Dizaina sistēma labākai pasaulei. Intervija ar Elizabeti Tompsoni

Mana komunikācija ar BFI aizsākās 2013. gada pavasarī, kad pieteicos institūta izsludinātajam konkursam izveidot jaunu interpretāciju Bakminstera Fullera leģendārajai «Dymaxion» pasaules kartei, kuru viņš radīja 1938. gadā, bet pirmo reizi publicēja «Time Magazine» 1943. gadā. Kopīgi ar Oskaru Veilandu pieteicām projektu «Timezones», kas BFI žūrijas atlasē no vairāk kā 300 projektu pieteikumiem tika izraudzīts par vienu no 11 finālistiem. Kļuvu zinātkārs uzzināt vairāk par institūta darbību un izveidot ciešāku kontaktu, tādēļ pērnā gada rudenī ar ASV vēstniecības Latvijā atbalstu man izdevās paviesoties Bakminstera Fullera institūtā Ņujorkā.

Kāda ir BFI misija?

Mūsu misija ir popularizēt principus, kuri ir pamatā pagājušā gadsimta vizionāra R. Bakminstera Fullera nozīmīgajam mantojumam. Šie principi izriet no Fullera dziļās intereses par dabas «darbību»… un plašākas izpratnes par to, ko Fullers definēja kā «Kosmosa kuģa Zeme lietošanas rokasgrāmatu». Šie principi iekļauj visaptverošu, laicīgu, ekoloģiski harmonisku, zinātniski pārbaudāmu un vizionāru domāšanu, kas noder sarežģītu problēmu risināšanā.

Šie principi iedrošina «sākt ar Visumu», citiem vārdiem sakot, saredzēt problēmas un tās potenciālā risinājuma kopainu un kontekstu, panākt vairāk ar mazākiem līdzekļiem — atbildēt par katru enerģijas vienību, kas nepieciešama risinājumam, un palielināt efektivitāti.

Ko vēlaties sasniegt, rīkojot «Buckminster Fuller Challenge» konkursu?

Mēs meklējam veidus, kā iedrošināt un atbalstīt to darbības lauku, kuru identificējam kā «visaptverošu sistēmu» dizaina pieeju, un vienlaicīgi arī godinām izcilus piemērus tam, ko Bakminsters sauca par «visaptverošu un paredzošu dizaina zinātni».

Vai jums izdodas to sasniegt? Kā to iespējams zināt?

Mēs zinām, ka mums tas izdodas, pēc pieaugošā konkursa pieteikumu skaita, pēc izpratnes veidošanās par «visaptverošu sistēmu» dizaina valodu, ko izmantojam savos materiālos, un pēc tā, cik nozīmīgu iespaidu uz finālistiem atstāj uzvara «Fuller Challenge» konkursā.

[No BFI mājaslapas: «Konkursā uzvarējušie darbi pēdējo sešu gadu laikā demonstrē reti sastopamas pragmatiskas, vizionāras, visaptverošas un paredzošas domāšanas kombinācijas, kas risina tik plašas problēmas kā urbānā mobilitāte, ūdensmalu atjaunošana un inovācijas biomateriālu iepakojumā. BFI ir izveidots tāds pieteikšanās process «Fuller Challenge» konkursam, kurā globālu pārmaiņu veidotāji cenšas izpildīt unikālu kritēriju kopumu. Starptautiska žūrija un kritiķi meklē «visaptverošu sistēmu» stratēģijas, kurās efektīvi apvienojas sociāli, ekonomiski un vides aizsardzības faktori, ietekmējot katru dizaina risinājumu.»]

Piemēram, 2013. gadā «Fuller Challenge» konkursā uzvarēja «Ecovative»: inovatīvu materiālu zinātnes uzņēmums, kas izmanto vietējās lauksaimniecības atkritumus, lai audzētu sēņu micēliju, kas var tikt pārvērsts visdažādākajos ekoproduktos — no iepakojuma materiāliem līdz pat ēku siltumizolācijas materiālu un automašīnu bamperu ražošanai. Tā nepārprotami ir alternatīva pašlaik lietotajiem nepārstrādājamiem, dabai kaitīgiem materiāliem, kas iegūti no petroķīmiskajiem produktiem.

Kādu pasauli ar šīm un citām aktivitātēm jūs cenšaties izveidot?

