Vēl līdz 23. novembrim Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā (DMDM) skatāma izstāde «Drosme un rūpe. Arhitektūra un dizains: «Roche» vīzija», kas atklāj Šveices uzņēmuma «Roche» arhitektūras un dizaina mantojumu no 20. gadsimta sākuma līdz mūsdienām. Ekspozīcija veido telpisku dialogu starp modernisma arhitektiem Aleksandru Klinklāvu Rīgā un Oto Rūdolfu Zalvisbergu Bāzelē, apvienojot arhīva materiālus, fotogrāfijas un dizaina paraugus, lai parādītu, kā rūpes, funkcionalitāte un estētiskā atturība pārtop telpā un vizuālajā komunikācijā.
Pirmā sastapšanās ar izstādi man bija ar tās nosaukumu — «Drosme un rūpe». Šis vārdu salikums mani ieintriģēja — ne vien aplūkotais subjekts, bet arī «rūpju» ietvars, kas pēdējos gados kļūst arvien nozīmīgāks apkārtēja kultūrā, sabiedrībā, arī dizainā un arhitektūrā. Izstāde aicina domāt par to, kā vērtības kļūst telpiskas, kā tās arhivēt un kā tās pamanīt.
Uzņēmums «Roche» tika dibināts 1896. gadā Bāzelē, un jau sākotnēji tā kultūrā tika uzsvērta uzticība kvalitātei. Uzņēmuma otrais vadītājs Emīls Kristofs Barels (Emil Christoph Barell) 20. gadsimta sākumā ne tikai sekmēja farmācijas attīstību, bet arī mērķtiecīgi veidoja «Roche» vizuālo tēlu, pasūtot augstvērtīgu arhitektūru, mākslu un grafikas dizainu.
1931. gadā projektētā ēka Rīgā, Miera ielā 25 ir pirmā «Roche» uzņēmuma būvētā celtne ārpus Šveices. Izcilā funkcionālisma piemēra autors ir arhitekts Aleksandrs Klinklāvs, kura specializācija vēlāk nostiprinājās tieši veselības aprūpes arhitektūrā. Miera ielas projekts ir askētisks, lietotājam draudzīgs un proporcijās līdzsvarots, neraugoties uz kompakti apvienotām biroja, pārdošanas un ražotnes funkcijām. Ēka iemieso to, ko «Roche» uztvēra kā rūpju telpisku formu: ērtību, funkcionalitāti un labu komunikāciju (plašāk par ēku — šeit). Savukārt Šveicē šo ideju turpināja Oto Rūdolfs Zalvisbergs (Otto Rudolf Salvisberg), kurš 1936. gadā radīja pirmo uzņēmuma funkcionālisma stila administratīvo ēku Bāzelē — «Bldg 21». DMDM izstādē abi šie projekti, kuru autori dzīvē nekad nav satikušies, veido dialogu divās paralēlās, saskanīgās līnijās. Par viņiem runā tikai viņu darbi.
Dizaina izvēles un cieņa pret telpu — izstādes iekārtojums
Dizaineriem un arhitektiem izstādes apmeklējums būs īpaši vērtīga pieredze, jo tik vērienīgas arhitektūrai un dizainam veltītas izstādes Latvijā joprojām ir reta nišas parādība. Arhitekta Dāvja Gasula iekārtojums seko «Roche» principiem: rūpībai un atturīgai funkcionalitātei bez izskaistināšanas un bez liekā. Kopā ar grafikas dizaineru un izstādes līdzkuratoru Alekseju Muraško un kuratori, DMDM vadītāju Inesi Baranovsku viņi ir radījuši vizuāli atturīgu un konceptuāli skaidru ekspozīcijas dizainu. Zināms, ka atstāt vienkāršības iespaidu nav viegli, īpaši tāpēc, ka izstāžu zāle bijušajā Sv. Jura baznīcā ir sarežģīta un prasīga telpa.
Dāvis izstādes komandai pievienojās tikai trīs mēnešus pirms atklāšanas — salīdzinoši vēlu šāda mēroga projektam. Tomēr tieši viņa klātbūtne, šķiet, apvienoja dažādos fragmentus vienotā stāstījumā un ritmā. Ekspozīcijai nav noteiktas lineārās loģikas, un apmeklētāja izvēlētais virziens dabiski ved pretī apsīdai, kurā abi «Roche» arhitekti «satiekas». Izstādes karti es prātā zīmēju kā shēmu; divas krusteniskas asis: Klinklāvs–Zalvisbergs un arhitektūra–grafikas dizains, ko iekļauj riņķa līnija — drosme un rūpes.
