Arhitektūra ir kā valoda — tās spēks rodas un tās nozīme mainās līdz ar tās lietojumu. Lai noskaidrotu, kā iekļaujošu un drošu telpu uztver dažādi vides veidotāji, māksliniece un dizainere Liene Pavlovska sarunājas ar interjera arhitekti un mākslinieci Maiki Stacu (Maike Statz), arhitektiem Arnitu un Kārli Melzobiem no biroja «Gaiss», arhitektu un vizuālo mākslinieku Paulu Rietumu un mākslinieču duetu Paulu Veidenbaumu un Diānu Mikāni, kuras kopā darbojas kā kolektīvs «Gel office».
Laikā, kad studēju Sandberga institūta Interjera arhitektūras nodaļas programmā «Studio for Immediate Spaces», biju izpētes braucienā Berlīnē. Dažādu laimīgu sakritību rezultātā mums ar draudzeni izdevās apskatīt Lekorbizjē «Unité d’Habitation» dzīvojamo moduli. Dzīvokļa īpašnieks bija aizrautīgs arhitektūras fans un ar prieku mums izrādīja dzīvokļa detaļas. Ēkas arhitektūra tika iecerēta kā pašpietiekams organisms, kura iemītnieki var pavadīt laiku, attīstot savu radošo potenciālu. Pie dzīvokļa ieejas bija īpašas durtiņas, kur piegādes personālam bez saskarsmes ar dzīvokļa iemītniekiem, kā ēnām, ievietot pienu, maizi un avīzes. Ēka tika veidota kā pilnīgs mikrokosmoss, lai idealizētā un utopiskā gadījumā tās iemītniekam nebūtu vajadzības izkāpt ārpus sava komforta sienām.
Tas, kā darba devējs izturas pret šķietami «zemāko» darbu veicējiem, ir spogulis uzņēmuma vai iestādes vērtību sistēmai, līdzīgi — telpa, kas atvēlēta «ikdienas gaitu uzturēšanas un nodrošināšanas» darbu veicējiem, raksturo arhitektūru. Savu radošo karjeru sākot, savu praksi balstīju, strādājot dažādos uzņēmumos par apkopēju. Šis darbs ir nedaudz kā slepenās aģentes darbs — man bija jābūt neredzamai, bieži jāstrādā naktīs vai agros rītos. Apkopējas darbā pieredzēju dažādas telpas vieliskā un taktilā veidā, un caur šīm pieredzēm bieži atklājās telpas patriarhālā daba un sociālekonomiskā nevienlīdzība.
«Unité d’Habitation» apmeklējums un mana pieredze apkopējas darbā bija viens no virzītājspēkiem, aizsākot maģistra darba pētījumu, kas tiecās atklāt un pētīt, kā arhitektūra, ko personiski piedzīvoju, ietekmējusi vai spēj ietekmēt personiskus un kolektīvus notikumus. Kāds ir arhitektūras spēks un tās robežas? To skaidroju sarunā ar citiem vides veidotājiem, kuru praksēs klātesoša ilgtspējīga, iekļaujoša un kritiska pieeja arhitektūrai.
Kas, jūsuprāt, ir iekļaujoša arhitektūra?
«Gaiss»:
Iekļaujoša arhitektūra ir saprotama ikvienam, tā neprasa lietošanas instrukciju. Nešķirojot pēc spējām, jebkuram cilvēkam ir iespēja ieiet ērti pa vienu ieeju, bez atbalsta, bez specifisku norāžu izpildes. Ieeju savos darbos liekam kā svarīgu sākumpunktu iekļaujošai arhitektūrai.
Viens no mūsu drosmīgākajiem piedāvājumiem ir 2010. gadā radītais Latvijas Nacionālā mākslas muzeja pārbuves mets, kurā piedāvājām pāršķelt vēsturiskās kāpnes, lai ikviens varētu iekļūt muzejā pa galveno ieeju.
Maike:
Iekļaujoša arhitektūra koncentrējas uz to cilvēku radošumu, vajadzībām un vēlmēm, kuri vēsturiski ir bijuši marginalizēti vai padarīti neredzami telpā un tās veidošanas praksēs. Mani īpaši uzrunā jēdziens «nepaklausīgie ķermeņi» (angļu val. unruly bodies), ko pirmo reizi dzirdēju no aktīvistes un arhitektes Džosas Boisas (Jos Boys). Tas apzīmē ķermeņus, kas neatbilst normai, piemēram, kvīrus, cilvēkus ar invaliditāti, gados vecus cilvēkus, neiroatšķirīgos un bērnus. Šie ķermeņi telpiskajā dizainā bieži tiek uzskatīti par izņēmumiem. Iekļaujoša arhitektūra rada apstākļus, kuros šiem ķermeņiem ir pašnoteikšanās iespēja. Iekļaujoša telpa nenosaka, kā tā ir jāizmanto, bet atļauj pielāgošanos, plūstošumu un atšķirību. Es neticu, ka viena konkrēta telpa var apmierināt visu vajadzības, taču iekļaujoša arhitektūra maina to, kurš ir dizaina procesa centrā. Tā izaicina pieņēmumu par «normālu lietotāju» un uzdod jautājumu — kam tiek dota vara veidot telpu?
