Indra Purs. Foto — Lauris Aizupietis

Ainavu arhitektes Indras Purs kompetenču loks ir plašs — viņa ir ieguvusi grādu ne tikai ainavu arhitektūrā, bet arī finansēs un vadības zinātnē. Paralēli darbam pie dažādiem pētījumiem un projektiem Indra ieņem vadošus amatus Latvijas Ainavu arhitektu asociācijā un biedrībā «Urban Institute», pasniedz Ogres tehnikumā, kā arī darbojas Nacionālajā arhitektūras padomē, Būvniecības padomē un Starptautiskajā Ainavu arhitektu federācijā. Gada sākumā Indra Purs pievienojās Rīgas Pilsētas arhitekta dienestam kā pilsētas galvenā ainavu arhitekte.

Intervijas Elīna Lībiete 17. augusts, 2022

Rīgas galvenais ainavu arhitekts ir amats ar bagātu vēsturi.

Jā, jo Rīga ir sena. Šī ir pilsētas vēstures daļa, kas jāpadara zināmāka. Amati, kas atbild par Rīgas ainavu, ir bijuši dažādi — lai arī ar pārrāvumiem, kāds par to ir turējis rūpi jau sen. Plašākā izpratnē, kas neaprobežojas ar privātiem dārziem, bet ienāk publiskajā telpā, par mērķtiecīgu Rīgas ainavu mēs varam runāt jau kopš 1812. gada, kad Napoleona kara seku rezultātā tiek nodibināta priekšpilsētas apstādījumu komiteja. Tas ir laiks, kad tiek noplicinātas priekšpilsētas, rīdzinieku vidū valda neapmierinātība, un ģenerālgubernators Filipo Pauluči nopostīto priekšpilsētu atjaunošanas plānu izveido, balstoties militāros apsvērumos. Militāri risinājumi ir stipri ietekmējuši gan Rīgas arhitektūru, gan ainavu. Taču Pauluči mērķis bija arī veidot rīdziniekiem patīkamu vidi, ieviešot ielu stādījumus un parkus. Šo darbu pēc tam ir turpinājuši citi — pirmais pilsētas dārznieks Johans Hermanis Cigra, Georgs Kūfalts, Andrejs Zeidaks. Ir noderīgi paskatīties uz Rīgas ainavu veidojušo ideju vēsturi. Tagad pēc ilgāka pārtraukuma Rīgā ir atjaunots ainavu arhitekta amats, lai realizētu stratēģisku pārvaldi un nodrošinātu to, ka viens profesionālis pārzina visu pilsētas ainavu kā veselumu. Es šo amatu cenšos piepildīt ar saturu un jēgu.

Gan sabiedrības, gan profesionāļu izpratne par ainavu arhitektūras lomu ir mainījusies. Kā mūsdienās uztvert ainavu arhitektūru pilsētas kontekstā?

Ainavu arhitekta loma arī Cigres un Pauluči laikā nebija viennozīmīga, taču, atgriežoties pie šodienas, ainavu arhitektūru var definēt kā radošo nozari, kas ainavu veido kā mākslas materiālu un līdzsvaro to ar funkcionalitāti. Pašas ainavas definīcija ir fiksēta Eiropas ainavu konvencijā, kas to definē kā «subjektīvu vides tvērumu un pasaules uztveri» — tava ainava atšķirsies no manas ainavas. Lai arī realitāte ir tāda, kāda tā ir, tās uztvere iet caur katru no mums. Šis subjektīvais skatījums veido gan fizisko un sensoro, gan emocionālo spektru, kā arī kultūras nostādnes jeb mantotos priekšstatus par ainavas sastāvdaļām. Šobrīd ainavu arhitektūrā īpaši aktuāla ir klimata tēma, taču tā vienmēr ir bijusi klātesoša, piemēram, caur dārzu pilsētas ideju. Mēs virzāmies uz cieņpilnām, ētiskām attiecībām ar dabu, prom no cīnīšanās un sacensības par varu. Pārskatot savu rīcību, mēs varam radīt dzīvotnes, kas nodrošina gan mūsu, gan citu dzīvo radību, gan planētas labbūtību — tā ir tā jaunā ainavu arhitektūra.

Lai arī Latvijā ir spēcīgas tradīcijas, kas uzsver dabas nozīmi, 20. un 21. gadsimtā mūsu attiecības ar dabu ir bijušas diezgan saspīlētas.

