Pasaulē vecākā industriālā dizaina biennāle «BIO», kas norisinās Slovēnijas galvaspilsētā Ļubļanā, ir piedzīvojusi gan slavas mirkļus, gan norietu. Biennāles 50 gadu jubilejā pieaicinot palīgā kuratoru Janu Bulenu (Jan Boelen), izdevies sakoncentrēt tik spēcīgu jaunrades enerģiju, kāda nav atrodama nevienā citā dizaina biennālē pasaulē.
Ticība progresam un bezgalīgs optimisms
«BIO» pirms 50 gadiem radās kā apliecinājums sociālām pārmaiņām un atspoguļoja ticību industrializācijas pozitīvajai ietekmei uz sabiedrības attīstību. Biennāles ideja bija padarīt dizainu par industriāli ražotu produktu neatņemamu sastāvdaļu un veicināt tādu produktu ražošanu, kas uzlabo cilvēka ikdienas dzīvi. Toreizējās Dienvidslāvijas rokās bija visi trumpji, lai 1964. gadā organizētu pirmo starptautisko dizaina biennāli, — tai bija labi attīstīta industriālā ražošana un pēckara Eiropā unikāla pozīcija — Dienvidslāvija bija kā vārti starp rietumiem un austrumiem, kur naidīgajām pusēm satikties un iemest aci pretinieka frontes pusē, tostarp arī dizaina lauciņā.
Ja atskatās tālākā pagātnē, vēl pirms biennāļu rašanās, tad redzams, ka jau pirmā Pasaules izstāde 1851. gadā Londonā manifestēja ideālus, kuri sasaucās ar pirmo pēckara biennāļu garu. Izrādot labākos industriālās produkcijas paraugus, Pasaules izstāde apliecināja ticību tehniskai inovācijai, kā arī kultūras un sociālajam progresam. Ticība progresam bija raksturīga iezīme arī pirmajām pēckara biennālēm. 1970. gados cilvēki pamazām sāka apjaust industrializācijas un globalizācijas ēnas puses, bet tas visnotaļ maznozīmīgi ietekmēja starptautiskās dizaina skates — tās turpināja rādīt vienīgi industriālās ražošanas pozitīvos aspektus. Astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados dizaina meses zināmā mērā mainījās — industriāli ražotu, augstvērtīgu produktu loma kļuva margināla, bet vietu uz sarkanā paklāja ieņēma ikoniski, mazās sērijās ražoti luksusa objekti. Līdz ar to sākotnējie ideāli tika novirzīti otrajā plānā, un lietu kārtību sāka noteikt komerciāli panākumi. Pat 2008. gada krīze nemainīja dizaina mesu norises kārtību — vēl aizvien tajās valdīja bezgalīga optimisma gaisotne un komerciālu interešu dominante. Dizaina jautājumiem, kas skar daudz plašāku auditoriju, ne tikai eliti, bija otršķirīga nozīme.
Izgudrot biennāli no jauna
«BIO» tradicionāli organizē Slovēnijas arhitektūras un dizaina muzejs jeb MAO (Muzej za arhitekturo in oblikovanje). Saprotot, ka ierastais biennāles formāts ir sevi izsmēlis, un meklējot iespējas padarīt «BIO» par laikmetīgu pasaules mēroga dizaina notikumu, MAO nāca klajā ar ideju piesaistīt beļģu vieskuratoru Janu Bulenu — Haseltas laikmetīgās mākslas mājas «Z33» dibinātāju, Sociālā dizaina maģistrantūras programmas vadītāju Eindhovenas Dizaina akadēmijā un kaislīgu starptautisku dizaina pasākumu satura un formas kritiķi. Sperot šo soli, MAO uzņēmās riskantu un sarežģītu eksperimentu. Ja pirmā «BIO» izstāde vēlējās parādīt īpašo un atšķirīgo, tad pēc pusgadsimta, uzsākot jaunu pastāvēšanas posmu, «BIO 50» svin triviālo un ikdienišķo. Jans Bulens uzskata, ka, lai mainītu pasauli, vispirms jāmaina ikdienas dzīve, jāpaskatās uz to tā, it kā mums par to it nekas nebūtu zināms. Ar šādām domām prātā, beļģu kurators aicināja jaunus profesionāļus meklēt nezināmo un oriģinālo ikdienišķajā un atrasto izmantot, domājot par iespējamo nākotni. «Es redzēju stagnāciju gan ekonomikā, gan dizainā un nolēmu veidot Slovēnijas Biennāli kā dizaina laboratoriju, ražošanas platformu, kas dotu iespēju sadarboties gan dizaineriem ar dizaineriem, gan dizaineriem ar ekspertiem un kompānijām,» komentē Jans Bulens. Šāda pieeja biennāles organizēšanai ir lēciens nezināmajā, tādēļ arī «BIO 50» moto ir «3, 2, 1…tests».
