Piedrujas–Drujas ciems atrodas uz Latvijas un Baltkrievijas robežas, kur šobrīd tiek pabeigta apmēram 145 km gara metāla žoga un citu aizsardzības objektu izbūve, lai ierobežotu nelegālo migrāciju, ko Latvija un citas ES valstis uzskata par Baltkrievijas īstenotu hibrīduzbrukumu, un stiprinātu valsts un NATO austrumu robežas drošību. Eseja par Piedruju–Druju ir daļa no pētniecības projekta, ko vada baltkrievu dizainere Darja Ahrameika un latviešu pētniece Danute Līva. Pastaigā viņas pievēršas ciemata jauktajai kultūrainavai, sašķeltajai kopienai, humānajai krīzei un pierobežas joslas militarizācijai.
Sāksim ar pamatlietām: es nezinu, kur tu atrodies vai kas tu varētu būt, bet, visticamāk, tu nevarēsi apmeklēt Piedruju–Druju. Ciems atrodas Latvijas un Baltkrievijas robežas joslā. Lai iekļūtu ciema Latvijas daļā, tev ir jābūt īpašai robežšķērsošanas caurlaidei, ko izsniedz Latvijas Valsts robežsardze. Parasti šīs atļaujas iegūšana ir sarežģīta, ja vien neesi baltādains eiropietis ar konkrētu apmeklējuma iemeslu, kas nav saistīts ar notiekošo humāno krīzi.
Ciemam ir dubultpilsonība: Piedruja atrodas Latvijā, bet Druja — Baltkrievijā. Šī dualitāte ir kļuvusi par tā raksturīgo iezīmi, jo to bieži dēvē par Latvijas tālāko nostūri vai Eiropas Savienības malu. Lai padarītu situāciju pikantāku, caur to plūst Daugava–Dzvina, un robeža iet taisni pa vidu. Tā kā robeža ir daļa no Piedrujas–Drujas teritorijas, to dziļi ietekmē pašreizējā politika, kas bieži vien negatīvi ietekmē vietējo kopienu un bēgļus. Tā ir kļuvusi par sava veida valsts lēmumu pieņemšanas eksperimentu laukumu. Pat rakstot šo, es nezinu, kā tā izskatīsies pēc diviem gadiem.
Bija laiks, kad šī ūdens robeža nepastāvēja — Polijas–Lietuvas kopvalsts, Krievijas impērijas un Padomju Savienības laikā Piedruja un Druja bija vienotas. Cilvēki brīvi šķērsoja upi, apciemoja viens otru, pārcēlās uz citu upes krastu, iemīlējās un apprecējās otrā krastā. Mūsdienās ir gandrīz absurdi iedomāties šādu tuvību. Plaisa pakāpeniski parādījās pēc abu valstu neatkarības iegūšanas un Latvijas pievienošanās ES, un pēdējais piliens bija Krievijas iebrukums Ukrainā un humānā krīze. Šie notikumi ir noveduši pie valdības lēmuma turpināt pierobežas teritoriju militarizāciju.
Humānā krīze, ko bieži dēvē arī par migrantu krīzi, bija galvenais iemesls, kāpēc robežas mūris starp Latviju un Baltkrieviju tika pabeigts tik ātri. Šis migrācijas maršruts tiek izmantots vismaz kopš 20. gadsimta 90. gadiem, bet 2021. gadā šī robeža tika šķērsota daudz biežāk. Reaģējot uz ES sankcijām, Lukašenko režīms atļāva divpadsmit uzņēmumiem izsniegt Baltkrievijas vīzas, jo īpaši Sīrijā, Jemenā un Irākā, lai gan bēgļu izcelsmes valstis kopš tā laika ir mainījušās. Baltkrievijas varas iestādes bēgļus izmanto kā ieročus savā hibrīdkarā, vīzām pievienojot viltus solījumu par «drošu ieceļošanu» ES.
