Noslēdzot studijas Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) Produktu dizaina bakalaura programmā, jaunais dizainers Lūkass Segliņš radījis sērfa dēli, kas izaudzēts no micēlija. Lai rastu piemērotu alternatīvu poliuretāna putām, no kā ierasti tiek veidoti sērfošanas dēļi, Lūkass eksperimentējis ar dažādiem micēlija kompozītmateriāliem, izmantojot lokāli pieejamus resursus, tostarp kaņepju šķiedras.
Strādājot pie bakalaura darba, Lūkass Segliņš noskaidrojis, ka katru gadu pasaulē tiek saražoti aptuveni 750 000 sērfa dēļu, katram dzīves cikla laikā izdalot vidēji 165 kg oglekļa dioksīda, kas ir līdzvērtīgs daudzums automašīnas izmešiem, nobraucot 700 km. Turklāt dažādo materiālu lietojums dēļa konstrukcijā neļauj tos pārstrādāt. «Es pats sērfoju, un aizdomājos par to, cik ļoti neekoloģiski ir tradicionālie sērfa dēļi. Poliuretāna putas ir toksisks naftas produkts, kas ilgstoši nesadalās dabā un veido milzīgu daudzumu atkritumu. Arvien vairāk nozaru interesējas par videi draudzīgām alternatīvām, bet sērfa industrijā tas vēl ir samērā jauns virziens,» stāsta Lūkass.
Darba procesā jaunais dizainers sadarbojās ar Latvijas Valsts koksnes ķīmijas institūtu, kas palīdzēja ar micēlija audzēšanas eksperimentiem. Lai atrastu optimālo kompozītmateriāla sastāvu, Lūkass sēņotnes audzēšanai izmēģināja dažādus substrātus, vērtējot gan materiāla izturību un apstrādes iespējas, gan augšanas ātrumu. Kopumā tika testēti četri substrāti — priedes slīpputekļi ar celulozi, priedes slīpputekļi ar zāli, auzas un kaņepju šķiedras —, no kuriem vislabāko rezultātu uzrādīja kaņepju šķiedras. Lūkass norāda, ka tas ir viegli pieejams un atjaunojams resurss, turklāt tas piešķīra materiālam pievilcīgu tekstūru.
Lai izzinātu sērfa dēļu izgatavošanas praktiskos aspektus un izvēlētos optimālo formu, dizainers sadarbojās ar «Drtyboards» — vienīgo sērfa dēļu ražotāju Latvijā. Micēlija dēļa forma atbilst «fish tail» jeb «zivs astes» tipam, kas ir salīdzinoši kompakts un piemērots mazākiem viļņiem. Ņemo vērā, ka micēlija apstrādes iespējas ir ierobežotas, dēlis tika audzēts šim nolūkam īpaši izgatavotā veidnē. Savukārt dēļa stingrību, nodrošina īpaši izgatavots «stringers — elements, kas darbojas kā dēļa mugurkauls un palīdz noturēt tā formu, vienlaikus netraucējot sēņotnes augšanai. Dēļa formu ierāmē gaiša kontūra, kas kalpo kā dizaina elements, kontrastējot ar dabīgo micēlija faktūru un radot vizuālu saikni ar sērfa kultūras estētiku.
Lūkass stāsta, ka dēļa izgatavošanas process bijis ļoti darbietilpīgs un prasījis daudz eksperimentu, tomēr rezultāts apliecina, ka micēlijs spēj nodrošināt sērfa dēlim nepieciešamo peldētspēju un strukturālo noturību. Tomēr iezīmējās arī izaicinājumi, kas ir saistīti ar dēļa svaru un nepieciešamību rast videi draudzīgāku pārklājumu, kas spētu pilnībā aizvietot epoksīda sveķus. «Vēl ir daudz izaicinājumu, kas saistās ar materiāla mehānisko izturību, ūdens noturību un ražošanas efektivitāte, tomēr šis projekts ir pirmais solis, kas parāda, ka bioloģiska pieeja sērfa dēļu dizainā ir iespējama. Es ar aizrautību gaidu brīdi, kad ilgtspējīgi risinājumi kļūs par neatņemamu sērfošanas sastāvdaļu,» komentē Lūkass.
Par savu darbu Lūkass saņēma «Tikkurila» Dizaina inovāciju balvu 2025, kas tiek pasniegta ar mērķi izcelt radošus, oriģinālus un ilgtspējīgus dizaina risinājumus, ko radījuši LMA Dizaina nodaļas studenti. Lūkasa bakalaura darbu Latvijas Mākslas akadēmijā vadīja Māris Mortukāns. Iepazīties ar citiem Dizaina nodaļas studentu projektiem iespējams virtuālajā katalogā.
Viedokļi