Radošā direktore Dārta Apsīte tic, ka poētiskais un skaistais mums ir vajadzīgs tikpat ļoti, cik praktiskais. Dārtas vadībā aizsākās jauns posms Rīgas pašvaldības komunikācijā ar pilsētas iedzīvotājiem — viņas īstenotās kampaņas pilsētvidē, mīlētas un peltas, veicinājušas rīdzinieku piederības sajūtu Rīgai un Latvijai, kā arī saņēmušas vairākas balvas. Šobrīd Dārta metusies jaunos izaicinājumos un kopā ar domubiedrenēm dibinājusi dizaina un komunikācijas studiju «Ausme».
«Ausme» ir pavisam jauna studija, bet esat jau gana pieredzējušas radošās profesionāles. Kā izlēmāt sanākt kopā un dibināt savu uzņēmumu?
Tā bija apstākļu sakritība. Lai gan doma par savu studiju radās jau senāk, likās, ka pirms tam kaut kur «jāapbružājas» un šis tas jāpaveic. Iepriekš es darbojos Rīgas pašvaldībā, kur man bija jāveido pašai sava komanda — principā tā bija maza «in–house» studija. Šajā darbā sapratu, ka man patīk pulcēt dažādu jomu profesionāļus un domātājus, kopā attīstīt idejas un radīt radošus risinājumus. Secināju, ka man ir daudz, ko teikt — mani interesē identitātes meklējumi mūsdienu dizainā un citās radošajās izpausmēs.
Kad pametu darbu pašvaldībā, nonācu izvēles priekšā — strādāt kādā aģentūrā vai veidot ko savu. Īstajā brīdī mani uzrunāja uzņēmēja Egle Klekere un teica, ka, ja ir impulss, tad jārada, un piedāvāja atbalstu. Nolēmu mēģināt. Uzrunāju studijai pievienoties Beāti Broku — viņa ir brīnišķīga projektu direktore, kura labi pārzina biznesa pusi. Es darbojos ar radošo konceptu un studijas stratēģisko virzību, un Beāte rūpējas par biznesa attīstību, studijas vadīšanu un klientu attiecībām. Mums pievienojās dizainere Kristiāna Marija Sproģe, kura strādāja arī manā komandā Rīgas domē. Viņai ir brīnišķīgs un ļoti svaigs rokraksts, mēs domājam vizuāli līdzīgi. Nupat mums pievienojusies vēl viena radošo projektu vadītāja — Lauma Studena.
Ar katru savu projektu mēs saaugam, elpojam un guļam ar to kopā. Pašas esam uzstādījušas sev augstu kvalitātes latiņu. Darbojamies mazā «triecienkomandā», bet mums ir savi mākslinieki un dizaineri ar savu unikālo rokrakstu, ko varam piesaistīt atbilstošajam projektam.
Kādas ir «Ausmes» ambīcijas?
Pirmkārt, mēs gribētu savienot mākslas pasauli ar komerciālo pasauli. Man šķiet, ka mēs visas saprotam abas šīs puses — spējam izprast gan mākslinieku, gan klientu. Mēs varam māksliniecisko koncepciju pārtulkot pārdodamā kvalitātē, kas nav mazsvarīgi. Es jūtu, ka industrijā ir vēlme pēc kaut kā īsta, jo reklāma cilvēkus ir nogurdinājusi.
Otrkārt, nākotnē man gribētos ne tikai apkalpot klientus, bet radīt pašām ko savu, pulcēt ap sevi domubiedrus un runāt ar sabiedrību. Mana māsa studē ekofilozofiju, savukārt man ļoti tuva ir tradīciju un mitoloģijas tēma. Mums ir brīnišķīgas diskusijas par dažādām pasaules uztverēm, tostarp ekoloģisko izaicinājumu kontekstā. Ja mēs palūkojamies uz dažādu tautu tradicionālo kultūru, cilvēks un daba tajā nav nošķirti. Tā ir saruna, ko kopā ar domubiedriem es gribētu virzīt plašākā sabiedrībā. Veidot pētījumus un domnīcas, iesaistīt vietējos amatniekus, iekļaujot poētisku skatījumu uz cilvēka un dabas attiecību tēmām.
Līdz šim visvairāk redzams bijis tavs darbs Rīgas domē, kas būtībā aizsāka jaunu posmu pašvaldības komunikācijā ar pilsētas iedzīvotājiem. Pastāsti, kāda bija šī pieredze!