2023. gadā es palīdzēju kūrēt projektu «Dissident Publics» kopā ar kolektīviem «Exutoire» un «Nogoods». Tas bija līdzradīšanas projekts, kurā tika pētīts publiskās telpas sociālais un telpiskais potenciāls no kvīru un intersekcionālā feminisma skatpunkta. Publiskā telpa var būt izslēdzoša vai apdraudoša, jo īpaši LGBTQIA+ kopienām. Kolektīvās darbnīcās un prototipēšanas procesos kopā ar māksliniekiem un arhitektiem — Leu Brami (Léa Brami), Maē Kordjē–Žuans (Mahé Cordier–Jouanne), Leksiju Oenu (Lexie Owen), Janu Trīnu (Jan Trinh) un tevi, Liene, — mēs pārdomājām, kā publiskā telpa varētu veicināt atšķirību, nevis to apspiest. Rezultātā tapa instalācija, kas kalpoja gan kā telpisks priekšlikums, gan kā platforma publiskiem pasākumiem, kurus vadīja vietējie kvīru aktīvisti.
Manuprāt, arī pats jēdziens «iekļaušana» ir pelnījis kritiku — tas var nozīmēt, ka daži jau ir «iekšā», kamēr citi tiek aicināti iekšā ar noteiktiem nosacījumiem. Patiesi iekļaujoša arhitektūra pārvērtē šos nosacījumus kopumā.
Pauls:
Iekļaujošai arhitektūrai jāapzina savi lietotāji un jābūt gatavai mainīties, ja pieļautas kļūdas.
Un kā izpaužas ilgtspējīga arhitektūra?
Pauls:
Viskodolīgāk to būtu aprakstīt kā skatīšanos uz arhitektūru nevis kā objektu, bet ilgstošu laika nogriezni. Domas un izpratne par ilgtspējību arhitektūrā strauji un nemitīgi attīstās. Man sākot studēt, modē bija mācīt par pasīvām ēkām — hermētiski noslēgtām, superregulētām jaunbūvēm ar maziem enerģijas zudumiem. Beidzot studijas astoņus gadus vēlāk, pasniedzēja Šarlote Maltēra–Barta (Charlotte Malterre–Barthes) aicināja pilnībā pārskatīt arhitekta profesiju un nepieciešamību vispār Eiropā būvēt ko jaunu — tā vietā atjaunot, rūpēties un nodrošināt cienījamu dzīves telpu visiem caur likumu pārskatīšanu. Man šķiet aizraujoši gaidīt, kā mēs lūkosimies uz ilgtspējību vēl pēc desmit gadiem.
Maike:
Manuprāt, ilgtspējīga un iekļaujoša arhitektūra ir cieši saistītas. Ilgtspējība nav tikai par vides ietekmi — tikpat svarīgi ir, kā ēka mijiedarbojas ar savu sociālo un materiālo kontekstu. Ilgtspējīga arhitektūra strādā ar to, kas jau pastāv, nevis balstās uz novitāti vai resursu ieguvi. Tā novērtē atkārtotu izmantošanu, lietu labošanu un pielāgošanu.
Īpaši mani interesē, kā rūpes un uzturēšana tiek integrētas dizainā. Arhitektūrā bieži koncentrējamies uz gala formu, maz domājot par to, kā telpa tiks izmantota, atbalstīta vai uzturēta ilgtermiņā. Patiesi ilgtspējīga arhitektūra ņem vērā cilvēkus un sistēmas, kas par to rūpējas — apkopējus, sargus, kopienas — kā neatņemamu, nevis nejaušu daļu.
