilnīgi cits — kas līdzīgs negaidīti veiksmīgai interneta «memei». Situācija var mainīties, taču šajā brīdī mums ir izdevies pieslēgties kolektīvajai pasaules apziņai. Tāpat kā Sietla kļuva par «grunge» kustības bastionu, Igaunijā daudz kas notiek IT jomā, un tas būtu jānovērtē! [Kļūst manāmi iekarsis: «Es pašlaik runāju par tik daudzām lietām!»]

Piemēram, padomājiet par to, kā parādījās SMS ziņas — tas bija tikai idejas uzmetums, ko pievienoja «Nokia» mobilajiem tālruņiem, un tobrīd neviens neko dižu par to nedomāja. Tomēr tā lieta aizgāja, pateicoties kautrīgiem somu puišiem, kas izvēlējas meitenēm sūtīt īsziņas, nevis zvanīt. Tas, ko vēlos teikt, ir tas, ka igauņi var izvairīties no tiešas sarunas viens pret vienu, taču mēs esam atvērti komunikācijai. Es arī dodu priekšroku rakstiskai komunikācijai — es drīzāk sūtīšu SMS vai e–pastu, nekā pacelšu klausuli, lai piezvanītu.

Kas būtu kultūras ekvivalents «Tīģera lēciena» programmai?

[Brīdi domā.] Grūti pateikt… Es redzu, ka no mazas kultūras pasaulē izlauzties ar mūziku ir vieglāk nekā ar literatūru. Ir bijis maz autoru, kam tas izdevies, piemēram, Sofijai Oksanenai. Tomēr ir daži, kam tas ir sanācis — piemēram, Anselma Hollo tulkojumi Jāna Krosa romāniem «Ķeizara trakais» un «Profesora Martensa aizbraukšana». Šīm grāmatām nav izdevies sasniegt masas, taču tās slavēja kritiķi. Protams, ja jums ir labas darba attiecības ar lielisku tulkotāju, tas ir šajā gadījumā ir ļoti svarīgi.

Man šķiet — īpaši ņemot vērā, ka Kaljuste tikko ieguva «Grammy» —, ka igauņiem ir vajadzīga atzinība no ārpuses, pirms viņi novērtē pašu māksliniekus.

Noteikti! Tas attiecas ne tikai uz māksliniekiem — mums arī citās jomās ir nepieciešama šāda atzinība. Lai gan arī ne vienmēr. Te ir divi aspekti. Pirmkārt, mēs paši sev pietiekami neuzticamies. Arvo Pērtam bija jāgūst panākumi visā pasaulē, pirms mēs attapāmies šeit Igaunijā, ka, hei, viņš ir mūsējais! Mēs visu laiku gaidām, kad kāds atnāks un pateiks: jā, jūs esat paveikuši labu darbu. No otras puses, ir zāles pļāvēja fenomens — tiklīdz kāds ir pacēlies virs pārējiem, mēs cenšamies viņu apgriezt.

Vai tas ir raksturīgi tieši igauņiem vai cilvēkiem kopumā?

Es to nesauktu par tieši igauņu pazīmi — būtībā tā drīzāk ir ziemeļnieciskā mentalitāte. Varbūt tam ir kāds sakars ar to, ka esam bijuši atslēgti no pārējās pasaules tik ilgu laiku. Citas kultūras patiesi atbalsta savējos un lepojas ar savu cilvēku panākumiem.

Ir tāda norvēģu grāmata, kas formulēja Jantes likumu un ir īpaši populāra Ziemeļvalstīs. Viena likuma daļa apgalvo: «Tev nebūs domāt, ka vari kaut ko izdarīt labāk par citiem; tev nebūs domāt, ka vispār vari izdarīt ko atšķirīgu.» [Tev nebūs domāt, ka esi kas īpašs. Tev nebūs domāt, ka esi tikpat labs kā mēs. Tev nebūs domāt, ka esi gudrāks par pārējiem. Tev nebūs pārliecināt sevi, ka esi labāks par mums. Tev nebūs domāt, ka zini vairāk par mums. Tev nebūs domāt, ka esi svarīgāks par mums. Tev nebūs domāt, ka proti kaut ko. Tev nebūs smieties par mums. Tev nebūs domāt, ka tu kādu interesē. Tev nebūs domāt, ka tu vari mums ko iemācīt. — H.T.]

