Pēteris Bajārs. Publicitātes attēls

Gatavojoties Latvijas Dizaina gada balvas pasākumiem, ik ceturtdienu video sarunā dizainers Miķelis Baštiks iztaujā kādu no konkursa žūrijas locekļiem. Sadarbībā ar konkursa organizatoriem piedāvājam ar žūrijas dalībniekiem iepazīties arī rakstiskā formātā. Šoreiz arhitekts Pēteris Bajārs iedrošina uzņemt «kukū orientāciju» un vienmēr izdarīt vairāk, kā tiek sagaidīts.

Intervijas Miķelis Baštiks 11. marts, 2021

Pēteris Bajārs ir biroja «Outofbox» vadošais arhitekts, piedzīvojumu meklētājs ar novērotāja garu. Viņš pārliecinoši iestājas par pilsētas ārtelpas sakārtotību un piemērotību cilvēkam. «Outofbox» ir veiksmīgi pierādījis sevi vairākos arhitektūras konkursos, tostarp Rīgas Starptautiskās autoostas ēkas rekonstrukcijas metu konkursā un «Rail Baltica» Rīgas stacijas metu konkursā.

Kā aizsākās tavas attiecības ar arhitektūru?

Diezgan mērķtiecīgi jau no kādas ceturtās klases tēmēju uz arhitektūru, un iemesls bija tas, ka mana māte tajā brīdī strādāja pieminekļu restaurācijas institūtā. Pēc skolas es tur ļoti bieži iegriezos, un mana mīļākā vieta bija pretējā kabinetā sēdošie vēsturnieki, pie kuriem varēja iet un šķirstīt unikālas vēsturiskās grāmatas. Man kaut kā aizķērās tas, ka tu šķirsti grāmatu par Panteonu, nez cik simti gadu jau pagājuši, un tā ēka vēl joprojām spēj cilvēkus pārsteigt. Man likās, ka tā ir tāda ļoti, ļoti, ļoti paliekoša lieta. Ka tu vari mainīt vidi apkārt, un tas vēl ilgs gadiem un, cerams, gadsimtiem.

Kopš ceturtās klases jau diezgan daudzi gadi pagājuši. Kas šajā ceļā ir bijuši tavi ceļa biedri, mentori un iedvesmas avoti, kas veidojuši tavu skatījumu uz arhitektūru?

Uz augstskolu es aizgāju ar diezgan pamatīgu bagāžu un biju krietni priekšā saviem kursa biedriem, bet viņi diezgan ātri, pusgada laikā mani pieķēra klāt, un es vairs nevarēju gulēt uz lauriem. Kādā otrajā kursā bija iestājusies tāda kā bedre, kur nepatika nekas, ko es daru, arī tādi diezgan samocīti kursa darbi tapa. Un tad pēkšņi trešajā kursā, kad jau bija pavisam slikti, es grāmatā redzēju «Heikkinen–Komonen», divu somu arhitektu, taisīto Somijas vēstniecību Vašingtonā. Tas man tā ieblieza un lika uz lietām paskatīties citādi, jo tā ēka ir savā ziņā ļoti sauss modernisms, bet, no otras puses, viņa ir pārpildīta ar ļoti bagātīgu iekšējo telpu, kurā ir ļoti daudz simbolisku un emocionālu līmeņu. Tagad, pēc vairākiem gadiem atskatoties, mani laikam ir ļoti uzrunājis tas, cik viņa ir askētiska savā ārienē. Viņa nekliedz: «Šeit, es esmu šeit!» — un ir aptveroša un silta, atrodoties viņā iekšā. Tam jau mēs darinām tās ēkas — cilvēkiem, kas atrodas viņās iekšā. Man liekas, tas arī šobrīd raksturo mūsu [«Outofbox»] objektus — viņi nav tādi kliedzoši, kuri cenšas pievērst sev uzmanību, bet šī unikālā sajūta ir burvīga, atrasties viņos iekšā.

