Cilvēks ainavas centrā — projekts «Robežas telpiskums»

«Raugoties no telpiskās perspektīvas, Latvijas austrumu pierobežai kritiski pietrūkst jaunas, uz cilvēku orientētas telpas, kas spētu līdzsvarot gadu gaitā izveidojušos militārās infrastruktūras uzslāņojumu,» uzsver topošā arhitekte Marta Ventere. Savas nedēļas nogales viņa šovasar aizvadīja Dagdā, kur kopā ar domubiedriem un vietējiem iedzīvotājiem būvēja nelielu pārgājienu namiņu — pirmo no vismaz piecpadsmit plānotajā 450 km garajā maršrutā gar Latvijas austrumu pierobežu. Lai gan namiņa būvēšanas laikā netrūcis izaicinājumu, Marta pauž gandarījumu gan par paveikto un procesā apgūto, gan dalās neviltotā priekā un pateicībā par pierobežas cilvēku izpalīdzību un sirsnību.

Kā dziedēt pierobežu ar arhitektūru?

Domājot par savu bakalaura darbu, Marta uzreiz zināja, ka grib darīt kaut ko, kam būtu nozīme, nevis strādāt pie projekta tikai «papīra pēc». Katru gadu RISEBA FAD nosaka konceptuālu virstēmu, kurā studentiem jāizstrādā diplomdarbs, un togad tā bija «blindspot» jeb «aklais punkts» — jēdziens, kas apzīmē to, ko neredzam, nevēlamies saskatīt, kam nepievēršam uzmanību vai neizprotam. Tobrīd publiskajā telpā notika arī plašas diskusijas par robežžoga būvniecību, tāpēc Marta kopā ar darba vadītāju, arhitekti Lieni Šiliņu nolēma pievērsties robežas izpētei.

Piemērojot augstskolas noteikto tēmu pierobežai, Marta atskārta, ka, stiprinot Latvijas robežas drošību, par «aklo punktu» kļuvuši vietējie iedzīvotāji, kuru sajūtas un vēlmes netiek ņemtas vērtā. Viņai prātā iespiedies arī komentārs no draudzenes, kura nāk no pierobežas: «Latvija beidzas tur, kur sākas pierobeža.» Tas mudināja Martu ne vien izpētīt šo teritoriju no telpiskās perspektīvas, bet labāk iepazīt arī tās iedzīvotājus.

Martas uzstādītais jautājums bija — kā arhitektūra var palīdzēt dziedināt pierobežu? Viņa uzsver, ka uz to atbildēt iespējams tikai tad, ja pats esi tur bijis. «Cilvēki tur ir apņēmīgi, darbīgu un stipri. Līdz ar to man kļuva skaidrs, ka arī mans projekts nedrīkst būt žēlīgs.» Tāpat, iedziļinoties robežas būtībā un lasot teoriju par robežu hibrīdo un neviennozīmīgo būtību, Marta saprata, ka robežas dziedināšana nebūtu iespējama ar vienu universālu risinājumu — nepieciešams kas lokāls un punktveidīgs, kas neiejaucas vietējā ainavā, bet vienlaikus var kalpot kā atspēriens attīstībai.

Viens no Martas iedvesmas avotiem sājā projektā ir beļģu arhitekta un mākslinieka Sedrika Van Parisa (Cédric Van Parys) pētījums «Transnational Monuments: In Search for a Universal Sacredness» par ūdens ņemšanas vietām jeb česmām pie Bulgārijas un Turcijas robežas. «Šie mazā mēroga objekti nav politiski, tie ir ļoti cilvēcīgi. Ikviens var iepildīt pudelē ūdeni, aprunāties ar garāmgājēju vai vienkārši klusībā pasēdēt un izbaudīt apkārtējo ainavu,» stāsta Marta. «Vienlaikus tām ir arī spirituāla nozīme, un tās simbolizē pierobežas iedzīvotāju vēlēšanos pieturēties pie spēcīgām tradīcijām un pamatiem, lai pārvarētu ikdienas apstākļu mainīgumu un trauksmi. Latvijas austrumu pusē līdzīgas funkcijas pilda krucifiksi.» Ar šo tradīciju Martu plašāk iepazīstināja Staņislavs Maļkevičs, kurš brīvajā laikā atjauno krucifiksus un kuru Marta sauc par «Dagdas projekta tēti».

Autore norāda, ka vēl viens nozīmīgs iedvesmas avots ir bijis skandināvu pārgājienu kultūra un tur pieejamie namiņi, ko ikviens var izmantot bez maksas ar noteikumu, ka pret tiem izturas ar rūpēm un gādību. «Tā kā šīs mājiņas nav iespējams ne rezervēt, ne aizrunāt, nereti tajās nākas apmesties kopā ar citiem ceļotājiem, izveidojot jaunas draudzības saiknes. Galu galā man radās doma: kāpēc gan neizveidot ko līdzīgu arī pie mums, Latvijā?» pārdomās dalās autore.