Mums ir grūti atzīmēties pasaulē kultūras ziņā ārpus globālā tīmekļa, taču arī grūti ienest pasauli šeit.

Es ievēroju Helēnu Sildnu, jo pirms 6 vai 7 gadiem viņa uzrakstīja rakstu par to, cik grūti panākt, lai alternatīvās jeb «indie» grupas brauktu uz šejieni koncertēt. Viņa pieminēja toreiz mazpazīstamu, taču tagad populāru grupu, kuru arī es zināju — «Arcade Fire». Viņa to sauca par nākotnes mūziku, taču šaubījās, ka uz tās koncertu atnāktu vairāk par 300 cilvēkiem. Mums nav daudz cilvēku, kas interesējas par jaunākajiem un talantīgākajiem māksliniekiem, tāpēc ir grūti panākt dažādību. Kurš var atļauties risku ieguldīt lielu naudas summu tādas grupas koncertā, kas ir populāra ārzemēs, taču Igaunijā to neviens nezina? Tu piesaisti mazu auditoriju, un pēc tam tu bankrotē.

Kā jums šķiet, kam ir jāuzņemas risks un jācīnās, lai pie mums brauktu mākslinieki no dažādām valstīm?

Es domāju, ka Helēna Sildna un viņas kolēģi ir radījuši piemērotu risinājumu Tallinas Mūzikas nedēļas veidolā. Viņi aicina mazāk pazīstamus māksliniekus, kas tomēr ir sasnieguši noteiktu līmeni, tāpēc mums ir iespēja viņus visus iepazīt.

Jauniem māksliniekiem ir nepieciešama uzmanība! Piemēram, «Iiris» — šeit viņa bija salīdzinoši pazīstama, taču pilnīgi nezināma citur. Taču, pateicoties Mūzikas nedēļai, viņa parakstīja līgumu. Arī šis ir viens no veidiem, kā palīdzēt mūsu māksliniekiem.

Taču problēma ir tajā, ka cilvēkiem trūkst resursu, lai baudītu kultūru tik, cik viņi vēlētos. Kā izvairīties no tā, ka kultūra pieejama tikai elitei?

Šajā gadījumā tas nav ekonomiskais elitārisms. Lai pilnībā izbaudītu mākslu un kultūru, cilvēkam ir vajadzīga piemērota izglītība. Es apmeklēju mūsdienu mūzikas pasākumu, kurā sēdēju blakus zviedru diriģentam. Starpbrīdī viņš nevarēja noslēpt savu pārsteigumu: «Pie jums jauni cilvēki nāk klausīties nopietnu mūziku! Stokholmā auditorija galvenokārt sastāv no sirmiem ļaudīm.»

Igaunijā ir pieejama rūpīgi izstrādāta mūzikas izglītība. Es pazīstu ģimeni, kurā māte ir igauniete, bet tēvs — brits; viņu bērns izrādījās mūzikas ģēnijs, tāpēc viņi izvēlējās pārcelties uz šejieni, lai nodrošinātu viņam labāko muzikālo sākumizglītību. Lielbritānijā viņiem nāktos maksāt 25 tūkstošus mārciņu gadā privātai skolai. Kulturāli neizglītoti cilvēki ir daudz lielāka problēma.

Runājot par ekonomisko pieejamību, mana mūzikas un literatūras gaume veidojās, kad biju nabadzīgs students — vienmēr varēja atrast veidu, kā kaut ko paklausīties vai palasīt. Manas koledžas radiostacija WKCR joprojām ir viens no līderiem Amerikā jaunas mūzikas popularizēšanā. Braucot prom no koledžas, man bija skumji — toreiz vēl nebija interneta un bija grūti piekļūt šai radiostacijai.

