Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera (LTRK) piektdien, 23. novembrī izsludināja metu konkursu par Latvijas dalību «Expo 2020» Dubaijā. Šis notikums aktualizēja diskusiju par konkursu praksi, tādēļ uzrunājām radošo industriju pārstāvjus, lai noskaidrotu, kāda ir viņu izpratne par labu konkursu norisi, kāda ir iepriekšējā pieredze, gatavojot metu priekšlikumus, un kā šajā kontekstā iekļaujas «Expo 2020» konkurss. Vaicājām arī, vai un kāpēc Latvijai ir svarīgi būt pārstāvētai globāla mēroga starptautiskos pasākumos.
Agnese Lāce, arhitekte, «12 līnijas»
Labai konkursa nolikuma un norises praksei būtu jāizpilda virkne nosacījumu, kuru starpā kā būtiskus vēlos atzīmēt sekojošos:
— Skaidri un saprotami formulēts darba uzdevums, sasniedzamais rezultāts. Atsevišķos gadījumos, kur nepieciešams pēc iespējas plašs un brīvs idejas piedāvājums, ir pat labi, ja tiek atstātas gana plašas robežas interpretācijai. Jebkurā gadījumā, ir būtiski skaidri formulēt un nolikumā norādīt vērtēšanas kritērijus. Nepieciešama pēc iespējas objektīva, kritērijiem atbilstoša vērtēšana. «Expo 2020» konkursa kontekstā — šis varētu būt viens no gadījumiem, kad vēlams saglabāt plašas interpretācijas robežas.
— Jābūt noteiktajam darba uzdevumam un nozīmīgumam adekvātam izpildes termiņam. Neskatoties uz saspringtu situāciju vai kādiem apstākļiem konkursa sagatavošanas gaitā, vīzijas/meta izstrādes termiņam ir jābūt proporcionāli adekvātam kopējam projekta izpildei paredzētajam laikam. Lai arī kā saprotu saspringto situāciju, kādā ir jārīkojas, lai paspētu veikt sagatavošanas darbus Latvijas dalībai «Expo 2020» Dubaijā, uzskatu, ka noteiktais konkursa termiņš ir pārāk īss attiecībā pret uzdevuma nozīmīgumu. Tas parāda Latvijā diezgan plaši izplatītu attieksmi un pozīciju, kad tiek cerēts situācijas smagumu atrisināt ar radošo industriju pārstāvju nesavtīgu iesaisti, būtībā balstoties uz indivīdu entuziasmu un industrijas skarbo cilvēkresursu noslogošanu. Rodas jautājums — cik ilgi šāda prakse var strādāt?
— Ir jābūt vismaz simboliskam godalgu fondam. Kaut vai cieņas un novērtējuma apliecināšanai dalībniekiem. «Expo 2020» metu konkursa godalgu fonds ir cienījams.
— 21. gadsimtā konkursa darbu iesniegšanas forma varētu būt digitāla. Tādā veidā lieki nenoslogojot dalībniekus, nepiepildot arhīvu telpas, kā arī netērējot dabas un laika resursus. «Expo 2020» metu konkursā diemžēl ir prasība arī pēc papīra formāta. Priecē, ka tikai vienā eksemplārā.
Iepriekšējā pieredze, piedaloties metu konkursos, ir gan patīkami pārsteigusi ar pamatīgi izstrādātiem nolikumiem un plašiem darba materiāliem, gan izbrīnījusi ar vērtējumiem, kas šķituši neatbilstoši izvirzītajiem kritērijiem.
Latvijai vēl arvien ir jāizmanto katra iespēja parādīt sevi tā, kā paši uzskatām par labu, atbilstošu, nevis pašmērķīgi, bet saprātīgi. Saprātīgi, izvērtējot savus sasniedzamos mērķus, vajadzības, prioritātes. Vienoti un atbilstoši savas valsts kopējam tēlam un interesēm.
Uzskatu, ka būtu vērtīgi katru reizi izvērtēt Baltijas valstu vienotu paviljonu izveidi. Ne tikai Latvija risina jautājumu par savām iespējām piedalīties. Piemēram, Igaunija jau otro reizi ir nolēmusi nepiedalīties. Savukārt apvienojot resursus, Baltijas valstis varētu startēt jau ar drošāku rocību. Ņemot vērā «Expo 2020» specifiku valsts reprezentācijā, ticu, ka būtu iespējams rast katrai valstij savu īpaši raksturīgu elementu/pieredzi kopēja paviljona ietvaros.
Uldis Lukševics, arhitekts, «NRJA»
Es mīlu savu valsti. Man nav vienalga, kā tā tiek reprezentēta. Ir lietas, kurās es varu un gribu profesionāli piedalīties. Bijām plānojuši sagatavot kvalitatīvu, pārdomātu piedāvājumu Latvijas dalībai «Expo 2020». Šobrīd tas nav iespējams, jo notiek birokrātijas uzvaras gājiens.
