Spekulācija kā rīks un arhitektūra sikspārņiem «Fabula» izstādē

Radošās apvienības «Fabula» dizaineres Rūta Jumīte un Tīna Alise Drupa pēta pilsētvidi no daudzsugu skatpunkta, domājot par citām dzīvām būtnēm pilsētā, kas mīt mums līdzās, bet paliek nepamanītas. «Lielu daļu bērnības pavadīju laukos, pētot mazus kukainīšus un augus. Šī pieredze manī radījusi spēcīgu emocionālo saikni ar visu dzīvo un rūpes par ekoloģiju. Bieži vien mēs neredzam pilsētvidi kā neskaitāmi daudzu dažādu sugu un elementu kopumu, bet objektificējam citu sugu pārstāvjus kā «skaistus» un «vērtīgus» vai «nevērtīgus» un «apkarojamus». Mēs vēlamies izaicināt šo pieeju un spekulēt par tādu arhitektūru un pilsētvidi, kur tiesības pašnoteikties būtu arī citām sugām,» stāsta Rūta Jumīte.

Dizaineres skaidro, ka urbānie sikspārņi par atskaites punktu izstādei kļuvuši, jo viņu mājvietas bieži rodas tieši tur, «kur cilvēka arhitektūra sāk irt, plaisāt vai kļūt nepilnīga». Sikspārņi mums līdzās dzīvojuši jau sen, rodot sev piemērotu vidi cilvēka veidotajā apbūvē. «Ja gadsimitem esam dalījuši pilsētvidi ar sikspārņiem, kāpēc neveidojam mājas, iekļaujot šos kaimiņus?» vaicā dizaineres.

«Sikspārņi pasauli uztver caur eholokāciju — viņiem tukšā telpa ir piesātināta ar skaņas viļņiem, kas palīdz identificēt attālumus līdz virsmām. Tas, ko cilvēks uztver kā plaisu, sikspārnim ir strukturēta un dzīva telpa,» stāsta Rūta un Tīna. Izpētes procesā dizaineres uzņēma foto ar dažāda veida nepilnībām Grīziņkalna apkaimes apbūvē — plaisām, spraugām un caurumiem —, lai tālāk to dobumus atveidotu akmens masā, materializējot negatīvo telpu, kas parasti mums paliek neredzama. «Katra tāda maza plaisa un iedobe mums var šķist maznozīmīga, toties kādam citam, piemēram, sikspārnim tas var nozīmēt patvērumu, drošību un mieru. Ar šo darbu aicinām pārvērtēt pilsētvides «nepilnības» un dažādās tekstūras kā ekoloģisku vērtību.» Ideju par nepilnībām kā bagātinošu pilsētvides daļu turpina arī darbs «Erodētā mājvieta» — no blietētas mālu un smilšu masas veidots ķieģeļu krāvums, kas atsaucas uz laikapstākļu un vides ietekmes noārdītu ķieģeļu sienu Matīsa ielā.

Arhitektūra citām sugām un materiālu inovācijas

Viens no izstādē iekļautajiem darbiem ir spekulatīva 3D drukāta betona mājvieta sikspārņiem — pieteikums jaunam arhitektūras virzienam, kas priekšplānā nostāda citas sugas. «Veidojot sikspārņiem draudzīgas arhitektūras detaļas, mēs nemēģinām apgalvot, ka mājvietas citu sugu pārstāvjiem atrisinās biodaudzveidības krīzi, drīzāk vēlamies spekulēt par to, kāda varētu būt pilsētvide, kurā valda aktīvas rūpes un iejūtība pret citām sugām. 3D betona druka papildina šo spekulācijas procesu, pavisam jaunā veidā izmantojot būvniecībai tik raksturīgo materiālu,» stāsta Rūta.

Šis darbs tapis sadarbībā ar Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) 3D betona zinātnisko laboratoriju, kur tiek testētas jauna veida mazāk emitējošas betona alternatīvas un eksperimentāli arhitektūras elementi. Laboratorijas vadītājs Māris Šinka uzsver, ka sadarbība ar dizaineriem, iesaistoties radošos projektos, ļauj palūkoties uz jaunu materiālu un tehnoloģiju attīstību plašāk. «Mūsu mērķis ir attīstīt būvmateriālus ar iespējami zemāku ietekmi uz vidi, un šī ietekme nav tikai CO₂ vai resursi — būvētā vide tieši ietekmē arī biodaudzveidību. Mikrodzīvotņu risinājumi ir praktisks veids, kā līdzās cilvēku infrastruktūrai integrēt vietu citām sugām,» komentē Māris. «Mākslas objekts izstādē ir kā starpforma starp ideju un prototipu — tas ļauj sabiedrībai saprotamā veidā parādīt, ko nozīmē ilgtspējīgi materiāli un kā tie var tikt lietoti. Pēc izstādes testēšana reālā vidē mums būs īpaši vērtīga, jo tā ļaus mums saprast, kas notiek ar materiālu, kad objektu ietekmē mainīgie apstākļi pilsētvidē — kā 3D drukātā ģeometrija un materiāla sastāvs ilgtermiņā saglabā formu, virsmas kvalitāti un funkcionālo integritāti, un vai risinājums ir pietiekami robusts praktiskam pielietojumam ārpus izstādes konteksta.»