Bakminsters aicināja noteikt «vēlamo stāvokli» kā pirmo soli jebkurā dizaina procesā — precīzu uzdevumu, kas izaicina skaidri iztēloties un formulēt nākotni, kurā tavs risinājums ir pilnīgi un veiksmīgi īstenots. Viņš arī izaicināja mūs visus «radīt pasauli, kas strādā visas cilvēces labā, pēc iespējas īsākā laikā, labprātīgā sadarbībā, bez ekoloģiskiem pārkāpumiem vai zaudējumiem cilvēcei». Tādu pasauli mēs veidojam.

Vai ilgtspējības jēdzienu jau nav degradējušas korporācijas, kas to izmanto kā mārketinga rīku? Vai tā joprojām ir īsta?

Ilgtspējas definīcija ir zaudējusi savu noteiktību un patieso nozīmi. Es domāju, ka «Fuller Challenge» konkursa kritēriji definē to minimumu, kas būtu nepieciešams ilgtspējības «vēlamajam stāvoklim».

[No BFI mājaslapas: Projektu pieteikumiem ir jāatbilst šādiem kritērijiem:

• Vīzija — jāizvirza oriģināla ideja vai jau esošas idejas jāsintezē jaunā stratēģijā, kas radoši vērstos pret būtiskām problēmām;
• Visaptveramība — dizaina un idejas īstenošanas procesā jātiecas uz «visaptverošu sistēmu» jeb vienotu attīstību, jākoncentrējas uz vairāku mērķu, prasību un apstākļu izpildi un pilnveidošanu holistiskā veidā;
• Paredzamība — kritisku nākotnes tendenču un nepieciešamību, kā arī paredzamo projekta īstenošanas ietekmju noteikšana īsā un ilglaicīgā termiņā;
• Ekoloģiskā atbildība — projektam jābūt saskaņā ar dabas aizsardzības pamatprincipiem, kā arī jāveicina dabisko sistēmu reģenerācijas spējas;
• Realizējamība — projektam jābalstās mūsdienīgās tehnoloģijās, esošos resursos un vienotā, spēcīgā komandā, kas ir spējīga to īstenot;
• Pārbaudāmība — projektam jāspēj izturēt stingras pārbaudes un jābūt autentiski un precīzi pamatotam;
• Atkārtojamība — projektam jābūt pielāgojamam lietošanai līdzīgos apstākļos citviet.]

Vai ir kas tāds, ko ikviens varētu darīt ilgtspējas labā? Vai dizaineri kādā ziņā ir labāk piemēroti šim uzdevumam?

Dizaineri būtībā ir problēmu risinātāji, un viņiem piemīt īpaši noderīgs prasmju kopums, lai nodrošinātu ilgtspējīgu nākotni. Katram no mums ir sava loma, lai panāktu šo mērķi. Katram indivīdam ir iespēja palīdzēt kopējā darbā ar savām īpašajām zināšanām un prasmēm, paškritiski sevi izvērtējot.

Kurš ir šodienas Bakminsters Fullers?

Visaptveroša dizaina pionieru globālais tīkls!

Kādas ir «crowd–sourcing» dizaina iespējas un riski? Vai tā ir nākotnes pieeja?

Galu galā lielākajām izmaiņām jānotiek pašos cilvēkos, viņu dzīvēs. Un kādam ir jābūt atbildīgam un jāuzņemas vadība. Noteikti dizaina un vizionāras domāšanas veidi «crowd–sourcing» idejai pakļaujas labāk. Citi tomēr nē.

Kādas jaunas iespējas mūsu «vienmēr tiešsaistē, vienmēr ieslēgtais» laikmets sniedz dizainam? Kā tas ietekmē dizaina metodes, procesus un mērķus?

Tas mums ļauj redzēt visu sistēmu, lai labāk izprastu spēles noteikumus veidā, kādā Bakminsters to paredzēja, bet kas viņa dzīves laikā vēl nebija iespējams. Šīs iespējas sazināties rosina spontānu sadarbību reālā laikā, kā mēs to dažu pēdējo gadu laikā esam redzējuši vairākos pasauli mainošos politiskos un sociālos notikumos.

Emīls Rode izsaka sirsnīgu pateicību ASV vēstniecībai Rīgā par atbalstu intervijas tapšanā.