Attēls — Liena Šiliņa

Arhitekte Liena Šiliņa nule atgriezusies Latvijā pēc gadu ilgām maģistrantūras studijām Čikāgā, ASV. Pēc Rīgas Tehniskās universitātes absolvēšanas meklējot eksperimentālāku un mazāk reglamentētu arhitektūras skolu, Liena nolēma turpināt savu izglītību tieši ASV. Savukārt nonākšana Ilinoisas Universitātes Čikāgā Arhitektūras skolā (UIC School of Architecture) bijusi apstākļu sakritība.

Reportāžas Liena Šiliņa 5. jūnijs, 2019

Biju skaidri definējusi, ka meklēju intelektuāli izaicinošu, uz projektēšanu, nevis teoriju vērstu studiju programmu. Par UIC Arhitektūras skolu iepriekš nezināju, to man piemeklēja Fulbraita stipendijas koordinatori. Tā ir valsts universitātes (public university) sastāvdaļa, un, atzīšos, tas mani sākotnēji biedēja. Tā kā man nebija neviena objektīva rādītāja, lai novērtētu studiju programmas kvalitāti, tad tas, ka skolai nav Eiropā labi zināma vārda vai ka studiju maksa ir salīdzinoši zemāka (30 pret Hārvardas 45 tūkstošiem dolāru gadā), man lika apšaubīt studiju kvalitāti. Tomēr skola pārspēja visas manas sākotnējās cerības. 

Pirmkārt, Arhitektūras skola saturiski ir neatkarīga no universitātes. Tās programma un pasniedzēju sastāvs ir skolas direktora pārziņā, un ar direktoru Robertu Somolu (Robert Somol) tai ir paveicies. Līdz ar to šeit ir laikmetīgas studiju programmas, radoši, jauni, enerģiski pasniedzēji no visas pasaules un visa studijām nepieciešamā infrastruktūra. Salīdzinoši zemākā studiju maksa ikdienā ir sajūtama tā, ka studentiem pašiem jāmaksā par drukāšanu, atšķirībā no otras Čikāgas arhitektūras skolas — Ilinoisas Tehnoloģiju institūta — mēs nesēžam ekskluzīva dizaina krēslos, grīdas ir izteikti putekļainas, un ļoti lietainā laikā tek jumts. Bet no tā nekādā ziņā necieš studiju kvalitāte — ja vien savu maketu neatstāj vietā, kur tek jumts. Līdz ar to man radās iespaids, ka Hārvardu, Kolumbiju, Jeilu un citas prestižās augstskolas izvēlas maksātspējīgākie ārvalstu studenti, bet vietējiem tās nešķiet augstās studiju maksas vērtas, un tur pārsvarā studē tikai tie izredzētie, kuri tiek pie ievērojamām stipendijām.

Manu viena gada maģistra programmu īsumā varētu raksturot kā intensīvu kursu labākajā, ko skola var piedāvāt. Sākotnēji cerētais, ka pēcdiploma (post-graduate) studijas mani savedīs kopā ar praktisku pieredzi guvušiem amerikāņiem, nepiepildījās, jo viņiem laikam nešķiet saprātīgi pēc 5–6 studiju gadiem (un attiecīgi 150 tūkstošiem dolāru), kas nepieciešami, lai tiktu pie arhitekta diploma, vēlreiz atgriezties skolas solā. Manā programmā bija tikai trīs studenti — es, vācietis un argentīniete, un mūsu studijas notika kopā ar pirmsdiploma (graduate) studentiem no visas pasaules. Katrā semestrī man bija četri priekšmeti: projektēšana un 3 izvēles priekšmeti. Tie UIC tiek dalīti divās nometnēs: «Tech» (tehnoloģijas) un «Theory» (teorija).