Jā, taču dabas tuvumu un klātbūtni mēs neesam pazaudējuši. Viens no Jaunā Eiropas «Bauhaus» centieniem ir atjaunot saikni ar dabu, taču mēs šo saikni, lai arī ar pārrāvumiem, esam saglabājuši. Šeit nozīme ir arī ģeogrāfiskajam kontekstam — pētījumi par Eiropas valstīm liecina, ka, tuvojoties ziemeļiem, pieaug dabas sasniedzamība un pieejamība.

Mērot zaļo teritoriju platību, Rīga ir viena no zaļākajām Eiropas galvaspilsētām. Kā šis faktors ietekmē ainavas kvalitāti?

Šeit jāatgriežas pie kultūras priekšstatiem — viena no rīdzinieku vērtībām un raksturiezīmēm ir izlikties vai izskatīties pārtikušākiem un smalkākiem, nekā viņi ir. Tiekties uz labo ir pareizi, taču jānovērtē arī tas, kas mums ir. Es uzskatu, ka Rīgas daba ir pasakaina. Te ir ne tikai zaļās teritorijas, bet arī milzu Daugava, kura vēl jāiemācās līdz galam sajust un lietot, jūras tuvums, citi mazāki ūdeņi. Rīgas bagātības vēl nav apzinātas. Skats, kas mums kopš 1990. gadiem ir bijis vērsts uz Rietumvalstīm, tagad ir jāpavērš atpakaļ uz sevi.

 

Ainavu arhitektūru Rīgā bieži saistām tieši ar pilsētas centru. Kā veidot un raudzīties uz Rīgas nomaļu un apkaimju ainavu?

Pastāv priekšstats, ka ainavu arhitektūra ir tikai labi projektētie centra parki, taču, paskatoties uz vēsturisko Rīgas parku attīstību, redzams, ka tie ir palēnām izpletušies no Iekšrīgas un Vecrīgas uz centru un tad uz tālākām apkaimēm, radot arvien lielāku ārtelpas demokrātiju, veidojot parkus un atpūtas vietas strādnieku šķirai. Protams, Rīgas mikrorajonu ainava ir problemātiska — lai arī tie ir veidoti ar labiem nodomiem, ārtelpas projektēšana bieži ir aizmirsta vai nepabeigta, tāpēc ir jāmeklē pagalmu dzīve. Ainavu arhitektūra nav tikai par mākslu, bet arī par jēgas meklējumiem, un tā ir jāmeklē visiem kopā. Tieši kopradē un diskusijā iespējams saprast, kā kopā sadzīvot. Es domāju, ka rīdzinieki pietiekami labi apdzīvo Rīgu, viņi ir pietiekami drosmīgi un ir atraduši paši savas peldvietas, atpūtas stūrīšus un suņu staidzināšanas maršrutus. Šīs esošās prakses būtu ar etnogrāfisku pieeju jānovēro, jāiedrošina un varbūt nedaudz jāpiekoriģē. Ja Rīgas centrā var just elegances pieskārienu, tad apkaimēm jāmeklē savs raksturs, jāmeklē pilsētas dzīves brīvība un demokrātija, lai visās Rīgas apkaimēs dzīvot būtu garšīgi.

Pēdējos gados arvien aktīvāka ir iedzīvotāju iesaiste pilsētas veidošanā, tai skaitā iestāšanās par dabas vērtībām. Kā tu raugies uz šiem centieniem?

Tas ir vērtīgi un apsveicami, jo šādas aktivitātes stiprina piederības sajūtu, kas ir svarīga ainavas kopīgai veidošanai. Sabiedrībai ir jāiesaistās, taču, iestājoties par savām vērtībām, jāuzmanās nekļūt sazvērnieciskiem. Demokrātija nav visatļautība. Savas intereses jāpārstāv cieņpilni un empātiski pret pārējiem rīdziniekiem. To nodrošināt ir profesionāļu uzdevums, viņiem ir jānolīdzsvaro dažādu sabiedrības grupu intereses, jābūt mediatoram, kurš, izmantojot savas kompetences, sadzird, saprot un analizē. Mēs esam izgājuši cauri posmam, kurā neliela cilvēku grupa ir noteikusi to, kādai jābūt pilsētai, un pastāv arī virziens, kas uzskata, ka jārealizē viss, ko sabiedrība pieprasa, tomēr profesionāļiem ir jāatrod balanss starp šīm galējībām.

Vai tagad, kad Rīgas Pilsētas arhitekta dienestā ir izveidoti galvenā ainavu arhitekta un galvenā dizainera amati, varam sagaidīt ciešāku sadarbību arī profesionāļu starpā?

