Linda un Mārtiņš Blanki. Foto — Mārtiņš Cīrulis

Sekojot modes sezonām, šovrūmu datumiem, pasūtījumu pavadzīmēm un naudas plūsmas ekseļiem, modes dizaineriem atliek maz vai nemaz laika, lai paskatītos uz lielo bildi — izsvērtu to, kas jau sasniegts, un ieskatītos tuvākajā nākotnē. Gatavojoties laist klajā 2016. gada pavasara–vasaras kolekciju, «BlankBlank» zīmola radītāji Mārtiņš un Linda Blanki tomēr atrada brīdi, lai aprunātos par dižpārdokļiem, pašidentificēšanos un melnām rokām.

Intervijas Agnese Kleina 26. novembris, 2015

Agnese:

— Toreiz, kad pirms četrarpus gadiem pirmoreiz satikāmies sietspiedes darbnīcā VEF, grasījāties palaist savu pirmo kolekciju — kreklus un džemperus ar nu jau leģendārajām briežu apdrukām. Toreiz sevi dēvējāt par «You & Me» — «BlankBlank» dzima mazliet vēlāk. Kādā attīstības posmā esat šobrīd?

Mārtiņš:

— Peldēšanas posmā — tik uz priekšu. Mēģinām ievērot kolekciju principu.

Linda:

— Nodarbojamies ar strukturālo peldēšanu — ir skaidrs, pa kuru celiņu baseinā mums vislabāk peldēt.

Mārtiņš:

— Pārstāvam konceptuālās modes virzienu. Ejam ar savu koncepciju — auduma apdruka ar pašu radītām autortehnikām. Formai un auduma struktūrai ir nozīme, bet vēl svarīgāk, kas uz tā ir virsū — lai cilvēki spētu identificēties. Starp citu, vēl joprojām daudzi par visām varītēm grib tos četrus gadus vecos briežus.

Agnese:

— Vai nu viņi tos tikai tagad pamanījuši, vai arī jūs steidzaties uz priekšu.

Mārtiņš:

— Jā, vai nu mēs steidzamies uz priekšu. Interesanti vērot starptautiskos pircējus «Not Just A Label» interneta veikalā. Viņi mūs nepazīst, nezina mūsu zīmolu, bet vienkārši ierauga foršu lietu un pērk. Ir kaut kādi četri pieci visvairāk ejošie modeļi, kas visiem patīk, un pārējais ir fons. Bet tā jau ir visiem dizaineriem — ir «show pieces», tērpi uzmanības pievēršanai, un tad ir tie, kas nes maizīti.

Agnese:

— No kurām valstīm jums visbiežāk ienāk pasūtījumi internetā?

Linda:

— Tur ir pilnīgi visa pasaule. Anglija, Japāna, Austrālija. Visu laiku ir aktīvi pasūtījumi. «Not Just A Label» ir jūtama kustība, tur ir laba vilkme. Arī pirmie pasūtījumi veikaliem nāca caur viņiem. Ielikām savu pirmo kolekciju «Lookbook» sadaļā, un sāka rakstīt visādi mazie butiki. Interneta platformas ir labs sākumpunks jaunajiem, neatkarīgajiem zīmoliem, jo nav jāiegulda lieli līdzekļi.

Agnese:

— Māris Gailis intervijā «Benji Knewman» teica, ka nepieciešami pieci gadi, lai redzētu, ka māja, kuru tu būvē, iegūst pirmās nopietnās aprises. Tāpat esot arī ar biznesu.

Mārtiņš:

— Man ir cits stāsts. Jau 10 gadus darbojos ne pie viena nepiesaistīts, cenšos nopelnīt pats ar savām idejām un darbiem. Citreiz veiksmīgāk, citreiz viss notiek ne tik ātri. Esmu dzirdējis, ka, lai bizness aizietu, vajag trīs gadus. Nostrādā tos trīs, tad izrādās, ka jānostrādā pieci. Tagad es no viena nopietna biznesmeņa dzirdēju, ka vajag 15 gadus. Tas nozīmē, ka nav ko klausīties, ir jādarbojas.

Agnese:

— Tagad jau viss notiek arvien ātrāk, ir vairāk iespēju tikt ārā pasaulē.

