Mazliet kukū. Saruna ar «Gateris Works»

Pirms «Gateris Works» dibināšanas grafikas un burtu dizainere Eva Abduļina uzkrāja vērtīgu pieredzi studijā «Overpriced», ko pati sauc par «izcilu treniņu». Viņa radījusi burtveidolu «Austra», kas mūsdienīgi interpretē Latvijas tipografikas mantojumu, kā arī unikālus burtveidolus mākslas centram «Zuzeum» un ir strādājusi pie kosmētikas ražotāja «Dzintars», restorāna «Osiris», beķerejas «BetterBread», fabrikas «Dores» un citu zīmolu atjaunošanas un ieviešanas.

Savukārt Reinis Leo Miķelsons iepriekš karjeru veidoja arhitektu birojā «SZK», kur piedalījās Zunda torņu interjera projektēšanā, kā arī interjera arhitektūras studijā «Annvil», kurā vadīja mākslas centra «Zuzeum» interjera projektu, kā arī vairākus viesnīcu un restorānu interjera projektus Norvēģijā.

2023. gada rudenī Eva un Reinis Leo izveidoja savu dizaina studiju «Gateris Works». Studijas radītā mēbeļu kolekcija, kuras pamatā ir latviskā vizuālā koda izpēte un tā transformācija ikdienas objektos, pērn iekļuva Latvijas Dizaina gada balvas finālā un jau eksponēta vairākās izstādēs. Līdz 3. septembrim plaukts «Māra» un krēsls «Throne» skatāmi Baltijas laikmetīgā dizaina izstādē «Tactile Baltics» Liepājā, koncertzāles «Lielais dzintars» mākslas telpā «Civita Nova». Savukārt no 31. augusta līdz 13. septembrim «Gateris Works» darbs vienotā Latvijas ekspozīcijā «89th second» kopā ar dizaineru Daces Sūnas un Sarmītes Poļakovas darbiem eksponēti Baltijas paviljonā «Expo 2025» Osakā kā daļa no Eiropas Savienības dizaina izstādes «Design Beyond Things».

Kā jūs sākāt strādāt kopā un kā jūsu iepriekšējā darba pieredze sasaucas vai atšķiras no šī brīža prakses?

Eva:

Mēs satikāmies «Zuzeum» projektā. Tā bija ļoti laba pieredze, jo grafikas un interjera dizaina komandas uzreiz tika apsēdinātas pie viena galda, lai gan viss vēl bija tikai plānošanas stadijā. Uzreiz varējām kopā mētāt idejas. Parasti jau par grafikas dizainu domā kā pēdējo, un tad, ja vēlies kaut ko, piemēram, iestrādāt fasādē, daudz kas jau ir nokavēts.

Kad Reinis bija aizgājis no «Annvil», viņš pievienojās mūsu «Overpriced» projektiem. Mums abiem dabiski bija pienācis brīdis, kad bija jāizšķiras — vai nu tu paliec studijā mūžīgi vai radi kaut ko savu. Mēs bijām pietiekami naivi, lai uztaisītu kaut ko savu.

Reinis Leo:

Kad sāku studēt arhitektūru, man likās — cik forši būt arhitektam, taisīt milzīgus debesskrāpjus. Savā pirmajā birojā es piecus gadus strādāju pie Zunda torņiem. Tas bija sarežģīts un vērtīgs process, bet vienlaikus es sapratu, ka, ja šī ir tā virsotne Latvijas arhitektūrā, tas nav veids, kādā es vēlos pavadīt savu dzīvi. Vienubrīd gribēju pavisam mainīt profesiju un iestājos LADC reklāmas skolā, bet pēdējā brīdī aizgāju strādāt uz «Annvil». Samazināju mērogu, strādāju ar interjeru.

