Dacei Sūnai dizains ir stāstniecības rīks, kas viņai ļauj runāt par globāliem jautājumiem un paraudzīties ārpus ikdienišķā. Dizainere strādā ar gaismu un telpu, veidojot instalācijas un kolekcionējamā dizaina priekšmetus, kas balansē uz mākslas un dizaina robežas. Studējusi Ņujorkā un Eindhovenā, Dace nu atgriezusies Latvijā un ar saviem darbiem šogad piedalījusies vairākās starptautiskās izstādēs un notikumos. Sarunā ar jauno, talantīgo dizaineri apspriežam viņas starptautisko pieredzi un to, kā notvert gaismas brīnumaino dabu.
Ar Daci Sūnu tiekamies novembra beigās, dažas dienas pirms viņa dodas uz ASV, lai kā viena no 40 dizaineriem piedalītos dizaina platformas «Alcova» rīkotajā izstādē Maiami Mākslas nedēļā. Šogad Daces darbi bijuši redzami gan «Expo 2025» Osakā — «Sky–Set» gaismeklis bija daļa no Latvijas dizaina ekspozīcijas «89th second» Eiropas Savienības rīkotajā dizaina izstādē «Design Beyond Things» —, gan Milānas Dizaina nedēļā, kur viņa kopā ar vēl 20 dizaineriem pārstāvēja Baltijas laikmetīgo dizainu izstādē «Tactile Baltics».
Savos darbos Dace pēta telpas un gaismas mijiedarbību, iedvesmojoties no dabas un tās stihiskajiem spēkiem. Viņa studējusi interjera dizainu Modes tehnoloģiju institūtā Ņujorkā. Dzīvojot Losandželosā, dizainere apguvusi neona veidošanas mākslu, radot telpiskus gaismas objektus. Savukārt Nīderlandē Dace pievērsusies konceptuālām instalācijām, izmantojot gaismu kā poētisku izteiksmes līdzekli. Viņas diplomdarbs «Kosmiskais dejotājs» 2024. gadā ieguva Latvijas Dizaina gada balvu vides dizaina kategorijā.
Dace, pastāsti par izstādi, kurai šobrīd gatavojies!
Došos uz Maiami, lai piedalītos «Alcova» izstādē. Manuprāt, tā ir viena no labākajām platformām, kur izstādīties jaunajiem dizaineriem, jo viņu skatījums ir reizē profesionāls un eksperimentāls. Milānas Dizaina nedēļā «Alcova» ir tā izstāde, kuru pati noteikti dodos apskatīt.
Pēc dalības «Expo» biju nogurusi, tāpēc sākumā atteicu, taču «Alcova» piedāvāja sponsorēt manu piedalīšanos, un nolēmu šo iespēju izmantot. Izstāde notiks Maiami vecākajā viesnīcā, un manai ekspozīcijai būs atsevišķa istaba. Piedalīšos ar veseliem četriem darbiem: jau redzēto «Sky–Set» gaismekli, kuram esmu uzlabojusi gaismas avotu un konstrukciju; mazāku — «Sky–Set Mini» — versiju, ko var nolikt uz galda; un diviem spoguļiem, kurus neesmu vēl nekur rādījusi. Tie šobrīd ir vēl prototipa versijā — nācās tos izgatavot straujā tempā, jo dalībai izstādē mani uzrunāja vien oktobra sākumā. Jau novembra vidū darbus vajadzēja izsūtīt uz Maiami, un nu jau tie veiksmīgi nonākuši tur. Dalība izstādēs prasa pamatīgu loģistiku, un man priekšā vēl ir iekārtošanas darbi — ekspozīcijas telpu plānoju apšūt ar aizkariem.
Tagad dodies uz Maiami, šogad tavi darbi izstādīti arī «Expo» Osakā un Milānas Dizaina nedēļā. Kāda bijusi tava pieredze, piedaloties tik lielos starptautiskos notikumos?
Abos pasākumos mani darbi bija daļa no grupas izstādes. Ar «Tactile Baltics» Milānā pārstāvējām Baltijas dizainu kopumā. Jāsaka — man gāja labi un mans darbs saņēma diezgan daudz uzmanības. Milānā satiku, piemēram, Mumbajas Dizaina nedēļas pārstāvjus, kuri mani uzrunāja veidot instalāciju. Projekts gan diemžēl nerealizēsies, jo neizdevās savākt nepieciešamo finansējumu.
Arī «Expo» Latvijas un Lietuvas dizaineri tika pie atsevišķas «skatuves», jo savus darbus izstādījām Baltijas paviljonā un tādējādi ieguvām lielāku uzmanību. Esam jau sākuši sarunas par potenciālu dalību arī citos dizaina notikumos, līdzās ES dizainam izstādot atsevišķu Latvijas dizaina ekspozīciju.