Kas ir tie, kas uzdodas par manas valsts interešu pārstāvjiem, bet tajā pašā laikā pusgadu bīda savas birokrātu lietas un kā lielu varoņdarbu pasniedz projektētājiem iespēju nepilnās divās nedēļās radīt izcilu piedāvājumu, kas varētu cienīgi reprezentēt mūsu valsti blakus pārējo valstu pavilioniem, kuru projekti jau ir izstrādāti ievērojamu laiku atpakaļ?
Šajās divās nedēļās tiek piedāvāts iepazīties ar ekspozīcijas konceptu, saorganizēt starpdisciplināru komandu, iekļaujot tajā arhitektus, grafiskos dizainerus, mārketinga un finanšu speciālistus, pēc tam visiem kopā vienoties par izcilu ideju, sagatavot grafiskos risinājumus, tos izdiskutēt, lai atrastu īsto, pievienot tam mārketinga un finanšu speciālistu izpētes, beigās to visu saliedēt vienotā produktā.
Problēma ir tā, ka Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamerai neinteresē veids, kādā Latvija tiks prezentēta, Latvijas tēls kopumā, interesē šiverēties, kaut ko notirgot, pazīmēties. Manuprāt, LTRK ir jāatņem tiesības organizēt Latvijas piedalīšanos «Expo» izstādēs sakarā ar pilnīgu neizpratni par kvalitatīva produkta radīšanai nepieciešamajiem priekšnosacījumiem. Šajā gadījumā profesionāļiem būtu jāvienojas nepiedalīties birokrātu spēlītēs, jo situācija atkārtojas katru reizi un birokrātu atvēlētais termiņš radošajam procesam, kas ir visas ekspozīcijas pamats, ar katru nākamo reizi saīsinās.
Gan jau kāds uzzīmēs. LTRK neko citu nevajag. Jautājums ir par to, kurš viņiem ir devis tiesības necienīgi izturēties pret valsti.
Miķelis Putrāms, arhitekts, «Made arhitekti»
Metu konkursi diemžēl arvien vairāk un vairāk tiek birokratizēti, un konkursu nolikumi kļūst arvien sarežģītāki un nesaprotamāki, tādēļ «Expo 2020» konkursa nolikums ir brīnišķīgs piemērs tam, cik lakoniski un mērķtiecīgi var formulēt uzdevumu bez lieka birokrātiskā uzslāņojuma. Skaidrais konkursa nolikums pats par sevi iedvesmo un rada vēmi piedalīties konkursā, neskatoties uz ārkārtīgi īsajiem termiņiem.
Latvijai un tās speciālistiem ir svarīgi reabilitēt savu impotenci, organizējot un realizējot starptautiskus projektus. Šis iekšējais mērķis ir pat svarīgāks par ārēji redzamo rezultātu, jo tas paver iespējas nākamajiem panākumiem un lielākai pašapziņai.
Ingūna Elere, dizainere, «H2E»
Laba konkursa prakse ir novērtēt pasākuma mērogu, atbildību, laika termiņu, budžetu, mērķus, kas jāsasniedz, un tam atbilstoši izstrādāt nolikumu. Latvijā bieži redzam, ka iepirkuma konkursu nolikumi tiek izstrādāti pavirši, tādējādi apgrūtinot potenciālā pretendenta piedalīšanos konkursā.
Desmit darba dienas, kas dotas, lai izstrādātu priekšlikumu 2 miljonu vērtam «Expo 2020» projektam, liecina vai nu par situācijas un procesu neizpratni, vai arī demonstrē attieksmi pret nozari. Laicīga plānošana, projekta vadības un dizaina procesa secība, labi izstrādāts nolikums, bez pareizrakstības kļūdām, skaidri noteikumi un vērtēšanas kritēriji ir labas prakses piemērs.
Mūsu praksē šis ir pirmais gadījums, kad šāda mēroga projekta konkursa mets jāizstrādā 10 darba dienās. Turklāt tas jādara, ņemot vērā konkursa nolikumu, kurš pietiekami izvērstā veidā nesniedz skaidru priekšstatu par sasniedzamo rezultātu, nerada skaidru vīziju par to, kā valsts sevi vēlas reprezentēt «Expo 2020». Labi un pamatoti izstrādāts nolikums ir tāds, kurā skaidri definēti uzdevumi, sasniedzamie mērķi, noteikumi, vērtēšanas kritēriji, kas šajā gadījumā trūkst.