Latvijas mediji izmanto dehumanizējošu naratīvu par bēgļiem, saucot viņus par nelegālajiem migrantiem un dažreiz attēlojot kā teroristus. Patiesībā tie ir cilvēki, tostarp sievietes un bērni, kas bēg no vietām, kuras skārušas klimata pārmaiņas, nabadzība un karš. Žēl redzēt šādu reakciju no valsts, kurai pašai ir samērā nesena patvēruma meklēšanas vēsture.
Pirms gada es, mākslinieciskā pētniece, un mana draudzene Darja Ahrameika, telpiskā dizainere, sākām apmeklēt un pētīt Piedruju–Druju. Diemžēl šis ceļojums mums ir bijis nelīdzens, un pētīt šo sadalīto ciemu uz vietas ir sarežģīti. Mēs apmeklējām Piedruju divas reizes — pirmo reizi 2024. gadā un vēlreiz 2025. gadā —, un lauka pētījumu pieejamība strauji mainījās pat viena gada laikā. Šogad Darjai tika atteikta robežšķērsošanas caurlaide, jo viņas Baltkrievijas pase tika izmantota kā iegansts, lai apgalvotu, ka viņa rada draudus nacionālajai un valsts drošībai. Apmeklējot vietas ar automašīnu, var gadīties, ka nedrīkstēs izkāpt pat tikai, lai apskatītu, piemēram, baznīcu. Šie šķēršļi traucē saprast, kas notiek valsts nomalē un pamanīt vardarbību pret bēgļiem.
Liela daļa no tā, ar ko šeit dalos, ir iegūta no mūsu pētījumiem un sarunām ar vietējiem iedzīvotājiem, tostarp laika, kas pavadīts kopā ar mūsu līdzautori Annu Griķi — aktīvisti, antropoloģi un nevalstiskās organizācijas «Gribu palīdzēt bēgļiem» valdes locekli. Nesen Anna publicēja rakstu, kurā kritizēja humānās krīzes nepieminēšanu Latvijas paviljonā Venēcijas biennālē, norādot, ka arhitektūru, īpaši šajā kontekstā, nevar atraut no politikas.
Pagaidām mazākais, ko varam darīt, ir doties pastaigā pa Piedruju–Druju ar šī teksta palīdzību.
Sāksim no Latvijas puses! Grandiozas zīmes «Laipni lūgti Piedrujā!» vietā tevi sagaida pamesta padomju kokzāģētava un svaigi uzstādītas, gandrīz baltas prettanku barjeras — piramīdas un modulāri betona bloki, kas cieši sakrauti kopā. Tās veido robainu, cietoksnim līdzīgu pļavu, kas gaida cerībās uz nekā nenotikšanu. Vietējie iedzīvotāji par to runā daudz, galvenokārt kritizējot barjeru dārdzību un bezjēdzību. Daudzi šeit dzīvo nabadzībā, bez pienācīga sociālā atbalsta, viņu acīs padarot šādus militarizētus tēriņus vēl absurdākus. Kāds vīrietis mums teica: «Vai jūs tiešām domājat, ka, ja Baltkrievija ienāks, šī dzeloņainā pļava viņus apturēs?» Jau šis jautājums vien norāda uz sarežģītajām identitātēm, kas cilvēkiem šeit piemīt — viņi ir pieraduši mainīt robežas un himnas. Viņu pašapziņa nav saistīta ar vienu nāciju; tā mīt jauktā pierobežas teritorijā, kur ikdienā tiek runāts vairākās valodās.
