Jānis Straupe. Foto — Rihards Funts

Jāņa Straupes veidotie objekti liek pārvērtēt visu, ko līdz šim esam zinājuši par mēbeļu dizainu. Viņa darbu vidū ir «Krēsls krēslā», «Dubultais galds» ar slīpu virsmu, «Asais» krēsls, kas iekļauts Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja krājumā, un starptautisku atzinību guvušais skapis «Vabole». Pašam meistaram vislielāko gandarījumu sagādā iespēja izaicināt — savus amata brāļus un gravitāciju. Līdz 23. jūnijam Siguldas pils kompleksā skatāma Jāņa Straupes personālizstāde «Svārsts, Skrienošais un Hindenburgs».

Intervijas Veronika Viļuma 9. jūnijs, 2016

Kokapstrādes virtuoza Jāņa Straupes gaišā, plašā darbnīca Vecmīlgrāvī atvēlēta divu veidu projektiem — ekskluzīviem pasūtījuma darbiem, mēbeļu iekārtām un interjera elementiem, kā arī mākslinieka radošajām izpausmēm — sirreālisma iedvesmotiem un ar matemātiķa precizitāti izgatavotiem koktēlniecības vides objektiem, galdiem, krēsliem un kumodēm. Sarunas laikā Straupe atsauc atmiņā ko reiz dzirdējis no restauratoriem — viduslaiku amatniekiem esot bijusi pārliecība, ka Dievs visu redz, tostarp darba «kreiso pusi», tāpēc pat to vajadzējis kārtīgi nostrādāt. Šāds perfekcionisms raksturīgs arī Straupes darbiem, tikai viņu vēro un dzen uz priekšu paša maksimālisms.

Interviju pieteikumos un darbu aprakstos esat saukts gan par mākslinieku, gan dizaineru un koktēlnieku… Kurš apzīmējums jums pašam šķiet vispiemērotākais?

Tie nosaukumi ir kaitīgi. Reiz aizbraucu uz Rūjienas muzeju, un gide grupas dalībniekus izvaicāja par katra nodarbošanos. Teicu, esmu mākslinieks. Viņa — jā, jā, Rīgā visi mākslinieki! Es neesmu kokgriezējs, kas veido ornamentālus kokgriezumus. Drīzāk koktēlnieks, taču arī par tādu sevi neuzskatu, jo tas asociējas ar rūķīšiem un figūrām Tērvetes parkā, un ar to es īsti nenodarbojos. Savukārt vārds «dizainers» ir tik plaši lietots… Varētu tomēr palikt pie apzīmējuma «mākslinieks».

Kā jūs izvēlējāties strādāt tieši ar koku?

Tas bija dīvaini. Stājos «lietišķajos» uz dekoratoriem, bet paliku uzreiz aiz strīpas. Lai nezaudētu mācību gadu, man piedāvāja pamācīties tēlniekos vai koktēlniekos. Aizgāju uz «kokiem» un pēc četriem gadiem gatavojos iestājeksāmeniem Mākslas akadēmijā, lai studētu glezniecību, mācījos darbnīcā pie Ivara Poikāna. Tomēr līdz eksāmeniem bija kāds mēnesis un pa to laiku aizgāju pastrādāt, nopelnīt naudu kombinātā «Māksla», kur taisīju savu diplomdarbu, virpotus traukus. Un kaut kā neprognozējami aizķēros tur uz 15 gadiem. Esmu bez akadēmiskās, ar dzīves izglītību.

Vai jūsu amatniecības prasmes ir «lietišķo» nopelns?

«Lietišķie» (Rīgas Lietišķās mākslas vidusskola — red.) laikā, kad tur vēl bija pasniedzējs Imants Žūriņš, bija manas dzīves lielākā veiksme. Visām manām zināšanām un prasmēm pamats bija skola. Tur valdīja pelēko un zemes toņu harmonija, formas skaidrība un pedantiska precizitāte. Lielā cieņā bija izcilie somu dizaineri ar Alvaru Alto prekšgalā. Pēc tam kombinātā «Māksla», kurā pulcējās Mākslinieku savienības zieds, sapratu, ka gribu sevi pierādīt. Es biju zellis un meistari mēnešiem mani pārbaudīja — sūtīja pēc šņabja, lika ārā kraut dēļus, pirmo pusgadu situ kopā visādas kastītes. Bet man tik ļoti gribējās sevi apliecināt, ka pat nepamanīju robežu, kad biju ievilkts tajā visā iekšā. Bija azarts. Vēl tagad ir. Amatniecības prasmes ir mana priekšrocība. Esmu devis savu darbu prototipus uztaisīt, izstāstu visu, bet citiem vienalga nesanāk.

