Radīt jaunu jēgu. Intervija ar Linu Gotmē

Lina Gotmē, viena no biroja DGT dibinātājiem, ir dzimusi Beirūtā, Libānā. Arhitektūras studijas Beirūtas Amerikāņu universitātē un Speciālajā Arhitektūras skolā Parīzē devušas Linai divkāršu kultūras bagāžu, kā viņa pati atzīmē. Pirms DGT dibināšanas viņa strādājusi Žana Nuvēla arhitektu birojā Parīzē un «Foster and Partners» Londonā. Linu aizrauj arheoloģija, un šī interese ir iespaidojusi arī izpētē balstīto biroja pieeju projektēšanai. Par savu darbu arhitektūrā viņa ir saņēmusi virkni apbalvojumu, no kuriem jaunākie ir Francijas valdības pasniegtais «AFEX Grand Prix» par Igaunijas Nacionālā muzeja projektu un «Prix Dejean» no Francijas Arhitektūras akadēmijas.

Kā tava interese par arheoloģiju atspoguļojas izpētē, ko veicat katram jaunam projektam?

Katrs projekts ir meklējumi, iespēja uzdot jaunus jautājumus. Piemēram, kādam jābūt nacionālajam muzejam Igaunijā 21. gadsimtā? Ko šodien nozīmē dzīvojamās ēkas būvniecība Beirūtā? Kā manis veidotā arhitektūra var radīt jaunas nozīmes vai jaunas attiecības? Visi šie jautājumi kļūst par tēmām izpētei, pirms sākam projektēt kādā noteiktā vidē. Protams, arhitektiem piemīt intuīcija, sākotnējā vietas sajūta — ko darīt un kā projektēt, bet tā sāk kļūt pamatīgāka, kad iegrimsti kontekstā un pagātnes pēdās.

Igaunijas Nacionālā muzeja projektā man nācās «rakt» Igaunijas vēsturē. Mūsu projekts atļāvās apšaubīt konkursa nolikumu, tas izpletās ārpus norādītā zemes gabala un savienojās ar militāro lidlauku. Šī savulaik sāpīgās pagātnes palieka šobrīd ir iekļauta muzeja apjomā; skrejceļš kļūst par muzeja jumta turpinājumu, par publisku platformu. Ēka sāk darboties teritoriālā mērogā, tā ģenerē urbānu vidi.

Vai uzskati, ka tev piemīt paaugstināts jutīgums pret vietas kontekstu?

Lai kur es strādātu, es vienmēr jūtu vietas garu, kas gaida, kad tiks atklāts. Tomēr tas nav tikai par jušanu, bet arī par zināšanām. Es vienmēr nošķiru zināšanas no informācijas: informācija ir datu apkopošana, kamēr zināšanas ir savstarpēji saistītas informācijas dziļa analīze. Zināšanām nepieciešams laiks, tās ir vēsturisks konstrukts.

Vai bija iespējams paredzēt, ka muzeja projekts Igaunijā gūs tik plašu rezonansi?

Kad strādājām pie projekta, mēs, protams, diskutējām — kā rīkoties ar tēmām, kas Igaunijā varētu būt tabu? Mums bija jātiek pāri ierastajiem atmiņu un vēstures jēdzieniem. Bija nepieciešams to ierosināt un nebaidīties no reakcijām. Bija interesanti stāties pretim opozīcijai, tā arī ir daļa arhitektūras. Ja viss ir neitrāli, perfekti un jauki, tas nozīmē, ka tu neradi jaunu jēgu. Jauna jēga vienmēr izraisa diskusijas.

Pirms desmit gadiem igauņu prese uzdeva daudz jautājumu par šīs ēkas arhitektūras nozīmīgumu. Muzeja dizains bija iespēja runāt par Igaunijas vēsturi, tagadni, nākotni. Igauņi saprata un atbalstīja mūsu vīziju projektam, un šodien tas valstī rezonē ļoti pozitīvi. Es biju ļoti aizkustināta, kad [muzeja — red.] atklāšanas nedēļā igauņi man uz ielas izteica pateicību. Šādi brīži ir vislabākais atalgojums arhitektiem.