«Gaiss»:
Mums ilgtspējīga arhitektūra nozīmē atbildīgu resursu izmantošanu, par primāro uzstādot resursu atkārtotu izmantošanu, rūpes un labošanu un tikai pēc tam jaunradīšanu. Kā piemēru varam minēt darbu pie uzņēmuma «Lielvārds» biroja telpas. Tajā ir atsegta mājas pamatkonstrukcija un inženierkomunikācijas, ir skaidri redzamas iespējas, kā pārveidot telpu nākotnē. «Lielvārda» biroju mēs plānojām «Valdemāra centra» telpās, kas ir šķietami estētiski novecojusi ēka mūsdienu kontekstā. Mūsuprāt, ir interesanti strādāt ar šādiem objektiem, rast tādiem jaunu vizuālo ietvaru un padarīt šīs ēkas patīkamākas. Tāpēc mums bija būtiski radīt mūsdienīgu, patīkamu biroju, kas demonstrē ēkas potenciālu. Mēs mērķtiecīgi atsedzām ēkas esošo dzelzsbetona čaulu ar iespaidīgajiem kolonnu kapiteļiem, kas atklāj ēkas konstruktīvo loģiku un izceļ būves esošās vērtības. Telpās ir labi redzamas arī inženierkomunikācijas, tās ir atdalītas ar vieglas konstrukcijas starpsienām — šāda skaidra un atsegta konstrukcija dod iespējas pārbūvēt un pielāgot telpas mainīgiem cilvēku un darba vides paradumiem, lai tās kalpotu ilgstoši.
«Gel.office»:
Ilgtspējīga arhitektūra pārkāpj produktīvo būvniecības paradigmu. Varam runāt par mijiedarbību ar vidi un kultūras kontekstu, sociālekonomisko ilgtspēju un iekļaušanu. Mūsu mākslas intervenču kontekstā bieži domājam par laiku un telpu; kad labāk izvēlēties neiejaukties vai nebūvēt?
Šogad jūniju pavadījām mākslas rezidencē Viļņā, kur aplūkojām Lietuvas Nacionālā stadiona gadījumu — stadiona projekts vairākkārt tika aizsākts un likvidēts, celti un atkal nojaukti tā pamati. Šobrīd tas ir liels neaktīvs būvlaukums vienā no Viļņas guļamrajoniem. Izdzīvojot dažādas sistēmiskas un ekonomiskas pārmaiņas, stadiona projekts ir kļuvis par pilsētas leģendu, atklājot pilsētvides procesu dramaturģiju un spriedzi — gan personisko, gan kolektīvo. Kas notiek, kad vīzija kļūst par realitāti? Vēršoties pie arhitektūras projektu balstošām ambīcijām un solījumiem, kā arī to spokaino klātbūtni pilsētā, domājām par to, ko nozīmē dzīvot nepabeigtās projektu vīzijās, un iztēlojāmies veidus, kā tās apdzīvot.
Viļņas rezidences laikā sadarbībā ar Lietuvas Arhitektūras fondu un diviem franču māksliniekiem Lusilu Ležē (Lucille Leger) un Žaku–Mari Ligo (Jacques–Marie Ligot) veidojām minētā stadiona uzgaidāmās telpas arhīvu. Ja projekts iestrēdzis jau četrdesmit gadu, tas kļūst par sava veida smilšu pulksteni. Kā arhivēt laiku, ja to vairs neskaita? Kas var būt viegli aktīvisma žesti, lai pretotos pastāvošajai loģikai?
Kas, jūsuprāt, ir droša telpa?
«Gaiss»:
Telpa, kurā cilvēks zina, kur viņš ienāk, un saprot, kur viņš var iziet. Viņš redz dienasgaismu un ārtelpu, viņš orientējas iekštelpā. Savos projektos rūpīgi plānojam logus — ir būtiski caurejošie skati, ir svarīgi starpskati, kas palīdz izprast atrašanos ēkā pret ārtelpu. Kā piemēru te varam minēt mūsu projektēto «Māju ar četriem jumtiem». Tā ir lineāra un stiepjas cauri zemesgabalam, esam izveidojuši vairākus starpskatus, kas paplašina iekštelpu un atklāj atrašanos attiecībā pret dārzu.
«Gel.office»:
Pārskatāma, pieejama, pietiekama, plānota, viesmīlīga, iekļaujoša. Aprīkota ar durvīm, ko var aizvērt un atvērt, kad vajadzīgs, un ar kādu logu, lai ienāk gaiss. Tāda, kurā var domāt, izteikties un plānot uz priekšu. Ar veselīgu mikroklimatu, bez pelējuma. Telpa, ar ko var rēķināties.
Vai arhitekts var uzlabot pasaules kārtību?
«Gaiss»:
Pasaules kārtību veido kolektīvs, nevis indivīds vai konkrētas profesijas pārstāvis. Arhitektam ir jāstrādā ar kolektīvām interesēm un vajadzībām, ar planētas resursiem, ar cilvēku labbūtību, un tas ir jādara gan atbildīgi, gan ar optimismu. Tad pastāv iespēja padarīt labāku mūsu apkārtējo vidi.