Pēdējos gados Igaunijā ir parādījušās daudzas jaunas pagrīdes interneta radiostacijas, lai gan dažas no tām nemaksā par licenci. Vai pastāv veids, kā šīs lietas pareizi atrisināt? Vai pastāv vajadzība regulēt šo alternatīvo kultūru?

[Kategoriski] Nē, nē, nē! Runā, ko teicu Tallinas Mūzikas nedēļā pirms 2 gadiem un kas vēlāk izpelnījās kritiku, jo es runāju par «Pussy Riot», pirms to darīja citi, es pieminēju, ka, ja mēs paskatāmies uz mūsdienu mūziku, viss, kas pašlaik ir meinstrīms, kādreiz bija alternatīvs.

Kā Sietla, kas mums deva «Pearl Jam» un «Nirvana» — neviens nevarēja iedomāties, ka tā kļūs par «grunge» dzimteni. Sietla amerikāņiem ir kā Rapla mums, kurā pēkšņi radās tādi talantīgi indivīdi kā [Merts] Avandi un [Vaiko] Epliks. Noteiktas vietas rada noteiktus tīklojumus. Piemēram, Igaunijas Filharmonijas kamerkora un «Hortus Musicus» dibinātāji piedzima ar dažu dienu starpību — jūs nevarat to iepriekš ieprogrammēt un virzīt kultūru vēlamās sliedēs. Viena vieta var vienlaicīgi radīt vairākus ģēnijus. Mēs nedrīkstam ieslīgt pārliecībā, ka tam, kas bija agrāk, tādam ir jāpaliek uz visiem laikiem. Cilvēkiem ir grūti pie tā pierast.

Pastāv uzskats, ka subkultūras propagandē netikumus, lai gan tām ir izdevies lauzt noteiktus sabiedrības aizspriedumus. Kā var zināt, ka subkultūra nes sevī novatoriskas vērtības un ir pieņemama?

Tas ir iespējams tikai retrospektīvi… Romantiskais mākslinieka tēls ir pastāvējis kopš deviņpadsmitā gadsimta sākuma — Bairons, Svinbērns, De Kvinsijs… viņi lietoja narkotikas un taisīja bērnus… Pirms tam, mākslinieks bija kārtīgs pilsonis ar patronu, kas viņu uzturēja. Alternatīvās kultūras jēdziens parādījās tikai kādu laiku pēc «Jaunā Vertera ciešanu» publikācijas. Verlēns, Bodlērs and Rembo bija pirmās literārās figūras, kas eksperimentēja ar visu, tostarp dažādām vielām — tas, ko viņi sāka, turpinās joprojām. Tagad viņi visi ir, iespējams, ar pēcnāves perspektīvu, pieradināti; viņus pat universitātēs lasa.

Lū Rīds sāka apmeklēt prezidenta pasākumus jau deviņdesmitajos. Kad biju jauns, Lū Rīds bija pilnīga subkultūras sastāvdaļa, spēlēdams nolaistos, lētos bāros četros no rīta. Mēs visu laiku esam liecinieki tam, kā kaut kas jauns un radikāls kļūst pieņemams — vajag tikai laiku.

Vai tagad notiek mākslinieku pieradināšana, vai arī mūs panāk laiks un daudzas lietas mūs vairs nešokē?

Abi. Varbūt tu sasniedz noteiktu vecumu un vairs nemaz negribi nevienu šokēt. Bet varbūt tu jau esi tik ļoti ietekmējis kultūru, ka normas ir mainījušās. Mēs esam novērojuši šo tendenci pēdējos divsimt gadus, un runa nav tikai par kultūru — kad geji sāka pretoties represijām sešdesmito gadu Sanfrancisko, visi bija šokā. Turpretī tagad lielākā daļa amerikāņu atbalsta viendzimuma laulības — kultūras mainās.

