Izstāde «Bērna prātā» Latvijas Kara muzejā aicina sajust un sarunāties

Latvijas Kara muzeja pirmajā stāvā apskatāmā izstāde «Bērna prātā» izgaismo karadarbības ietekmi uz vienu no visneaizsargātākajām civiliedzīvotāju grupām — bērniem. Tās mērķis ir atklāt kara postošo realitāti caur bērna uztveres prizmu, parādot, kā bruņoti konflikti un ar tiem saistīta vardarbība ietekmē bērnu emocionālo un psiholoģisko pasauli, kā arī viņu mēģinājumus izprast un interpretēt notiekošo. Izstāde atklāj sešu bērnu individuālo pieredzi un sniedz balsi viņu stāstiem par bēgļu gaitām, dzīvi nometnēs, slēpšanos, piedzīvoto seksuālo vardarbību un citiem satricinošiem notikumiem. Tie atklājas caur tekstu, dokumentāliem video un audio materiāliem, kā arī dažādiem priekšmetiem. Starp tiem ir, piemēram, auduma Dāvida zvaigzne, ko ebrejiem lika piešūt pie apģērba Vācijas okupētajā Latvijā, rotaļu lācīši — piespiedu aizceļošanas pavadoņi — un no segu pārpalikumiem Salaspils nometnē darināts mazas meitenes mētelītis.

Izstāde paredzēta gan pieaugušajiem, gan bērniem un piedāvā divas paralēlas, taču savstarpēji saistītas informācijas plūsmas. Kā padarīt izstādi pieejamu, saprotamu un interesantu tik dažādām auditorijām? Tas bija viens no lielākajiem izstādes dizaina autoru, dizaina biroja «.obj» dibinātāju Elīnas Lībietes un Ivara Veinberga izaicinājumiem. Elīna atklāj, ka daudz nācies domāt arī par to, «kāda ir muzeja nozīme laikmetā, kad visu tradicionāli muzejisko informāciju var izlasīt vikipēdijā». Uz šo jautājumu izstādes veidotāji centušies atbildēt, sniedzot apmeklētājiem emocionālu, atmosfērisku un ķermenisku pieredzi. Dizaina līdzautore izceļ veiksmīgo sadarbību ar bērnu psihiatru Ņikitu Bezborodovu, kurš konsultēja izstādes radošo komandu un darba sākotnējās stadijās sniedza nozīmīgu atbalstu bērna psiholoģijas izprašanā.

Bērni, pateicoties savas uztveres specifikai, arī kara apstākļus uzlūko kā spēli, kas būtiski atšķiras no pieauguša cilvēka redzējuma. Šādi ir iekārtota arī pati izstāde, kurā vienkopus satiekas dokumentāla realitāte un mazajiem apmeklētājiem veidoti spēļlaukumi. Tieši bērna spēja fantazēt un rotaļāties aizsargā prātu no realitātes šausmām un bailēm.

Izstādes veidotāji jau pašā sākumā vienojušies, ka koncepcijas pamatā būs aicinājums pieredzēt konkrētas emocijas. Pieaugušajiem — caur vēsturiskajiem stāstiem, sniedzot viņiem pilnu kontekstu, bērniem — caur atjautīgi veidotām rotaļu stacijām un sarunām ar vecākiem. Dokumentālie materiāli izvietoti tā, ka mazākiem skatītājiem tikpat kā nav pieejami. Cik daudz no aplūkotajiem sešiem stāstiem atklāt bērnam, kādā veidā un ar kādiem vārdiem to darīt, jāizvēlas pieaugušajam līdznācējam pašam. «Perfektais scenārijs, kuru mēs centāmies panākt, ir tāds, kurā vecāks noklausās stāstu, kamēr bērns blakus izspēlē attiecīgo emociju, un tad abi par to parunā,» stāsta Elīna cerībā, ka izstādes apmeklējums stimulēs starppaaudžu komunikāciju un palīdzēs pieaugušajiem skaidrot vēsturiskus un mūsdienu notikumus bērniem saprotamā un emocionāli saudzīgā veidā.

Dizaineri novērojuši, ka bērni labprāt nododas piedāvātajām rotaļām, taču ne mazāk emocionāls pārdzīvojums izstādes apmeklējums ir vecākiem, kuri redz savu miera apstākļos augušo atvašu darbošanos, vienlaikus pārdomājot ekspozīcijas saturu. Katrā spēļu stacijā slēpjas kāds āķis — interaktīvs elements, negaidīts tehnoloģisks risinājums vai apslēpta doma. Laukumiņā ar cilvēku figūrām, kas aicina «saģērbt salstošos» bērni atklās, ka tās pilnībā nosegt nav iespējams, jo visiem drēbju nepietiek. Šī aktivitāte sasaucas ar aizkustinošo stāstu par mētelīti.