Eva:

Reinis savas prakses mērogu samazināja no torņiem uz interjeru un mēbelēm. Ar mani ir tieši otrādi. Nīderlandē, beidzot tipografikas maģistrantūru Hāgas Karaliskās mākslas akadēmijas (KABK) «Type & Media» programmā, mans nodevums bija trīs OTF failiņi. Es biju ieguldījusi nozīmīgu darbu, taču tas savā ziņā ir tik netverams, to ir grūti iznest uz āru un parādīt apkārtējiem, ar ko īsti šajos gados esmu nodarbojusies. Man šķita, ka ir jādara kas fiziskāks. Es veidoju izkārtnes, strādāju ar grafiku telpā, bet mani vienmēr ir intriģējis tas, kā vizuālo valodu var iztulkot dažādās formās. Tipografikā ir noteikumi, kas attiecas uz 30 burtiem. Man vienmēr ir bijusi interese par to, kā tādus pašus likumus var ielikt interjerā, mēbelēs.

Reinis Leo:

Evas pirmais fonts bakalaura darbam Latvijas Mākslas akadēmijā bija radīts, ietekmējoties no koka ēkām. Viņa mēģināja arhitektonisko un telpas pieeju pielāgot fontam. Savukārt es pirms studiju sākšanas nevarēju izvēlēties starp grafikas dizainu un arhitektūru. Arī arhitektūrā vienmēr esmu mēģinājis strādāt ar spēcīgu grafiku. Ja rezultāts neizskatās labi — kāda gan jēga. Kontrasts, materiāli, siluets — vienalga, kas tas ir, tam ir jābūt loģiski pamatotam, bet vienlaikus grafiski spēcīgam. Tā ir mana pieeja.

Eva:

Piemēram, Nīderlandē šķiet pilnīgi loģiski piesaistīt māksliniekus, tipografiķus tad, kad tiek būvēta ēka. Šeit tas vēl nav tik izplatīti.

Oriģināls piemērs arhitektūras un grafikas mijiedarbībai ir, Eva, tavs kopā ar «MADE arhitekti» radītais piedāvājums metu konkursam par gājēju un velosipēdistu tiltu pāri Zunda kanālam. Pastāsti par šo sadarbību!

Eva:

Dizaineriem reizēm pašiem ir jāuzņemas atbildība meklēt projektus, nevis jāgaida, ka kāds pie viņiem atnāks. Es pati vērsos pie «MADE arhitektiem» ar nolūku iepazīties, minēju, ka esmu strādājusi ar grafikām telpā un, ja ir kāds piemērots projekts, labprāt notestētu sadarbību. Viņi bija ļoti atsaucīgi un, lai gan atbilstoša projekta tobrīd nebija, bija šis konkurss. Tas šķita forši, jo Zunda kanāla un Ķīpsalas apkaime patiesībā vēl tikai top. Latvijā ir diezgan maz vietrades piemēru, kur vietu identitāte ir grafiski parādīta. Mēģinājām burtus un grafiku integrēt tilta konstrukcijā, un tā bija ļoti veselīga apmainīšanās ar risinājumiem. Konkursā gan uzvarēja vienkāršāks variants, bet svarīgākais bija parādīt, ka tā var. Reti kuram attīstītājam ienāks prātā teikt «mēs gribam uztaisīt tiltu ar burtiem». Tā ir dizainera atbildība šādus risinājumus piedāvāt. Līdzīgi bija ar izkārtnēm — Latvijā tām netika pievērsta īpaši liela uzmanība, pirms mēs ar «Overpriced» sākām klientus pārliecināt, ka tās ir svarīgas un piedalās pilsētvides veidošanā.

Pavasarī «Gateris Works» darbi bija iekļauti Baltijas dizaina izstādē «Tactile Baltics», ko varēja apskatīt Milānas Dizaina nedēļā. Šobrīd šī ekspozīcija atceļojusi uz Liepāju. Ar kādām sajūtām jūs atskatāties uz pieredzēto Itālijā?