1999. gadā piedalījāmies «Expo 2000» konkursā un uzvarējām. 1999. gada konkursa nolikumā dotais laiks bija pietiekams, lai izveidotu starpdisciplinātu komandu ar dizaineriem, māksliniekiem, arhitektiem, filozofiem un, kopīgi strādājot, attīstītu pieredzes dizainā balstītu koncepciju līdz saprotami vizualizētam un verbalizētam piedāvājumam konkursā.
Latvijai ir stratēģiski svarīgi piedalīties globāla mēroga starptautiskos pasākumos, jo mēs esam daļa no starptautiskās vides. Tā ir Latvijas komunikācija. Iespēja parādīt, ar ko esam unikāli, sniegt vēstījumu, kuru sadzird un saredz miljoni. Piedalīties gudri, atjautīgi, talantīgi. Nav adekvāts laiks šī vēstījuma sagatavošanai — 10 darba dienas.
Linda Leitāne–Šmīdberga, arhitekte, «SZK un Partneri»
Kopš 2014. gada atklāto konkursu rīkošanas praksi Latvijā fiziskām un juridiskām personām vairs nedefinē neviens likumdošanas akts. Izņēmums ir dažādas valsts, pašvaldību institūcijas un sabiedrisko pakalpojumu sniedzēji, uz kuriem attiecināms «Publisko iepirkumu likums» un ar to saistītais tiesiskais regulējums, kā arī atsevišķi vietējo pašvaldību teritorijas plānošanas saistošie noteikumi. Latvijas Arhitektu savienība 2017. gadā apstiprināja Konkursu labas prakses vadlīnijas — atjaunoto un papildināto versiju, balstoties uz 2010. gada Konkursu prakses rekomendācijām. Vadlīnijas, kurām piemīt tikai rekomendējošs statuss, precīzi definē labu konkursu praksi, t.sk. dažādus konkursu veidus (metu, ideju, starptautiskus, vietējos u.c.) un to rīkošanas mērķus, žūrijas komisijas rīcību un tās pienākumus, autortiesību un konkursa godalgu jautājumus, konkursu rīkošanas secīgumu un tā norisi, konkursa nolikuma, programmas, plānošanas, priekšizpētes un citu izejas datu sastāvu utt.
Neatkarīgi no konkursa pasūtītāja personas juridiskā statusa un konkursu prakses tiesiskā regulējuma, pastāv teorētiska iespēja sagatavot tādu konkursu, kas saturētu vienlīdzīgus, konkurenci neierobežojošus u.c. principus, veicinātu konkurētspēju labāko ideju atrašanā tālākiem ilgtermiņa mērķiem, un no piedāvātās dokumentācijas potenciālie dalībnieki varētu apzināt visus ar to saistītos riskus un kvalitātes kritērijus, t.sk. konkursa programma un nolikumiem pievienotie izejas dati būtu profesionāli sagatavoti, konkursa uzdevuma risināšanai noteikti atbilstoši termiņi, pretējā gadījumā tas var ietekmēt potenciālo konkursu dalībnieku spēju adekvāti risināt uzdevumu. Kā arī — žūrijas sastāvā iekļautu personas ar pietiekamu profesionālo kvalifikāciju, lai izvērtētu darbus pēc nolikumā definētajiem vērtēšanas kritērijiem, sabiedrība tiktu publiski iepazīstināta gan ar konkursa priekšlikumiem, gan pilnu žūrijas vērtējumu utt.
Mana praktiskā pieredze, piedaloties vairāk nekā 30 konkursos pēdējo 15 gadu laikā gan Latvijā, gan arī ārpus tās, kā arī iegūtie izpētes dati, izstrādājot disertāciju «Arhitektūras konkursi Latvijā», liek secināt, ka konkursu prakse Latvijā ir resursus patērējošs un laikietilpīgs process. Konkursu tiesiskā regulējuma, uzstādīto uzdevumu un programmas detalizācija šajā procesā iesaistītajiem dalībniekiem — pasūtītājam, projektu autoriem, sabiedrībai — negarantē, ka mērķis tiks sasniegts. To var ietekmēt pieredzes un zināšanu trūkums, nonivelēta un pavirša attieksme gan pret konkursu praksi, gan turpmākajiem projekta īstenošanas posmiem. Iespēja pozitīvi izmantot konkursu praksi, tostarp arī reprezentējot valsti globāla mēroga pasākumos un ar teorētisku potenciālu rast inovatīvus risinājumus, pastāv tiem pārvaldes institūciju, nekustamā īpašuma attīstītāju, būvniecības un arhitektūras jomas pārstāvjiem, kuriem ir izpratne par arhitektūras kvalitātes nozīmi, un atbilstoša administratīvo un finansiālo resursu kapacitāte projektu īstenošanā. Savukārt potenciālie dalībnieki vienmēr var izvērtēt savas iespējas un lemt par dalību konkursā.
Viedokļi