Šoreiz izstāžu zāles sienu apmetums, koka kolonnas un sijas nav noslēptas — ekspozīcija telpu nepārveido, bet apskauj ar cieņu un pietāti. Šī izvēle ne tikai fiziski respektē telpu, bet pauž rūpes, pieņemot telpu, nevis to pārveidojot. Apsīda zāles galā šoreiz iekārtota klusi un viegli, gaismai piešķirot galveno lomu. Tai ļauts ieplūst pa izstāžu zāles vienīgo logu, kuru nekad iepriekš neesmu redzējusi atsegtu. Rūpes ir klātesošas arī resursu lietojumā — izstādes dizaina autoriem bija svarīgi ekspozīcijā izmantot pēc iespējas vairāk jau esošu materiālu un radīt tādus, kurus pēc tam var lietot atkārtoti arī citās izstādēs.
Smalkjūtīgi atrisināts jautājums, kā izrādīt arhitektūras skices un rasējumus — tie nav pielikti pie sienas vai tradicionālā vitrīnā, bet ievietoti slīpos galdos, kas atgādina rasējamo dēli, atstājot iespaidu, ka arhitekti tikko būtu piecēlušies no savas darba vietas. Masīvās finiera pamatnes ir slīpi balstītas uz karmīnsarkanām cauruļu kājām, ko var viegli regulēt, salikt un glabāt, savukārt virs galdiem iekārtie gaismekļi ļauj izpētīt Klinklāva un Zalvisberga rasējumus. Citā izstādes daļā šīs pašas sarkanās kājas kļūst par balstiem lielām, melnbaltām kāpņu — «Roche» arhitektūrā nozīmīga elementa — fotogrāfijām.
Dokumentālie foto izstādē pārtapuši pastāvīgā medijā. «Roche» arhitektūru izstādē iepazīstam ne vien caur rasējumiem, bet arī attēliem, ko veidojis latviešu fotogrāfs Roberts Johansons un šveiciešu fotogrāfs Roberts Šprengs (Robert Spreng). Viņus varam uzkatīt par izstādes neredzamajiem līdzautoriem — fotogrāfu skatieni nav neitrāli, tie veido stāsta optiku un būtiski nosaka, kā mēs redzam «Roche» mantojumu. Melnbaltajos uzņēmumos redzami interjeri un arhitektūra, bet cilvēku tajos gandrīz nav.
Dizains kā domāšanas un uztveres struktūra
Dizaina spēju komunicēt precīzi un efektīvi apliecina «Roche» vizuālā kultūra kopš 20. gadsimta 30. gadiem. Viena izstādes puse ir veltīta korporatīvajam rokrakstam kā sistemātiskai, radošai un intelektuāli pārdomātai praksei. Kā ar vizuāliem līdzekļiem pastāstīt par zāļu efektivitāti? Izglītojoši un informatīvie bukleti un plakāti konkrētā laikmeta un nozares kontekstā ir spilgti, mākslinieciski, reizēm pat eksperimentāli. Turklāt tā nav farmācijas nozares agresīvā reklāma patērētājiem, bet profesionāls dialogs ar medicīnas speciālistiem.
Grafikas dizaina sadaļa rāda, ka «Roche» komunikācijas struktūra bija savam laikam progresīva. Tajā vienlaikus uzturēja divus atšķirīgus grafikas departamentus: Maksa Braitšmita (Max Breitschmid) studiju, kas strādāja ar vizuāliem materiāliem, un Jana Tšiholda (Jan Tschichold) tipogrāfijas virzienu, kas koncentrējās uz «tekstu un burtiem». Izstādē īpaši izceļas ar Tšiholda rokām laboto veidlapu paraugi, ilustrējot apsēstību ar detaļām un tipogrāfisko pedantismu, arī dziļo izpratni un precizitāti. Viņa nozīmi 20. gadsimta tipografikā mēdz pielīdzināt Lekorbizjē ietekmei arhitektūrā. Šī sadaļa atgādina, ka grafikas dizains vienlaikus ir amata prasme, domāšanas veids un ideoloģisks instruments. Dizains strukturē pasauli un modelē mūsu uztveri.