Un otra lieta, [Rīgas] Tehniskā universitāte nav ideālākā mācību platforma, bet man paveicās viņā satikt dažus patiesi aizraujošus pasniedzējus, kuri varbūt pat nedaudz gāja pret kopējo sistēmu un iedrošināja. Iedrošināja darīt to, kas vairumam likās nepareizi. Teiksim, profesors Ivars Strautmanis vienmēr aizstāvēja manu ceļu un tās lietas, kas man likās interesantas, iedrošināja turpināt. Un kompozīcijā bija pasniedzēja Sandra Levāne. Šie ir divi cilvēki, kurus no augstskolas atceros, kuri vienmēr teica: «Neklausies tajā, par ko tevi strostē darbu aizstāvēšanās, bet novērtē tās kvalitātes, ko tu esi atradis, un aizgājis pa citu ceļu.»

Kā tev liekas — ko arhitekts var pateikt par dizainu?

Te atkal ir tā dilemma un diskusija, kas ir arhitektūra un kas ir dizains. Vai arhitektūra ir māksla, vai arhitektūra ir amatniecība, un tieši tāpat par dizainu — vai dizains ir logo, vai dizains ir mēbele, vai dizains ir pakalpojums?

Manuprāt, dizains ir kaut kas tev nepieciešams, un tu pat nemani, ka tu to lieto. Tas, manuprāt, ir labs dizains — intuitīva aplikācija, ērts krēsls un, te mēs pārlecam uz arhitektūru, tieši tāpat funkcionāla ēka. Manuprāt, dizains ir domāšana par gala patērētāju. Tādā ziņā arhitektūra neatšķiras ne no iepakojuma dizaina, ne no aplikāciju veidošanas. Mēs domājam par to, lai gala lietotājam būtu ērti, un varbūt pielikt klāt vēl kaut ko tādu, ko no tevis nemaz neprasīja, negaidīja, bet beigās cilvēks, nonākot pie tā dizaina vai arhitektūras, saprot: «Vau! Re, kur ir!»

Mums ir bijuši vairāki objekti, kur tiešām pat pēc vairākiem gadiem zvana pasūtītājs un saka: «Kolosāli, ka jūs uzstājāt uz kaut kādu lietu; tagad, pēc gadiem es saprotu, cik tas vērtīgi ir bijis.» Tas ir atvēris vēl kaut kādas citas durvis un radījis interesi par kādām mēbelēm, par fotogrāfiju, par ekoloģiju, par sasaisti ar dabu. [Ir vērts] katru reizi ielikt kaut ko vēl vairāk klāt, nekā no tevis gaida. Tās ir tās vērtības, kuras varam iekodēt.

Lai arī tu saki, ka vērtības ir tik līdzīgas, nereti dizains ir arhitektūras mazā brāļa, varbūt pat pabērna lomā. Vai tev ir kādas hipotēzes, kādēļ tas tā ir?

Varbūt tas cirkulē kaut kur dizaina aprindās, bet vismaz man ar tādu definīciju nav sanācis saskarties. Katrā gadījumā, mūsu pieejā tas nekad nav bijis pabērna lomā. Mums katrs projekts ir diezgan starpdisciplinārs. Mēs esam arhitektūras konkursos startējuši kopā gan ar grafiskajiem dizaineriem, gan ar ekspozīciju veidotājiem, gan vienkārši māksliniekiem un pat literātiem. Manuprāt, novilkt robežas «te ir tikai dizains, te ir tikai arhitektūra» — tas būtu diezgan muļķīgi, un mēs paši sevi apdalītu. Tas ir tā kā ēst tikai ar kreiso roku vai skriet tikai ar vienu kāju. Jo vairāk tu apspriedies starpdisciplināri, jo vairāk cilvēku tu piesaisti saviem projektiem, jo labāks ir sasniegtais rezultāts.