Darbs Rīgā bija brīnišķīgs tādā ziņā, ka mums bija brīvas rokas un iespēja veidot rezultātu līdz pašām beigām. Man ir svarīgi, lai jebkurā materiālā idejas esence tiktu pārtulkota precīzi. Rīgas kampaņām mēs veidojām pilnīgi visus materiālus — līdz pat Facebook kaverattēlam.
Kad man piedāvāja darbu pašvaldībā tā laika Rīgas mēra biroja vadītāja Evija Celma, sākumā biju pārliecināta, ka negribu to darīt — tā nelikās pievilcīga vieta, kur strādāt radošo jomu pārstāvim. Domē tikko bija nomainījusies vadība ar Mārtiņu Staķi priekšgalā, un pēc vairākiem pierunāšanas mēģinājumiem es tomēr nolēmu mēģināt. Pirmais izaicinājums, ar ko saskāros, bija identitātes trūkums. Skaidrs, ka nomainīt visu pilsētas vizuālo identitāti uzreiz būtu pārāk dārgi, tāpēc sākām ar maziem solīšiem. Vispirms kopā ar «Overpriced» sakārtojām digitālo komunikāciju, un tad jau sniega bumba aizvēlās — jauno vizuālo identitāti gribēja lietot visi departamenti, jo pirms tam kopīgu vadlīniju nevienam nebija.
Domē darbojos komunikācijas pārvaldē, kur man bija sava komanda. Pirmā kampaņa pilsētvidē tapa 2021. gadā. Tuvojoties valsts svētkiem, citi departamenti lika mums noprast, ka par svētkiem būs jākomunicē, bet mums nebija ne galvenā vizuāļa, ne koncepcijas. Skaidrs, ka valsts pārvaldē par tādām lietām daudz nedomā, bet man bija svarīgi Rīgas komunikāciju veidot vienotu — gan vēstījumā, gan vizuāli. Tā tapa pirmā komunikācijas kampaņa «Cel Latviju ar darbu, dziesmu, valodu», ko veidoju kopā ar Renāti Lagzdiņu. Mākslinieks Paulis Liepa radīja svētku grafiku, savukārt Krišs Salmanis palīdzēja ar vides objektiem — tautasdziesmu gaismas instalācijām. Protams, šīs kampaņas īstenošana nebija bez grūtībām un sašutuma Tviterī.
Es atceros brīdi, kad tādā pustumsā no sava loga pirmo reizi pamanīju to plakātu. Uzreiz nevarēju saprast, kas tieši tur ir, bet tas uzreiz piesaistīja manu interesi. Nākamajā rītā, jau gaismā, ļoti nopriecājos, ka uz plakātu stenda ir kaut kas patiešām augstvērtīgs un skaists! «Cepiens», kas sekoja, šķita tik negodīgs!
Tā bija mana pirmā saskaršanās ar šādu reakciju. Domei bija slikta reputācija, cilvēkiem jau automātiski nekas nepatika, tāpēc negatīvie komentāri mani pārāk nepārsteidza. Protams, kampaņas īstenošanā bija arī dažas kļūdas, bet tas likās likumsakarīgi, ņemot vērā, ka mums bija tikai pusotrs mēnesis laika.
Ar nelielu budžetu izveidojām ne tikai plakātu, bet turpinājām stāstu arī ar gaismas instalācijām. Mums bija svarīgi vides objektus izkliedēt pa visu Rīgu, lai tie būtu ne tikai centrā, bet arī Vecmīlgrāvī, Ķengaragā un citās Rīgas apkaimēs. Domes darbinieki par to bija skeptiski — visus ātri vien salauzīšot vai nozagšot, bet tā nenotika. Mēs sapratām, ka cilvēkiem šādas lietas ir vajadzīgas, un gaismas burti visiem ļoti patika.
Galu galā sākotnējais «cepiens» palīdzēja ielikt pašvaldības komunikāciju dienaskārtībā, un par to saņēmām arī virkni balvu. Uzrodoties «heiteriem», parādījās arī tikpat daudz atbalstītāju. Būtiski, ka tā brīža vadība nenobijās no sākotnējās reakcijas un ļāva mums turpināt. Tāpēc svarīgi, ka pie varas ir drosmīgi cilvēki.
Gribētos domāt, ka kopumā cilvēki tomēr iemīļoja pašvaldības īstenotās kampaņas.