Vai «veselības attēlošana» šeit ir neitrāla vai interpretēta? Vai dizains organizē skatītāja uztveri, vai arī kalpo zināšanu nodošanai? Līdz ar izstādi tapis katalogs, kura redaktors un dizainers Aleksejs Muraško to veidojis kā abpusēji lasāmu grāmatu, atsevišķi aplūkojot arhitektūru un dizainu. Grāmatas vidus, līdzīgi kā izstādes telpā, ir punkts, kurā jāmaina virziens — grāmata jāpagriež kājām gaisā, lai turpinātu lasīt tālāk. Var teikt, ka katalogs ir izstādes atveids grāmatas formā — tas nav pārslogots ar tekstiem, bet bagāts ar vizuālo materiālu, kas būs īpaši saistošs arhitektūras, grafikas un tipogrāfijas interesentiem.
Kad arhīvs kļūst par stāstu
Apsīdā novietots viens no retajiem trīsdimensionālajiem objektiem — Emīla Kristofa Barela darba galds, uz kurā vāzē nolikti ārstniecības augi. Pretī tiem redzama neliela fotogrāfija ar Niklausa Šteklina (Niklaus Stoecklin) 1936. gadā radīto sienas gleznojumu «Roche» telpās Šveicē — uzņēmuma pirmo iegādāto mākslas darbu. Gleznojums alegoriski rāda ķīmiskās rūpniecības izcelsmi dabas izejvielās. Tajā augi komponēti renesanses botānikas estētikā, piemēram, dabā neeksistējošā rīcina un velnābola kombinācijā. Sākumā šo vēstījumu papildināja dzīvie augi vāzē, taču to īslaicīgums atgādina: mēs paļaujamies uz gleznām, fotogrāfijām un arī rūpniecisko farmāciju — uz to, kas paliek un turpina darboties, kad dabas materiāls izzūd.
Izstādes veidotājiem, manuprāt, izdevies «Roche» arhīva materiālus sakārtot attiecībās, kas atsedz spriegumu, plaisas un nepabeigtās vietas, rosinot apmeklētājus domāt. Tieši atsevišķās epizodes — gaisma, kas krīt uz Barela galda, ziedi vāzē un to saspēle ar gleznojumu, rasēšanas galdi — sāk veidot attiecības starp arhīva objektiem un kalpo kā metaforas, kas vēsta, nevis tikai ilustrē. Scenogrāfija ļauj arhīvu pieredzēt un uztvert, ļauj tam kļūt par procesu. No kolekcijas tas pārtop par telpu, kur skatītājs var ieraudzīt jaunas sakarības un radīt jaunu izpratni un idejas, sarunāties un just. Domāju, vai stāsts par vērtībām nav reizē arī naratīvs, kurā dizains kalpo ne tikai informācijai, bet arī pārliecināšanai? Kādas balsis šajā stāstā ir iekļautas un kādām vārds nav dots?
Noslēgumā paliek atgādinājums: rūpes ir mūsu kopīgā atbildība, un rūpju ētika šodien, it īpaši dizainā un arhitektūrā, ir izšķiroša. Rūpes nav metafora, tās izpaužas niansēs: telpas siltumā, gaisa kvalitātē, dabiskajā apgaismojumā, ergonomikā, burtu veidolā, vārdu un attēlu izvēlē, pacietībā un sapratnē. Arī tajā, kādā atmosfērā un ar kādiem paņēmieniem veidotas izstādes. Šāda attieksme, kas joprojām nav pašsaprotama, ilgtermiņā atmaksājas visiem — uzņēmuma darbiniekiem, pacientiem, zīmolam, arhitektiem, māksliniekiem, zinātniekiem, kultūras mantojumam, sabiedrības veselībai.
Izstāde «Drosme un rūpe. Arhitektūra un dizains: «Roche» vīzija» Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā skatāma līdz 23. novembrim. Noslēguma dienā plkst. 14.00 interesenti aicināti uz sarunu ar projekta iniciatoriem un veidotājiem.
Viedokļi