«Gel.office»:
Ikviens var radīt labas pārmaiņas savā apkārtējā mikrokosmosā. Savā praksē nepiedāvājam tehniskus risinājumus, bet gan tiecamies paplašināt refleksijas telpu, kurā var brīvi apšaubīt un prātot. Daži fokusa punkti, ar kuriem pēdējā gada laikā esam strādājušas, ir «Rail Baltica» projekts tepat Baltijā. 2024. gadā organizējām mākslinieciskas pētniecības projektu «Baltic Lines», iesaistot 14 māksliniekus no Baltijas un Ziemeļvalstīm, kas vainagojās ar izstādi Viļņā. «Baltic Lines» projektā mūs interesējošais kuratoriālais vadmotīvs nebija tehniskas dabas. Nejautājām, vai vilciens ir nepieciešams un kad tas aties. Caur dažādām pētniecības lēcām tiecāmies kritiski domāt par projekta integrācijas virzienu, jautājot — kur tas ved?
Maike:
Vēsturiski arhitektūra ir pilna ar utopiskiem projektiem, pārsvarā arhitektu–vīriešu radītiem, kas balstīti pārliecībā, ka arhitekti ar dizainu var fundamentāli mainīt pasauli. No vienas puses, šī ideja veicina sava veida «dieva kompleksu», bet no otras puses, arhitektūra tiešām dziļi ietekmē mūsu dzīves un var radīt ilgtermiņa vides, sociālas un politiskas sekas, tāpēc arhitektiem jāapzinās sava atbildība.
Kādas darba metodes vai stratēģijas jūs izmantojat, kad iepazīstat telpu vai vidi, kurā taps telpa, ēka, situācija, ko veidojat?
«Gel.office»:
Vienmēr sākam ar jautājumu — vai un kāda iejaukšanās ir attaisnojama? Kāda materialitāte to var pārstāvēt? Tā kā aprakstām mūsu darbību kā jūtīgu pret kontekstu, tad darbu sākam ar vēstures un laikmeta liecību meklējumiem arhīvos, grāmatās un internetā, lai izveidotu materiālu bāzi, kas radītu vispusīgu izpratni par situāciju. Mēģinām uzmeklēt mutvārdu liecības un urbānās leģendas, mītus un stāstus. Daudz domājam par savu pozīciju, par ko varam runāt no sava skatpunkta.
Maike:
Manas darba metodes mainās atkarībā no projekta, bet bieži sāku ar telpas un tās konteksta iepazīšanu rakstot un klausoties. To daru, apmeklējot vietu, runājot ar cilvēkiem, kuri tur dzīvo, strādā vai uzturas. Rakstīšana palīdz man apstrādāt sākotnējos iespaidus, emocijas, atmiņas un jautājumus, ko telpa var raisīt. Es cenšos reflektēt par savu pozīciju un to, ko nozīmē mana klātbūtne šajā vietā. Šī pieeja apvieno intuitīvus un personiskus iespaidus ar kolektīvām un uz izpēti balstītām stratēģijām.
Piemēram, projektā «Hosting Space», ko vadīju Hordalandes Mākslas centrā 2023. gadā, man uzticēja pārveidot ieeju, reģistratūru, kafejnīcu un grāmatnīcu. Uzdevums bija radīt telpu, kas atspoguļotu centra fokusu uz mediāciju un pārdomātu veidus, kā apmeklētāji tiek sagaidīti un iesaistīti. Tā vietā, lai dizainu nodalītu no mākslas centra programmas, es piedāvāju tos apvienot: dizaina process attīstījās kā izstāde un publiska programma, kas runāja par tādām tēmām kā piekļūstamība, atbalsts un pulcēšanās mākslas institūcijās. Izstādē un pasākumos izmantotie materiāli vēlāk tika integrēti renovācijas projektā.
Programmā piedalījās mākslinieki, arhitekti, pētnieki un aprūpes darbinieki, kas vadīja darbnīcas, seansus un lekcijas. Šī holistiskā pieeja atklāja daudzos aspektus, kas ietekmē telpisko pieredzi — ne tikai fiziskos elementus, bet arī atmosfēru, komunikāciju un kopienu.
Pauls:
Neesmu nonācis līdz kādam konkrētam algoritmam, ar kuru sāku projektus. Kopumā mani priecē, ka darbs ar telpu un kontekstu katru reizi liek strādāt ar atvērtu prātu un apziņu, ka darba procesā daudz iemācīšos no pašas vietas. Pēdējā laikā savā darbā daudz atsaucos uz 1970.–1990. gadu konceptuālajiem un performances māksliniekiem, kā Rirkrits Tiravanits (Rirkrit Tiravanija) un Bonija Ora Šērka (Bonnie Ora Sherk), kas fokusējas uz ķermeni un tā darbību telpā, ne tik ļoti uz pašu telpu vai objektiem tajā. Tas palīdz atmest lieko. Dažreiz nepieciešama tikai neizmantota zāle un sports, lai sanāktu sporta zāle.
Viedokļi