Augustīnes dārzs ir dzīvojamo ēku komplekss, ko arhitektu birojs «Sampling» ir izveidojis, pielāgojot bijušās rūpniecības ēkas un renovējot nacionālā romantisma stilā projektētu fasādes īres namu Grīziņkalnā. Ēku ansamblis ieskauj iekšpagalmu, kas pārtapis par mūsdienīgu pilsētas dārzu, kura postindustriālā estētika atspoguļo adaptīvās atjaunošanas koncepciju—saglabāt un pielāgot jaunai lietošanai ikvienu būvi, neatkarīgi no tās sākotnējās arhitektoniskās vērtības.
Ielas ēku — nacionālā romantisma stilā projektēto jūgendstila perioda īres namu — projektējis arhitekts Aleksandrs Vanags. Šī projekta ietvaros tikušas atjaunotas un siltinātas nama fasādes. Šis uzdevums ir īpaši delikāts vēsturiskas fasādes gadījumā, tāpēc ielas pusē tā tikusi siltināta no iekšpuses. Savukārt ārpusē atjaunots oriģinālais ēkas tēls: raupja apmetuma laukumi mijas ar gludiem, saglabājot latviski klusināto monohromo risinājumu. Fasāde papildināta ar karmīnsarkaniem akcentiem — skārda jumtu un palodzēm, kurās nemanāmi iestrādāts fasādes apgaismojums. Olīvzaļi lakoniska dizaina vārti noslēdz vārtrūmi: tajā atjaunotas vēsturiskās velves, kas papildinātas ar laikmetīgiem gaismekļiem pie sienas.
Caur vārtrūmi iespējams nonākt pagalmā, kur paveras gluži negaidīta aina — zaļa oāze pilsētas centrā. Pagalmu ietver bijušās ražošanas un darbnīcu ēkas, kas laika gaitā tikušas vairākkārt pārbūvētas. Par šīm pārbūvēm joprojām liecina fasādes, kurās vērojama dažādu laikmetu būvniecības materiāli, sākot no 20.gadsimta sākuma keramikas ķieģeļiem un metāla siju pārsedzēm, līdz padomju laikā populārajiem baltajiem silikātķieģeļiem. Šo kolāžu papildina dažādi rudimentāri tērauda elementi, kuriem savulaik bijusi kāda funkcionāla nozīme. Projekta koncepcijas pamatā ir adaptīvās atjaunošanas ideja, kas paredz, ka pēc iespējas jāsamazina jaunbūves un jaunu materiālu izmantojums un maksimāli jātiecas saglabāt esošās būves, neatkarīgi no to arhitektoniskās vērtības. Adaptīvā atjaunošana kā pieeja palielina ēku arhitektonisko vērtību, piešķirot tām ne vien jaunu funkciju, bet arī estētiskas kvalitātes. Ēku iekštelpu plānojums ticis pielāgots dzīvojamai funkcijai. Kompleksā ir gan nelieli studijas tipa divstāvu mājokļi, gan lielāki dzīvokļi ar terasēm un franču balkoniem.
Dārzs iecerēts kā vienojošs, kopienu veidojošs elements. Projekts atsakās turpināt tik ierasto praksi ēku iekšpagalmus atvēlēt autostāvvietām, tā vietā paredzot velo novietnes un apzaļumojumu. Arī ar arhitektūras paņēmieniem ir iecerēts veicināt kopienas sajūtu. Pirmo stāvu logi ir lieli, ar zemām un plašām betonētām palodzēm, uz kurām iespējams apsēsties karstās vasaras dienās. Atverot logus, iekštelpa organiski pāriet ārtelpā. Ārpusē ir nelielas terasītes, kurām apzināti nav veidots paaugstināts dēļu vai cita materiāla segums, bet gan cieta grants pamatne, uz kuras iespējams novietot āra mēbeles. Tādējādi tās iegrimst apkārtējos zaļumos, nenorādot ne uz kādām robežām, tomēr tajā pašā laikā ļaujot baudīt nosacītu privātumu, jo visa pagalma teritorija ir kopīpašums.
Viedokļi