Foto — «2Annas»

Kino gadu uzsāk Berlīne februārī, tai seko Kannu kino festivāls maijā un Venēcijas kino festivāls augustā un septembrī, bet vasara ir «blokbāsteru» laiks. Festivālus, kas piedāvā jau gatavu programmu, ir daudz vienkāršāk rīkot rudenī, jo tad daudz kas jau ir noticis, un gan festivālu rīkotājiem, gan filmu veidotājiem ir skaidrāks skatījums, kur un kādas filmas viņi vēlas redzēt.

Sižeti Lelde Veidemane 4. aprīlis, 2014

Par kino festivālu ir starptautiski pieņemts saukt notikumu, kurā ir gan konkursa programmas, gan īpašas programmas ar atlasītām filmām. Kino festivālus var iedalīt divās grupās pēc to apmēriem, ietekmes un mērķiem. Starptautiski nozīmīgie kino festivāli no milzīga daudzuma filmu izvēlas, viņuprāt, labākās, kas tiek izrādītas plašai publikai. Šie festivāli darbojas gan kā kuratori lielajā filmu gūzmā, gan kā platforma, kurā filmai pieteikt sevi kā vērā ņemamu. Mazāki filmu festivāli veido savas programmas, balstoties uz to, ko ir atlasījuši citi, un darbojas kā platformas filmu izplatīšanai. Latvijā starptautiski nozīmīgs kino festivāls vēl nekad nav noticis un visdrīzāk arī nenotiks, tomēr ir bijuši un regulāri tiek rīkoti lokāla mēroga festivāli.

Latvijas lielā iespēja palaista garām

Kino kritiķe Dita Rietuma uzskata, ka Latvija vairs nespēs reanimēt zudušos festivālus: «Šajā biznesā ir ārkārtīgi sīva konkurence. Festivālu sacensībā klimatu nosaka tradīcijas, kas ietekmē pat kino vēsturi. Spēcīgākie ir trīs: Kannas, Venēcija un Berlīne. Ir tikai daži citi festivāli, kas pietuvojas šo līmenim. Uztaisīt Latvijā lielu, starptautiski konkurētspējīgu kino festivālu, es domāju, nav iespējams. Mums vairs nav potenciāli spēcīgākā kino festivāla reģionā — «Arsenāla». Ir iespējamas dažādas kulturālas izklaides, rotaļas, patīkamas laika pavadīšanas iespējas ar kultūrizglītojošu misiju, kas ir labi, bet man šķiet, ka esam pazaudējuši to, kas varēja būt tāds festivāls.»

Beidzot savu pastāvēšanu, gan «Baltijas Pērles», gan «Arsenāla» rīkotāji kā vienu no galvenajiem iemesliem minēja finansējuma trūkumu un citas ar budžetu saistītas problēmas. Kas tad veido galvenos izdevumus? Pie lieliem festivāliem strādā pastāvīgas komandas ar aģentiem, speciālistiem, kas atlasa jaunās filmas, un organizatoriem, kas rūpējas par finansējuma piesaisti un pasākumu gludu norisi. Tās ir milzīgas investīcijas: cilvēki, ceļojumi, programmēšana, filmu atlase. Maziem festivāliem lielākos izdevumus rada programma: autortiesības, transports, tulkošana, reklāma. Klāt nāk kino zāļu īre un citi organizatoriski izdevumi. Tomēr ir cilvēki un kino festivāli, kas atrod spēku un iespējas tikt galā ar šīm grūtībām.

Naudas medības

Finansējums var būt iegūstams no valsts vai komerciālā ceļā, kā arī no mecenātu, dažādu organizāciju un kino skatītāju ziedojumiem. Lai gan varētu šķist, ka iespēju iegūt finansiālu atbalstu netrūkst, tās ir visai piņķerīgas. Eiropas festivālu atbalsta shēmas pamata prasības nosaka, ka 70% no programmas jābūt Eiropas filmām (vai arī vismaz 100 spēlfilmu vai 400 īsfilmu), no kurām ne vairāk kā 50% drīkst būt Latvijas filmas, turklāt tām jānāk no vismaz 15 dažādām Eiropas valstīm. Daudzviet tiek praktizēta arī ziedojumu vākšana gan festivāla norisei, gan laureātu apbalvošanai — lielu daļu sava finansējuma tādā ceļā iegūst, piemēram, Drēzdenes filmu festivāls un Roterdamas filmu festivāls. Pēdējā laikā arī «Kickstarter» platforma kļuvusi par vienu no veidiem, kā iegūt nepieciešamos līdzekļus. Ar tās palīdzību vajadzīgo summu savākuši «Free Form Film Festival», «Speechless Film Festival» un citi. Šis ir veids, kā iegūt finansējumu, nezaudējot festivāla ideju un identitāti.