Tu vienmēr esi bijis aktīvs sociālo notikumu un apkārtējās vides novērotājs un komentētājs. Esi daudz rakstījis un iestājies par lietām, kuras tev ir svarīgas pilsētvidē. Kas ir tās lietas, kurām tu aicinātu mūs vairāk pievērst uzmanību?

Runājot par pilsētvidi, laikam tā sāpīgākā lieta ir tas, ka mēs kaut kā spītīgi neskatāmies uz pasaules pieredzi un kāpjam uz tiem pašiem grābekļiem. Mēs joprojām esam ļoti autocentriska pilsēta. Pirms pāris dienām atkal tviterī panesās vētra par iespējamo autostāvvietu cenu samazināšanu Rīgas pilsētā. Jo vairāk mēs dabūsim mašīnas pilsētā, jo vairāk mēs no tās izspiedīsim cilvēkus! Tā nav atbilde, kā cīnīties ar sarūkošās pilsētas problēmu. Mums ir jārada droša vide cilvēkam. Kāpēc latvietis katrā vīkendā skrien uz saviem laukiem? Tāpēc, ka pilsētas centrā jau tev nav alternatīvas, kā atpūsties, kur pavadīt laiku. Pilsētā, it īpaši pie vadības grožiem, vēl joprojām ir diezgan daudz cilvēku, kuri uzskata, ka autostāvvieta durvju priekšā būs tā, kas veicinās cilvēka atgriešanos, veicinās uzņēmējdarbību un tamlīdzīgi. Mums nav jāizgudro nekas jauns. Jans Gēls (pasaulslavens dāņu pilsētplānotājs — red. piez.) Rīgā ir bijis neskaitāmas reizes, bet diemžēl viņš saskaras ar departamentu vadītājiem, kuri saka: «Jā, jūs tik savā Kopenhāgenā varat eksperimentēt, bet mums ir Latvijas situācija, un tā ir unikāla.» Tā diemžēl mēs buksējam un neizmantojam iespēju paņemt labāko no citu valstu pieredzes.

Ko mēs, tu un es, varam darīt individuāli, lai situāciju soli pa solītim uzlabotu? Ne visi mēs tiecamies kļūt par departamentu vadītājiem, bet savā ikdienas ritmā kaut ko noteikti varam ietekmēt.

Ietekmēt mēs varam, aktīvi aizņemot šīs ielas, dodoties uz darbu ar velosipēdu. Savos projektos mēs cenšamies orientēties uz cilvēka vidi, un tas vēl joprojām ir sarežģīti. Pēdējā konkursā, kurā piedalījāmies, viens no mūsu darba mīnusiem bija tas, ka, lūk, ar mašīnu nevar piebraukt pie durvīm, jo mēs bijām organizējuši cilvēkam draudzīgu vidi un bloķējuši tranzīta satiksmi. Bet pamazām tās lietas, visu laiku atkārtojot un atkārtojot, aizķeras, kaut kur figurē.

Pirms neilga laika atkal atgriezāmies pie Rīgas autoostas projekta, kuru mēs zīmējām 2014. gadā, un toreiz pilnīgi visi teica, ka mēs esam «kukū», ka nekas tāds nav iespējams. Ko jūs iedomājaties? Vilciens uz estakādes, kurš tad noraks šos vaļņus? Šobrīd runājam par «Rail Baltica» izbūvi, tur veidojas zem–estakādes telpa, kur varētu būt modernas, mūsdienīgas uzgaidāmās telpas. Ir pagājuši septiņi gadi, un mēs pat vēl neesam finišā. Mēs tikai zīmējam, cīnāmies, projekts skraida no viena kabineta uz otru. Paies vēl kādi pāris gadi, bet, ja tu mērķtiecīgi uzņem to «kukū orientāciju», tad agri vai vēlu lietas notiek.