Vai arī šobrīd zināšanas tiek nodotas no paaudzes paaudzē? Pie jums nāk zeļļi?

Nāk audzēkņi no Rīgas Amatniecības vidusskolas, dažkārt taisa šeit savus diplomdarbus. Es braucu pie viņiem komisijās. Esmu mēģinājis un sapratis, ka nevaru savā darbnīcā paņemt pieredzējušu meistaru. Tur nekas nesanāk, jo viņi ir spītīgi, nepārveidojami. Paņemot cilvēku ar pamatzināšanām, viņu var veidot, un pēc pieciem gadiem tur kaut kas var arī sanākt.

Man ir viens vecmeistars, Ivars Krūmiņš, ar ko mēs jau ļoti ilgi esam kopā. Katrs rīts mums sākas ar diezgan bargiem strīdiem. Ja kāds no malas klausītos, domātu, ka mēs pēdējo dienu viens otru redzam, bet tā mēs kopā lemjam par tehnoloģijām. Viss ir izdomāts līdz sīkumam.

Amatniecība ir visa pamatā. Nevar domāt tikai par formu, jāzina visādas nianses, lai krēsls būtu izturīgs, nelūztu. Vēl man ir tā priekšrocība, vai tieši pretēji, ka es strādāju tikai ar koku. To, ka tā būs, es deklarēju jau pašā sākumā pirms 20 gadiem, kad taisīju darbnīcu.

Vai gadu gaitā nekad nav radusies vēlme ko mainīt, izmantot kādu citu materiālu, atrast jaunu aizraušanos?

Citus materiālus izmantoju tikai tik, cik tas nepieciešams kādā pasūtījumā. Man ir aizraušanās — glezniecība, bet tās ir atšķirīgas lietas. Uzgleznot var jebko, bet ar koku ir daudz sarežģītāk. Tomēr, kad taisu savus koka dizaina darbus, es tos redzu gandrīz kā gleznu. Kad interjera dizainers Viesturs Vilks atnāca pie manis ar savu kārtējo trako zīmējumu pasūtījumam, mums bija tāda vārdu spēle: «Tu atkal esi uzzīmējis to, ko nevar uztaisīt!», uz ko viņš atbild: «Es jau neko tādu nevaru uzzīmēt, ko tu nevarētu uztaisīt.»

Protams, jebkura atzinība ir patīkama, bet galvenokārt ar saviem darbiem gribu izprovocēt amata brāļus. Kad kolēģis, profiņš atnāk un nesaprot, kā es to esmu uztaisījis, tas ir ekselenti!

Kā, veicot pasūtījuma darbus, noturat līdzsvaru starp personīgajiem kvalitātes un gaumes kritērijiem un pasūtītāja vēlmēm?

Mans darbs ar pasūtītāju ir viņa audzināšana. Es cenšos klientam paskaidrot, kā būtu pareizāk un to pamatot. Saku — ok, es varētu jums to uztaisīt un jums tas patiks, bet jums atnāks ciemos kādi draugi, arhitekti un jūs teiksiet, ka Straupe šo marasmu taisījis. Nav īsti godīgi. Man ir liela pieredze šajā ziņā un, ja es intuitīvi jūtu, ka tomēr nevarēsim sadarboties, nauda nebūs izšķirošais. Izšķiroši ir tas, vai darbs ir interesants.

Jebkuram pasūtījumam tapšanas procesā, bieži vien pasūtītājam to nezinot, es darbu uzlaboju. Reiz Juglā uztaisījām vienu virtuves iekārtu, masīvu galdu, krēslus. Teicu, ka par rokturiem vēl kaut ko izdomāsim. Man ienāca prātā, ka skapja durvīm varētu būt tāds risinājums, ka to stūris atliecas kā papīra lapa. Tas, ka ir iespēja ideju realizēt, silda sirdi! Mani neierobežo tas, ka ar pasūtītāju esam vienojušies par līdzekļiem un, ka es vairāk neko nevarētu darīt.

Kā kopumā vērtējat pašreizējo amatniecības situāciju Latvijā?

