Sociālā mobilitāte radošajās industrijās

Radošās industrijas nenoliedzami ir viena no veiksmīgākajām Lielbritānijas ekonomikas daļām[1]. Taču šajā sektorā pastāv liela nevienlīdzība — gan sociālā izcelsme, gan dzimums, rase un invaliditāte joprojām ir šķēršļi, kas daudzus kavē gūt panākumus radošās profesijās.

Kaut arī Lielbritānijā šķiru noslāņošanās ir daudz izteiktāka problēma nekā Latvijā, etniskās minoritātes, iebraucēji no ārvalstīm un cilvēki, kuri ieradušies Rīgā no reģioniem, saskaras ar šķēršļiem darba tirgū arī šeit. Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija līdz 2030. gadam[2] arī uzsver radošā sektora lomu, lai nodrošinātu valsts konkurētspēju pasaules ekonomikā, un piedāvā rekomendācijas radošās nozares attīstībai. Tā kā šīs rekomendācijas pieskaras arī dažādu sociālo grupu integrācijai radošā sektora darba tirgū, Lielbritānijas Radošo industriju politikas un pierādījumu centra veiktais pētījums var sniegt vērtīgus padomus arī Latvijai tās centienos veicināt ekonomikas izaugsmi un mazināt sociālo segregāciju un nevienlīdzību.

Nevienlīdzība radošajās industrijās

Pētījums apstiprina, ka sociālā nevienlīdzība radošajā sektorā ir izteiktāka nekā citās nozarēs. Vairākums radošo profesiju pārstāvju — arhitekti, mūziķi, režisori, mākslinieki, dizaineri — nāk no priviliģētas sociālekonomiskās vides, pat izteiktāk nekā biržas mākleri un menedžmenta konsultanti. Arī no radošo industriju izaugsmes lielākoties iegūst tieši priviliģētas sociālekonomiskās grupas, un koronavīrusa pandēmija šo efektu tikai pastiprina. Jaunākie pētījumi par darba tirgu liek domāt, ka tieši profesionāļi ar finanšu rezervēm un attīstītu sociālo tīklu ir veiksmīgāk pārvarējuši pandēmijas radītos riskus, nedrošību un konkurenci. Lai mazinātu šo nevienlīdzību, pētījums piedāvā desmit punktu plānu sociālekonomiskās dažādības veicināšanai radošajā sektorā. Šo rekomendāciju mērķis ir dažādot radošo industriju darbaspēku, tādējādi paplašinot sektoru un veicinot ekonomisko izaugsmi.

Bērnības pieredzes kā pamats profesionāliem panākumiem

Bērnības pieredzēm ir milzīgs iespaids uz nākotnes panākumiem radošajā sektorā. Indivīdi no maznodrošinātām ģimenēm ir atrauti no sabiedrības daļas, kas ir saistīta ar radošajām profesijām, un bieži tiek atturēti no izglītības un darba radošajās industrijās. Šī problēma ir izteiktāka ārpus pilsētām. Lai paplašinātu kultūras piedāvājumu reģionos un nodrošinātu iespējas profesionālai izaugsmei radošajā sektorā indivīdiem ar zemāku sociālekonomisko stāvokli, nepieciešams atbalstīt un attīstīt reģionālo kultūras izglītību un vietējos centrus radošo karjeru programmām.

Izglītība kā vienlīdzīgu iespēju nodrošinājums

Taisnākais ceļš uz iekļūšanu radošajās industrijās ir diploms no prestižas augstākās izglītības iestādes. Augstākās izglītības izmaksas un nepieciešamība maksāt par dzīvesvietu, lai mācītos specializētās radošo industriju augstskolās, rada ievērojamus šķēršļus studentiem no reģioniem un maznodrošinātām sociālekonomiskām grupām. Lai kvalitatīvu radošo izglītību varētu iegūt plašs studentu loks, nepieciešams atvieglot izglītības pieejamību un radīt tehniska profila karjeras ceļus radošajā sektorā.

Darba kultūras uzlabošana radošajās industrijās

Zems atalgojums, darba nepastāvīgums, neapmaksāta prakse un neformāla darbinieku atlase ir būtiski šķēršļi tiem, kuriem nav finanšu un sociālā kapitāla rezervju. Pat pārvarot grūtības iekļūšanai darba tirgū, profesionāļi ar zemāku sociālekonomisko stāvokli saskaras ar dažādām barjerām. Šķiru piederībā balstīta atstumšana var būt neuzkrītoša — piemēram, aizspriedumi pret akcentiem vai kultūras atšķirībām — taču tā veicina nepiederības sajūtu darbiniekos. Tādēļ radošajās industrijās ir jāveicina tāda politika un regulējumi, kas veicina sociālekonomisku dažādību un novērš nevēlamas prakses darba un mācību vietās.

Daudzveidīga talanta attīstība un iekļaujoša līderība

Profesionāļi no maznodrošinātām sociālām grupām saskaras ar būtiskiem šķēršļiem ceļā uz vadošiem amatiem radošajā sektorā. Tie ietver formālu darba struktūru un karjeras ceļu trūkumu, nepotisma un sociālo tīklu lomu karjeras attīstībā un citas, neuzkrītošākas problēmas, kuru pamatā ir indivīdu pašpārliecinātības trūkums. Radošā uzņēmējdarbība ir īpaši riskanta — likmes ir augstas, veiksmes stāsti ir reti, un spēles noteikumi ir izdevīgāki priviliģētajiem. Lai nodrošinātu to, ka nākamā radošo līderu paaudze ir daudzveidīgāka un vienlīdzīgāka, jāveicina jaunu profesionāļu ienākšanu darba tirgū un jārada atbalsta mehānismus līderiem ar nedrošāku sociālekonomisko stāvokli. To iespējams panākt ar dotācijām un līderības programmām, kā arī pētot un apzinot grūtības, ar kuriem saskaras uzņēmumu vadītāji no šādām grupām.

Radošās ekonomikas izlīdzināšana

Nevienlīdzīga sociālā mobilitāte radošajā sektorā lielā mērā saistīta ar nevienlīdzību starp pilsētām un reģioniem. Radošo industriju ģeogrāfiskā koncentrācija urbānos centros ietekmē kultūras un specializētas izglītības pieejamību. Lai veicinātu sociālo mobilitāti radošajā sektorā, nepieciešams attīstīt radošus mikroklāsterus reģionos, kas piedāvātu vienlīdzīgākas iespējas arī cilvēkiem no neizdevīgākām sociālekonomiskām pozīcijām.

Lai veiksmīgāk risinātu sociālās mobilitātes problēmas, vispirms nepieciešams situācijas novērtējums. Izmērot radošā sektora darbinieku sociālekonomisko stāvokli, iespējams noteikt skaidrus un sasniedzamus mērķus sociālekonomiskās daudzveidības un sociālās mobilitātes veicināšanai radošajā ekonomikā.

Pētījuma «Sociālā mobilitāte radošajā ekonomikā» autori ir Hetera Kerija (Heather Carey), Deivs O’Braiens (Dave O Brien) un Olīvija Geibla (Olivia Gable), un tas veikts ar Lielbritānijas Radošo industriju politikas un pierādījumu centra atbalstu. Ar pilnu pētījumu iespējams iepazīties šeit.

Atsauces

[1] DKMS (Digitālā, kultūras, mediju un sporta) sektora ekonomiskās aplēses. Pieejamas šeit.
[2] Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija līdz 2030. gadam. Pieejama šeit.