Vēl līdz 29. decembrim Rīgas mākslas telpā apskatāma modes dizaineru un mākslinieku dueta «Mareunrol’s» izstāde «Izpētes darbs: Neredzamie vingrinājumi», kas pievēršas radošajam procesam. Šī ir līdz šim vērienīgākā Mārītes Mastiņas–Pēterkopas un Rolanda Pēterkopa vizuālo mākslas darbu izstāde. Īsā sarunā ar Rolandu apspriežam izstādē iztirzātās tēmas un attiecības starp modi un mākslu.
Kāpēc jums būtiski atklāt radošo procesu caur mākslu?
Ar šo izstādi mēs vēlējāmies panākt daudzpusīgu komunikāciju ar publiku, nostādot arī «patērētāju» daudz nozīmīgākā lomā, kur viņš var nevis tikai nēsāt vai lietot objektus, bet komunicēt ar tiem jau dziļākā līmenī. Mums bija būtiski atklāt radoša darba fāzes, spēlējoties ar sev ierastiem darba rīkiem un elementiem — vai tie būtu video, kas reflektē par digitālo pasauli, vai apģērbs, kas drīzāk pauž gleznas vēstījumu, vai arī gatavs «produkts» kā lakati, kur fiksētas mūsu darba aizkulises.
Izstāde un tās nosaukums «Neredzamie vingrinājumi» ir komentārs arī par darba procesu, ko izvēlamies rādīt vai nerādīt. Ir lietas, ko izvēlamies nerādīt, jo pats rādīšanas process kļūst par citu darbības formu, kur tu nevis strādā, bet rādi sevi digitālajās platformās. Tas ir arī mudinājums neizdarīt secinājums pirms neesi izpratis attiecīgo sfēru. Kritizējot mēs pārāk balstāmies uz ārējām formām, neiedziļinoties tajā, cik daudz laika un enerģijas darbs prasījis. Gribu uzsvērt, ka izstāde nav tikai par mums, bet par ikviena radoša cilvēka procesu un tā dažādajiem posmiem, kuriem, izejot cauri, redzama gaisma tuneļa galā.
Vai jūs savā darbā nošķirat dizainu un mākslu?
Mūsu darbā tas viss ir viens — tikai ar atšķirīgu vēstījumu un darba procesu. Dizains nereti dzīvo šodienas skaistumā un bailīgi iet iekšā kādās nezināmās lietās. Tas mums nav interesanti — parasti mēs vēlamies riskēt un meklēt jaunas atziņas par skaistumu, pat ja būsim nesaprasti. Ja, radot dizainu, izej cauri noteiktām fāzēm, arī tas var būt patiess, vienkāršs un iedvesmot saskatīt labāku nākotni. Te nāk prātā senais Mardželas teiciens — «mode nav māksla» —, kuram vienmēr gribas oponēt, ka māksla nav tikai tas, ko radām tīri bezmērķīgi un emocionāli. Māksla, manuprāt, ir lietas, ko apzināti sasummējam ar kādu vēstījumu, un arī dizains var kalpot, lai abstrakti izklāstītu savas pārdomas. Materāls, audums, skaņa, fotogrāfija, fotokolāža, tēlniecība vai video — sasummējot šos izteiksmes līdzekļus un ieliekot tos jaunā rakursā, mode var kļūt par māklas naratīva nesēju. Mēs gribam atrast mākslas formu, kur mode ir dzinulis runāt par šodien būtisko ar mērķi sekmēt jaunus atklājumus, apziņas stāvokļus, vērotāja savstarpējo sarunu ar redzamo objektu un pašam ar sevi.
Kā jūs kopumā izprotat modi?
Mode ir mūsdienu apziņas un komunikācijas rīks. Igaunijas Mākslas akadēmijā pasniedzu kursu, kur studenti reflektē par šodienas realitāti un izdara secinājumus par to, uz kurieni virzīsimies nākotnē, domājot, kā to ietērpt formās, materiālos, skaņās un garšās, lai radītu lietas, kas būs interesantas pēc gada vai diviem. Tas varbūt izklausīsies trauksmaini, bet mode ir zināšana par visu — jo vairāk tu zini, jo vairāk vari ar modi rotaļāties un piedāvāt jaunas perspektīvas. Patērētājs ne vienmēr ir tik vieds, lai saprastu visu vēstījumu, bet modes uzdevums ir šīs lietas tvert viegli. Šajā sfērā būtisks ir arī apziņas temps — tā ir cīņa, par to, kurš pirmais parādīs ko jaunu. Tam nepieciešams ļoti daudz resursu, un, lai nebūtu tā, ka caur modi, radot savu kolekciju, var runāt tikai bagātu vecāku bērni, mums ir svarīgi meklēt jaunus veidus kā modi pasniegt.
Izstādē nav apskatāma mode tradicionālā izpratnē, tomēr tur klātesoši ir daudzi apģērbu dizaina elementi, piemēram, auduma kritums, uzmanība pret tādām detaļām kā pogas un šuves. Kāda nozīmē jūsu darbā ir amatnieciskajam?
Šie elementi ir būtiski stāstītāji mūsu darbos, īpaši stājmākslā. Aizšūts pogcaurums, izļurkāta poga vai atlocīta krāga — visas šīs detaļas, tāpat kā rievas mūsu sejās, ļauj ciļņos saskatīt cilvēcību un nes kādu vēstījumu. Vai sagurušais plašķis patiešām ir plašķis, vai arī tas ir dzīves pārguris cilvēks?
Izstāde runā arī par telpu. Kas veido jūsu darba telpu?
Mums svarīgi atklāt arvien jaunas telpas. Izstādē redzama izļurkāta marga, kas stāsta par vingrināšanos. Ja tu vingrinies, tu attīsties un nonāc jaunā telpā. Tas ir par nepārtrauktu darbību — tev visu laiku jābūt formā un jāzina par lietām, kas notiek. Dažreiz pirkstu galos var just informāciju, ko ir svarīgi izpaust, lai tiktu tālāk jaunā telpā. Tu nevari «dzīvot mežā», jo mode ir radīta priekš sabiedrības. Savukārt daba mums ļauj sakārtot tās «margas», kuras, urbānajā vidē cīnoties, darot un risinot, ir izļurkājušās. Daba ir meditatīva telpa — arī izstādes video darbos cilvēks cenšas apdzīvot abstraktus objektus, sakārtot savas «margas».
«Mareunrol’s» (Mārīte Mastiņa–Pēterkopa un Rolands Pēterkops) ir dizaina robežu paplašinātāji un pārkāpēji vienlaikus. Domātāji un stāstnieki, kas izceļ apģērbu un modi ārpus ierastā funkcionalitātes rāmja, izmantojot to kā pavedienu pasaules un sevis izzināšanai. Izstāde «Izpētes darbs: Neredzamie vingrinājumi» Rīgas mākslas telpā apskatāma līdz 29. decembrim. Izstādes kuratore — Auguste Petre.
Viedokļi