Ieejot dziļāk un skatoties pa labi, tu redzētu ciema vienīgo viesnīcu, kas padomju laikos sākotnēji celta kā divstāvu daudzdzīvokļu ēka. Viesnīca ir vietējo iedzīvotāju biznesa iniciatīva, kas piedāvāja tādus piedzīvojumus kā plostošanu no Baltkrievijas uz Piedruju, makšķerēšanu un vietējās virtuves ēdienus. Tagad šeit gandrīz neviens neapmetas, izņemot dažus vietējo iedzīvotāju radiniekus un pagājušajā gadā divus lietuviešu celtniekus, kuri pabeidza robežsienu. Viņi bija priecīgi šeit atrasties, jo alga bija labāka nekā Lietuvā. Viņi jokoja, ka Latvijai acīmredzot ļoti patika mūris, ko viņi bija uzbūvējuši Lietuvā. Tomēr celtnieki bija priecīgi, ka drīz tiks nosūtīti atpakaļ mājās — viņiem bija skumji un izaicinoši vērot, kā ģimenes tiek spiestas atpakaļ uz Baltkrieviju.
Vardarbība pret bēgļiem ir apslēpta un medijos nepietiekami apspriesta problēma. Pēc tam, kad Baltkrievijas robežsargi atstāj bēgļus uz robežas, viņi nonāk nežēlīgā realitātē. Kopš šī brīža viņi nav gaidīti nevienā no valstīm, tiek pastāvīgi sūtīti atpakaļ un uzņemti tikai «humānu apsvērumu dēļ», ja viņu dzīvībai draud nopietnas briesmas. Daudzi piedzīvo neskaitāmas atgriešanās Baltkrievijā, līdz viņiem beidzas ūdens un pārtika. 2024. gadā tika fiksēti 5388 mēģinājumi šķērsot robežu, un tikai 26 cilvēki tika uzņemti «humānu apsvērumu dēļ». Dažreiz cilvēki tiek raidīti atpakaļ uz Baltkrieviju vairākas reizes dienā, tāpēc vairākos mēģinājumos var būt iesaistīta viena un tā pati persona. Bieži vien robežsargi pret bēgļiem izmanto elektrošoku un trokšņa un gumijas lādiņgranātas. Kā mēs nonācām situācijā, kur šāda vardarbība ir pieņemama? Kāpēc mēs nevaram atzīt citu cilvēku dzīvības par tikpat vērtīgām kā mūsējās?
Teikšu tieši — tāpat kā viesnīca, liela daļa ciemata ir pamesta, tukša gluži kā «spoku ciemats». Un tas nav tikai lauku pagrimuma dēļ, bet arī pieaugošās militarizācijas un humānās krīzes dēļ. Šie procesi ir sadrumstalojuši iedzīvotāju dzīvi un radījuši arvien vairāk ierobežojumu tam, ko viņi drīkst vai nedrīkst darīt. Pat sēņu lasīšanai un makšķerēšanai ir nepieciešama robežsargu atļauja. Robežsargi ir kļuvuši par jaunajiem muižniekiem, kas lemj, kurš kur drīkst doties, kurš drīkst kuru apmeklēt. Ierobežotā piekļuve padziļina izolāciju starp Piedruju un pārējo valsti, liekot cilvēkiem justies atstumtiem un aizmirstiem.
Turpinot maršrutu, mēs dodamies garām kādai vietējai mājai. Nesen mūžībā aizgājis viens no tās iedzīvotājiem. Šis bija vienīgais no manis un Darjas satiktajiem cilvēkiem, kurš bija palīdzējis bēgļiem, dodot viņiem pārtiku un ūdeni un norādot ceļu prom no robežkontroles punkta. Pašreizējā vardarbīgā sistēma pret bēgļiem ietver palīdzības sniegšanas aizliegumu, un vietējiem iedzīvotājiem ir jāziņo par ikvienu, kas šķietami nāk no «trešās pasaules valsts».
To pašu cilvēku, kurš nesen nomira, mēs ar Darju satikām, kad viņš vāca gliemežus plastmasas maisiņā tieši blakus robežkontroles punktam. Visā ciematā var redzēt zaļus plakātus, kas ziņo, ka kāds uzpērk gliemežus (ar vismaz 2,8 centimetru diametru), kas galu galā nonāks uz šķīvjiem smalkos restorānos kaut kur Rietumeiropā. Viņš jokoja, ka Padomju Savienības laikā viņam šādas muļķības nevajadzēja darīt, jo darba alga bija pietiekama, lai segtu visas izmaksas, atšķirībā no viņa pašreizējās 150 eiro lielās pensijas.