Šis konkurss, kurā tu esi žūrijas dalībnieks, ir vietējais, nacionālais dizaina konkurss, kurā piedalās tieši Latvijas dizaina darbi. Kādu tu redzi vērtību šim vietējam konkursam pretstatā starptautiskiem konkursiem?

Es teiktu, ka noteikti nepieciešami vietējie konkursi kā atskats uz to, kas Latvijā notiek. It īpaši, kad tur parādās kādi mega labi darbi, tad tas ir impulss pārējiem, kā saka, pievilkties, piedomāt pie lietām un piestrādāt. Es kādu laiku arī esmu strādājis kā mācībspēks augstskolā, un tur tu ļoti redzi atšķirības starp dažādiem kursiem. Ja ir kursā kāda spilgta personība ar atšķirīgu redzējumu, viņa pavelk līdzi visu pārējo masu. Tieši tāpat arī šādā nacionālā konkursā, nacionālā dizaina skatē, visi tie labie veikumi, par kuriem varbūt tu citādi neuzzinātu, dod impulsu saņemties pārējiem. Pats svarīgākais ir par šo runāt arī uz āru, stāstīt tālāk. Un tad varbūt tos labos darbus iedvesmo piedalīties arī starptautiskajā arēnā.

Lai arī konkurss ir lokāls, vienlaikus mēs visi strādājam globālā kontekstā. Kādu tu redzi Latvijas dizaina vietu pasaulē?

Šobrīd Covid dēļ ir atkal uzradušās robežas, bet vispār pasaulē robežas ir izzudušas. Mēs esam ļoti atvērti. Ir prieks par jauniešiem, kuri dodas studēt pasaulē. Tas, kā, manuprāt, mēs varam sasniegt lieliskus rezultātus, ir izmantot šīs globālās zināšanas un vietējās īpatnības. Manuprāt, Latvijā ir vienkārši fantastiska amatniecība, daudzās vietās neatradīsi tādus meistarus. Kombinējot to ar globālām zināšanām, mēs varam dabūt savu unikālo [dizainu]. Es, atklāti sakot, neticu nacionālajam dizainam, nacionālai arhitektūrai. Mums, protams, ir kaut kādas savas iezīmes, bet arhitektūrā vienīgais stils, ko mēs saucam par nacionālo, ir nacionālais romantisms, kurš izpaudās tā, ka četri jauni latviešu arhitekti 1905. gadā aizbrauca uz Somiju, sasmēlās iedvesmu un radīja šo nacionālo romantismu. Tas ir tas. Paņemt globālo pieredzi un izmantot savu lokālo prizmu.

Jūs ar biroju esat piedalījušies un arī uzvarējuši daudzos konkursos. Tagad tu pats esi Latvijas Dizaina gada balvas žūrijas loceklis. Ko tu sagaidi no pieteikumiem, kādas kvalitātes ceri ieraudzīt?

Pirmkārt, es skatos ar interesi, man gribas redzēt, būt tajā procesā iekšā. Teiksim godīgi, cenšos sekot līdzi visiem dizaina, arhitektūras notikumiem, bet visu nekad neaptvert, lietas paslīd garām. Bet tad, kad esi žūrijā, protams, esi vienkārši spiests visu ņemt tā pamatīgi un padziļināti. Otrkārt, citos gados esmu manījis, ka izlec kādi tiešām sociāli nozīmīgi darbi. Manuprāt, svarīgākais ir sociālais pienesums un, protams, inovācija. Pasaulē ir tūkstošiem krēslu, un, protams, arī šis 1001. krēsls ir ļoti estētisks, burvīgs un tamlīdzīgi. Es, protams, nenoliedzu kaut ko tādu, bet man daudz interesantāk būtu kas tāds, kas ļautu paskatīties uz lietām pilnīgi citā gaismā. Lai būtu klikšķis: «Vau! Es būtu gribējis šo izdomāt.»