Martins Fosleitners. Publicitātes foto

Gatavojoties Latvijas Dizaina gada balvas pasākumiem, ik ceturtdienu video sarunā dizainers Miķelis Baštiks iztaujā kādu no konkursa žūrijas locekļiem. Sadarbībā ar konkursa organizatoriem piedāvājam ar žūrijas dalībniekiem iepazīties arī rakstiskā formātā. Otrā saruna — ar komunikācijas dizaina speciālistu Martinu Fosleitneru, kurš salīdzina informācijas dizainu ar espreso un skaidro, kādēļ mums nepieciešams dizaina lielveikals.

Intervijas Miķelis Baštiks 19. februāris, 2021

Martins Fosleitners (Martin Foessleitner, Austrija) ir ieguvis maģistra grādu uzņēmējdarbības vadībā un guvis pieredzi globālā japāņu digitālās attēlveidošanas uzņēmumā «Konica Minolta» — vispirms kā produktu vadītājs Austrumeiropā un vēlāk kā mārketinga direktors Austrijā. 1999. gadā viņš nodibināja dizaina studiju «hi-pe.at», kas izmanto informāciju un universālo dizainu darbā ar pašvaldībām, rūpniecības uzņēmumiem un bezpeļņas organizācijām. Martins ir valdes loceklis vairākās starptautiskās dizaina organizācijās, tostarp IIID un BEDA, un pasniedzējs dažādu valstu augstskolās, arī Latvijas Mākslas akadēmijā Rīgā. Martins ir šī gada Latvijas Dizaina gada balvas žūrijas priekšsēdētājs.

Jūs esat studējis biznesa vadību un jums ir vairāk kā 10 gadu menedžmenta pieredze Japānas kompānijā «Konica Minolta». Kā nākas, ka savu karjeru sākāt ar uzņēmējdarbības vadību?

Es uzaugu laukos. Un kad tu audz laukos, tu sapņo par Parīzi, Ņujorku, Londonu. Man padevās zīmēšana un tamlīdzīgas lietas, bet mūsu ģimenē izglītība bija būtiska tēma, un citi uzskatīja, un jāatzīst, viņiem bija taisnība, ka es nezīmēju pietiekami labi, lai studētu mākslas akadēmijā. Bet tad es uzzināju, ka biznesa vadības pēdējos kursos, piektajā vai sestajā gadā, var specializēties reklāmā. Un tādēļ es izvēlējos studēt biznesa vadību. Šobrīd es esmu diezgan apmierināts ar šo izvēli, jo tā dod pamatu tam, kā izdzīvot un kā pelnīt naudu ar savu aizraušanos ar dizainu.

Vai jūs teiktu, ka biznesa vadības prasmes ir būtiskas arī radošās profesijās?

Nē. Bet ir labi, ja jums ir kāds draugs vai kolēģis [ar šādām prasmēm]. Nevajag mēģināt darīt visu. Ja esi talantīgs dizainā, tad esi dizainers. Nemēģini būt radošs, nodarbojoties ar lietām, kas tev nepatīk vai tevi neinteresē. Es varu tikai ieteikt veidot komandu, tad jūs būsiet nesatricināmi. Un sameklēt sev juristu arī ir laba doma.

Kāda bija jūsu pāreja no biznesa vadības uz dizainu?

Tas notika, pateicoties manam darbam Japānas uzņēmumā. Mums bija jāapmāca pārdošanas speciālisti. Un, kā zināms, pārdošanas speciālisti ir ļoti fokusēti, viņiem ir ļoti maz laika, un nauda ir viss. Pats svarīgākais viņiem ir ātrums. Man tas bija lielisks treniņš — kā apkopot un izfiltrēt tikai pašu būtiskāko informāciju, jo sarunai ar pārdošanas speciālistiem ir dots pavisam maz laika, un viņus vienmēr vajag iekārdināt. Viņi neklausās. Viņi ir jāiekārdina, kā reklāmā.