Mārtiņš:

— Bet biznesā viss nenotiek ātri, arī modē ne. Vienas dienas laikā atpazīstamību neiegūsi, ir jāpierāda zīmola stabilitāte. Mēs sūtām veikaliem savu kolekciju lukbukus, bet viņi laiž garām, jo viņiem simtiem tādu kā mēs iekrīt pa dienu pastkastē. Tikmēr daļa jau mūs ir pamanījuši un trešoreiz, kad aizsūtām, saka: «O, jā, mēs gaidījām.» Nav jau tā, ka viņi uzreiz izdzēš to e–pastu, viņi papēta, seko līdzi zīmola attīstībai.

Agnese:

— Cik ļoti skatāties uz to, kas notiek pasaulē? Un ko paši gribat pasaulei pastāstīt?

Linda:

— Viens ir sajust, kas ir gaisā, un to notvert — tīri trendu ziņā. Ir kaut kāda mūsu jutīgā daļa, kas uztver vibrāciju un padod to tālāk. Citreiz kaut ko notver un tad skaties, ka pēc pāris gadiem tas ir visur. Protams, es skatos, kas pasaulē notiek, bet dažreiz cenšos vispār neskatīties un distancēties. Ir kaut kādi periodi, kad tas ir ļoti aktuāli — paskatīties visu, tad ieturēt pauzi.

Mūsu motivācija un iedvesmas avoti nav saistīti tikai ar modi kā tādu. Mēs esam ieinteresēti saprātīgā, atbildīgā un estētiskā dizainā. Tas noteikti saistīts ar mūsu profesionālo pieredzi vēl pirms «BlankBlank», kas balstīta grafikas mākslā un funkcionālajā dizainā. Mēs sekojam savai intuīcijai un izpratnei par vērtīgo un kā savu platformu redzam nevis modi, bet audumu, faktūru un formu. Vēlamies, lai mūsu produkti ir konkrēta stāsta vēstneši, jo mūs iedvesmo stāsti. Ir būtiski sekot mūsu pašu vērtībām un impulsiem, kuri nāk no dabas.

Mārtiņš:

— Es cenšos distancēties no skatīšanās apkārt. Abas beidzamās kolekcijas (2015. gada rudens–ziemas kolekciju «Fields» un 2016. gada pavasari–vasaru) centāmies uztaisīt tādā vienā elpas pūtienā. Netērējām laiku liekām pārdomām. Svarīgi, lai pašiem patīk, bet tā ir ne tikai mūsu pašizpausme, esam motivēti iepriecināt arī citus cilvēkus. Ir daudz cilvēku, ar kuriem dalīties mūsu vērtībās, sajūtās un estētikā.

Agnese:

— Kā jums sokas starptautiskajās izstādēs?

Linda:

— Katru sezonu mēģinām kaut kur aizbraukt. Nevar nebraukt. Bijām Parīzē, «Capsule» šovrūmā. Parīze ir visvērtīgākā no ārvalstīm, visi tur ir, kāpēc braukt uz citurieni?

Ar divām kolekcijām bijām Japānā, kur Tokijas Modes nedēļas ietvaros piedalījāmies šovrūmā «Fluorescence». Viss notiek pamazām, sezonu pēc sezonas krājas pieredze, kā arī veikali, kas iepērk kolekcijas apģērbus.

Mārtiņš:

— Bet tur arī ir «tricky». Runāju ar lietuviešu baijeriem, kas brauc uz Parīzi. Skaidrs, ka viņi iziet tiem šovrūmiem cauri, bet parasti pasūta to pašu, ko citi. Piemēram, «Maison Margiela»… Mēnesi sēdējām internetā un vācām veikalu bāzi, lai saprastu, kuriem gribam par sevi pastāstīt. Viņiem visiem ir standarta piedāvājums, cirkulē ap vieniem un tiem pašiem dizaineriem.

Agnese:

— Bet tas ir normāli — viņiem ir viena un tā pati auditorija, kas to nēsā. Vai tā auditorija ir arī jūsējā?

Mārtiņš:

— Protams, tikai jāatrod veids, kā uzrunāt!

Linda:

— Jāstrādā vēl vairāk un jābrauc regulāri, lai visu laiku par sevi stāstītu un atgādinātu. Jāstāsta viens un tas pats.

Agnese:

— Ko stāstāt?

Linda:

— Mūsu stāsts vairāk ir par audumu — ka paši apdrukājam mūsu audumus, ka tā ir mūsu pievienotā vērtība, jo tas ir tas atšķirīgais. Jāsāk ar to, ar ko esi īpašs.

Mārtiņš:

— Šovrūmā satikām meiteni ar melniem nagiem, uzreiz sapratām — o, mūsējā! Darīja ko līdzīgu mūsu apdrukām, tikai krāsaināk.