Ierasti katrā mazā Latvijas pilsētā lielākā vai «svarīgākā» ēka ainavā ir kultūras nams, taču šeit šo lomu pilda robežkontrole. Tā ir daļa no Latvijas centieniem nostiprināt savu austrumu robežu, lai 2004. gadā pievienotos ES. No putna lidojuma ēkai vajadzētu atgādināt kaiju, kas šķietami aizsargā Latviju. No zemes tā izskatās kā jebkura cita viduvēja 2000. gadu sākuma būve. Taču šo ieskauj novērošanas tornis, militārā telts, «Hesco» bastions un kvadracikli.
Virzoties dziļāk Piedrujā, ap kokiem ir aptīta dzeltena brīdinājuma lente, kas kliedz: «Robežzeme. Aizliegts uzturēties bez pases un atļaujas.» Vēl viens atgādinājums par to, cik politizēta ir kļuvusi Piedruja, kur vietējās vajadzības ir sekundāras salīdzinājumā ar valsts drošību. Tas ir sarežģīts jautājums, uz kuru nav vienas pareizas atbildes, jo Latvija aizsargā sevi no agresīviem kaimiņiem, taču bieži vien šī aizsardzība tiek vērsta arī pret bēgļiem, kuri tiek attēloti kā drauds. Drauds kam tieši? Tie ir cilvēki, kuriem nepieciešamas mājas un kurus Lukašenko režīms ir izmantojis kā ieroci viņu neaizsargāto apstākļu dēļ. Šie divi naratīvi — Latvijas aizstāvēšana un bēgļi — ir jānošķir, un migranti ir jāatzīst par cilvēkiem, kuriem nepieciešama starptautiska ES aizsardzība. Šeit notiekošais atspoguļo arī citas Eiropas robežas (piemēram, imigrantu nepārvietošana, novērošana, izslēgšana) —, un ar to nav jālepojas.
Lai gan robežkontrole simbolizē aizsardzību un sadalīšanu, tā atrodas vietā, kur kādreiz atradās kaut kas gluži pretējs — prāmis. Katru dienu tas dažu minūšu laikā pārveda cilvēkus pāri upei. Zirgus, automašīnas, bērnus ceļā uz skolu, cilvēkus, kas devās uz baznīcu, kapsētu vai veikalu, vai vienkārši uz ballīti, vai apciemot ģimeni un draugus. Pēc Padomju Savienības sabrukuma to dažreiz sauca par «starptautisko prāmi». Tas pārtrauca kursēt 2000. gadu sākumā. Šeit tas palika gadiem ilgi, guļot zālē un lēnām pūstot, sāpīgi atgādinot par pārvietošanās brīvību, kas tagad šķiet kā milzīga privilēģija.
Šodien, skatoties uz otru upes krastu, tas var šķist kilometriem tālu. Bet vai tas tiešām ir tik tālu? Laiku pa laikam var novērot alternatīvus saziņas veidus, piemēram, saraustītas sarunas starp zvejniekiem par lomu. Vai arī kāds izliekas, ka makšķerē, lai kontrabandas ceļā ievestu alkoholu un cigaretes. Un Jāņos turpinās izzūdoša, bet maģiska tradīcija — cilvēki abos upes krastos dzied viens otram pretim.