1999. gadā jūs nodibinājāt savu dizaina studiju «hi-pe.at», un tā nav gluži parasta dizaina studija — jūs strādājat ar informācijas dizainu. Kā un kāpēc jūs nolēmāt veidot savu uzņēmumu?

1990. gados notika pāreja no melnbaltiem atsevišķiem kopētājiem uz pilnkrāsu printeriem, kas saslēgti tīklā. Tā bija paradigmas maiņa, un tas bija izaicinājums — kā pārcelt savu prātu pavisam citā kategorijā, kā tikt galā ar lietām, kas ir pavisam svešas. It īpaši pārdošanā — kā neizgāzties klientu priekšā. Mēs uzņēmumā «Konica Minolta» izveidojām apmācības konceptu. Mēs specializējāmies paradigmas maiņā — kā ieiet jaunā biznesa nozarē, kā rīkoties ar lietām, par kurām nekad agrāk neesi dzirdējis. Tas bija sākumpunkts. Pēc tam mēs apmācījām kompānijas no Spānijas līdz Grieķijai un Spānijai — ne tikai [drukas] iekārtās, bet tieši šajā perspektīvas maiņā. Vairākus gadus vēlāk kāds mums pateica, ka tas, ar ko mēs nodarbojamies, ir informācijas dizains. Mums par to nebija ne jausmas, jo mēs nebijām izcili grafikā vai pedagoģijā, mums īsti nebija saprašanas par pārdošanu vai tās tehnikām. Bet tas viss kopā, kā mums paskaidroja, bija informācijas dizains, un mēs esam ļoti priecīgi, ka esam varējuši tam dot vietu.

Vai varat īsi paskaidrot, kas ir informācijas dizains?

Tas ir diezgan vienkārši — [veids,] kā saprast kaut ko jaunu, ar ko vēl neesi pazīstams. Tā var būt fiziska vieta, piemēram, sveša pilsēta — kā saprast tās plānojumu, kā orientēties? Tā var būt arī jauna tēma — kā uz to paskatīties, kā radīt vairākus informācijas slāņus, kā izveidot hierarhiju? Kas ir vienojošie elementi, kas liek justies motivētam un iesaistītam un kā to visu paskaidrot ātri? Es domāju, ka ātrums ir viens no būtiskākajiem elementiem [informācijas dizainā]. Citādi zūd interese.

Kādēļ ātrums ir tik izšķirošs?

Jo tavs hipokamps saka: «Eh, ja tas aizņem pārāk daudz laika, tas ir nogurdinoši. Parādi man kaut ko interesantāku!» Būtībā tas ir laika menedžments. Cik ātri tu spēj novērtēt situāciju, cik ātri tu vari saprast, vai šeit apkalpo pie galdiņiem vai ir pašapkalpošanās? Cik ātri tu vari saprast, kurp jāiet, un cik ātri iespējams kādā lietā iemīlēties?

Jūs esat teicis, ka informācijas dizains ir kā itāļu espreso. Vai varat paskaidrot?

Lai varētu saprast atšķirību — tas nav kapučīno vai amerikano. Lai iedzertu kapučīno, ir jāapsēžas, jāpatērzē, varbūt jāapēd kas salds, un tā sanāk pavadīt pusstundu vai pat ilgāk. Bet espreso dzer tad, ja vajadzīgs enerģijas spēriens, — tikai jāieiet bārā, var satikt dažus draugus, apmainīties pāris vārdiem, daži malki kafijas, un atkal jūties labi. Espreso ir stiprs, taču vajadzīgas labas pupiņas, citādi garša nav patīkama. Un tam jābūt pievilcīgam. Vienkāršība, kvalitāte, ātrums, īsums, skaistums — tie ir galvenie espreso [un informācijas dizaina] elementi.

Ir veikts daudz pētījumu un izdots daudz grāmatu par dizaina domāšanu. Kāds ir jūsu viedoklis par dizaina domāšanas tehnikām? Vai izmantojat tās savā ikdienas darbā?

