Bāra «Dzelme» griesti, Edīte Pauls–Vīgnere, 1972. Foto — Jānis Kreicbergs

No 3. novembra līdz 2017. gada 15. janvārim Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā skatāma izstāde «Septiņdesmitie. Skaistuma lietderība». Tajā izstādīti 1970. gados tapuši darbi no muzeja tekstilmākslas un keramikas kolekcijām, ko papildinās vēsturiski foto un video materiāli. Norisināsies arī vairāki saistītie pasākumi.

Sižeti Fold 3. novembris, 2016

Izstāde «Septiņdesmitie. Skaistuma lietderība» Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā (DMDM) radīta ar mērķi parādīt Latvijas lietišķās mākslas attīstību 20. gadsimta 70. gados, ko raksturo jauns idejiski formāls pagrieziens no funkcionāla lietderīguma uz konsekventām dekoratīvām kvalitātēm.

Par robežšķirtni var uzskatīt 1969. gada dekoratīvi lietišķās mākslas izstādi, kura izraisīja plašu rezonansi un viedokļu apmaiņu mākslas interesentu un žurnālistu vidū, diskutējot par nozares iespēju robežām. Vērtējot tur redzēto, arhitekts Voldemārs Šusts rakstīja: «Izstādes eksponātiem — ar ļoti retiem izņēmumiem — vairs nav skaidri saskatāmu, lietišķai mākslai tik tradicionālu praktisko uzdevumu. Tie ir galvenokārt dekoratīvi.» Aktuāla kļuva nevis mākslas objektu lietderība, bet apzināts dekoratīvisms un daudzveidīga tēlainība. Mākslinieki savai jaunradei meklēja dažādus ierosmju avotus: dabas formas un norises, ceļojuma piezīmes, kosmosa vīzijas, ekskursus kultūras vēsturē. Darbu tematiskās ievirzes un emocionālais raksturs atklāja tendenci tuvināties tēlotājmākslai. Tieši lietišķajā mākslā idejas varēja izteikt laikmetīgās mākslas valodā, darinot abstraktas kompozīcijas un plastiskus objektus, ko padomju glezniecībā, grafikā vai skulptūrā realizēt bija gandrīz neiespējami.

Tekstilmāksliniekus aizrāva gobelēna un telpas sintēzes problēmas, kas izpaudās vēlmē darināt aprisēs brīvas tekstiliju kompozīcijas. Meklējot pilnīgāku izteiksmes veidu, bieži viena darba izpildījumā tika apvienotas dažādas tehnikas. Līdzās klasiskajām aušanas tradīcijām tika iekļauti vairāki rokdarbu paņēmieni — izšuvums, pinums, adījums, tamborējums, aplikācija un pašu tekstilnieku piedāvātās autortehnikas. Tekstilmākslā ienāca jauni, neierasti materiāli — sizals, sintētika, auklas, virves, metalizēti diegi. Vieni no pirmajiem telpisko un neregulāru aprišu tekstiliju autoriem bija Aija Baumane, Ruta Bogustova, Edīte Pauls–Vīgnere, Inese Jakobi, Georgs Barkāns, Lilita Postaža, Velga Vilcāne. Ieceres trīsdimensiju tekstilobjektos izteica 20. gadsimta 70. gadu otrās puses jaunie tekstilmākslinieki — Egils Rozenbergs, Pēteris Sidars un citi.

Estētisko īpašību pilnveidošana, radoši eksperimenti, mākslas un arhitektūras sintēzes aspekti nodarbināja arī keramiķus. Pētera Martinsona, Frīdas Heimrātes, Izabellas Krolles, Ritas Einbergas, Skaidrītes Cihovskas, Violetas Jātnieces, Silvijas Šmidkenas un Leona Lukšo keramikas formveidē var atklāt tuvību modernās tēlniecības izteiksmes līdzekļiem. Keramika operēja gan ar arhitektoniskām formām, gan ar skulpturāli plastiskiem līdzekļiem, izmantoja glezniecības un grafikas paņēmienus. Mākslinieku interesi saistīja jauna pieeja — vairāku radniecīgas formas priekšmetu sakārtojums «mobilās grupās», kuru ietvaros varēja veidot citas variācijas, tā rodot iespēju it kā rotaļāties ar atsevišķiem ansambļa elementiem.