Kara apstākļos pastāv paradokss — nāves draudi, ko pieaugušie nekļūdīgi uztver kā briesmas, bērniem var šķist kā aizraujoša spēle. Kara atliekas — noliktavas, munīcija un ieroči tiek uztvertas kā noslēpumainas un pievilcīgas rotaļlietas. Izstādes pieturpunktā ar nosaukumu «Interese» stāstīts par bīstamajām rotaļām ar zemē atrastiem, nesprāgušiem šāviņiem vai citiem kara laika priekšmetiem, kas kļuva par daļu no Latvijas bērnu pēckara realitātes. Šo tēmu papildina spēle «Tikai neaiztiec». To veido plate un vairāki metamie kauliņi ar cipariem un baisiem simboliem, kurus bērns mudināts neaiztikt. Ja kārdinājumu tomēr neizdodas pārvarēt, mazais izmēģina aizliegto rotaļu un kauliņi tiek uzmesti uz plates, zem tās paslēptie sensori var reaģēt ar dārdošu skaņu. Reizēm tie iedarbojas, reizēm ne — līdzīgi kā dzīvē tā ir riska spēle.

Arī izpildīt mudinājumu «Esi kluss kā pelīte!» citā stacijā nākas grūti, jo dizaineru veidotā instalācija–pils pastiprina katru bērna radīto skaņu. Tā ir arī metafora tam, kā vibrācijas un satricinājumi traucē būvēt sapņu pilis, līdzīgi kā plānus, gaidas un cerības izjauc militāri konflikti. «Centāmies stāstu atklāt ar emocionāliem un arī ķermeniskiem paņēmieniem — vienā no stacijām pieaugušajam simboliski jāstāv zem dēļiem, it kā viņš pats būtu slēpnī, kamēr blakus pilī rotaļājas bērns, kura uzdevums ir būt klusam. Mēs gan redzējām, ka pārsvarā bērni ar nolūku trokšņo, jo mijiedarboties ar mikrofoniem aprīkoto pili ir jautri. Tas piešķir arī papildu dimensiju pieaugušā pieredzei, liekot saprast, ka mazu bērnu apklusināt krīzes situācijā, kad jāslēpjas, nav nemaz tik viegli. Savukārt bērniem caur rotaļām tiecāmies dot iespēju drošā vidē un mazā mērogā piedzīvot to emociju atblāzmu, par ko ir vēsturisko artefaktu stāsti,» skaidro Elīna. Izņēmums ir atmiņas par piedzīvoto seksuālo vardarbību, ko nepavada aktivitātes un kas atstātas tikai «pieaugušo pasaulē».

Vizuāli viens no izstādes dizaina vadmotīviem ir kontrasts — iekārtojumā saduras divas atšķirīgas pasaules. «Pieaugušajiem domātās informācijas plūsmas estētika ir raupja, tumša, asa un minimālistiska, savukārt bērnu pasaule ir gaiša, rotaļīga, maiga, apaļām formām, abstrakta, bet vienlaikus pietiekami bagātīga.» Drūmie daudzskaldņi, kuros izvietots lielajiem apmeklētājiem paredzētais saturs, ir kā svešķermeņi, kas ielauzušies saulainajā bērnu dienu vidē. Tie atgādina par neizdzēšamajām pēdām, traumām, kādas kari un ar tiem saistītie pārdzīvojumi atstāj nākamajām paaudzēm. Tiesa, bērna prāts ir pārsteidzoši emocionāli noturīgs, un arī izstādes dizainā rotaļīgums un gaišums tomēr ņem virsroku.

«Bērna prātā» atgādina, ka karš nav tikai politisks vai vēsturisks fenomens, bet arī dziļi personisks un emocionāls pārdzīvojums, īpaši bērniem. Tā piedāvā iespēju reflektēt par pagātni, izvērtēt mūsdienu konfliktus un uzdot jautājumus par sabiedrības atbildību bērnu aizsardzībā — vēsturiskā un mūsdienu dimensijā. Šī izstāde ir arī pagrieziena punkts tajā, ar kādiem paņēmieniem muzejs vēlas veidot sabiedrības izpratni par kara ietekmi. «UNICEF apkopotie dati liecina, ka 2024. gadā katrs sestais pasaules bērns dzīvoja kara skartās teritorijās. Latvijas Kara muzejā esam skaidri definējuši, ka vēlamies mainīt veidu, kā stāstām par militārajiem konfliktiem. Ierasti tie bijuši stāsti no uzvarētāju vai zaudētāju pozīcijas, izceļot karavadoņu, politiķu un karavīru pieredzi. Mēs vēlamies dot balsi tiem, kuru stāsti iepriekš nav sadzirdēti, stāstīt par to, kā karš ietekmē un maina sabiedrību. Viena izstāde nevar pasargāt mūs no militāriem konfliktiem, bet ticu, ka tā var būt sākums ceļā uz lielāku sabiedrības izpratni un līdzdalību savas valsts aizsardzībā,» tā Latvijas Kara muzeja direktore Kristīne Skrīvere.

Izstādes veidotāji ir Latvijas Kara muzejs un LR Aizsardzības ministrija. Radošā komanda: vēsturiskās izpētes, koncepcijas un tekstu autori — Klāvs Zariņš un Maija Meiere–Oša, konceptuālā izpildījuma un tekstu autors — Kaspars Eglītis, multimediju režisors — Roberts Rubīns, dizaineri — Ivars Veinbergs un Elīna Lībiete (dizaina birojs «.obj», bērnu psiholoģijas konsultants — Ņikita Bezborodovs, kuratores — Elizabete Palasiosa un Marta Kontiņa («Story Hub»).