Tik nozīmīgi projekti bieži polarizē viedokļus. Kā tu tiec galā ar kritiku, vai tai vispār ir iespējams sagatavoties?

Manuprāt, ir svarīgi neieņemt aizsardzības pozīciju. Ir nepieciešams patiešām izskaidrot savu lēmumu iemeslus, jāmēģina panākt, lai cilvēki paši gribētu atbalstīt šo jauno vīziju. Tā ir daļa no mūsu kā arhitektu misijas — izveidot saikni ar publiku. Ir tiesa, ka arhitekti nereti ir atsvešinoši, tā ir elites kultūra. Pastāv nesaskaņa starp to, ko mēs taisām un kā sabiedrība to redz. Mums derētu atcerēties, ka arhitekti rada tikai ap 20%, varbūt pat mazāku daļu no telpiskās vides.

Tu esi minējusi, ka Igaunijas Nacionālā muzeja projektā jums nācās aizstāvēt publisko telpu. Vai arī to tu redzi kā daļu no arhitekta uzdevuma — iestāties par publisko telpu?

Uzņemties tik daudzas lomas ir diezgan smaga nasta, tomēr man šķiet, ka tā ir mūsu atbildība. Mēs atrodamies dažādu disciplīnu krustpunktā, spējam saskatīt noteiktu procesu dinamiku un definēt to caur telpisko vidi. To es esmu atklājusi, strādājot savā profesijā, — kā arhitekts tu nedrīksti tikai projektēt un būvēt ēkas; tu esi arī iedzīvotājs ar saasinātu atbildības sajūtu un ar prasmi veidot jēgpilnu telpu. Ne jau tādā nozīmē, ka tu spētu glābt pasauli, bet gan radīt jaunas situācijas, definēt telpiskas attiecības. Es tiecos strādāt pie katra projekta, neatkarīgi no tā funkcijas, kā pie publiskas telpas.

Muzejā jūs esat radījuši arī vairākas telpas bez skaidri definētas funkcijas. Vai arhitektam nav grūti atteikties no kontroles un ļaut lietotājiem pašiem piepildīt telpu ar programmu?

Šo telpu materiāli un izmēri ir skaidri definēti; vienīgā nenoteiktā lieta ir funkcija, programma. Plašā pārkare virs ieejas, vestibils, tilts, lidlauks — tās ir vietas, kur var notikt neparedzētais. Šīs ir telpas nejaušībām, priekam, tās palīdz cilvēkiem satikties. Manuprāt, šādas telpas ir būtiskas katrai publiskai ēkai, un to nozīme stāv pāri funkcionālai vai estētiskai kvalitātei. Šāda domāšana saistās ar situacionistu teoriju — tā ir par neparedzētu situāciju radīšanu, telpu kā notikumu. Tas ir arī radniecīgi Bernarda Čumi (Bernard Tschumi) idejai par arhitektūru kā notikumu. Ir svarīgi saprast, ka arhitekti nespēj kontrolēt visas situācijas. Visiespaidīgākās telpas pilsētās parasti ir tās, kas atrodas pa vidu tam, kas projektēts apzināti. No šī skatpunkta, muzeja ēka darbojas kā pilsēta.

Tavs birojs bieži piedalās arhitektūras konkursos. Kādam jābūt konkursa nolikumam, lai tas piesaistītu jūsu uzmanību?

Mums kļūst interesanti, kad uzdevums ir kas vairāk par arhitektūras programmu, kad tajā ir ieliktas ambīcijas. Igaunijas Nacionālā muzeja konkursa nolikums bija ļoti interesants — tajā bija vēsturiskas, etnogrāfiskas, ekoloģiskas dimensijas. Tas aprakstīja muzeju kā vietu pastāvīgam darbam ar atmiņām, kā atmiņu ainavu. Tam bija poētiska un socioloģiska puse, un tas ļāva būtiski pārdomāt ēku.