Noteikti. Arhitektūra, dizains un ainavu arhitektūra ir viena otru papildinošas profesijas. Mums ir jārod risinājumi klimata pārmaiņu un pandēmijas radītajiem izaicinājumiem, un to visveiksmīgāk izdarīt, savstarpēji sadarbojoties. Ieviešot šos amatus, Rīga arī apliecina, ka šīm kompetencēm ir jābūt klātesošām, veidojot pilsētu. Ainavu arhitekti ir atguvuši savas balsstiesības pilsētas plānošanā, un mana loma ir šos profesionāļus atbalstīt un veicināt viņu sadarbību ar citu jomu pārstāvjiem.

Ko tu Rīgas ainavā saredzi kā izaicinājumus vai prioritātes, kam plāno pievērsties?

Šobrīd galvenā prioritāte ir sakārtot stratēģijas, kas attiecas uz visiem ainavas materiāliem — zemes pamatni, ūdeni, stādījumiem, gaisu. Ir jāsaprot, kas mums pieder, kādas ir mūsu bagātības un vērtības, un kādā virzienā ar tām vēlamies iet. Jāpievēršas arī ainavas raksturam un kompozīcijai. Pilsētas plānojumos šobrīd dominē funkcionalitāte. Ir jāatgūst mākslinieciskā komponente, kas ļaus nonākt pie augstvērtīgākiem risinājumiem. Jāmeklē Rīgas ārtelpas un ainavas raksturs caur visām uztveres maņām, un jāuzmanās, lai nesākam paši sevi kopēt. Vecrīgas siluets nav jāturpina gar visu Daugavmalu — jāatrod un jādefinē citi, mazāk apgūti kompozīcijas principi. Šajā visā liels izaicinājums ir ainavas materiālu mainība — ainavu arhitektūra strādā ar reljefu, ģeoloģiju, hidroloģiju, gaisa telpu, mikroklimatu, nokrišņiem, arī augiem, dzīvniekiem un cilvēkiem, un liela daļa no šiem elementiem mainās atkarībā no diennakts stundas, gadalaika, laika apstākļiem. Tas jāņem vērā, šos dažādos ainavas materiālus savstarpēji integrējot vienotā kopainā.

Tu pieminēji gaisa telpu — ar to kā ainavas materiālu tu strādā savā doktora darbā. Vai šis pētniecības aspekts ienāk tavā praktiskajā darbā?

Es pievērsos gaisa telpai, jo darbā ar ūdeni un augiem kā ainavas materiāliem biju sasniegusi zināmu piesātinājumu. Gaiss ir sarežģīts, mainīgs un maz pētīts materiāls. Viens no maniem pētījuma virzieniem darbā ar gaisu ir mākslas pasaule — latviešu mākslinieku, tai skaitā Purvīša, gaisa kā materiāla atainojums. Otrs virziens ir gaisa ķermeniskā uztvere — kā cilvēki subjektīvi izjūt dažādas gaisa kvalitātes. Gaiss var būt lipīgs, gluds, smags, viegls, ass; gaisam un gaismai ir liela ietekme uz to, kā mēs uztveram arhitektūru un ainavu. Arī projektējot jāsāk ņemt vērā gaisa telpas raksturs. Ne velti mēs lietojam vārdus «gaisotne» un «atmosfēra», runājot par vietas sajūtu un subjektīvo uztveri. Zināmā mērā tas ir jautājums par to, vai mēs veidojam ainavu, vai arī gluži otrādi — ainava ir tā, kas veido mūs.

Kādas ir tavas attiecības ar savvaļu — ainavas daļu, kas nav cilvēka veidota un kontrolēta?

Laikā, kad es sāku studēt ainavu arhitektūru, dominējošais virziens bija dabas kontrolēšana un graušana. Mani tas šokēja un atbaidīja — tad pret dabu attiecās kā pret pieaugušo rotaļu laukumu, kurā realizēt savu ego un fantāzijas. Tagad Eiropā šis virziens vairs nav tik aktuāls, mēs virzāmies uz pieeju, kas dabai tikai pieskaras, nevis to pilnībā pārveido. Protams, es esmu par būvēto dabu, un es novērtēju selekciju kā augu veidošanas mākslu, taču es redzu vērtību arī nekontrolētā dabā. Piemēram, Viesturdārzs pavasarī zied dzeltens, Lielie kapi ir zils klājums, savukārt Neatkarības laukums ir brīnišķīga mārpuķīšu pļava. Šī ir savvaļa, kas ir ienākusi pilsētā, un arī tā piedalās ainavas rakstura radīšanā.