Jā, mēs tās vienmēr izmantojam, un tās ir labs ietvars. Dizainers kalpo kopienai. Lai kalpotu kopienai, ir jāsaprot, kas notiek. Tas nenozīmē, ka dizainers seko [kopienai], jo dizainers pievieno ko jaunu, paver jaunu perspektīvu. Kā dizainers tu pieņem, ka pilnīgi neko nezini par [pētāmo] tēmu. Tad tu mēģini savākt pēc iespējas vairāk dimensiju, aspektu, asociāciju, sajūtu, nozīmju. Un no tām tu definē tēmu. Tad tu radi pirmo maketu, prototipu. Un tad seko bezgalīga testēšana, testēšana un testēšana, lai sašaurinātu fokusu un lai [dizains] kļūtu īsāks, ātrāks. Arī ilgtspējas aspekts — kā mēs varam izvairīties no pasaules piemēslošanas ar arvien jauniem dizainiem? Īstā prasme ir to darīt pēc iespējas mazāk.

Kādi varētu būt pirmie soļi kādam, kurš vēlas izmēģināt dizaina domāšanu?

Ļoti vienkārši. Nejauši izvēlies kādu vārdu un pajautā 10 cilvēkiem, kādas sajūtas tas viņiem raisa. Būsi pārsteigts, ka ir tik daudz dažādu veidu, kā uz to paraudzīties. Mēs šobrīd [Latvijas Mākslas akadēmijā] strādājam pie norāžu sistēmām. Trīsdesmit no visiem ļoti jaukajiem, gudrajiem akadēmijas studentiem mēs uzdevām zīmēt apkaimes karti. Ir fascinējoši redzēt, ka katram beigās ir citādāka karte, bet tā ir tā pati apkaime! Dizaineram šie [dažādie skatpunkti] ir jāņem vērā.

Jau vairāk kā septiņus gadus jūs esat iesaistīts Latvijas dizaina vidē. Tas ir diezgan ilgs laiks, un jums droši vien ir izveidojies labs priekšstats par šejieni. Ko mums vajadzētu uzlabot dizaina izglītībā un dizainā vispār?

Es varu reflektēt tikai par to, ko pats esmu redzējis un pieredzējis. Es redzu daudz mantojuma un fantastiskas amatniecības prasmes. Redzēju, ka viena studente akadēmijā asina savu zīmuli ar nazi, nevis ar zīmuļu asināmo. Un tas bija noasināts labāk kā ar vislabāko zīmuļdrāžamo! [Jums ir] visas šīs, es teiktu, ļoti analogās tehnikas, senās gudrības, ciešā saikne ar dabu, protams. Vienīgā lieta, ko es ieteiktu, — jūs varētu vairāk lepoties ar to, kas jums ir. Nav vajadzības mēģināt līdzināties ziemeļvalstīm vai kam citam. Es domāju, ka Latvija pati par sevi ir fascinējoša, tai ir ļoti autentiska identitāte, bagāta vēsture ar dažādām ietekmēm no rietumiem, dienvidiem, austrumiem, ziemeļiem. Un vēl mani aizrauj jūsu centieni saglabāt savu valodu. To es ļoti novērtēju.

Paldies par to! Latvijas Dizaina gada balvā šogad ir piecas kategorijas, un dizaina industrijā to ir vēl vairāk. Kā jums šķiet, vai dizaineriem vajadzētu specializēties kādā konkrētā dizaina jomā vai tiem būtu jāorientējas visās dizaina disciplīnās?

