Mazas intervences, lielas pārmaiņas. Intervija ar Deividu Simu

Tā vietā, lai paļautos uz augsto tehnoloģiju risinājumiem, Sims atbalsta maigākas pieejas — gājējiem draudzīgas apkaimes, daudzveidīgu ēku tipoloģiju un vietas, kas veicina kopābūšanu un labsajūtu. Pērn grāmata «Maigā pilsēta» tika iztulkota latviešu valodā, iezīmējot nozīmīgu brīdi reģiona pilsētplānošanas diskursā.

Tu esi arhitekts, pedagogs un pilsētplānotājs. Kādās vērtībās balstās tavs darbs — kas ir tavas profesionālās dzīves virzītājspēks?

Arvien vairāk es sevi uzskatu par dzīves studentu. Esmu no ģimenes ar strādnieku šķiras saknēm, bet milzīgu cieņu pret izglītību — mana māsa un es bijām pirmie mūsu ģimenē, kas iestājās universitātē. Parasti, ja esi pirmā paaudze, kas iegūst augstāko izglītību, ir spiediens darīt kaut ko nopietnu un nopelnīt lielu naudu. Bet mani vecāki uzskatīja, ka ir ļoti svarīgi darīt to, ko es vēlos darīt, sekot savai sirdij.

Es jau piecu gadu vecumā, spēlējoties ar lego, nolēmu, ka vēlos būt arhitekts, bet ļoti ātri sapratu, ka arhitektūras izglītība patiesībā ir diezgan pretencioza, jo tā vairāk fokusējas uz formu, nevis uz objekta kultūras kontekstu un dzīvi. Mana jēgas izjūta bija daudz vairāk saistīta ar pilsētas dzīvi, nevis ar ēku detaļām. Tāpēc pēc iestāšanās arhitektūras skolā es biju gatavs padoties jau pēc viena gada.

Tad es satiku Janu Gēlu. Es sekoju līdzi vairākām viņa lekcijām — viņš izteica novērojumus par pilsētvidi, kas bija ļoti aktuāli un reizē smieklīgi, pieskaroties dzīves ironijai. Viņš vārdos nosauca lietas, kuras es nebiju noformulējis, bet biju pieredzējis, un mani ļoti fascinēja Jana stāstniecība un pieeja ikdienas dzīvei. Galu galā es devos studēt uz Zviedriju, iespējams, kā pirmais «Erasmus» students Zviedrijā, un man tur ļoti patika. Tajā laikā Zviedrija bija krietni priekšā ekoloģijas un vides jomā.

Pēc izglītības iegūšanas es sāku studēt doktorantūrā, kas nekad tā arī netika pabeigta, bet tās laikā es sāku domāt par dažām teorijām, piemēram, pilsētas blīvuma, daudzveidības un tuvuma teoriju. Ja tu studē doktorantūrā, tev ir jāmāca, un es atklāju, ka man tas patīk. Mācot arhitektūru Lundā, es ieguvu sava veida otro izglītību. Darbs ar studentiem iemācīja man ļoti ātri formulēt savas domas, kas vēlāk ļoti noderēja manā profesionālajā dzīvē.

Kad sāki strādāt ar Janu Gēlu?

Gēla Kopenhāgenas birojā es strādāju 17 gadus, darot kaut ko starp teoriju, apkalpošanu, komunikāciju un dizainu. Kad sākām, bijām četri cilvēki bēniņos, bet, kad es aizgāju no Gēla, mums bija 80 darbinieki ar birojiem Ņujorkā un Sanfrancisko. Mēs patiešām augām, man pavērās iespēja ceļot pa visu pasauli. Nokļūšana dažādās vidēs bija patiešām acis atveroša, jo es atklāju, ka, lai kurp mēs dotos — pilsētā Japānā, Austrālijas priekšpilsētās vai favelā Meksikā —, cilvēki ir vienādi, viņiem ir pārsteidzoši līdzīgas vēlmes — viņi vienkārši vēlas pienācīgu dzīvi sev un labāku dzīvi saviem bērniem.

Kā radās tava grāmata?

Gēla biroja perioda beigās parādījās iespēja saņemt pētniecības finansējumu grāmatas izveidei, un man bija šī vecā doktora disertācija. Es 20 gadus biju vācis piemērus un domāju, ka varu kaut ko no tiem izveidot. Pirmais melnraksts bija trīs reizes garāks nekā iznākusī grāmata, jo tajā bija viss, par ko es jebkad biju domājis.