2 Annām 18 gadi

«2Annas» šobrīd ir vērienīgākais īsfilmu festivāls Baltijā, kā arī viens no vecākajiem festivāliem, šogad aizvadot savu 18. gadu. Festivāla programmas direktore Anna Veilande–Kustikova stāsta, ka festivāls attīstās divos virzienos: «Viens ir visa jaunā, kvalitatīvā, robežas pārkāpjošā meklēšana īsfilmās. Mēs skatāmies starptautiski, ļoti plaši un atlasām īsfilmas, kas ir inovatīvas, radošas, meklējošas un neatbilst ierastajiem Holivudas grāvējiem, ko varbūt kāds varētu gaidīt. Otrs virziens ir ārpuskonkursa jeb īpašās programmas, kas tiek izveidotas speciāli vienam tematam.» 2013. gadā īpašās programmas tēma bija «Sieviete: avangardiste. Mājsaimniece. Prostitūta.»

Darbs pie festivāla norit cauru gadu, apliecina Anna: «Ir atlases komisija, kurā arī es piedalos, esmu redzējusi pilnīgi visas filmas. Materiāls tiek dalīts. Tas ir vairāku mēnešu nogurdinošs darbs, pēc kura vakarā aiziet uz kino šķiet vismuļķīgākais, ko varētu darīt. Līdzko filmas tiek iesūtītas, mēs tās skatāmies. Saņemam tās no visām pasaules malām, pagājušogad saņēmām tūkstoš filmu. Šogad būsim Eiropas Kinoakadēmijas (European Film Academy, EFA) biedri,un līdz ar to ceram iegūt arī EFA nominanta statusu, tādēļ iesniegto darbu skaits dubultosies vai pat trīskāršosies. Turklāt braukājam uz festivāliem ārzemēs un gūstam iedvesmu programmai arī tur.»

Uz jautājumu, cik viegli vai grūti ir būt kino festivālam Latvijā, Anna bez vilcināšanās atbild: «Kā mēs redzam, vairāki festivāli ir zaudējuši savu ikgadējo regularitāti, un ir jāsaka, ka mēs esam priecīgi, ka esam palikuši virs ūdens. Manuprāt, lielākā problēma ir tā, ka vienkārši kādam ir zudis entuziasms. Arī valsts kultūrpolitika ir diezgan nomācoša. Piemēram, nedēļu pirms festivāla norises mums ir jāuzraksta visa nākamā gada programma, un tas ir nežēlīgi. Mums ir jāiekļaujas valsts sistēmā, jo tas ir mūsu pamata finansējums un bez tā festivāls var kļūt absolūti komerciāls, ko mēs nevēlamies. Lai izplatītu labas filmas, lai parādītu mūsu vietējam skatītājam, kas ir labs materiāls, un to paskaidrotu, nepieciešams valsts atbalsts. Ja mēs mēģinātu pārmesties otrā galējībā un kļūtu komerciāli, mums būtu jāmaina repertuārs.»

Festivālam «2Annas» ir arī neredzamā daļa — rīkotāji ir uzņēmušies Latvijas īsfilmu un animācijas filmu eksportēšanu uz ārvalstīm:«Tas varbūt ir tas, ko festivāla laikā nevar pamanīt, bet to mēs darām visa gada garumā. Mūsu darbiem ārzemēs veicas ļoti labi, paralēli Berlinādei notika pasākums «Directors Lounge», kur ļoti atzinīgi tika novērtēta, piemēram, Laura Kalniņa animācija «Little Black Shit Wants to Communicate»

Festivāli nezūd

Uz jauna, konkurētspējīga kinofestivāla izveidi Dita Rietuma skatās ļoti skeptiski: «Nē, tas nav iespējams. Tas nav saistīts tikai ar to, ka kino Latvijas kultūras hierarhijā vienmēr ir bijis samērā zems prestižs, bet gan ar visu kino kā medija vēsturi. Cilvēki labāk investē gleznās vai māksliniekos, jo tā viņi veido savu līdzekļu noguldījumus. Kino ir reproducējama māksla, pašlaik vieglāk kā jebkad visu var nozagt un nokopēt. Līdz ar to es neticu nekādām neprātīgu bagātnieku investīcijām kino festivālā, tas nav noticis un nenotiks.»

Lai gan rudenī nevarējām iegādāties biļetes uz lielajiem kino festivāliem, to vietā nākuši mazāki, kā piemēram, Nacionālā Kino centra rīkotais Baltijas jūras dokumentālo filmu forums, Kinoskolas organizētais Rīgas Autorkino festivāls, vasaras festivāls Rojā «RojaL» un kinoblogeru izauklētais «Spektrs». Uz starptautiski nozīmīga festivāla statusu tie vēl nepretendē, bet noteikti piedāvā aizraujošu programmu skatītājiem, aizpilda tukšās nišas un ievieš jaunas tradīcijas Latvijas kino kultūrā.

Šonedēļ uzzinājām, ka jau decembrī gaidāms jauns notikums — Rīgas Starptautiskais kino festivāls, kas tapis, apvienojoties festivāliem «Lielais Kristaps», «Baltijas Pērle» un «2Annas». Katram no tiem festivāla ietvaros saglabājot zināmu autonomiju, tiks piedāvāta plaša filmu programma, kā arī virkne filmu industrijas pasākumu. Iespējams, ka Rīgas Starptautiskais kino festivāls, izmantojot Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas statusu un Eiropas Kinoakadēmijas balvas ceremonijas norisi Rīgā, tomēr pierādīs kino nozares konkurētspēju un kļūs par starptautiska mēroga notikumu.