3, 2, 1…tests
Pēc anketu iesūtīšanas un dalībnieku atlases, sešu mēnešu garumā «BIO 50» bija sarežģīta un pretrunīga procesa platforma. Vairāk nekā 130 biennāles dalībnieku strādāja 11 grupās, dalībnieku skaitam tajās svārstoties no četriem līdz vairāk kā divdesmit cilvēkiem. Sadarbība risinājās gan virtuāli, izmantojot mūsdienu tehnoloģiju sniegtās iespējas, gan tiekoties klātienē. Katru grupu vadīja divi mentori — starptautiski pazīstami dizaineri, arhitekti un citi radoši profesionāļi. Darba grupu tēmas tika atvasinātas no Slovēnijas sabiedrībai svarīgiem jautājumiem: pieejami mājokļi, publiskais ūdens un publiskā telpa, apslēptā amatniecība, nanotūrisms, modes sistēmas, ēdiena pārzināšana, motora bloki, mājsaimniecību uzlaušana, dzīves dizains, kosmosa novērošana un pilsētu izsoļošana. Šīs tēmas parāda ne tikai lokālās aktualitātes, bet arī atspoguļo dizaina procesus globālā mērogā.
Sadarbība bija šīs biennāles mantra. Nanotūrisma grupa šo mantru izpildīja visveiksmīgāk un līdz ar to ieguva arī biennāles galveno balvu. Šīs grupas darba tēma bija maza mēroga, neuzbāzīgs tūrisms, kas nepārvērš vietas atrakciju parkos, bet ar cieņu novērtē autentisko, lokāli pievilcīgo un vērtīgo.
Praktiskais darbs grupās uzrādīja arī vairākas problēmas, kas padarīja sadarbību sarežģītu. Kā piemērus varu minēt: attālumu starp sadarbības partneriem dažādās pasaules valstīs no Austrālijas līdz Amerikas Savienotajām Valstīm, nepietiekami daudz laika un iespēju tiešai saskarsmei un potenciālo sadarbības partneru iepazīšanai, sadarbošanās prasmju trūkumu, grūtības atrast kopīgu valodu pārāk atšķirīgo pieredžu dēļ un dažkārt pat nevēlēšanos sākt jaunas sadarbības, kuras nav tiešā veidā saistītas ar indivīda personīgo praksi.
Sadarbības augļi
Par relatīvi neveiksmīgu sadarbības projektu ar veiksmīgu darba rezultātu var uzskatīt motora bloku grupas darbu. Projekta laikā no grupas izstājās 4 dalībnieki, tādējādi atstājot mentorus ar tikai diviem palīgiem. Tomēr pārliecinošā motora bloku prezentācija un galarezultāts lika aizdomāties par sadarbības lomu projektu tapšanas procesā un tās dažādajiem aspektiem. Iespējams, dažkārt kvalitatīvu rezultātu sasniegšanai labāk būtu izvēlēties darboties savrupi, nevis šķiest enerģiju bezgalīgā kompromisu meklēšanā daudzskaitlīgā grupā. Motora bloku komanda četru cilvēku sastāvā realizēja ļoti vīrišķīgu un pārliecinošu projektu, kurā, modificējot Slovēnijā ražoto «Tomos» mopēda motoru, tika rasti risinājumi tā plašākai izmantošanai. Motora bloks ir kompakts, viegli pārvietojams un instalējams produkts, tādēļ, taupot resursus, ar vienu motoru iespējams darbināt gan mopēdu, gan motorlaivu, gan cementa maisītāju un ripzāģi.