Kas mums ir jādara vai cik ilgam laikam jāpaiet, lai geju attiecības tiktu pieņemtas šeit?

Postkomunisma valstis lielākoties ir konservatīvas, lai gan Igaunija ir ļoti progresīva noteiktās jomās. Es nezinu, cik ilgam laikam jāpaiet… Es ceru, ka ne pārāk ilgam. Mūsu ir pārāk maz, lai mēs viens otru diskriminētu vai izstumtu. Kad es skatos, cik daudz naida un dusmu šis jautājums ir radījis, man ir jāsaka, ka mūsu sabiedrība vienkārši nepārdzīvos šo neiecietību pret mūsu pašu cilvēkiem. Un tas tikai vairo manu vilšanos tajos, kas propagandē šo neiecietību!

Šeit pat nepaliek vietas diskusijai. Kā iesaistīt puses dialogā, ja tās tik ļoti atšķiras?

Tā noteikti ir viena no mūsu problēmām. Mums vajag vairāk iecietības. Mēs nevaram atļauties šīs sociālās šķelšanās kā lielās nācijas. Mums ir jārūpējas par ikvienu cilvēku.

Līdzīga situācija notika arī pagājušā gada beigās starp varas pārstāvjiem un noteiktām kultūras figūrām. Puses uzsvēra savus atšķirīgos redzējumus.

Šajās lietās mēs esam pieraduši pie nelieliem pārspīlējumiem — galu galā, mēs esam viena no liberālākajām valstīm Eiropā. Teikt, ka runas brīvība ir ierobežota, un runāt par Klusuma laikmetu… tas mani kaitina. Mums ir daudz vairāk runas brīvības nekā citur Ziemeļvalstīs. Apmelošana tur ir krimināli sodāma, un pat tādā progresīvā valstī kā Zviedrija kāds redaktors par to saņēma cietumsodu. Šeit tu vari teikt visu, ko vēlies. Visu veidu protesti ir lieliski! Lūdzu, protestē, taču nesaki, ka mūsu valsts ir autoritāra.

Kādi trūkumi piemīt mūsu radošajām savienībām un sabiedriskajiem pārstāvjiem?

Pastāv vairāki argumenti; vairs nav tā, kā bija 1988. gada Radošo savienību plēnumā, kad visi iestājās par brīvību. Nebija tā, ka visi bija pret Kultūras ministru — bija arī vairākas svarīgas Igaunijas kultūras figūras, kam bija pretējs viedoklis. Ir arī tie, kas nepievienosies radošai savienībai, uzskatot, ka nav godīgi, ka tā saņem valsts atbalstu. Taču valstij šeit nebūtu jāiejaucas — tā ir lieta, kas pašām radošajām savienībām un citām sabiedriskām figūrām ir jāizrunā savā starpā.

Kādai būtu jāizskatās valsts kultūras politikai?

Es vispār neticu kultūras regulēšanai. Protams, finansēšana nosaka noteiktus ierobežojumus, taču es to turētu pēc iespējas tālāk no valsts. Valsts lemj par pieejamajiem līdzekļiem. Ļausim cilvēkiem pašiem izlemt, kā tos sadalīt.

Latvijā ir lielisks nedēļas izdevums «ir», kas ir viens no labākajiem izdevumiem Baltijā. Viņi nesen publicēja divu lappušu rakstu, slavēdami Igaunijas kultūras politiku — kā igauņi visu izdarījuši pareizi, bet latvieši — nepareizi. Mēs varam būt ļoti neapmierināti ar sevi, turpretī citi, kas arī nāk no tās pašas sistēmas, domā: wow, neticami, kā viņi to paveica?! Tā pati pašnicināšana, kas dominē daudzās mūsu diskusijās, acīmredzot ir daudz ļaunāka Latvijā — viņiem ir daudz grūtāk atzīt, ka valsts ir izdarījusi kaut ko vērtīgu.