Eva:

Dalība izstādē ļoti atšķiras no pieredzes, kad brauc uz kādu izstādi kā apmeklētājs. Būtībā viss laiks tiek veltīts darbu prezentēšanai — preses diena, fotosesija, dažādas tūres. Tas bija teju pilna laika darbs, kas prasīja daudz enerģijas. Bet tas viss notiek Milānā, lielākajā dizaina nedēļā pasaulē, kur izstādīti mūsu pašu darbi — tas nedaudz pamainīja skatu uz nogurumu. Visu laiku bija nedaudz sev jāiedunkā, lai aptvertu to, cik nozīmīgi tas ir.

Reinis Leo:

Bez pamatīgas aizmugures šādas lietas, protams, nenotiek. Latvijas dizaineru klātbūtni un kopējo izstādes organizēšanu nodrošināja Latvijas Dizaina centrs ar Ditu Danosu priekšgalā. Mums patiesībā bija tikai jāuztaisa objekts, jāaizbrauc un jāatrādās. Varējām fokusēties vairāk uz pašu darbu un komunicēt ar apmeklētājiem un citiem dizaineriem. Citkārt pašam organizēt, iesaistīties loģistikā, vietējo meistaru meklēšanā — tas viss atņem laiku no paša dizaina radīšanas.

Eva:

Novērojām interesantu dinamiku starp Latviju, Lietuvu un Igauniju. Tā kā funkcionālā un kolekcionējamā dizaina lauks Baltijā nav plašs, dizaineru starpā bijām vienkārši priecīgi satikt viens otru. Kuratoriem savukārt bija savs uzdevums — panākt, lai katram dizaineram ir vienlīdz daudz uzmanības un darbi vienlaikus kontrastē un izceļ viens otru, kas grupas izstādēs ir izaicinošākais faktors.

Pēc izstādes sastopamies ar daudz jautājumiem — vai kaut kas ir pārdots. Taču realitātē šis process ir ilgāks. Arī, apspriežot dalību ar Arti Nīmani, kurš izstādēs piedalās jau 20 gadus, kļūst skaidrs, ka viena izstāde ir tikai neliels solis līdz atpazīstamībai. Tikai ar nepārtrauktu dalību ir iespēja tai tuvoties.

Reinis Leo:

Var jau gadīties, ka pirmā izstāde ir ļoti veiksmīga, ka darbs ir tik īpašs vai pati ekspozīcija uz pārējā fona ārkārtīgi izceļas, bet parasti berze sākas pie piektās, sestās reizes. Ja piedalies vairākās izstādēs un dari to konstanti, tad jau tavi darbi paliek atmiņā, cilvēki, kas regulāri apmeklē šos pasākumus Eiropā un pasaulē, sāk tevi piefiksēt.

Vai biežāka parādīšanās starptautiskā arēnā ir ceļš, ko jūs turpināsiet iet ar «Gateris Works» darbiem?

Eva:

Es domāju, ka tas ir vienīgais veids, kā mēs ar mēbelēm varam turpināt. Esam izveidojuši vēl vienu krēslu Osakai — augusta beigās un septembra sākumā «Expo» notiek atsevišķa laikmetīgā dizaina izstāde «Design Beyond Things», kurā piedalās ap 40 dizaineru no visas Eiropas. Startēsim arī Stokholmas mēbeļu meses jauno dizaineru satelītizstādes «Greenhouse» konkursā. Tie ir konkrēti pieturpunkti, uz kuriem ir jātiecas, un jātur «čuriki», ka no tā būs kāds labums. Ceļš, kas mums ir jāiet, ir diezgan skaidrs, jo Latvijas tirgus ir ļoti ierobežots.

Reinis Leo:

Diemžēl tāda ir Latvijas ekonomiskā situācija, un tu arī nevari uztaisīt lietas lētāk, nekā tās maksā. Turklāt vietējā pirktspējīgā auditorija par to naudiņu var nopirkt visiem pazīstamas dizaina ikonas un nereti izvēlas tās, nevis investē vietējā, mazāk zināmā dizainā. Latviešu dizaineriem vispirms ir jāiegūst atzinība no ārpuses, lai lokāli kāds pa īstam sāktu tevi novērtēt.

Kas, jūsuprāt, izceļ Baltijas dizainu starp citām valstīm, ar ko tas ir īpašs?