Lai vai kā, ieguvumus pēc dalības izstādē uzreiz novērtēt ir grūti — iespējams, kāds mani uzrunās vēl pēc gada vai diviem. Kas zina, varbūt, ja nebūtu bijusi Milānā un «Expo», «Alcova» nebūtu mani aicinājusi piedalīties Maiami izstādē.
Dizaina jomā esi darbojusies gan ASV, gan Nīderlandē. Tagad esi atgriezusies Latvijā. Kādas ir lielākās atšķirības starp dizaina nozari te un citur?
Dizaina joma Latvijā vēl nav tik nostabilizējusies. Kopā ar domubiedriem dibinājām «Home Ground» platformu, jo jaunajiem dizaineriem īsti nav vietas, kur izstādīties. Mums trūkst tādas kā starptelpas — vai nu tu vēl studē akadēmijā un parādi savus darbus tur, vai arī esi jau nostabilizējis savu karjeru. Piemēram, Nīderlandē ir ļoti daudz eksperimentālā dizaina, un jaunajiem dizaineriem tur ir, kur eksistēt, ir vairāk iespēju.
Latvijā trūkst arī pirktspējas. Šeit grūti pārdot kolekcionējamo dizainu. Ar laiku šī joma noteikti attīstīsies, bet šobrīd šī sfēra vēl ir ļoti maza. Tāpēc es mēģinu tēmēt uz ārzemēm — braukt uz izstādēm un veidot starptautiskas sadarbības. Patiesībā Latvijā dizaina jomā esmu strādājusi diezgan maz.
Tu pieminēji kolekcionējamo dizainu. Vai tieši dizaina un mākslas sintēze ir tā, kas tevi interesē visvairāk?
Jā, tā ir. Es neredzu sevi kā industriālo dizaineri. Šobrīd mani neinteresē uzdizainēt praktisku objektu, ko pēc tam masveidā ražos. Es vēlos turpināt eksperimentus ar materiālu un gaismu — radīt ko unikālu, kas atrodas uz dizaina un mākslas robežas. Man būtisks ir konceptuālais stāstījums. Es vēlos taisīt darbus, kas stāsta par globālām problēmām, kā «Sky–Set» instalācija un gaismas objekts, kas runā par atmosfēras piesārņojumu.
Eindhovenā tu apguvi kontekstuālo dizainu. Pirms tam Ņujorkā studēji interjera dizainu, kas var būt ļoti lietišķa un praktiska dizaina joma. Kā notika šī pāreja?
Man šķiet, ka šī man ir laba kombinācija. Interjera dizaina izglītība tiešām ir diezgan praktiska — tu gūsti nepieciešamās zināšanas, lai varētu dabūt darbu industrijā. Bet jau tolaik mans diplomdarbs bija ļoti konceptuāls — izveidoju telpu, kurai virzoties cauri, tu aktivizē savas maņas, lai justos dzīvāks. Es jau toreiz mēģināju veidot kaut ko, kas ir ārpus praktiskā interjera.
Eindhovenā man bija iespēja savas konceptuālās idejas realizēt. Taisīju instalācijas ar smiltīm, ūdeni un feromagnētisko šķidrumu. Tam sekoja «Kosmiskais dejotājs» — meditatīva pieredze, kas joprojām ir telpa, tomēr ne praktiska telpa ar sienām, galdu un krēslu. Šajā darbā izkristalizējās tas, kas mani interesē visvairāk, un es vēlētos turpināt taisīt instalācijas, kurās mijiedarbojas telpa un gaisma.
Kāpēc tev ir būtiski savā darbā iziet ārpus funkcionālā?
Mums ir ikdiena — mēs pieceļamies, strādājam, tad ejam uz pārtikas veikalu. Savos darbos man ir svarīgi atgādināt, ka ir kaut kas ārpus ikdienišķā. Mēs esam mazi cilvēciņi, kas skraida pa pasauli, pa Rīgu, mums ir katram savas rūpes, bet man gribas padomāt arī par lielāku perspektīvu, par to, kāpēc mēs te vispār esam. Dzīve ir īsa, mēs šeit esam tikai mazu brīdi, ir lietas, kas ir svarīgākas par mums pašiem. Ir būtiski atcerēties to kosmisko bildi! Kaut kādā mērā dizains man ir spirituāla prakse.
