Lorenss Zīgens. Foto no privātā arhīva

Pērn, pēc «Latvian Art Directors Club» aicinājuma, Rīgā ar lekciju uzstājās pazīstamais profesors, ilustrators un rakstnieks Lorenss Zīgens (Lawrence Zeegen). Viņš ir strādājis vairākās augstskolās, bet pašlaik ir Reivensbornas universitātes ilustrācijas profesors un Dizaina nodaļas dekāns. Zīgens aktīvi darbojies ilustrācijas laukā, viņa klientu vidū bijuši lieli starptautiski laikraksti, žurnāli, grāmatu izdevēji, dizaina uzņēmumi un reklāmas aģentūras. Profesors labprāt dalās savās zināšanās, iesaistoties projektos dažādās pasaules valstīs un dizaina institūciju darbā.

Intervijas Edgars Zvirgzdiņš 11. augusts, 2017

Tu esi bijis «Icograda» viceprezidents. Šī institūcija, kas vieno grafikas dizaina organizācijas no visas pasaules, nav pārāk labi zināma Latvijā, un, šķiet, no mūsu valsts tajā nav dalībnieku. Vai vari sniegt ieskatu «Icograda» darbībā?

«Icograda» tika dibināta pirms 52 gadiem Londonā, un tās dalībnieces lielākoties bija organizācijas no Lielbritānijas, ASV un dažām Eiropas valstīm. Salīdzinoši ātri pievienojās arī citas. Īsumā, 1990. gados tā no Londonas pārcēlās uz Monreālu. «Icograda» mērķis bija apvienot grafikas dizaina organizācijas, piedāvāt platformu, kur dalīties idejās par dizainu, komunicēt, sadarboties, apmainīties pieredzēm un ietekmēt valsts dizaina politiku katrā no valstīm.

Tolaik un joprojām dažas valstis ir attīstītākas savā izpratnē par dizainu. Lielbritānija un ASV, iespējams, būtu lieliski piemēri tam, kādu pienesumu grafikas dizains, dizains kopumā un radošās industrijas sniedz ekonomikai.

Kad, līdz ar digitalizāciju, robežas starp dizaina disciplīnām sāka izplūst un brukt, un pateicoties tam, ka tik daudzi dizaineri spēj strādāt starpdisciplināri, «Icograda» nācās paskatīties uz sevi pašu un saprast, kāda būs tās loma 21. gadsimtā. Vienas nakts laikā valde nolēma pārvērst «Icograda» par «ico–D», starptautisko dizaina asociāciju padomi.

Kāpēc tu iesaistījies šajā organizācijā, kādi bija tavi izvirzītie mērķi?

Kad es biju students Londonā, «Icograda» tur spēlēja lielu lomu. Viena no lietām, kas, manuprāt, bija ļoti vērtīga, bija tā, ka šī organizācija dalījās ar studentiem ar aktuālo grafikas dizainā. Ja vari iztēloties pasauli pirms datoriem, mobilajiem telefoniem, interneta, pirms Dizaina muzeja, dizaina preses un izdevējiem, nekā cita daudz nebija. Vajadzēja pamatīgi strādāt, lai uzzinātu, kas notiek dizaina nozarē, nevarēja vienkārši uzklikšķināt uz raksta «It’s Nice That».

Viena no lietām, ko es ieviesu Braitonā, bija sesijas ar vieslektoriem. Šo ideju es, visticamāk, nočiepu no tām, kuras agrāk rīkoja «Icograda». Viņi organizēja 2–4 lekciju dienas kādā no kinoteātriem Londonas centrā. Es devos turp, tāpat kā to darīja simtiem citu studentu no visas valsts. Mēs bijām motivēti un ļoti zinātkāri.

Es iesaistījos «Icograda» tāpēc, ka tā bija atstājusi zināmu ietekmi uz manu izglītību un es vēlējos būt daļa no tā, ko uzskatīju par svarīgu. Tomēr, lai cik liela nozīme tai bija Londonā, kad organizācija pārvācās uz Monreālu tā zināmā mērā ieslīga tādā kā aizmirstībā.

Tādēļ ik pa laikam es centos «Icograda» atvest atpakaļ uz Londonu. Mēs sarīkojām plakātu izstādi Londonas Komunikāciju koledžā. Plakātus no iespaidīgās «Icograda» kolekcijas izvēlējās mūsdienu dizaineri, kuri runāja par to, kādu ietekmi šī organizācija atstājusi uz viņu izpratni par dizainu. Iesaistījās Entonijs Barovs (Anthony Barrow), Heimišs Makgils (Hamish Makgill), vesela virkne ar dizaineriem, kurus es cienu. Man bija svarīgs šis tilts starp grafikas dizaina vēsturi un nākotni.