Daudz kas labs grāmatā netika iekļauts, piemēram, bija neliels fragments par sabiedriskajām tualetēm, kas patiesībā ir ļoti svarīga pilsētas infrastruktūra. Vācijā ir tāds projekts ar nosaukumu «Nette Toilette» («Jaukas tualetes»). Ir mazpilsētas, kurās nav īstu sabiedrisko tualešu, tāpēc tur ir sistēma, kurā veikalu un biroju skatlogos ir uzlīme ar uzrakstu «Nette Toilette», kas nozīmē, ka viņu tualete ir atvērta sabiedrībai, savukārt īpašnieki saņem zināmas nodokļu atlaides no pilsētas. Izrādās, ka tas darbojas lieliski, jo 99,9% cilvēku uzvedas nevainojami un ir patiesi pateicīgi, un kaut ko nopērk veikalā vai ieiet veikalā, uz kuru citādi nebūtu gājuši. Un viss, kas ir vajadzīgs, ir uzlīme skatlogā. Arhitekti vienmēr vēlas lielāku budžetu un lielāku projektu, bet varbūt viss, kas ir vajadzīgs, ir uzlīme. Dažreiz mums ir jādomā par lielākajām pārmaiņām, ko varam veikt ar vismazākajiem resursiem.

Tas ir lielisks maiguma piemērs. Šie radošie telpisko problēmu risinājumi patiesībā bieži vien ir ārpus arhitekta vai pilsētplānotāja darbības jomas. Kā joma tā ir? Vai arī mums ir jāpaplašina arhitektūras un pilsētplānošanas jomas, iekļaujot šāda veida intervences?

Vai tiešām ir jābūt arhitektam, lai būtu urbānists? Arhitektūra un dizains ir tikai neliela daļa no tā, kas ietilpst pilsētas veidošanā. Pēdējā laikā es satieku daudz ģeogrāfu un sāku domāt, ka varbūt ģeogrāfijas izglītība ir piemērotāka.

Latvijā telpiskās attīstības plānotāji pārsvarā ir ar ģeogrāfijas, nevis arhitektūras izglītību.

Tas ir patiešām interesanti, varbūt tā ir laba mācība pārējai Eiropai — mums ir vajadzīgi cilvēki, kuri saprot laikapstākļus un ģeoloģiju, ekonomikas pamatus un to, kā vietas darbojas. Un tas patiesībā ir svarīgāk nekā zināt, kādu formu veidot. Savā ziņā ikviens ir eksperts būvētajā vidē, jo mēs visi to lietojam un zinām, kas darbojas un kas nedarbojas.

Kad vadu seminārus pilsētu amatpersonām un dažādu jomu ekspertiem, es vienmēr saku — atcerieties, ka jūs arī esat cilvēki. Jūs, iespējams, esat šeit, jo esat ekonomists vai inženieris ar profesionālu pienākumu, bet jūs esat arī cilvēks, kas izmanto pilsētu. Viens no veidiem, kā to atgādināt, ir pajautāt cilvēkiem, kur viņi devās atvaļinājumā un kāpēc viņiem tur patika. Cilvēki vienmēr dodas atvaļinājumā uz kādu jauku vietu, un bieži apraksta zaļas, gājējiem un cilvēka mērogam piemērotas vietas. Tādas varētu būt arī viņu dzimtās pilsētas.

Idejas, par kurām mēs runājam — gājējiem draudzīgas pilsētas, humānas ielas — ir diezgan senas. Džeina Džeikobsa savu grāmatu sarakstīja 1961. gadā, Jans Gēls par to runāja 1971. gadā. Šķiet, ka šīm idejām ir pretestība, un, ja tāda ir, kāpēc un kas pretojas?

Es domāju, ka mēs, iespējams, tuvojamies ļoti tumšiem laikiem. Visur tiek rakstītas tādas lietas kā «36 uzņēmumi ir atbildīgi par 90% planētas piesārņojuma» vai «1% bagātāko cilvēku pieder puse no visiem resursiem».

Apskatīsim to šādi — kuras ir divas slavenākās riteņbraukšanas pilsētas?

Amsterdama un Kopenhāgena.

Kas kopīgs Nīderlandei un Dānijai?

Sociālisms?

Jā, arī tas, bet tām nav arī autobūves nozaru, kas ietekmētu to politiku, atšķirībā no Vācijas vai Zviedrijas. Tām nebija, ko aizsargāt vai zaudēt — tikai iegūt. Kopenhāgena ir aprēķinājusi, ka ietaupa apmēram piecas kronas par katru kilometru, ko kopenhāgenieši nobrauc ar velosipēdu, bet zaudē apmēram piecas kronas par katru ar automašīnu nobraukto kilometru. Šos aprēķinus veic, pamatojoties uz ilgtermiņa ietekmi uz veselību, piesārņojumu un satiksmes negadījumiem, kā arī nepieciešamību uzturēt dārgo ceļu infrastruktūru. Kādā brīdī mums jāsāk analizēt lielās lietas — rūpniecības un kapitālisma ietekmi. Bet es arī domāju, ka pastāv nākamā līmeņa sīkburžuāziskais mazais kapitālisms, kas patiešām gūst labumu no maigiem pilsētu uzlabojumiem — mazie veikali blakus velosipēdu celiņiem, mazie uzņēmumi, kas var attīstīties cilvēcīgākā vietā. Es domāju, ka tā varētu būt manas nākamās grāmatas tēma — maigā ekonomika, domājot par dažādiem veidiem, kā varētu darboties pilsētas ekonomika.