Reinis Leo:

Tā kā mūsu dizaina industrija nav tik attīstīta kā Rietumeiropā vai Centrāleiropā, mums ir spēcīga amatniecība. Lielajās valstīs, kur ir ļoti attīstīta ražošana, mēbeļu formula ir ļoti industrializēta, tās ir pat pārāk «izdizainētas» cilvēkam. Savukārt citas valstis tieši pēdējos desmit gados ir sapratušas, ka amatniecība patiesībā ir viņu spēks. Ka ir jāizceļ tas, kas viņiem ir — ar savām īpatnībām vajag lepoties, nevis kaunēties par tām. Arī Baltijas kontekstā tas ir diezgan izteikti.

Eva:

Piemēram, aizbraucot uz Nīderlandi, dizainā būs ļoti daudz epoksīda sveķu. Tā tas vienkārši ir, viņiem ir šī ražošana. Mums tās nav, tāpēc daudzi skatās it kā atpakaļ — kā to veco, kas mums jau šobrīd ir, varam iztulkot jaunajā.

Vai atgriešanos pie saknēm varam saukt par tendenci?

Eva:

Tā iet roku rokā ar apziņu, ka mums ir jārespektē daba. Šis uzstādījums ir ieviesis savas korekcijas. Postmodernisms ir noplacis, un mēs vairāk ieklausāmies tajā, ko mums dod daba. Biomateriāli, formas, koncepti, ko dizaineri attīsta, — tas viss ir par vienkāršāku lietu kārtību.

Kas būtu nepieciešams, lai dizaina nozare Latvijā veiksmīgi attīstītos?

Eva:

Institūcijām, kas piešķir finansējumu, būtu jābūt lielākai kompetencei attiecībā uz to, kas ir mūsu dizaineri, ko viņi rada, kur brauc un ko dara. Dizains arī ir eksportspējīga nozare, ko ir vērts attīstīt un uztvert nopietni, nodalot no mākslas un ar studijām saistītiem projektiem. Mums ir spēcīgi vārdi, tostarp jauno dizaineru scēnā, bet nereti, piemēram, tirdzniecības misijām ir ļoti liels filtrs attiecībā uz apgrozījumu vai nomaksātajiem nodokļiem, kurā nav iespējams iekļauties, ja vien neesi liels, ražojošs uzņēmums. Jauno dizaineru programmas vai kas tamlīdzīgs varētu būt palīdzošas.

Reinis Leo:

Atbalstam vajadzētu būt lielākam, jo šobrīd šķiet, ka dizains Latvijā īsti neattīstās. Varbūt ekonomiskais pamatojums varētu būt tāds, ka mums jau nav «baigo» dizaineru, bet vienlaikus neviens nevar attīstīties, ja nav finansējuma. No otras puses, ja tu pats sāc kaut ko proaktīvi darīt un tev ir, ko parādīt, tas varbūt liek apsvērt sākt tevi atbalstīt turpmāk.

«Gateris Works» darbos nereti parādās asprātīgas detaļas un tie savā ziņā ir arī ļoti cilvēciski. Cik liela loma jūsu praksē ir humoram un rotaļīgumam?

Eva:

Pati galvenā. Ja cilvēkam ir rocība iztērēt naudu sava biznesa paskaistināšanai, sadarbībai jābūt abpusējai, un arī procesam — baudāmam. Ideālajā gadījumā mēs un klients viens otram kaut ko iemācām. Klients mums — vairāk par savu nozari, mēs — par to, kā par to labāk izstāstīt, par labajām praksēm. Tā ir tiesa, ka mēs nespējam uztvert sevi tik nopietni, lai pazaudētu cilvēciskumu.

Varbūt pēc kādiem 20 gadiem (cerams, ka dizains vēl nebūs mūs izsūcis) nonāksim pie tā, ka varēsim uzdizainēt kaut ko, kas ir tik nenormāli skaists, vienkārši izcils, ka tam nav vajadzīgs humors. Bet pagaidām tas ir process. Tu kā jauns dizainers nevari no nekurienes kaut ko tādu «izšaut». Drusku joki ir vajadzīgi. Tie atklājas gan darba procesā, gan rezultātā.