Es biju «Icograda» viceprezidents divus četru gadu termiņus šajā pārmaiņu laikā. Diemžēl tobrīd daudzi iesākti darbi, kas sākās kā labi finansēti projekti, pārstāja gūt atbalstu. Vairākus no tiem vajadzēja nolikt malā, kamēr «ico–D» lēma par savām prioritātēm.

Kas, tavuprāt, ir labākais veids, kā ietekmēt valsts dizaina politiku?

Šis jautājums ir daļa no nesenas sarunas, kas nāca gaismā, kad es piedalījos apaļā galda diskusijā ar Maiklu Volfu (Michael Wolff), Sebastianu Konranu (Sebastian Conran), Lindu Relfu–Naitu (Lynda Relph–Knight), kas 22 gadus bija «Design Week» redaktore, Deividu Kesteru (David Kester), bijušo Dizaina padomes izpilddirektoru, un Benu Teretu (Ben Terrett), «gov.uk» dizaineri. Bens bija ļoti runīgs un deva skaidrus piemērus tam, kāpēc «gov.uk» projekts tika apstiprināts.

Kā dizaineri mēs pavadām ilgu laiku, domājot par papīra kvalitāti, priecājoties par jaunu fontu vai to, ka esam uzrunājuši sadarbībai lielisku fotogrāfu vai ilustratoru. Mūs aizrauj dizaina izstrādes process, jo vilina estētiskais aspekts.

Dizainam jāspēj komunicēt, bet mēs vēlamies, lai tas nestu arī prieku, būtu skaists un pabarotu mūsu dvēseli. Politiķiem tas neinteresē. Mēs nestrādājam un nedomājam vienādi.

Bens sniedza lielisku piemēru. Kad viņš tikās ar vienu no ministriem, lai prezentētu «gov.uk» projektu, viņš sapratis, cik ietekmīgs bijis šis cilvēks. Ja ministrs saka: «Es nevēlos to melnbaltu, es gribu, lai tiktu izmantota zilā un baltā krāsa», lūst vai plīst, bet iznākumam jābūt zilam un baltam. Tas cilvēks nezina neko par dizainu, bet viņš zina, ka galavārds pieder viņam. Bens stāstīja par to, kā viņam vajadzēja atrast kontaktu ar šo cilvēku, demonstrēt, ka viņam kā dizainerim var uzticēties. Es domāju, ka galu galā visa pamatā ir uzticēšanās, savstarpējās attiecības un abpusēja cieņa.

Bens teica: «Mēs esam izpildījuši savu mājasdarbu, veikuši aprēķinus». Viņš paskaidroja, ka viņu piedāvātais risinājums valdībai ļautu ietaupīt naudu. Un tas, lūk, ministru interesēja. Izklausās skarbi prezentēt dizainu ministram mārciņu un šiliņu izteiksmē, bet patiesībā jau tas ir tas, kas liek pasaulei griezties. Kamēr mēs aizraujamies ar papīru un fontiem, ministrus tas neinteresē. Viņus aizrauj: «O.K., ja mēs īstenojam šo risinājumu, mēs ietaupām naudu un nesam labumu sabiedrībai».

Uz vienu no «ico–D» tikšanās reizēm bija ieradies valdības ministrs no Indonēzijas, kurš bija ieinteresēts labāk izprast dizainu un uzzināt vairāk par tā principiem. Sākumā es biju apbrīnas pilns, domāju — cilvēks ir papūlējies ierasties uz dizaina organizācijas tikšanos, lai labāk saprastu, kā pasūtināt un izmantot dizainu. Izrādījās, ka «iepriekšējā dzīvē» viņš pats ir bijis dizaineris, bet nolēmis pievērsties politikai. Perfekti. Lielākoties dizaineri nevēlas kļūt par politiķiem. Mēs nevaram uz to paļauties. Es teiktu, ka vienkāršākā lieta ir nodibināt cilvēciskas attiecības ar pasūtītāju.

Pasūtītājs nav ieinteresēts izvēlēties starp zilo vai zaļo krāsu, viņam nav tādas izglītības un iemaņu. Viņš nemaz nevēlas tādu atbildību. Pasūtītājs vēlas būt drošs, ka dizains strādās viņa labā.