Mūsdienīgs tā laika mākslas veids ir dārza keramika, kas bija īpaši raksturīga tieši Baltijas valstīm, un kas Padomju Savienības mērogā tika atzīmēta kā nacionāli savdabīga skola. Radusies 1969. gadā, dārza keramika pierādīja savu ilgtspējību 70. gados ar piecām regulārām, skatītāju iecienītām izstādēm Doma dārzā Rīgā un Botāniskajā dārzā Siguldā.

Arī arhitekti un interjera dizaineri novērtēja jaunās tendences lietišķajā mākslā. Tieši šo desmitgadi izceļ auglīga arhitektu, interjeristu, keramiķu un tekstilmākslinieku sadarbība iekštelpu un apkārtējās vides organizācijas jomā. Mijiedarbības rezultātā tapa virkne projektu, kuros telpas noskaņas radītājas bija vērienīgas tekstilkompozīcijas un keramikas objekti kā spilgti akcenti interjeru dizainā. Piemēram, Edītes Pauls–Vīgneres tekstildarbi viesnīcas «Daugava» bārā «Dzelme», Aijas Baumanes banketu zāles griestu dekors un aizkari restorānā «Jūras pērle», Latvītes Mednieces dekoratīva keramikas siena LPSR Filharmonijas ēkā, Andreja Ķiģeļa un Māra Ozoliņa dekoratīvais cilnis aptiekas interjerā Audēju ielā 20.

Septiņdesmito gadu sabiedrība vairs nebaudīja «atkušņa» laika straujo demokratizācijas procesu, tomēr mākslinieku pieredzes apmaiņa ar kolēģiem ārzemēs, sevišķi sociālistisko valstu pārstāvjiem, turpinājās. Neskatoties uz jūtamo Maskavas diktātu eksponātu atlasē uz starptautiskām izstādēm, Latvijas tekstilmākslinieku darbi tika iekļauti arī nozīmīgās starptautiskās lietišķās mākslas un tekstilmākslas skatēs.

Izstādes eksponātu klāsts atlasīts no DMDM tekstilmākslas un keramikas kolekcijām. Plašākam 20. gadsimta 70. gadu perioda raksturojumam izmantots foto un video materiāls no Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva un mākslinieku privātajiem arhīviem. Izstādi papildina Latvijas Nacionālā mākslas muzeja materiāli, kas iepazīstina ar desmitgades grafisko valodu un kultūras plakātu. Izstādes kuratores ir DMDM kolekciju glabātājas Rūta Rinka un Dace Ļaviņa, bet izstādes dizaina autors ir Andris Vītoliņš.

Kā DMDM izstādēs ierasts, arī «Septiņdesmitie. Skaistuma lietderība» papildinās gan tikšanās ar izstādes kuratorēm, gan izglītojošas nodarbības skolēniem un radošās darbnīcas. Pirmais pasākums ciklā «Sarunas muzejā» norisināsies jau 5. novembrī, kad apmeklētājiem būs iespēja tikties ar Rūtu Rinku un tekstilmākslinieci Aiju Baumani. Bet 12. novembrī notiks tikšanās ar Daci Ļaviņu un keramiķēm Izabellu Krolli un Silviju Šmidkenu.

 

Izstāde «Septiņdesmitie. Skaistuma lietderība» apskatāma Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā, Skārņu ielā 10/20, Rīgā. Plašāka informācija par ekspozīciju, saistītajiem pasākumiem un apmeklējumu atrodama DMDM mājaslapā.