Linda:

— Dāma no Holandes, darbojas ar dabiskajām krāsām — hennām.

Agnese:

— Melni nagi?

Mārtiņš:

— Tas ir normāli, aiz nagiem nekad nevari krāsu īsti iztīrīt. Pierodi. Un vienmēr pamani tos, kuri paši kaut ko dara.

Linda:

— Kā jau minēju, mūsu interese apstrādāt audumu dažādās tehnikās saistīta ar mūsu izglītību. Kā māksliniekiem mums vienmēr ir vēlme radīt pašiem savām rokām. Tas ir mūsu mākslas prieks. Vairākas tehnoloģiski advancētākas metodes pievienojās nedaudz vēlāk, kad jau nopietnāk sākām iesaistīties modes un dizaina tirgū. Sapratām, ka roku darbs un lielāki pasūtījumi — tas ir ļoti sarežģīts un dārgs process, kas aizņem ļoti daudz laika un enerģijas. Taču tā ir «BlankBlank» rokraksta sastāvdaļa, un ieguldām spēkus, lai to saglabātu. Šīs unikālās izstrādājuma apdrukas vienmēr izmaksās daudz dārgāk. Bet ir vēl viens aspekts — lai to darītu, jābūt cilvēkiem, kuri atzīst, ka viņiem ir svarīgi valkāt ko unikālu. Savukārt citi vēlas saņemt apģērbu ar precīzi tādu auduma apdruku, kādu redzējuši interneta veikalā, un arī tas mums ir saprotams. Tādēļ, lai varētu īstenot vienas un otras kategorijas vēlmes, izmantojam dažādas tehnoloģiskās pieejas. Tai pašā laikā tas nav tikai praktisku apsvērumu dēļ, jo mīlam eksperimentēt ar dažādām audumu apstrādes tehnikām. Svarīgākais ir rezultāts un kvalitāte — gan mākslinieciskā ziņā, gan izstrādājumam kā tādam.

Agnese:

— Vai šobrīd varat teikt, ka Latvijas tirgu esat sapratuši?

Mārtiņš:

— Protams, mūs interesē, lai arī Latvijā veikali no mums iepērk. Nevaram vairs atļauties turēt kolekciju veikalos uz pakaramajiem, gaidīt pircēju un tad saņemt atpakaļ pastāvējušu lupatiņu.

Linda:

— Tā ir iesaldēta nauda. Super, ka ir veikali, kuri «BlankBlank» izstrādājumus vēlas ielikt realizācijā, bet mums jādomā arī racionāli. Tāpēc esam priecīgi sadarboties ar veikalu «Bang Bang», kas nedaudz mainījuši savu konceptu. Mūsu rudens–ziemas kolekcija šobrīd ir pieejama tur.

Agnese:

— Vasaras otrajā pusē palaidāt pasaulē jaunu, kā paši sakāt, dižpārdokli — T kreklu ar Rituma Ivanova rokrakstā atveidotu vārdu «Latvietis». Ideju smēlāties no Krišjāņa Valdemāra izgājiena (no 1854. līdz 1858. gadam studējot Tērbatas universitātē valsts un tautsaimniecības zinātnes, viņš pie savām studenta istabas durvīm ar lepnumu piestiprināja vizītkarti ar piebildi «latvietis»). Viņš bija pirmais, kurš no izglītotajiem latviešiem atklāti atzina savu tautību un ieteica no tās nekaunēties. Uzreiz paredzējāt, ka šis krekls būs dižpārdoklis un, visticamāk, sekos jūsu iepriekšējā «Rīgai nav kauna» T krekla pēdās?

Mārtiņš:

— Tur viss ir kārtībā. Tur ir salikts viss, kas vajadzīgs. Mūsu vēsture, latvietis un latviete. Salikām kopā savu līdzšinējo pieredzi kreklu taisīšanā un jaunu ideju no tās autoriem Rituma Ivanova un Raivja Struncena. Pašizmaksa, gala cena, šūšana, krekla modelis, tirāžas lielums — tas viss mums jau ir zināms. Pašmācībā gūta prakse.

Agnese:

— Kā skaidrojat šo latvisko kreklu fenomenu?

Mārtiņš:

— Grūti būt latvietim, tāpēc viņš visu laiku grib identificēties. Ja mēs būtu bez identitātes, mēs jau sen būtu Īrijā. Identitāte ir šeit, un es nevaru aiziet no šīs vietas.

Linda:

— Cilvēks ir kulturāla būtne, piederība tam ir svarīga.