Spēcīgu pasniedzēju vadībā

Rudens semestra teorijas kurss pie skolas direktora veidots tā, lai ar teoriju stiprinātu mūsu projektēšanas spējas, un tas man atvēra jaunu pasauli. Ļoti daudz lasāmā, nedaudz rakstāmā, un grupu projekta ietvaros pat pamanījāmies radīt teorētisku «skulptūru». Šeit neliels ieskats Somola pieejā teorijai — lekcijas video. Direktors skolas pasniedzēju sastāvu veido tā, lai tas pārklātu visu arhitektūras teorijas spektru, līdz ar to studenti būtu spiesti izmēģināt dažādas pieejas projektēšanai. Man no sākuma bija grūti saprast (un vēl joprojām par to domāju), ka studentu projekti ne vienmēr atspoguļo studentu pašu pieeju projektēšanai, gaumi un izpratni par arhitektūru, bet vairāk pasniedzēja intereses. Pasniedzēji savus priekšmetus nereti izmanto diskusijai ar pārējo arhitektūras pasauli par aktuālāko arhitektūrā un, it sevišķi jaunākajos kursos, virza studentu darbus pašu iecerētajā virzienā. Man bija iespēja apgūt projektēšanu pie abiem ietekmīgākajiem skolas profesoriem, izmēģinot viņu atšķirīgās pieejas arhitektūrai.

Britu arhitekta Sema Džeikoba (Sam Jacob) projektus varētu raksturot kā postmodernisma atdzimšanu. Lai gan mana izpratne par arhitektūru atšķiras, viņš pilnīgi noteikti ir viens no labākajiem pasniedzējiem un mentoriem, ko savā dzīvē esmu sastapusi. Par spīti tam, ka viņš uz Čikāgu no Londonas lidoja katru otro nedēļu, Sems pamanījās katram no mums veltīt ļoti daudz enerģijas un laika. Viņa vadītajā projektēšanā strādājām ar Čikāgas «Auditorium Theater re-performing» — vēsturiski nozīmīgas teātra ēkas pārtapšanu mūsdienās. Ne tik daudz praktiski, bet vairāk simboliski, meklējot atbildes uz jautājumiem — ko šī ēka sabiedrībai sākotnēji nozīmēja un kā tas tika atspoguļots arhitektūrā? Viena no atziņām, kuru ieguvu no Sema, — arhitektūra tiek radīta zīmēšanas procesā, nevis projekts tiek vispirms izdomāts un pēc tam attēlots.

Pirmajā semestrī iesāktos izpētes seminārus ar Endrjū Zago (Andrew Zago) nākamajā semestrī turpinājām ar projektēšanu. Endrjū ikdienā dzīvo Losandželosā un pasniedz Sci-Arc skolā, kuras vērtības labi redzamas viņa personīgajos darbos (vai otrādi). Rudens semestra semināros pētījām Endrjū teoriju par «Ur-Form» (arhitektūra no pamatformas ir izgājusi spirālveida attīstības ciklu, cenšoties nonākt atpakaļ sākotnējā stadijā, kas vairs nav iespējams), attēlojot šos ģeometrijas eksperimentus gan maketos, gan precīzos, tehniskos zīmējumos. Padziļināti, no dažādiem aspektiem analizējām ap 100 ēkām un «asinājām nazīšus» pavasarim, kad pārprojektējām Marka Rotko kapelu Hjūstonā (jo ar Filipa Džonsona projektēto neviens nekad nav bijis apmierināts) un plānojām tur jaunu administrācijas un pasākumu ēku. Tas viss, izmantojot izpētes semināros jaunatklātos maketēšanas materiālus, analizētās ēkas un ģeometrijas eksperimentus. Lai arī šis projekts nebūt netapa viegli un dabiski, mans darbs tika izvēlēts kā viens no diviem, kas pārstāv šo studiju skolas gada noslēguma skatē. Endrjū Zago nākamgad vadīs projektēšanas kursu Hārvardā. Kā tikt pie pasniegšanas Hārvardā? Viņa sena paziņa, ar kuru arī man bija tas gods iepazīties, agrākā Rice University Arhitektūras skolas dekāne Sāra Vaitinga (Sarah Whiting) ir kļuvusi par jauno Hārvardas Dizaina skolas dekāni. Kārtējais pierādījums tam, ka ASV cits citu ļoti atbalsta un virza uz priekšu.