[Pieceļas un dodas pie sava datora: «Paklausīsimies kaut ko dzīvāku? Tagad es jūs sapurināšu…» Pirets Perts, Prezidenta kancelejas Komunikācijas vadītājs, ierunājas: «Lūdzu, nespēlējiet savu alternatīvo roku!» Ilvess smejas: «O, es spēlēšu!» un pagriež skaļāk.]

Kas jaunībā jūs visvairāk ietekmēja? Izskatās, ka esat palicis visai uzticīgs savām izvēlēm.

[Kategoriski iebilst] Kad biju jauns, es klausījos ko pilnīgi citu! Man nav mīļākās grupas, man ir dažādi garastāvokļi!

Bet kas jūs personiski uzrunā?

[Atmaigst] Valodas… Man patīk, ka valodu lieto interesanti — Tviterī es publicēju daudz asprātību dažādās valodās, kuras parasti neviens nesaprot. Man patīk rakstnieki, kas prot rīkoties ar valodu.

Vai jums pašam kādreiz ir bijušas radošas ambīcijas?

Man pašam nekad nav bijis šādu ambīciju, taču es vienmēr esmu rakstījis. Esmu arī spēlējis visu veidu instrumentus, kā klavieres, saksofonu, ģitāru, taču vienmēr esmu aizrāvies ar lasīšanu. Es biju mākslinieks, pirms es iepazinos ar kādu, kas izrādījās ģēnijs — tad es vienkārši padevos. Patiesībā es biju tīri labs. Cilvēki teica, wow, tu esi tīri labs mākslinieks, taču es skatījos uz savu talantīgo draugu un sapratu, ka neesmu nemaz tik labs. [Ar smaidu] Uz to bija depresīvi skatīties, lai gan tas bija pilnīgs un tīrs talants. Esmu redzējis tikai dažus cilvēkus, kas prot zīmēt tik labi.

Kā prezidents jūs droši vien nedomājāt, ka, klau, kāds cits ir daudz labāks par mani — varbūt man vienkārši šo atmest?

[Smejas] Šajā jomā tas nav talanta jautājums. Es vienkārši ticu, ka lietas var izdarīt labāk.

Ko varam gaidīt no mūsu valsts 100. gadadienas? Ko nākamajos piecos gados varam sasniegt?

Tas nav par IKP uz iedzīvotāju, tas ir par citām lietām. Igaunija ir viena no tām paradoksālajām valstīm, kur korelācija starp ienākumiem un laimi ir pretēja. Parasti cilvēki ir laimīgāki, kad dzīve kļūst labāka. Es nesaprotu, kāpēc mēs turpinām uzskatīt, ka mums iet vissliktāk?! Ir vietas, kurās korupcija un nabadzība ir daudz izplatītākas, taču cilvēki ir daudz laimīgāki par mums. Igaunijā ir zemākais korupcijas indekss Austrumeiropā, un esam vienīgā postkomunisma valsts, kas ir tā saucamajā labajā Eiropas Savienības pusē.

Varbūt žēlošanās ir veids, kā panākt, ka viss ir savās vietās? Lai arī tas nenodrošina īsti draudzīgu atmosfēru.

Es nevaru noteikt, kā cilvēkiem justies, taču, ja visi diendienā turpina runāt, cik viss ir slikti… Varbūt var līdzēt došanās uz ārzemēm un pašiem apskatīt, ka dzīve tur nemaz nav labāka. Taču mentalitāte, kas apgalvo, ka šeit viss ir slikti, apriori atspoguļo jūsu pašu zemo izglītības līmeni un naidīgumu vai rūgtumu par pašu personīgajām neveiksmēm.