Piedrujas centrs ir mazs, bet pievilcīgs. Tajā ir divas baznīcas — katoļu un pareizticīgā —, skola, kas tika slēgta 2009. gadā, vietējais veikals un daudzas skaistas mājas vernakulārā stilā. Tagad te rosība manāma tad, kad kravas automašīnu vadītāji, gaidot savu kārtu iebraukt Baltkrievijā, ierodas iegādāties pārtiku. Ja plānojat grila ballīti, noteikti rezervējiet šašliku laikus — pirms plaukti ir tukši kravas automašīnu vadītāju dēļ. Svētdienās dievkalpojumi notiek trīs valodās — latviešu, poļu un krievu. Katrās Lieldienās pēc dievkalpojuma notiek tradīcija, ko sauc par staigāšanu pa Aleluju, kurā vietējie bērni apmeklē tuvējās mājas un saņem dāvanā Lieldienu olas vai konfektes. To bieži pavada mūzikas instrumentu spēle. Katoļu baznīca, kas paceļas virs kokiem, skatās pāri upei uz savu māsu — baznīcu Drujā.
Un te nu sākas stāsts par to, kā mēs varētu virzīties uz Druju — pa slēptu zemūdens tuneli, kas it kā savieno abus upes krastus. Es nevaru garantēt, ka tas pastāv, bet es arī neapgalvošu, ka tās ir tikai pasakas. Daži saka, ka tas tika uzbūvēts poļu–lietuviešu muižniecībai vai mūkiem. Pa ceļam tunelis, kā runā, iznirst uz salas, kas atrodas Piedrujas–Drujas vidū, tagad Baltkrievijas teritorijā. Vietējie iedzīvotāji ar siltumu atceras Jāņu vai Masļeņicas svinēšanu uz salas vai peldēšanos smilšainajā pludmalē.
Drujas ciems radās, kad 16. gadsimtā tur tika uzcelts cietoksnis poļu–lietuviešu muižniecībai. Vēlāk Druja pārtapa par nelielu tirdzniecības pilsētu — starpposma punktu starp Polocku, Vitebsku un Rīgu —, ar laiku paplašinoties abās upes pusēs. Starp citu, Druja tika apsvērta kā vieta, kur uzcelt cietoksni, kas galu galā tika uzbūvēts Daugavpilī. Iedomājies, cik atšķirīgi šī vieta izskatītos šodien, ja lēmums būtu pieņemts citādi!
Tāpat kā daudzās citās reģiona pilsētās Drujā bija plaukstoša ebreju kopiena — puse no ciema iedzīvotājiem. Tur bija aptuveni astoņas sinagogas, ebreju skola un vairākas organizācijas, tostarp 1925. gadā dibināta jauniešu grupa, kas sagatavoja biedrus migrācijai uz Palestīnu kā daļu no agrīnā cionistu koloniālā projekta. Mūsdienās kopienas vairs nav, un daudzas tās ēkas kara laikā tika iznīcinātas. Pāri ir palikusi valsts lielākā ebreju kapsēta ar sūnainiem, veciem kapakmeņiem, kas izkaisīti pa zaļo ainavu. Tiek pieņemts, ka arī Piedrujā kādreiz bija sinagoga.
Mūsu pētījuma laikā Druja joprojām ir mazāk apzināma un pat noslēpumaina. Publiskas informācijas par to ir daudz mazāk, un lauka pētījumi lielākoties tika veikti Piedrujā; tomēr arī tur cilvēkiem bija daudz stāstu par Druju. Darja apmeklēja Druju 2024. gadā un satika vietējo iedzīvotāju, kurš strādā, lai saglabātu apgabala pagātni, un bieži palīdz vietējiem iedzīvotājiem, kad tas nepieciešams. Viņš atjauno vēsturiskas ēkas, vada kultūras namu un organizē vasaras skolu pusaudžiem, kuri palīdz pareizticīgo baznīcas renovācijā. Tajā joprojām ir daži veci bruģēti ceļi, kurus bija plānots nomainīt pret asfaltu, līdz kāda pensionēta sieviete protestēja, noguļoties uz tiem. Drujā ir arī mākslinieku vasaras rezidenču programma, kas notiek katoļu baznīcā. Kopumā Druja ir daudz dzīvīgāks un aktīvāks ciems nekā Piedruja.