Izvēles priekšmetiem teorētiski tiek piešķirta mazāka nozīme kā projektēšanai, taču praktiski katram pasniedzējam ir savas ambīcijas, līdz ar to visi priekšmeti ir ļoti darbietilpīgi. Rezultāti, nereti arī starpsemestra, tiek prezentēti pieaicinātiem kritiķiem. Liela uzmanība tiek pievērsta tam, lai darbi būtu kvalitatīvi, precīzi, savstarpēji saskaņoti un aktuāli. Teju visi mācību priekšmeti katru gadu tiek veidoti no jauna vai uzlaboti, pasniedzējiem sadarbojoties ar skolas direktoru.

Lai gan mana pavasara semestra tehnoloģiju izvēle bija renderēšanas programmas «Maxwell Studio» apguve, tai bija tik jaudīgs pasniedzējs — Tomass Kelijs (Thomas Kelley) — un spēcīga koncepcija pamatā, ka tas izvērtās par vienu no, manuprāt, vērtīgākajiem priekšmetiem UIC. Katra semestra nodarbība tika organizēta, izpētot vienu no Deivida Hoknija metālspiedes darbiem no cikla «The Blue Guitar» un lasot Vollesa Stīvensa dzejas «The Man with the Blue Guitar» fragmentu (kas savukārt tikusi rakstīta, iedvesmojoties no Pablo Pikaso gleznas «The Old Guitarist»), kā arī apskatot idejai atbilstošu arhitektūras piemēru un noslēgumā veltot laiku konkrētas renderēšanas tehnikas apgūšanai. Semestra laikā katrs no mums radīja 9 darbus, iedvesmojoties no iepriekšminētajiem precedentiem. 21. gadsimta studenta sasniegums — pasniedzējs vienu no maniem darbiem nopublicēja sava biroja Instagram kontā.

Teorijā pētījām 1968. gada protestus ASV un Eiropā un to saikni ar pilsētvidi un arhitektūru. Sākotnēji iedziļinājāmies protestu sociālajā nozīmē un attēlojām to norisi vizuāli, bet semestra noslēgumā meklējām atbildes uz plašākiem jautājumiem, piemēram, vai un kā konkrētai pilsētvidei (piemēram, Parīzes šaurajām ielām attiecībā pret Detroitas plašumiem) ir nozīme protesta attīstībā. Interesants fakts — pasniedzējs Džefs Goldbergs (Geoff Goldberg) ir arhitekta Bertranda Goldberga (Bertrand Goldberg) dēls. Pēdējais vislabāk zināms kā «Marina City» — viena no Čikāgas un visas pasaules unikālākajiem debeskrāpju kompleksiem — autors. Džefs ir izcils piemērs tam, cik daudz pasniedzējs (un droši vien arī jebkurš cits) var panākt, darot vairāk, nekā no viņa tiek prasīts. Ar savu piemēru viņš arī mūs iedvesmoja darīt vairāk un labāk.

Kopš 2013. gada Arhitektūras skolas pasniedzēju sastāvu papildina arī Garofalo stipendijas ieguvējs — jauns profesionālis, kas pasniedz projektēšanu jaunākajiem kursiem, izvēles priekšmetu vecākajiem, kā arī veic pētījumu, kas noslēdzas ar izstādi un lekciju prestižajā Grehema fondā. Šoreiz tā bija Anne Desinga (Anne Dessing) no Nīderlandes. Mums izvērtās brīnišķīga sadarbība izvēles priekšmeta ietvaros rudenī, kuras iznākumā palīdzēju Annei viņas izstādes veidošanā pavasarī. Nelielā, skolas telpu labirintos paslēptā izstāde izsauca milzu vētru arhitektūras medijos par nevienlīdzību (rasu, ienākumu, dzimuma, seksualitātes utt.) arhitektūras nozarē un sabiedrībā kopumā, apliecinot to, cik ASV (un ne tikai) tas ir jutīgs temats. Korektums un piesardzīgums universitātē šajos jautājumos tiek īpaši izjusts.

Pirms neilga laika tika izziņots nākamais Garofalo stipendijas ieguvējs Johaness Berijs (Johannes Berry). Viņa finālista lekcija bija tik unikāla, ka kļuva žēl, ka nepalieku UIC vēl vienu gadu, lai izmantotu iespēju mācīties no viņa.