Ja salīdzinām emigrāciju no Igaunijas, Latvijas un Lietuvas, redzam, ka citviet šis skaitlis ir desmit reižu lielāks. Un tomēr, kad šķirstu avīzes, es redzu tādas lietas kā interviju ar Tonu Kaljusti: «Tonu Kaljuste paliek Igaunijā, kamēr pārējie bēg prom.» Beidzot jāpieaug un jādzīvo reālā pasaulē! 2,2 miljoni britu dzīvo ārpus Lielbritānijas Eiropas Savienībā. Vienīgais veids, kā apstādināt emigrāciju, ir slēgt robežas, taču tas nozīmētu, ka vēl vairāk cilvēku brauktu prom.

Lai gan esmu daudzas reizes dzirdējis no dažādiem cilvēkiem, ka studenti, mācoties ārzemēs, parasti uzskata, ka ir muļķīgi atgriezties savā valstī, bet igauņi domā pretēji — viņi plāno atgriezties mājās un paveikt kaut ko nozīmīgu!

Vai mēs gaidīsim klaida paaudzes atgriešanos?

Nē, mēs negaidīsim. Tā ir noticis iepriekš, tā tas ir vienmēr bijis. Cilvēki ar iniciatīvām atgriezīsies ar svaigām idejām. Tāpēc Igaunijai ir tik labi klājies.

Mums ir vēlēšanās kaut ko sasniegt. Pat astoņdesmitajos gados Padomju Savienībā Igaunija atšķīrās no citām valstīm, jo mums bija ambīcijas; problēmas ar demokrātiju, kas ir redzamas daudzās postkomunisma valstīs, izriet no tā, ka viņiem tika pasniegta brīvība un neatkarība bez šīs vēlēšanās.

No otras puses, daudzi jaunpienācēji jūtas tā, it kā viņiem nebūtu vietas jaunajā kārtībā. Piemēram, tu nevari doties politikā, nepievienodamies kādai partijai un nepielāgodamies šai vecajai sistēmai…

Šī vecā un nolietotā sistēma ir pastāvējusi tikai 20 gadus. Problēma ir tajā, ka tie, kas bija vareni, kad viņiem bija divdesmit, tagad ir 45 gadus veci un joprojām pie varas. Ja jums pašlaik ir 22, tad viņi paliks tur vēl ilgu laiku. Es to saprotu. Šī problēma sakņojas socioloģijā, demogrāfijā un Igaunijas vēsturē.

Taču, kad es biju jaunāks, es vienmēr biju jaunākais. Man bija 35 gadi, un es biju Igaunijas redakcijas vadītājs «Radio Brīvā Eiropa», vadīdams kolēģus, kas bija par 20 gadiem vecāki nekā es. Ir vienkārši smagāk jāstrādā! Mana psiholoģija piespiež mani darīt labāk. Tev ir jāiet gulēt vēlāk un jāceļas agrāk, lai izdarītu vairāk. Es neredzu iemeslu, kāpēc kāds salīdzinoši jauns cilvēks nevar būt aktīvs un ietekmīgs Igaunijas politikā. [Pārtrauc sevi: «Šī patiesībā ir Lū Rīda «Sweet Jane»… tas ir, viņi to viņam nozaga.»]

Igaunijā ir ļoti viegli tālu tikt, ja tikai iedarbina prātu. Ja izdomājat ko oriģinālu, tas noteikti piesaistīs mediju uzmanību un par to ziņos. Patiesībā, tas diez ko neatšķiras no Igaunijas mūzikas nozares, kurā jauni un centīgi cilvēki atnāca un sāka kaut ko darīt. Toreiz sistēma bija daudz nelokāmāka — Kaljuste un Mustonens ir lieliski piemēri tam, ko cilvēki var panākt stagnējošā padomju sistēmā, pateicoties tikai talantam un smagam darbam. Viņi darīja savu darbu, neraugoties uz režīmu!

Padomju laikos bija skaidrs, pret ko cilvēki iestājas, taču tagad tas ir daudz sarežģītāk.

Godīgi sakot, es neesmu ne pret ko iestājies kopš Padomju Savienības sabrukuma. Es vienkārši vēlos darīt lietas, kas mani uzrunā.

 

Raksts pārpublicēts no «Wader».