Kad dzīvoju Losandželosā, izgāju Kundalini jogas pasniedzēja apmācības. Tas bija sākums manam ceļojumam garīgajā praksē. Sākotnēji man varbūt bija neērti publiski runāt par šiem jautājumiem, bet es par to jūtos arvien brīvāk. Kāpēc gan man nerunāt par šīm lietām arī caur saviem darbiem? Dzīve ir tikai viena, un es gribu runāt par to, kas man šķiet svarīgs.
Līdzās garīgajām praksēm Losandželosā pievērsies arī gaismai un apguvi darbu ar neonu. Kā pie tā nonāci?
Losandželosā manos darbos ienāca gaisma un spilgtas krāsas, kas man kā latvietei sākumā bija ļoti nepierasti.
Pirms tam sešus gadus es dzīvoju Ņujorkā, un tur dzīve bija kā nemitīgs skrējiens — daudz strādāju un daudz ballējos. Vienā brīdī gribējās no turienes aizmukt. Dzīve Losandželosā bija pavisam citāda — mierīgāka un veselīgāka. Tur es sāku attīstīt sevi. Ar draudzeni gājām uz keramikas nodarbībām, sāku praktizēt jogu. Nejauši uzgāju neona meistarklasi un nolēmu pieteikties. Es atceros, kad pirmo reizi iegāju studijā, jutos kā ienirusi krāsainā brīnumu pasaulē. Mani fascinēja neona izgatavošanas process. Vispirms tu strādā ar uguni, veidojot stiklu. Tad izlaid to cauri vakuumizācijas procesam — tas nozīmē, ka kādu brīdi stiklā vispār nekā nav; tajā saskatīju paralēles ar kosmisko vakuumu. Pēc tam stiklu piepilda ar dažādām gāzēm, un katrai ir sava krāsa. Lai gan neona izgatavošanas process ir ļoti tehnisks, tajā ir kaut kas brīnumains — tu strādā ar dažādiem kosmiskiem elementiem. Piemēram, hēlijs sastopams Saulē.
Gaisma ir sarežģīts medijs. Kas tajā ir īpašs tev?
Gaisma nav fiziska, to nevar sataustīt. Lai strādātu ar gaismu, patiesībā vajag strādāt ar ko citu. Piemēram, Eindhovenā daudz izmantoju ūdeni, jo, gaismai ejot tam cauri, rodas dažādi efekti. Tagad daudz strādāju ar stiklu, braucu uz Līvāniem, kur esmu sākusi apgūt stikla pūšanu. Saspēlē ar gaismu stiklam ir līdzīgas īpašības kā ūdenim vai dūmiem, bet tas var ieņemt cietu formu, tu vari izgatavot fizisku objektu.
Gaismai piemīt arī kaut kas ezotērisks. Un man šķiet, ka dot pasaulei gaismu ir mana misija. Tas ir reizē gan poētisks, gan pavisam fizisks uzdevums, ko varu darīt caur saviem darbiem.
Un kāda ir specifika, darbojoties ar gaismu kā netaustāmu mediju?
Lai gan gaisma ir netverama, aiz tās vienmēr stāv diezgan daudz tehnisku procesu. Tev ir vadi un transformatori, tas viss jāsavieno. Man vienmēr ir jāčakarējas. Uzstādīšana parasti prasa vairāk laika un nervu. Ir bijis, kad domāju — vairs nekad! Bet gaismā ir kaut kas maģisks, ko notvert ar cietvielu objektu ir daudz grūtāk. Piemēram, «Expo» izstādē bija meitene, kura nostājās pretim manam «Sky–Set» un sāka dziedāt. Gaismas darbos ir kaut kas īpašs, un man šķiet, ka skatītājs ar tiem sazinās citādāk.
Savus darbus tu taisi pati. Vai amata prasmēm tavā darbā ir liela nozīme?
Man patīk pašai taisīt savus darbus. Eindhovenā un arī pirms tam visus darbus no nulles izgatavoju pati. Man patīk metināt, darboties ar metālu un stiklu, daudzas detaļas joprojām izgatavoju pati. Bet, lai izgatavotu visu, šobrīd man nav vajadzīgā aprīkojuma un trūkst arī laika. Ja netieku galā pati, meklēju kādu, kurš uztaisīs vajadzīgo detaļu pēc mana rasējuma. Sadarbojos ar dažādiem amatniekiem. Piemēram, lai apgūtu stikla pūšanu, vajadzīgi vismaz pieci gadi. Šobrīd es ar skici eju pie stikla pūtēja, kas fiziski īsteno manu vīziju. Tas, ka pati protu darboties ar dažādiem materiāliem, protams, ir svarīgi. Ja tu saproti materiālu, tu uzreiz saproti tā iespējas.
Viedokļi