Cilvēcisks mērogs un skatījums pierobežas attīstībā

«Žogs ir nepieciešams. Par to nav jautājumu. Taču, aizbraucot uz pierobežu, tu saproti, cik ļoti brutāli tas vietām tiek būvēts — tas iet caur kapsētām, saimniecībām, kur dzīvo cilvēki. Manuprāt, šim procesam trūkst balansa un vajadzētu attīstīt telpisko vidi ne tikai aizsardzībai, bet arī cilvēkam,» uzsver Marta. Veicot izpēti, viņu patīkami pārsteigušas laikrakstu publikācijas, kurās aprakstīta pierobežas telpiskā attīstība Latvijas pirmās brīvvalsts laikā.

«Lieli līdzekļi no valsts puses tika ieguldīti ne tikai militāro struktūru veidošanā, bet arī skolu, baznīcu, tautas un kultūras namu celtniecībā, kā arī robežsargu izglītošanā. 1937. gada laikraksta «Rīts» virsrakstā minēts, ka tieši robežsargi tolaik tika dēvēti par «dzīves izdaiļotājiem pierobežā». Savām rokām viņi būvēja un remontēja ēkas, kopa apkārtni, veidoja skaistas būvkultūras izpratni un iedvesmoja citus, radot vidi, kas spēja plaukt līdzās žogiem, sargtorņiem un dzeloņdrātīm. Manuprāt, tieši tādai vajadzētu būt pierobežai arī šodien,» stāsta jaunā arhitekte.

Tā laika liecības pierobežas vidē joprojām šur tur saglabājušās, tāpat, saplūstot dažādām kultūrām, šeit izveidojies savdabīgs arhitektūras un kultūras mantojums, kas ir unikāls ne vien Latvijas, bet arī plašākā kontekstā. «Mūsu mērķis, izveidojot pārgājienu taku, ir aicināt pārvarēt robežas — izkāpt no savas komforta zonas un veltīt laiku, lai dotos uz pierobežu un novērtētu tās kultūrvēsturiski bagāto ainavu un nesamāksloto cilvēku viesmīlību. Tā varam salauzt dalījumu starp pierobežu un pārējo Latvijas teritoriju,» aicina Marta.

Martas iecere paredz gar robežu izveidot vairāk nekā 450 km garu pārgājienu maršrutu, kur dienas gājiena attālumā viens no otra izvietoti 15 koka namiņi. Plānots, ka tajos bez maksas var pārnakšņot pierobežas viesi, savukārt vietējie iedzīvotāji namiņus varētu izmantot kā tikšanās vietu, piešķirot tiem dažādas papildu funkcijas — kādā varētu būt ierīkota arī pirts, cits kalpotu kā mednieku tornis vai keramikas darbnīca.

Namiņu konstrukciju paredzēts veidot, izmantojot tradicionālās koka būvniecības metodes — veidojot koka savienojumus un iztiekot bez skrūvēm. Mājiņu ārējo veidolu noteikusi pierobežas telpiskā struktūra. Apceļojot šo reģionu, Marta novēroja, ka pierobežai raksturīgas vertikālas tipoloģijas — baznīcas, kapelas, robežsargu torņi, graudu kaltes —, tāpēc arī namiņš veidots vertikāls. Tas ļāvis pirmajai mājiņai uz jumta izveidot nelielu skatu platformu no kuras paveras plašāks skats uz apkārtējo ainavu. Tāpat apkārtni iespējams izpētīt, atverot slēģus, kas izveidoti visās četrās ēkas pusēs. Uz skatu platformu var nokļūt caur apaļu lūku telpas griestos, kas simboliski iezīmē namiņu kā punktu kartē. Iecerēts, ka arī citu namiņu dizainā tiks integrēts līdzīgs punkts — kāds apaļš, funkcionāls objekts, kā podnieka virpa, piknika galds vai dzirnakmens.

Marta stāsta, ka ar šo projektu vēlējās dot jaunu dzīvi ne tikai pierobežai, bet arī vecajam un nevajadzīgajam tās ainavā. Latvijas austrumu pierobežas iedzīvotāju skaits arvien samazinās un reģionā ir daudz pamestu īpašumu, tāpēc namiņu fasādēs plānots izmantot apdares dēļus no ēkām, kas vairs nav apdzīvotas un izmantojamas. Pieejamais materiāls tādējādi noteiks katra namiņa dizainu, pastiprinot to lokalitāti un dažādību.

Nodrošinot infrastruktūru tūrismam, iespējams ne vien izglītot sabiedrību, bet arī sniegt impulsu pierobežas tālākai attīstībai. Jaunā arhitekte ir pārliecināta, ka iepazīt šo reģionu būtu interesanti ne tikai Latvijas iedzīvotājiem, bet arī ārvalstu tūristiem. Iecerēts, ka pārgājienu maršruts ļaus iepazīt dažādus pierobežas aspektus un vietām tas tuvināsies arī slēgtajai pierobežas joslai, kuru apmeklēt iespējams, vien saņemot īpašu caurlaidi. Tāpēc atsevišķus namiņus plānots būvēt tiešā robežžoga tuvumā.