Lai gan politiskais konteksts upes otrā pusē ir atšķirīgs, Drujā cilvēkiem joprojām ir atļauts peldēties un makšķerēt, viņi nedzīvo «ārkārtas stāvoklī», kā tas ir Latvijā, kur šāds tiesiskais regulējums ir paredzēts, lai novērstu bēgļu ieceļošanu. Baltkrievijas režīms grib, lai notiek humānā krīze, un to neslēpj, tomēr daudzi aspekti abos upes krastos paliek nemainīgi. Abiem upes krastiem ir līdzīgas «dvīņu struktūras», piemēram, vēsturiski akmeņi, katoļu baznīcas un vernakulārā arhitektūra, kā arī kopīgi stāsti par šķirtību un attāluma draudzību un cerība uz ciešāku nākotni. Tāpat kā stāsts par diviem brālēniem un māsīcām — pa vienam katrā pusē —, kuri galu galā pārstāja zvanīt viens otram, vietējie iedzīvotāji saprot, ka, iespējams, nekad vairs nesatiksies aci pret aci.
Spriežot pēc šībrīza notikumiem, šķelšanās tikai pieaugs, piemēram, Piedrujā pašlaik tiek izcirsti meži gar upi, lai blakus upei uzceltu jaunu sienu. Tā būs kā «ķirsis uz tortes», atņemot vietējiem iedzīvotājiem ūdeni, kas ir svarīga viņu dzīves daļa. Daudzi vietējie iedzīvotāji ir pauduši viedokli, ka jutīsies kā būrī vai zoodārzā, kur viņus uzrauga ik uz soļa. Tas man atgādina senos stāstus par nocietinātām apmetnēm viduslaikos un vēlāko modi tās nojaukt.
Piedruja–Druja kļūst par cietoksni, sekojot iedomātai līnijai, ko cilvēki uzzīmējuši kartē. Taču atšķirībā no pagātnes cietokšņiem tā no sevis izslēdz būtiskas sevis daļas. Piedruja–Druja materializējas caur atmiņām, valodām, ēkām, tradīcijām un ūdeņiem, ko tā satur. Tā pieder abiem krastiem. Daudzi vietējie iedzīvotāji būtu priecīgi, ja atgrieztos mode mūrus nojaukt, nevis tos celt. Ja nāktu laikmets, kad Piedruju–Druju varētu piedzīvot tā, kā vietējie iedzīvotāji gribētu — ar prāmi upē un ballītēm uz salas.
Vietā ar šķelšanās un atkalapvienošanās vēsturi, kas vienmēr atrodas uz robežas, dzīve tiek uztverta citādāk nekā galvaspilsētā. Šeit militarizācija un novērošana iegūst fizisku veidolu — ne tikai kā virsraksti «Lsm.lv». Kurš gan vēlas dzīvot blakus novērošanas tornim vai prettanku barjerām? Kurš gan vēlas, lai viņam būtu aizliegts pieskarties ūdenim, kas atrodas tieši pie viņa mājām? Kurš gan vēlas, lai viņam nebūtu iespējas apciemot savu ģimeni? Kā aizsardzības pasākumi var vairāk respektēt vietējo iedzīvotāju dzīvi? Kā pierobežas pilsētas var saglabāt vienotību — pat krīzes un polarizācijas laikā?
Robežas nav vienkārši vietas, kur beidzas kaut kas viens un sākas kas cits — tās ir pārejas, kur satiekas kultūras, identitātes un valodas. Kā šāds ciems bez mūriem varētu rasties un atkal uzplaukt, it īpaši mūsdienu politiskajā kontekstā? Kad tas varētu notikt? Kas ir jāmaina, lai mūri pazustu? Vai vienots ciems iezīmētu cerīgas, melanholiskas beigas vai arī nevēlamas politiskas pārmaiņas? Vai varbūt pavisam ko citu?
Sekot līdzi mākslinieciskās izpētes projekta aktualitātēm «Piedruja–Druja» iespējams Instagram.
Viedokļi