Ne uzreiz. Tālāk nāca Roberts Rūrāns un pārmetumi par «slāviskām krāsām» un to, ka «kancelējam» vārdu «Ziemassvētki». Tomēr galu galā cilvēki sāka kaut ko gaidīt — sekoja Rīgas Drosmes un prieka vasara un kampaņa ar karogiem un Knuta Skujenieka dzeju.
Tuvojoties nākamajiem valsts svētkiem, politiķi bija jau gudrāki un gaidīja, lai prezentējam savu koncepciju. Nezin kāpēc visiem likās, ka nepietiek ar karogiem ielās, ka karogi jāliek arī uz plakātiem. Savukārt man ļoti gribas runāt par Latviju caur dažādiem simboliem, censties saviļņot cilvēkus. Galu galā nonācām pie karogu stāstiem un Knuta Skujenieka vārdiem kopā ar dizaineriem Jāni Klauču un Evu Abduļinu. Komunikācijas dizainu veidojām vizuāli ļoti minimālu, ar lielu pietāti pret saturu. Šo kampaņu novērtēja arī ārzemēs. Man bija liels pārsteigums, ka arī ārpus Latvijas jomas profesionāļi spēj novērtēt šādu lokālu vēstījumu.
Par pirmo valsts svētku kampaņu saņēmi Eiropas Radošo direktoru kluba (ADCE) balvu un pērn tu vērtēji konkursā iesniegtos darbus jau kā žūrijas locekle. Kāda bija šī pieredze, un kā tu salīdzinātu mūsu vietējo ainu ar darbiem, ko redzēji konkursā?
Darbs žūrijā man apliecināja, ka lokalizēts, mantojumā balstīts saturs šobrīd tiek ļoti novērtēts. Eiropa ir izslāpusi pēc kaut kā īsta, un tieši tādi bija konkursa spēcīgākie darbi. Man atmiņā palika spāņu futbola kluba «Real Club Celta» klips, kur tradicionālā mūzika tika savienota ar mūsdienu ielu kultūru. Arī sarunās ar pārējiem žūrijas locekļiem jutu, cik interesanta viņiem šķiet lokalitāte. Tas pierāda, ka ar saviem darbiem mēs droši varam iet ārpus Latvijas — cilvēkiem interesē redzēt, ko radām. Nevajag baidīties, ka mūs nesapratīs, ir tikai jāprot labāk izstāstīt mūsu stāstu, liekot tam pamatā patiesības, kas ir universālas visur.
Tu jau minēji, ka savos darbos tev svarīgi runāt par piederību Latvijai un veicināt kopienas sajūtu. Kāda, tavuprāt, ir mūsdienu latvietība un kāpēc svarīgi par to runāt?
Man šķiet, ka latviešu pasaules uztvere ir ļoti poētiska. Man gribētos, lai mēs no tā nekaunamies, lai nesmīkņājam par to kā par naivumu. Šķiet, ka šobrīd pasaulē viss tiecas uz reālismu, bet man šķiet, ka skaistais un poētiskais ir ļoti svarīgs, jo tas dod mums cerību. Tas ļauj mums radīt savu iztēles pasauli un tādējādi ieraudzīt arī īstās pasaules skaistumu.
Par to, kas ir «pareiza latvietība», visi nemitīgi cīnās. Man vienmēr gribas rakt dziļāk un meklēt to Latvijas sajūtu, ko mēs dzirdam tautasdziesmās vai pasakās, man negribas runāt par sadzīvisko, bet par lielākām lietām. Man latvietība saistās ar domas skaidrību un skaistuma izjūtu, latviešu ētiku un estētiku, arī darba tikumu. Tā ir pazemība pret dabu un apkārtējiem cilvēkiem, mūsu spēja runāt simbolos.
Vai varētu teikt, ka radošās direktores profesija tev zināmā mērā ir pašizpausmes līdzeklis?
Jā, bez šaubām, tomēr es noteikti neesmu māksliniece. Pēdējā laikā par šo jautājumu man bijusi arī iekšēja diskusija. Mākslinieks sevi izpauž, lai tur vai kas. Savukārt reklāmā un komunikācijā tev jāpieņem klienta domas un mērķi, tāpēc tā nevar būt individuāla pašizpausme. Tajā pašā laikā šis individuālais radošais redzējums un rokraksts ļauj zīmolu komunikācijā ienest pārsteigumu. Droši vien tas atšķir studijas no aģentūrām — ja lielās aģentūras klientam var nodrošināt pilnu servisu un īstenot visas viņa vēlmes, studijas tomēr piedāvā savu rokrakstu. Es domāju, ka nākotnē robeža starp māksliniecisko izpausmi un komunikācijas dizainu saplūdīs vēl vairāk.