Būvēt cilvēkiem un ar cilvēkiem

Marta stāsta, ka no pētījuma un konceptuāla piedāvājuma projekts strauji pāraudzis reālā darbībā — pirmie projektu īstenot rosināja žūrijas locekļi, kas vērtēja RISEBA FAD studentu diplomdarbus. Ar augstskolas un VKKF atbalstu namiņa būvniecība kļuva par daļu no Dagdas Arhitektūras, mākslas un mūzikas festivāla programmas, ko šovasar pirmo reizi rīkoja arhitekts Helvijs Savickis.

Pilotprojekts bijis kā laba mācībstunda, un komandai jau ir idejas, kā procesu nākotnē uzlabot un padarīt efektīvāku. Lielākajai daļai jauno arhitektu un mākslinieku, kas namiņu cēla, tā bija pirmā būvniecības pieredze — uzcelt kaut ko pašu rokām komandai sniedza milzīgu gandarījumu un ļāva labāk izprast dizaina loģiku un arhitektūras detaļu veidošanu. Nenovērtējams atbalsts procesā bija scenogrāfs un galdnieks Rūdolfs Bekičs, kurš komandai ierādīja, kā darboties ar koku, kā veidot konstrukcijas un savienojumus. Šovasar tika pabeigta Dagdas namiņa pamatstruktūra un fasāde, pieliktas durvis un slēģi. Šobrīd tas ir ieziemots, un darbs pie tā noslēgsies pavasarī, kad komanda plāno pabeigt detaļas un interjeru.

Marta uzsver, ka, pat pabeidzot visu iecerēto, namiņš nekad nebūs pabeigts, nevainojams projekts. Viņa apzinās, ka tas prasīs pastāvīgas rūpes un laika gaitā arī nelielus uzlabojumus. «Tas parāda, ka projekts ir dzīvs. Tas nav kaut kas, ko varam, atbraukt, nolikt un aizmirst. Mēs zinām, ka ar laiku vajadzēs varbūt šo to piekrāsot vai šo to pieskrūvēt. Mēs brauksim un to darīsim!» Rūpes par namiņiem nosaka arī to, cik būtiski projektā iesaistīt vietējos iedzīvotājus.

Pirmo namiņu Dagdā uzmanīt pieteicies kaimiņš, bitenieks Igors, kurš vēl nepabeigto struktūru izmantojis, lai vērotu saulrietu. Kā jau kārtīgs saimnieks savā sētā viņš daudz ko cēlis paša rokām, tāpēc novērtējis arī pārgājienu namiņa dizaina detaļas, kā vecos fasādes dēļus un laukakmeņus, uz kuriem mājiņa balstīta. Savos krājumos kaimiņš atradis arī piemērotu materiālu kāpnēm, kas ved uz skatu platformu. Tās darinātas no vecām ilksīm zirga iejūgšanai.

Tika plānots, ka namiņš balstās uz četriem laukakmeņiem, taču pašu spēkiem tos pārvietot uz būvēšanas vietu nebija iespējams. Tuvumā pamanījuši traktorus un grants čupas, namiņa būvētāji lūdza palīdzību tur. Stundas laikā uzņēmējs Raitis Aizins un traktorists Gunārs visu noorganizējuši un ierakuši namiņa pamatakmeņus. Liels atbalsts bija arī Dagdas projekta «tētis», galdnieks un Krāslavas novada pašvaldības deputāts Staņislavs Maļkevičs, kurš laipni ļāvis izmantot savu darbnīcu, kā arī palīdzējis komandai atrisināt dažnedažādus jautājumus un problēmas.

Marta uzsver, ka satiktie cilvēki ir viena no projekta lielākajām vērtībām. Piesakot projektu Latvijas Arhitektūras gada balvai, pieteikumā bija jānorāda arī būvniecības izmaksas — tas Martai sagādājis grūtības, jo daudz kas paveikts it kā par baltu velti, un tajā pašā laikā cilvēku nesavtīgais darbs un palīdzība ir nenovērtējama. «Mūsu procesa kodolu veido cilvēks. Tāpēc arī celtniecības procesā iesaistījās ne tikai daži, bet vesels draugu un kolēģu pulks, arhitektūras, dizaina un mākslas studenti, kā arī vietējie iedzīvotāji. Par pieredzi, ko ieguvām, uzsākot būvēt vēl tikai pirmo no namiņiem, varētu sarakstīt veselu grāmatu.»

Saņemtā Latvijas Arhitektūras gada balva 2025 bijusi negaidīts pārsteigums, un īpašs prieks Martai, ka projektu novērtējuši un izpratuši arī starptautiskās žūrijas pārstāvji. Komanda cer, ka iegūtā atzinība būs jauns grūdiens projekta attīstībā un nākamajā vasarā procesā iesaistīsies vairāk studentu no dažādām specialitātēm, kā arī amatnieki un meistari, kuri gatavi dalīties savās zināšanās par tradicionālajām būvniecības metodēm. Šobrīd Marta ar domubiedriem meklē atbalstītājus, lai izveidotu savu studiju un darbnīcu, kas ļautu projektu īstenot.