Ar dizainu, pat ar maigo dizainu, var sasniegt tikai tik daudz, cik var. Lielais kapitāls, kas ietekmē mūsu pilsētas, rada vienveidīgu būvēto vidi bez daudzveidības.

Jā, un tam visam klāt ir vēl anonimitātes slānis. Tradicionālie kapitālisti bija tie, kas būvēja rūpnīcu. Viņi uzcēla ļoti skaistu rūpnīcu, jo viņi dzīvoja tajā pašā pilsētā, un uzcēla savu māju divsimt metru attālumā no tās, un viņu bērni gāja tai garām uz skolu. Viņi bija tuvu tam, kas notika viņu biznesā, un viņiem bija zināma atbildība un lojalitāte pret to, ko viņi darīja. Protams, pasaule toreiz bija tālu no perfektas, bet vismaz tā bija ļoti lokāla. Tagad kapitālisms ir pilnīgi anonīms — mēs nezinām, kam pieder kāds uzņēmums, mēs nezinām, kur vērsties, ja esam dusmīgi par kaut ko, ko dara uzņēmums. Viena no labajām lietām par «Teslu» ir tā, ka mēs zinām, ka aiz tās stāv Īlons Masks. Tas ir viens no nedaudzajiem piemēriem, kur mēs varam viegli piešķirt seju produktam vai pakalpojumam un varam izvēlēties to boikotēt. Bet, ja es vēlos boikotēt, teiksim, «Uber», es pat nezinu, kam es kaitēju.

Kāds ir tavs viedoklis par daudzveidību pilsētā? Vai ir iespējams stimulēt sociālo daudzveidību ar pilsētplānošanas palīdzību?

Mana māsa dzīvo diezgan greznā Edinburgas rajonā, kur visi ir juristi, ārsti vai kas tamlīdzīgs. Un, ja kāds nevar iedarbināt automašīnu vai ja kādam ir aizsērējusi tualete, nevienam šajā ielā nav ne jausmas, ko darīt. Tajā pašā laikā Edinburgā ir arī citas ielas, kas ir pilnas ar santehniķiem un galdniekiem, un, kad viņi saņem juridisku vēstuli, viņi ir pilnīgā neziņā. Mēs esam viens otram vajadzīgi, mums ir vajadzīgi cilvēki, kas var darīt dažādas lietas. Dzīvot daudzdzīvokļu mājā ar dažādiem cilvēkiem patiesībā ir liela priekšrocība. Kultūras ziņā mums ir milzīga problēma, jo, ja pavadām laiku tikai ar tādiem pašiem cilvēkiem kā mēs paši, mēs sākam ienīst visus pārējos, lai gan patiesībā esam ļoti līdzīgi un vēlamies saviem bērniem to pašu, bet ir grūti atrast šo forumu, kur atšķirības var satikties. Labs pagalms var šķist gandrīz kā maģiska parādība, kad tas kalpo par kopēju vietu un ļauj dažādiem cilvēkiem satikties un veidot kopīgu identitāti. Mums tiešām ir nepieciešams vairāk šādu satikšanās punktu.

Runājot ar rīdziniekiem par mūsu pilsētas uzlabošanu, teiksim, par labu tikšanās vietu izveidi, es dažreiz dzirdu viedokļus, ka pilsētai vajadzētu koncentrēties uz pamatlietām, pirms tērēties greznībām, piemēram, pilsētas dārziem vai parkletiem. Esmu pat dzirdējis kādu sakām, ka viņiem nav nepieciešama palīdzība brīvā laika uzlabošanā, bet gan ikdienas dzīves uzlabošanā. Tas ir arguments, ko grūti ignorēt — kādas ir tavas domas par šādu kritiku?

Tas ir patiešām labs arguments, un es to varu respektēt. Bet es arī domāju, ka diezgan bieži tieši naratīvs par to ir nepareizs — it kā publiskās telpas būtu paredzētas tikai svētdienas pēcpusdienām. Pilsētai ir jāskaidro, ka laba publiskā telpa ietekmē arī pilsētnieku ikdienu, ka pilsētas centieni ir vērsti arī uz raitu un ērtu nokļūšanu darbā, nevis tikai iespējām pilsētu izmantot atpūtai. Mēs dzīvojam laikā, kad cilvēki vairs neciena ekspertus. Mums jādomā par to, kā atkal padarīt zināšanas un izpratni vērtīgākus, kā labāk izskaidrot, kā labāk komunicēt, kā padarīt publiskās telpas jautājumus saprotamus vienkāršajiem pilsoņiem, lai cilvēki varētu just, ka viņu pašu mazais zināšanu fragments iederas plašākā ainā un ka tam ir jēga. Janam Gēlam tas izdevās, kad pirmo reizi dzirdēju viņa lekcijas — es nezināju visu, bet zināju, ka dažas viņa teiktā daļas ir patiesas, jo es tās biju piedzīvojis. Urbānisms lielā mērā ir par to, kā labāk komunicēt un savienoties — runāt tādā veidā, lai mūsu zināšanas, mūsu pieredze savienotos ar citu cilvēku ikdienas dzīves pieredzi.