Latvijā cena ir viens no vērtēšanas kritērijiem valsts pasūtījumos, tāpēc vairāki labi dizaineri nevēlas strādāt ar valsts institūcijām…

Pirms 6–7 gadiem es īstenoju projektu Belgradā, Serbijā, ko atbalstīja USAID. Daudzi dizaineri no Serbijas tolaik devās strādāt uz Lielbritāniju un ASV. Tā bija paaudze, kas nevēlējās palikt Belgradā, bet tie, kas palika, gribēja strādāt tikai ar stilīgiem klubiem, mūzikas festivāliem vai noteiktiem zīmoliem, vai arī aizgāja uz reklāmas aģentūrām, kur varēja vairāk nopelnīt. Viņi nebija ieinteresēti, piemēram, veidot iepakojuma dizainu vietējiem serbu produktiem. Serbijas lauksaimnieki un uzņēmumi ražoja čatnijus, marinējumus, ievārījumus — fantastiskus produktus, bet to iepakojums bija atbaidošs. ASV saprata, ka, atbalstot saikni starp dizaineri un ražotāju un palīdzot radīt tādu iepakojumu, kas atspoguļo produkta kvalitāti, šiem serbu izstrādājumiem pavērtos eksporta iespējas. Serbijas ražotāji nesadarbojās ar vietējiem grafikas dizaineriem. Viņi bija pieraduši iet pie kāda jaunieša savā ģimenē, kam guļamistabā bija dators un kas varēja par zemāko cenu uzbliezt kaut kādu iepakojumu.

Tā nu USAID nodrošināja grantus dizaineriem, lai tie sadarbotos ar vietējiem pārtikas ražotājiem. Mans pienākums bija būt vidutājam starp Serbu zemniekiem, kuriem nerūpēja dizains, bet, kuri vēlējās pārdot vairāk produktu, un dizaineriem, kuriem nerūpēja ievārījums, bet, kuri vēlējās radīt foršas grafikas. Nauda tika dota abiem. Es pārliecinājos, ka labākais veids, kā rīkoties, bija uzaicināt viņus visus kopā, novadīt lekciju un izrādīt izcilus iepakojuma dizaina piemērus. Lūk, mēs atkal atgriežamies pie uzticēšanās un komunikācijas. Es biju tāds kā radošais direktors. Kad kāds jauns serbu dizaineris ignorēja klienta intereses un vienkārši centās uzmeistarot kaut ko stilīgu savam portfolio, es darbu noraidīju, sakot, — atceries, par ko tas ir un ej vēlreiz nogaršot produktu.

Tu darbojies Dizaina padomes ekspertu grupā (Sounding board). Tā kā esmu Latvijas Dizaina padomē, būtu interesanti uzzināt tavu pieredzi un pie kā jūs strādājat.

Dizaina padomes ekspertu grupa ir ļoti neformāls grupējums. Tas nav tas pats, kas būt Dizaina padomes pilnvarotajam vai būt tās valdē. Tā ir cilvēku grupa, kas regulāri satiekas un var ietekmēt Dizaina padomes domāšanu. Tas notiek tā, ka reizi mēnesī mēs satiekamies, Dizaina padome testē idejas un spriež par tām kopā ar mums, informē par savām aktualitātēm un uzklausa mūsu atsauksmes. Šī ekspertu grupa ir ļoti daudzveidīga, domāju, esam tikai pāris cilvēki no dizaina izglītības lauka. Tur ir arhitektūras, komunikācijas dizaina, zīmolvedības eksperti, inženieri… Mēs satiekamies uz 2–3 stundām — pudele auksta alus, daudz sarunu, nereti arī daudz prezentāciju. Ikviens var sniegt kādu ieteikumu, un tas netiks uzskatīts par muļķīgu un absurdu.

Lielbritānijas Dizaina padome raisa cilvēkos kaislības. Dizaina padomei jābūt vietai, kur mediji var uzzināt par aktuālo dizainā. Salīdzinājumā ar laiku pirms desmit gadiem, tā noteikti ir kļuvusi daudz aktīvāka, piemēram, attiecībā pret radošo izglītību skolās. Patiesībā, tā ļoti fokusējas uz jaunajiem dizaineriem, lai tiem būtu ietekme sabiedrībā.

Viens no Dizaina padomes projektiem ir «Knee High Design Challenge». Tas radīts, lai atbalstītu idejas, kas uzlabo dzīvi piecgadniekiem un jaunākiem bērniem. Tev nav jābūt dizainerim, lai rastos kāda ideja šajā jautājumā. Ja tā tiek atzīta par labu esam, tevi var ielikt darba grupā ar vairākiem dizaineriem, lai šo ideju īstenotu. Tā tapuši komunikācijas dizaina, interjera arhitektūras projekti, kas nereti pēc to būtības ir pakalpojumu dizains. Viss ir par to, lai atrastu veidus, kā bērni sarežģītos apstākļos var atrast savu vietu šajā pasaulē.

Es stāstu par šo piemēru, jo Dizaina padomes ekspertu grupa bija pirmā vieta, kur tika diskutēts par to, kā šo ideju ieviest dzīvē. Mūsu neformālais grupējums sniedz iespēju satikt citus dizainerus un ietekmēt Dizaina padomes darbu, neuzņemoties tik lielu atbildību, kāda tā būtu, esot tās valdē.