Pavasarī skolā bija arī neskaitāmi arhitektūras notikumi ārpus studijām. Lekcijas, grāmatu atvēršanas, simpozijs, kur klātienē neformālā atmosfērā bija satiekami arhitektūras pasaulē atpazīstami cilvēki… Ļoti interesants notikums bija UIC Skatuves mākslas centra arhitektūras metu konkursa finālistu prezentācijas, kuras sniedza biroji «OMA», «Morphosis» un mani favorīti «Johnston Marklee». Nesen arī tika izziņoti konkursa uzvarētāji — «OMA» un «KOO».

Ar skatu uz debeskrāpjiem

Šīs studijas, salīdzinot ar manu iepriekšējo pieredzi, ir krietni intuitīvākas, ļoti radošas, šeit ir ļoti daudz praktiskas jeb «hands-on» pieejas darbam ar materiāliem un maketēšanu, daudz eksperimentēšanas. Mani ļoti pārsteidza amerikāņu studentu darba spējas — viņi ceļas agri, strādā daudz un ir ļoti koncentrējušies darbam. Ja līdz šim man likās, ka strādāju ātri, produktīvi un kvalitatīvi, tad šī pieredze mani piespieda darīt vēl ātrāk, produktīvāk un kvalitatīvāk.

Gads, kas sākotnēji bija ieplānots kā atpūta un piedzīvojums visai ģimenei (uz ASV devos kopā ar vīru un dēlu), izvērtās par ārkārtīgi intensīvu 24/7 darbu. Dzīve Čikāgā un ASV ir gan lieliska, gan izaicinoša vienlaicīgi. Lai gan Čikāga ir trešā lielākā ASV pilsēta, ikdienā to nejūt. Te ir ļoti daudz parku, kur pavadīt ikdienu ar mūsu divgadnieku, neskaitāmi izcili muzeji, kuri pilsētas iedzīvotājiem regulāri ir pieejami bez maksas, foršas nodarbības bērniem bibliotēkās, kur var kompensēt bērnudārza trūkumu. Čikāgā ir arī ļoti labs sabiedriskais transports un daudz, daudz attīstītāka velo infrastruktūra nekā Rīgā. Uz ielas draudzīgi sadzīvo gan automašīnas četrās joslās, gan riteņbraucēji. Lai arī šķiet, ka kultūras atšķirības nav pārāk lielas, tomēr nācās pierast gan pie milzīgajiem pārtikas iepakojumiem, gan logiem, kuri ziemā jāaizlīmē ar plēvi (ir pieejami standarta risinājumi), un veļas mazgāšanas ārpus mājas. Kopumā dzīve šeit ir krietni dārgāka nekā Latvijā un Eiropā, tāpēc jo īpaši novērtēju Fulbraita stipendiju, kas pilnībā sedza gan studiju maksu, gan uzturēšanās izmaksas. Manas ģimenes dzīvošana ASV gan bija jāapmaksā pašiem.

Otrajā semestrī viss notika jau vieglāk un mazāk saspringti. Biju apradusi gan ar to, kā tiek organizēts studiju process, gan ikdienišķajiem sīkumiem, gan atradusi no gulēšanas, tāpēc pavasara semestrī izdevās ne tikai kārtīgi pievērsties studijām, bet arī paceļot, pastrādāt, uzņemt draugus ciemos un palaist vīru uz Latviju uz veselu nedēļu. Izdevās arī nodibināt ilgstošas (cerams) attiecības ne tikai ar studentiem, bet arī ar pasniedzējiem, no kuriem daži jau šovasar plāno braucienus uz Latviju.

Šis gads pagāja ļoti ātri. Atgriežoties Latvijā, var pat pazaudēt sajūtu, ka kaut kur ir būts. Bet pasaule ir kļuvusi mazāka, sajūta, ka nekas nav neiespējams un viss ir izdarāms, — reālāka. Fulbraita stipendija bija milzu atbalsts šajā pieredzē. Ne tikai finansiāls, kas nav mazsvarīgi, bet arī lieliska iespēja iepazīties ar simtiem cilvēku no visas pasaules, kuri arī ar Fulbraita atbalstu šobrīd studē ASV. Ja no šiem simtiem kaut ar desmit izdosies saglabāt draudzību, tā jau būs liela bagātība. Vēl ir laiks līdz 3. septembrim pieteikties Fulbraita stipendijai 2020/21. gadam. Iesaku!