Laboratorijas komandas galvenā interese projektā bija tieši drukātā materiāla izstrāde, meklējot veidus, kā no vietējām izejvielām iegūt 3D drukājamu sastāvu ar pēc iespējas mazāku CO₂ pēdu. Objektam izmantotā materiāla sastāvā nav cementa, tādējādi radot mazāku ietekmi uz vidi. Tomēr būtiski bija rast risinājumu, kas joprojām atbilst drukāšanas prasībām — ir ekstrudējams, formu noturošs un ar pietiekamu saķeri starp slāņiem, kā arī pietiekami ilgmūžīgs.

Izstādes darbos izmantoti arī citi inovatīvi materiāli. Sikspārņu māja «Sakņu pūznis» izgatavota no jaunuzņēmuma «Dzīvotne» veidotā sakņu tekstila. Dizaineres skaidro, ka objekta forma attīstīta, atsaucoties uz sikspārņu sociālo uzvedību: «Mātītes mazuļu audzināšanas periodā pulcējas kolonijās, veidojot ciešas, siltas un kolektīvas mājošanas formas. Šis objekts nav tiešs sikspārņu mājokļa atdarinājums, bet spekulācija par to, kāda varētu būt telpa, kur šāda kopā sanākšana notiek. Objekts apzināti netika veidots kā pieradināta vai estētiski skaista māja. Pūžņainā un slāņainā forma var šķist neērta cilvēka skatienam un iemieso pretmetu industrializētai ražošanai, kam raksturīgas šķautnes un taisni leņķi» skaidro dizaineres.

Spekulācija kā metode sistēmisku problēmu risināšanai

Izstāde balstīta spekulatīvā un pētnieciskā dizaina pieejās. «Dažkārt izskan kritika par spekulatīvā dizaina lietderību, norādot, ka tas nerada funkcionālus risinājumus un «neatrisina reālās dzīves problēmas». Šāda kritika bieži balstās modernismam raksturīgajā problēma–risinājums loģikā, kur dizaina vērtība tiek mērīta pēc tūlītējas praktiskas ietekmes. Tomēr mūsu pieeja spekulatīvajam dizainam darbojas citā līmenī. Spekulatīvais dizains ļauj apstāties pirms kārtējā «funkcionālā» risinājuma ražošanas un uzdot fundamentālu jautājumu — kāpēc šī problēma vispār pastāv? Šādā izpratnē spekulatīvais dizains darbojas kā stratēģisks instruments — tas nemēģina optimizēt esošo sistēmu, bet gan ieraudzīt un apšaubīt tās pamata pieņēmumus. Iztēlojoties alternatīvas, taisnīgākas un daudzsugu nākotnes, mēs radām telpu strukturālām pārmaiņām, kas ilgtermiņā ir ne mazāk «reālas» kā jebkurš praktisks risinājums,» uzsver Rūta.

«Mēs varam vākt faktus, mērīt un uzskaitīt, taču zinātniskai racionalitātei nebūtu jābūt vienīgajai izpētes formai. Empātiska vērība un iztēle ir spēcīgi rīki, kas ļauj izzināt to, kā pasaule varētu izskatīties kādam citam,» saka Tīna. «1974. gadā filozofs Tomass Neigels savā esejā «Kā ir būt sikspārnim?» pievērsās cilvēka apziņas limitācijām un nespējai patiesi pieredzēt pasauli tā, kā to uztver citas sugas. No mūsdienu skatpunkta, daudzsugu ideju kontekstā šī neiespējamība vairs nešķiet problemātiska. Tieši mēģināšanā mājo citādības interesantākā daļa — mēģinot mēs varam paplašināt savu skatījumu un izaicināt iztēles robežas, lai ieraudzītu, ka mūsu pieredzētā pasaule ir tikai neliela daļa no daudz plašākas realitātes. Iespējams, tieši caur empātisku iztēli mēs varam tuvojoties citām dzīvām būtnēm un tajā pašā laikā labāk saprast paši sevi un vidi, kurā dzīvojam.»

«Fabula» izstāde «Mājot citādībā» galerijā «Daļa laika» (Grīziņkalnā, Tallinas ielā 94) skatāma līdz 21. februārim. Dizaineres pateicas Valsts kultūrkapitāla fondam par finansiālu atbalstu, Helmutam Nežbortam par atbalstu izstādes tapšanā un uzņēmumam «Dzīvotne» par sakņu tekstilu.