«Globālo ciematu» laikmetā lielie centri kā Londona, Ņujorka vai Stokholma piesaista klientus no visas pasaules. Kāda varētu būt stratēģijai mazai valstij, kā mēs varam eksportēt savu dizainu?

Es varu dot tev pavisam mazu piemēru, bet varbūt no tā varēs savilkt kādas paralēles. Tas atkal nāk no Belgradas, jo es tur strādāju ne tikai ar dizaineriem un lauksaimniekiem, bet arī ar Belgradas Mākslas universitāti, lai uzlabotu viņu profilu, kas desmitgažu laikā nebija mainījies. Es runāju ar viņiem, par to, cik svarīgi ir atsvaidzināt un pilnveidot viņu darbību. Ja viņi apmāca Serbijas dizainerus tikai tādā veidā, kādā tas vienmēr ir ticis darīts, šie absolventi nebūs spējīgi strādāt Londonā vai Ņujorkā.

Viņiem ir tāda kā serbu pieeja komunikācijas dizainam. Es nedomāju to nievājošā nozīmē, vienkārši saku, ka daudzējādā ziņā jaunie dizaineri tiek apmācīti viena pasniedzēja, sava meistara vadībā, kuram jācenšas izdabāt. Lielbritānijā tā nenotiek. Sarunājoties ar studentiem, es sapratu, ka progresīvāka domāšana ir nevis grafikas dizaina, bet ilustrācijas jomā. Jaunie ilustratori tur bija patiešām talantīgi, viņi nudien mācēja zīmēt un sekot darba uzdevumam, bet Serbijā ilustrācijai nav noieta. Viņi prasīja — kā lai mēs strādājam? Nu, ir jāstrādā. Tehnoloģijas ir šeit, lai tu varētu sēdēt savā studijā Belgradā un strādāt klientiem no visas pasaules. Tur ārā ir tirgus. Tas vedināja viņus domāt, un viens vai divi visai ātri tika pie aģentiem un saprata, ka tu vari būt samērā turīgs, būdams ilustrators Belgradā un strādājot pēc Londonas vai Ņujorkas likmēm.

Tomēr, ja mēs runājam par dizainu valsts līmenī, nebūtu prātīgi ierosināt, ka mazākām valstīm vajadzētu kalpot lielajām dizaina studijām citviet pasaulē. Bet es prātoju, kāds potenciāls ir studijām tādās vietās kā Latvija veidot partnerības ar lielākām studijām ārpus tās…

Manuprāt, ir nepieciešamība pēc partneriem, jo dizainā, iespējams, atšķirībā no ilustrācijas, klients vēlas tevi satikt dzīvē. Atceros, ka «Colophon Foundry» pārstāvji man teica, ka pēc viņu klientu domām Braitona ir bijusi par tālu, tāpēc viņi pārvākušies uz Londonu…

Taisnība. Es zinu studijas Mančestrā ar lieliskiem darbiem, labiem klientiem, bet tik un tā tās netiek uztvertas tik nopietni, kā tās, kas strādā Londonā. Turklāt ir šis uzskats par to, ka, ja tu vari veiksmīgi strādāt Londonā, tu esi gana stiprs, lai strādātu jebkur. Turpretī, ja tu veiksmīgi darbojies Mančestrā vai Braitonā, vai tu būtu spējīgs kaut ko sasniegt Londonā?

Tu pieminēji Serbijas dizainu. Arī Latvijā ir diskusija par to, vai mums ir specifiski latviskais stils, kuru attīstīt, vai vajadzētu raudzīties globāli. Kāds ir tavs viedoklis šajā jautājumā?

Ja pieeja būt starptautiskam būtu galvenais vadmotīvs, mēs visi attaptos ar ļoti neizteiksmīgu dizainu, kas neatspoguļo tā izcelsmi un cilvēku sajūtas.

Es patiešām negribētu, lai mazākas dizaineru kopienas, kā Latvijas gadījumā, taisa replikas un zaudē savu raksturu un būtību. Manuprāt, šī esence ir spēka avots. Es nedaudz satraucos par savu dizaina pasniedzēja atbildību. Piemēram, lielais skaits Ķīnas studentu, kas ierodas Londonā studēt…

Dizaina izglītībai jāsaprot, ka tā apvieno visdažādākās kultūras un jāņem vērā šīs atšķirības, mācot dizainu.

Ir viegli apgalvot, ka cilvēki brauc uz Londonu tieši tāpēc, lai tiktu iesūkti šajā vidē un pieejā dizainam. Bet, manuprāt, inteliģenti dizaineri nezaudē saikni ar savu vēsturi un kultūru, savu Eiropas vai Āzijas daļu.