Savā darbā man ir vilkme savienot tradicionālo ar laikmetīgo, ielūkoties mītiskos pasaules modeļos, strādāt ar mūziku. Meklēt mūzikas, mākslas un komunikācijas saskares punktus, lai atklātu savu skatījumu uz lietām. Mani ļoti saviļņo poētisms mūzikā, mākslā un tradicionālajā kultūrā. Man šķiet, ka es protu šīs ļoti konceptuālās idejas iztulkot saprotamā, pieejamā virzienā.
Tu esi ne tikai radošā direktore, bet arī videoklipu režisore. Kas tevi mudina izmēģināt savus spēkus dažādās radošajās disciplīnās?
Es joprojām meklēju savu ceļu. Jo vecāka kļūstu, jo, šķiet, ka mazāk zinu, ka jāturpina mācīties. Man dzīvē bija brīdis, kad likās, ka man jāizvēlas — turpināt darboties reklāmā vai mācīties režiju. Kad biju pieņēmusi lēmumu, ka komunikācija jāmet pie malas un jāpievēršas režijai, man piedāvāja darbu Rīgas domē.
Tomēr video formāts man joprojām ir ļoti tuvs, un man patīk strādāt ar dažādiem audiovizuālajiem medijiem. Man svarīga ir arī mūzika — ikviens klips, ne tikai mūzikas video, ko esmu režisējusi, ir būvēts uz mūzikas.
Vairāku mūzikas klipu veidošanā esmu sadarbojusies ar grupu «Tautumeitas», kur tradīcija ar šodienas kontekstu savienojas ļoti tieši. Kad domājām viņu Eirovīzijas dziesmas «Bur man laimi» klipu, gribējām runāt caur mitoloģisku pasaules tvērumu, ko varētu saprast Eiropas tautas ar senu vēsturi. Rakāmies mītos un pasakās. Un nonācām pie stāstiem par koka dobumu, kas raksturīgi ne tikai latviešiem. Slēpšanās vai līšana cauri koka dobumam simboliski tulkota kā iniciācija un transformācija. Izlienot cauri koka dobumam, varam nonākt citā paralēlā telpā un pārtapt. Latvieša pasaule, no kuras cēlušās pasakas, teikas, tautasdziesmas, ir dzīva un pulsējoša, pilna gaismas. Cilvēks, dzīvojot šādā pasaulē, nekad nav viens.
Pirms pāris nedēļām «Ausme» debitēja arī Rīgas modes nedēļā sadarbībā ar modes dizaineres Lauras Anspokas zīmolu «Novaliss», palīdzot iedzīvināt kolekcijas «I Don’t Speak Human» radošo koncepciju audiovizuālā formātā. Šeit mums izveidojās absolūti brīnišķīga sadarbība ar mūziķi Eviju Vēberi, ar kuru kopā veidojām skates skaņu celiņu. Tas laikam ir visskaistākais mūsu darbā — satikt domubiedrus, kuri aizrauj un saviļņo ar savu pasaules redzējumu.
Ar kuru savu darbu tu lepojies visvairāk?
Mani mīļākie darbi, protams, saistīti ar Latviju. Man ļoti patika Knuta Skujenieka kampaņa, jo tā bija ļoti tīra. Man patika, ka varējām runāt ar tekstu un mums nebija jāizklaidē cilvēki. Vēl man mīļa ir Rīgas Jāņu kampaņa, ko 2023. gadā veidojām kopā ar fotogrāfi Jūliju Sinku. Biju viņas darbus redzējusi Instagram, un man likās, ka būtu tik jauki Rīgu ievīt vainagā! Tas ir aizsardzības simbols, bet negribēju plakātā burtiski likt vainagu, gribēju, lai ziedu aplis ieskauj visu Rīgu!
«Ausme» nesen īstenojusi arī Rakstniecības un mūzikas muzeja zīmola atjaunošanu, kas skāra galvenokārt digitālo vidi. Šī projekta ietvaros varējām iedziļināties un pētīt muzeja tapšanas stāstu, secinot, ka tas vienmēr bijis sava ceļa gājējs — atšķirīgs savā formā un idejā. To arī centāmies iznest un akcentēt.
Dārtas Apsītes radošajām gaitām var sekot viņas mājaslapā un Instagram kontā.
Viedokļi