Latviju «BIO 50» pārstāvēja divas dizaineres: es, Asnate Bočkis, un Liene Jākobsone, kura darbojās apslēptās amatniecības grupā. No savas pieredzes, darbojoties publiskā ūdens, publiskās telpa grupā, varu teikt, ka process bija ļoti sarežģīts un neziņas pilns. Dažkārt pieķēru sevi pie domas, ka vairs nezinu, kādēļ un vai vispār ir vērts turpināt šo procesu līdz galam, tomēr brīdī, kad biennāle tika atvērta publiskai apskatei, radās sajūta, ka no šī procesa esmu mācījusies labāk izprast sociāli orientēta dizaina būtību, un tas savukārt radīja gandarījuma sajūtu. Pēc maniem novērojumiem, gandarīti jutās arī citi biennāles dalībnieki, un pēc smaga darba tā tam arī jābūt. Es vienīgi ceru, ka biennāles kritiskā dzirksts līdz ar to netika apdzēsta un no organizatoru un dalībnieku puses vēl sekos padziļināta biennāles procesa analīze un kritiski, uz attīstību vērsti secinājumi.
Kas paliek pāri?
Svarīga «BIO 50» sastāvdaļa ir arī MAO izdotais biennāles katalogs «Radot ikdienas dzīvi» («Designing everyday life»). Grāmatas sākumā lasāmas dažādu autoru esejas, kas stāsta par biennāles kontekstā svarīgiem jautājumiem, bet grāmatas lielākā daļa veltīta «BIO 50» grupu projektu procesa dokumentācijai. Šajā grāmatas daļā var iepazīties ne tikai ar projektu aprakstiem un vizualizācijām, bet arī dalībnieku diskusijām, atklātiem Facebook komentāriem, iedvesmas avotiem un projektu kontekstu. Lasītājam acu priekšā tiek uzburta patiesa un dzīvīga dizainera dzīves ikdienas aina, ļaujot precīzāk nekā biennāles izstādēs izprast sarežģītos un aizraujošos sadarbības eksperimentu līkločus.
Ieguvēji no šīs pieredzes ir visi — gan dalībnieki, gan skatītāji, bet it īpaši Slovēnija un tās dizains. «BIO 50» izstādē ir parādīts desmitiem ideju, kuras radītas, analizējot tieši mazās Slovēnijas situāciju, tās iespējas un vajadzības. Ir tikai apsveicami, ka slovēņiem ir pa spēkam piesaistīt starptautiski novērtētu kuratoru, kurš savukārt nodrošināja dalībnieku un mentoru klātbūtni no dažādām pasaules valstīm ar atšķirīgu pieredzi un attieksmi pret lietām. Tā bija lieliska iespēja vietējiem dizaineriem tiešā veidā mācīties no atzītām autoritātēm, par kādām uzskatāmi grupu mentori, un iepazīt tuvplānā atšķirīgas dizaina tradīcijas. Diemžēl ne visi slovēņu dizaineri spēja ieraudzīt un izmantot šo iespēju, bija arī pulciņš kritiķu un oponentu, kuri galvenokārt pārmeta biennālei pārāk lielo ārvalstu, īpaši Nīderlandes, dizaina dominanti. Var jau sūdzēties, bet var arī ņemt to, kas tiek dots (šajā gadījumā piedāvājums nemaz nebija slikts) un izmantot to savā labā.
Alises Rovstornas (Alice Rawsthorn) komentārs par biennāles rezultātiem
Raksta tapšanā izmantoti raksti no biennāles kataloga «Designing everyday life», kā arī «Dezeen», «Domus» un «Uncube».
Viedokļi