Citā konkursā, «Réinventer Paris», kura projektu es vadīju un guvu uzvaru, bija vienlīdz interesants nolikums. Projekta atrašanās vieta un vēlme radīt inovācijas bija vienīgie ierobežojumi. Konkurss aicināja arhitektus veidot starpdisciplināras komandas, lai piedāvātu ne tikai arhitektūru, bet arī programmu, mūsdienīgu dzīvesstilu, ilgtspējīgu dizainu, kas reaģē uz pilsētas pašreizējām problēmām. Mans projekts «Re–alimenter Masséna», risina klimata pārmaiņas gan ēkas arhitektūrā, gan mikro mērogā — programma ir veidota ap ilgtspējīgu pārtikas ražošanas un patērēšanas ķēdi. Tā ir koka ēka, un tiks uzbūvēta 2019. gadā.

Kā noprotu, «Réinventer Paris» konkursa komandā bija arī projekta attīstītājs?

Jā, un tas padarīja šo projektu par īstenojamu utopiju, tādu, kas ir arī ekonomiski iespējama. Lai projektu padarītu reālu, tika pētīti visi būtiskie aspekti. Tā ir netipiska pieeja konkursam — parasti uzdevumā ir programma, tad arhitekts iesniedz savu redzējumu, un tad sākas cīņa [par tā īstenošanu — red.]. Bet šajā gadījumā bija jāsāk ar klienta atrašanu un kopīgu programmas izveidi. Žūrija vērtēja arhitektūru, funkcionālo programmu, novatoriskumu, ekonomisko dzīvotspēju, ietekmi uz vidi. Konkursā tika saņemti vairāk kā 800 priekšlikumu, un uzvarētāja izvēle aizņēma veselu gadu.

Jūsu godalgotajā konkursa piedāvājumā «Re–alimenter Masséna» dzīvojamais tornis ir gluži kā izglītojoša mašinērija. Vai tas ir kaut kas, uz ko apzināti tiecaties — radīt arhitektūru, kas izglīto tās lietotājus, padara to dzīvesstilus veselīgākus?

Ir interesanti domāt par to, kā arhitektūra var pamudināt cilvēkus veidot ilgtspējīgas attiecības savstarpēji un ar mūsu planētu. Kad tu šajā ēkā dzīvo, dzīvošana kļūst par mācīšanās procesu. Parastā daudzdzīvokļu ēkā vai viesnīcā viss ir sadalīts pa nodalījumiem, bet šajā ēkā iedzīvotāji patiesi kļūst par dzīves cikla sastāvdaļu. Viņi iemācās kaut ko par ēdienu, tā audzēšanu, novākšanu, pārstrādi, nevis vienkārši pasūta savu banānu vai mango no pasaules otras puses. Tā ir dzīvīga vieta, kas liek skaidrāk apzināties dzīves ciklus, tā atbalsta apļveida ekonomiku, ierobežo pārmērīgu patērnieciskumu un atkritumu radīšanu.

Ievērojamu daļu tava biroja portfolio veido izstāžu telpas — šovrūmi, galerijas, muzeji. Vai tevi interesē palīdzēt stāstīt kāda cita stāstu?

Arhitektūra spēj radīt dažāda garuma stāstus. Izstādes vai dejas priekšnesuma arhitektūra rada telpisku pieredzi dažām dienām vai mēnešiem, ēkas stāsts ir daudz garāks. Mani saista ideja par realitātes radīšanu dažādiem ilgumiem, no īslaicīgā līdz paliekošajam. Mani arī interesē arhitektūra kā izrāde, kurā apmeklētājs kļūst par tās dalībnieku, veidojot teatrālas attiecības ar telpu.

Kādas īpašības ir nozīmīgas arhitektam?

Ambīcijas. Sapņi. Ziņkārība. Neatlaidība. Kritiska domāšana. Empātija.