Reinis Leo:

Latvijā mēdz būt vērojama lokāli pelēka pieeja — visu uztaisīt korekti un kārtīgi. Man kā dizaineram sagādā prieku atrast kontaktpunktus starp savu darbu un to, kāda pieredze rodas lietotājam. Piemēram, «Molbertam» bija vajadzīgs galdiņš. Kā izveidot kaut ko īpašu? Izdomājām uztaisīt caurumus, kuros ievietot saldējuma konusus. Tā ir it kā redzama un tajā pašā laikā apslēpta rotaļa ar funkciju, kuru liela daļa cilvēku uztvēra tikai pēc pirmās sociālajos medijos publiskotās bildes ar galdiņā iestiprinātu saldējumu. Tā mazāk ir funkcija, drīzāk — sākums sarunai, ideja, ka arī tā var uz to paskatīties.

Kad mēs strādājām pie «Zuzeum», man personīgi likās interesanti, ka tur ir visādi tekstiņi paslēpti interjerā — betona grīdā, letē un citviet. Tās ir tās mazās lietas, kuras tu uzreiz neredzi, bet, ja tu līdz tām nonāc un tās pamani, ir tāds īss «ha!» mirklis, kad cilvēkā parādās emocijas.

Kāda ir jūsu ikdienas radošā darba dinamika?

Eva:

Mums abiem ir būtisks katram savs lauciņš, un mēs abi esam diezgan spītīgi. Vēl nākam viens pie otra. Es pati mācos procesus, kas ir svarīgi interjerā un arhitektūrā, tāpat kā Reinim dažkārt jāsaprot, kāpēc man viena vai otra lieta prasa laiku. Dizaina laukā profesionāļiem vispār derētu vairāk zināt par dažādām disciplīnām un mācīties vienam no otra, un mēs to darām mūsu studijā. Savstarpējā izpratne ir nepieciešama, lai nepalaistu garām iespējas padarīt dizainu unikālāku. Līdz ar to mēs iepazīstam viens otra pieeju un metodoloģiju, kas var radīt berzi atsevišķos brīžos, bet tas ir process, un katrs ķīviņš beigās noved pie labāka rezultāta.

Reinis Leo:

Bet tas ir okei. Mūs vieno vēlme pēc kvalitātes un ideja, kāpēc mēs šo darām. Agrāk domāju par savu arhitektūras biroju, bet tagad, pamainot nozares un redzot mūsu fokusu, kas nav raksturīgs standarta grafikas dizaina vai arhitektūras birojam, es vairs nevaru iedomāties citu cilvēku, ar kuru kopā veidot studiju. Ideja par latviskās formas ieviešanu objektos un tradicionālā pielietošanu mūsdienās arī ir ļoti vienojošs virziens.

Eva:

Mani neinteresē viens dizaina lauciņš. Šajā ziņā mēs abi divi esam mazliet kukū, jo dizains vairāk ir tāds kā dzīvesveids. Reizēm ar to ir grūti, jo vakarā sūtām viens otram ziņas — «ko darām ar šo soliņu vai to lampu». Šķiet, ka agrāk arhitektu un dizaineru pārziņā bija plašāks spektrs. Tu uzbūvēji māju un uzdizainēji arī dakšiņas, visu no A līdz Z. Tagad aina ir sadrumstalotāka. Senāk kā profesionālis tu dizaina domāšanu attiecināji uz pilnīgi visu. Iespējams, tā ir mūsu ambīcija, ka mēs varam no A līdz Z, tāpēc ir svarīgi vienam otra lauciņu pārzināt. Ir brīži, kad nākas sevi piebremzēt.

Reinis Leo:

Aizgājām no 9.00–17.00 darba, lai strādātu 24/7.

Eva:

Bet tad tu kaut ko uztaisi, ir forši un liekas — nu, labi, tas ir tā vērts. Ir gandarījums.