Es šo sadalītu trīs daļās. Pirmkārt, ir nepieciešama pamatizpratne par dizainu radošuma, kompozīcijas, formu, estētikas nozīmē — lai jums būtu kopīga valoda, kādā sarunāties ar citiem dizaineriem. Otrkārt, ja vēlaties sasniegt augstu līmeni, jums jāatrod disciplīna, kurā jūs esat maģisks. Jūsu specializācija prasmēs, tēmā vai disciplīnā. Nedariet tās lietas, kas jums nepatīk, jo tad no tā nekas labs nesanāks. Un trešā daļa — sadarbojieties — ne tikai ar kādu zinošu uzņēmējdarbībā vai jurisprudencē, bet strādājiet kopā ar kādu, kas prot burtu dizainu, kādu, kas prot strādāt analogi, kādu, kurš programmē, sadarbojieties ar vienalga, ko. Neviens nevar visu paveikt pats, tas nav iespējams.

Ir daudz diskusiju par apbalvojumiem. Kādas ir jūsu domas par dizaina balvām — vai tās ir labs veids, kā izcelt labākos darbus? Vai tās nozarei nāk par labu vai par sliktu? Kas apbalvošanas ceremonijās būtu jāsvin?

Ir divi veidi, kā skatīties uz dizaina balvām. Viens ir elitārisma piegājiens, kad tiek paziņots, kurš ir pats labākais. Otrs ir demokrātiskāks piegājiens — tiek radīta iespēja izveidot šovrūmu.

Varbūt var spēlēt abos virzienos, tikai tos nevajag jaukt. Tas, kā dizainā patiešām pietrūkst, ir lielveikals. Lielveikalā, kā zināms, ir 20 dažādi veidi piena. Agri vai vēlu jūs sākat saprast dažādas idejas par pienu — kāds ir treknāks, kāds ilgāk glabājams, cits izmantojams kādā noteiktā veidā. Mums diemžēl nav dizaina supermārketu, kur varētu redzēt: «O, šis darbojas tā, der tam, bet neder kam citam. Lūk, iemesls, kādēļ šis ir lētāks. Šis ir dārgāks, bet var paveikt vēl to un to.»

Katrs pieteikums [balvai], ja tas atbilst pamatkritērijiem, jau ir daļa no šova. Tās ir kā Olimpiskās spēles. Ja tu kvalificējies tajās piedalīties, tad jau esi uzvarētājs, jo tās ikvienam dod skatuvi, uz kuras demonstrēt savas dažādās pieejas, domas, dizainus, dažādus veidus, kā atbildēt uz jautājumiem.

Jūs piedalīsieties Latvijas Dizaina gada balvas vērtēšanā. Ko jūs cerat ieraudzīt darbos? Ko jūs no tiem sagaidāt?

Pirmkārt, nākamās paaudzes izpausmes. Būs fascinējoši redzēt, kā cilvēki reaģē uz šo situāciju, kurā mēs esam, kā tiek galā ar kontekstu. Kā jauni cilvēki sadzīvo ar šīm lietām? No otras puses, protams, profesionāļi — kā viņi reaģē, kā viņi veido nākotni, balstoties savā pieredzē? Kāda būs rītdienas pasaule? Mēs negaidām nākotni, mēs to jau radām ik sekundi. Konkursi ir veids, kā gūt mazu ieskatu tajā, kas būs populārs un daļa mūsu ikdienas dzīves nākotnē.

Un noslēguma jautājums — kas ir dizains jūsu izpratnē? Kā jūs skaidrotu vārdu «dizains»?

Ja mēs atgriežamies pie itāļu valodas vārda «designare» nozīmes — mēs uz kaut ko norādām. Un ja mēs uz kaut ko norādām, mēs tam piešķiram nozīmīgumu. Tā var būt tēma, vieta, produkts, tehnoloģija vai sociāla problēma, mēs uz to norādām, un mums ir spējas to darīt. Un tad tā kļūst par platformu sociālai mijiedarbībai. Mēs radām vietas, kur cilvēki var satikties, justies gaidīti, novērtēti, cienīti, un mēs varam radīt sajūtu, ka tase kafijas ir bauda un suvenīrs un labas atmiņas. Dizains nozīmē piešķirt nozīmi un izbaudīt. Un tad ir vēl 20 000 citu dizaina definīciju.