Agnese:

— Mazliet ironizēšu, bet ne jums, ne man nav mugurā nekā ar Lielvārdes jostas rakstiem.

Mārtiņš:

— Ne jau Lielvārdes jostā slēpjas identitāte. «Rīgai nav kauna» — tā arī ir identitāte. Pirms desmit gadiem arī bija šie identitātes meklējumi, tikai savādākā izpausmē. Un vēl pirms 25 gadiem visi staigāja ar auseklīšiem.

Linda:

— Turpinās globalizācija, un cilvēki grib piederēt kādai Zemes daļai.

Agnese:

— Jums ir tāda kā tradīcija — braukt uz Ziemeļvalstīm un radīt/fotografēt savu jaunāko kolekciju tur. Pērn bijāt Islandē, bet šovasar devāties uz Grenlandi.

Linda:

— Katrai mūsu kolekcijai ir kāds iedvesmas avots un stāsts. Viens no lielākajiem iedvesmas avotiem ir dabas fenomeni, tās raksturs un vispār daba kā tāda. Mēs apbrīnojam faktūras un nokrāsas, kas atrodamas dabā, un tās varenību. Tāpēc arī ceļojam, lai to atrastu un izmantotu savā darbā un izteiktu kolekcijās ar formas, krāsas, motīvu un stāstu palīdzību. Vēlamies nodot šīs brīnišķīgās sajūtas cik vien spilgti iespējams — stimulējot asociācijas un iztēli.

Mārtiņš:

— Grenlandes galvaspilsētā Nukā bija interesanta fotosesija. Atradām klints virsmas ar līdzīgām struktūrām un faktūrām kā mūsu audumiem, bet fotogrāfs par mūsu prieku bija nedaudz neizpratnē. Viņam tas ir pašsaprotams, ikdienā pierasts skats uz apkārtējo vidi. Paralēli notiek arī ideālās Latvijas ainavas meklējumi. Tā, piemēram, labus motīvus atradām Lielupē.

Agnese:

— Netīšām?

Mārtiņš:

— Apzināti. Brauc un redzi, ka tur viss ir. Skaists motīvs — ūdenszāles. Ir lietas, kuras tu ieraugi un redzi, kā tās transformēsies uz apģērba, un tas dod iedvesmu radošam darbam. Grenlandē gājām eksistenciālā pārgājienā. Piecas dienas ar mugursomām. Ir bijis arī tā, ka aizbraucam uz kādu vietu, līdzi paņemta kolekcija, bet nav ne fotogrāfa, ne modeļa. Islandē sociālajos tīklos atradām fotogrāfu, dabūjām referenci uz modeli un sabildējām. Tāpat arī Grenlandē. Tas ir interesants veids, kā iepazīt dažādus cilvēkus. Lindai tas dažkārt nepatīk, bet es neesmu cilvēks ar lineālu – man patīk visu papagaiļos mērīt. Visas attiecības un procesus risinu plūstoši.

Linda:

— Un ar draugu un paziņu palīdzību viss sakārtojas!

Agnese:

— Atgriežoties pie civilizācijas, kā jums izdodas sadzīvot ar modes nedēļu iedalījumu — sieviešu un vīriešu —, ja pēc būtības radāt uniseksa modi?

Mārtiņš:

— Jā, daudziem zīmoliem noderētu arī atsevišķa uniseksa modes nedēļa. Piemēram, Parīzes modes nedēļā ir tikai divi dalījumi — vīriešu un sieviešu mode. Mēs nosacīti ciešam no tā, ka nevaram iekļauties ne vienā, ne otrā. Nevaram apvienot abas kategorijas vienā, tāpēc nākas piedalīties abās, gan sieviešu, gan vīriešu. Iespējams, tas ir laika jautājums. Jau šobrīd ir šovrūmi, kas pieņem uniseksa kolekcijas, jo acīmredzot ir arī pieprasījums.

Linda:

— Strādājot pie kolekcijas, apmēram skatāmies, lai Mārtiņam būtu, ko vilkt, man ko vilkt, un tad mēs varētu šērot savā starpā. Ir mums tādi klienti pārīši, velk abi, un abiem labi izskatās. Sadala tikai, kurš kurā dienā.

Mārtiņš:

— Visi tagad ģērbjas lielās, melnās drēbēs.

Linda:

— Kaut kā tas iekšēji ļauj justies brīvāk, nevis tumšāk.

Agnese:

— Tad uz ko mēs ejam?

Linda:

— Uz to, ka mēs visi gribam būt «komfortisti» un justies ērti savā ādā.