Kolāža «Žakete \ Iekšpuse» — «Mareunrol's» (2023). Publicitātes foto

No 4. novembra līdz 29. decembrim «Kim?» Laikmetīgās mākslas centrā būs apskatāma izstāde «Nēsājamā atmiņa un ķermeņa tehnikas», ko pavada plaša publiskā programma, kā arī pētniecības darbs. Projektu caurvij daudzslāņainais naratīvs, kas veidojas ap divu ar Rīgu saistītu ebreju izcelsmes personību dzīvēm un darbību: drēbnieku, piegrieztņu dizaineru un pašizdotu mācību grāmatu autoru Solomonu Levitānusu un «Bauhaus» skolas tekstila studenti un dizaineri Ļubu Monastirsku.

Ziņas Fold 31. oktobris, 2023

Kā norāda izstādes kuratores Estere Kajema, Rikarda Mesnere un Zane Onckule, «Nēsājamā atmiņa un ķermeņa tehnikas» ir Latvijas ebreju kultūras mantojuma piemiņas akts, kas tika iecerēts 80 gadus pēc Solomona Levitāna (Solomon Levitanus, 1875–1941) un Ļubas Monastirskas (Ljuba Monastirsky, 1906–1941) slepkavībām, attiecīgi, Rīgas Centrālcietumā un Rumbulā. «Izceļot zināšanu nenoturību un arhīvu trauslumu, šis projekts konfrontē kolektīvo amnēziju, ko radīja holokausta brutālā robežšķirtne, paverot telpu refleksijai par ķermeņa politiku vēsturiskā un mūsdienu kontekstā.»

 

Apvienojot unikālus arhīva materiālus, jaunpasūtītus Kristas Dzudzilo un modes dizaineru «Mareunrol’s» darbus, jaunai telpai un kontekstam pielāgotas dažādu paaudžu mākslinieču Albas D’Urbano un Daigas Grantiņas instalācijas, kā arī kinorežisora Sergeja Lozņicas filmu un «Ground Penetrating Radar group» ģeoarheoloģisko izpēti, izstāde pievēršas jautājumiem par kolektīvās atmiņas veidošanu, tulkošanas metodēm un radošu matērijas transformāciju. «Nēsājamā atmiņa un ķermeņa tehnikas» ir pirmā izstāde, kas priekšplānā izvirza Levitānusa un Monastirskas radošo darbību. Atzīstot iztrūkumus pieejamajās ziņās par šīm personībām, izstāde tiecas veicināt interesi un radīt precedentu tālākām sarunām, izpētei un interpretācijām.

Kauņā dzimušais Solomons Levitānuss publicēja piegrieztņu veidošanas grāmatas ik gadu no 1902. gada līdz aptuveni 1936. gadam ar desmit gadu pārtraukumu starp 1913. un 1923. gadu. Viņa mācību grāmatas tikušas tulkotas latviešu, lietuviešu, vācu, franču, poļu un krievu valodās un ieguvušas neskaitāmus starptautiskus apbalvojumus Briselē, Mariupolē, Romā un Rostovā, kā arī no dažādām skolām un ateljē Rīgā, Parīzē un Lodzā. Ievadvārdos Levitānuss vienmēr uzsvēra, cik svarīga viņam ir šo zināšanu izplatīšana starp drēbniekiem un apģērbu izgatavotājiem, izsakot savu vēlmi, lai grāmatas kalpotu par rīku viņu prakses un amata attīstībai. Savu zināšanu izplatīšanu viņš uztvēra kā domāšanas un tīklu veidošanas līdzekli, nereti grāmatās pārpublicējot lasītāju atsauksmes. Levitānuss īpašu uzmanību veltīja arī veidam, kādā viņš dalījās ar saviem norādījumiem, vienmēr pieturoties pie labvēlīga un rotaļīga toņa. Būtiski, ka viņš akcentēja izpratni par ķermeni un tā dažādajām formām un figūrām, mudinādams lūkoties uz apģērbu konstruēšanu caur medicīnisku prizmu, tiecoties tālāk par modes gaistošajām tendencēm un estētiku.

 

Latvijas Nacionālās bibliotēkas krājumā ir vairākas Levitānusa grāmatas. Dažus no šiem izdevumiem izdevniecības joprojām piedāvā praktiskai lietošanai mūsdienās. Līdztekus mācību grāmatu oriģinālu deponēšanai šīs izstādes vajadzībām bibliotēka ir digitalizējusi visus tajā esošos materiālus, kas saistīti ar Levitānusu. Šī informācija ir pieejama Latvijas digitālajā bibliotēkā kopā ar citiem materiāliem par Latvijas ebreju kultūras mantojumu.

Ļuba Monastirska ir atgādinājums, ka, lai arī dizains lielākoties bijusi balto vīriešu joma, tajā pastāv un ir pastāvējuši izņēmumi, talantīgas sievietes, kuras pārvarējušas tām uzliktos ierobežojumus. Rīgā dzimusī Monastirska 1926. gadā iestājās «Bauhaus» skolā, kur apmeklēja mākslinieka un pedagoga Jozefa Albersa vadītos sagatavošanās kursus. Vēlāk viņa iestājās Guntas Štelclas (Gunta Stölzl) vadītajā aušanas kursā. Strādādama vadošajās sava laika tekstilfabrikās, «Pausa AG» un Mosas Lēva–Bēra (Mosa Löw–Beer) ģimenes uzņēmumā, Monastirska pilnveidoja savas prasmes dekoratīvo un apdares audumu mākslinieciskajā dizainā, strādāja par koloristi, dizainēja izstāžu stendus un visbeidzot izstrādāja paraugus Mosas Lēva–Bēra sieviešu kolekcijām. Pēc piespiedu atgriešanās Rīgā 1933. gadā viņa atvēra dekoratīvo tekstīliju aušanas darbnīcu un nodibināja uzņēmumu «Teksma», kas ražoja austus apģērbus un modes aksesuārus. Informācija, kas pieejama par šo Monastirskas radošās dzīves noslēdzošo daļu, dažādu iemeslu dēļ ir skopa; iespējams, arī tāpēc, ka Latvijā tobrīd dominējošā nacionālā romantisma doktrīna mazāk atbalsojās Monastirskas avangardiskajā dizaina valodā.

 

Tilburgas «TextielMuseum» kolekcijā ir trīs trauslas, pieticīgas tekstila rakstu studijas — vienīgie saglabātie Monastirskas darbi — domājams, radītas «Bauhaus» studiju kontekstā un vēlāk izgatavotas uzņēmumā «Pausa AG». Izstādē «Nēsājamā atmiņa un ķermeņa tehnikas» šie nelielie paraugi pirmoreiz skatāmi publiski.

 

Izstāde «Nēsājamā atmiņa un ķermeņa tehnikas» «Kim?» Laikmetīgās mākslas centrā būs skatāma no 4. novembra līdz 29. decembrim. Tā tiks atklāta 3. novembrī plkst. 18.00–21.00 ar instruktīvu hepeningu Latvijas Mākslas akadēmijas «Post» programmas studentu vadībā. Izstādi pavada publiskā programma, ko veido darbnīcas, sarunas un tikšanās, kuru mērķis ir paplašināt un kontekstualizēt izstādītos darbus, kā arī Monastirskas un Levitānusa biogrāfijas. Plašāka informācija par izstādes publisko programmu tiks publicēta drīzumā.