Domāju, ka manā nozarē viss ir kārtībā. Aldim Circenim, Jāņa Rauzas kompānijai kvalitāte ir ļoti augsta, viss ir nostrādāts — to jau var redzēt, mēs nekur neatpaliekam. Runājot par mazākām darbnīcām, esmu kritiskāks. Ir tādas, kas taisa Jūrmalas «čiekuriem» mājas, bet bieži ir viena problēma — viņu darbam nav mākslinieciskā pienesuma. Paņem un nokopē pa taisno no žurnāla tā vietā, lai paši atrisinātu, kā vajag.

Īpašu uzmanību guvis jūsu skapis «Vabole», tomēr lasīju, ka ideja tam radusies jau krietni senāk. Pastāstiet vairāk!

«Vaboli» es uzzīmēju pirms vairāk nekā desmit gadiem, kad tā bija nerealizēta skice kādai izstādei. Pēc kāda laika uzradās cilvēks, kurš vēlējās ar mani kaut ko kopā darīt un bija gatavs daļēji finansēt tās tapšanu. Viņš teica, ka tā ir forša ideja un iedeva naudu — neko vairāk jau man arī nevajag. Sākumā biju pārliecināts, ka to var realizēt, tad uztaisīju maketu un pārliecība nedaudz zuda. Kādu brīdi ļoti lamājos, jo izveidot skulptūru — jau tas nav vienkārši, bet uztaisīt figūru, kura vēl funkcionē kā skapis — tur bija daudz celmu laušanas. Plānoju, ka skapja durvis vērsies vaļā tā, kā vabolei, kad tā izvelk spārnus un bruņas paceļas uz augšu, kā Ferrari durvis. Tad sanāca auzas un nevērās vaļā nekas cits.

Tas prasa lielu koncentrēšanos, AutoCAD te nepalīdz, jātaisa zīmējumi 1:1, katrs tēls jāveido mālos. No idejas līdz brīdim, kad to sāk realizēt var paiet pat gads, bet, kad sāk taisīt, ieslēdzas skaitītājs. Process nedrīkst pārāk ieilgt, jo tās ir izmaksas un darbnīcai ir jāpelna. «Vabole» prasīja trīs mēnešus, tas bija ļoti saspringts, bet interesants process. Kad izgatavojām skapja karnīzi, izrādījās, ka tā neder — durvis atduras pret vaboles galvu. Sazāģēju. Nākošajā rītā sākām no jauna. Ieslēdzas nežēlīgs maksimālisms — man par to naudu nemaksā, bet es uztraucos par to, kādu darbu es publiski gribu rādīt kā savu.

Kā «Vabole» nonāca Londonā?

Ar mani bija sākusi strādāt menedžere Ieva Andžāne, kura izpētīja, kurās ārvalstu galerijās ir unikālais dizains, izsūtīja informāciju. Uz to atsaucās Londonas «Decoratum» īpašnieks Džefs Salmons. Viņš teica, ka bildēs izskatoties ļoti labi, bet gribēja pārliecināties par kvalitāti. Nosūtījām dažus darbus, un viņi atzina, ka kvalitāte esot perfekta. Pēc tam pēc viņu pieprasījuma aizvedām arī «Vaboli», kura pusgadu nostāvēja galerijas skatlogā, tie bija baigie brīnumi! Tad to paņēma arī «1stdibs», kur skaitās būt prestiži. Nākošā dizaina galerija, kas piedāvā sadarbību, ir Parīzē.

Kuri no jūsu darbiem pašam sagādājuši vislielāko gandarījumu?

Viens no tehniski sarežģītākajiem darbiem ir kumode «Cress», kas no ārpuses ir pilnīgs kubs — it kā atteikšanās no visa, askētisms, uz ko iet mūsdienu mode. Tomēr man patīk, ka ir sarežģīti, tāpēc iekšā izveidoju apaļas atvilktnes. Nedaudz svarīgs man ir arī mans pirmais nopietnais darbs — asais krēsls. Tas man ir arī plakātā pie sienas ar lozungu «mēbeles, kas duras acīs».

Vēl arī kāds nerealizēts darbs — liels, lēzens svārsts. Iedomājies platu slieci iespaidīgā lielumā, 30 metru garu ar ūdens tilpnēm katrā galā un, sūknējot ūdeni šurpu turpu, rodas lēna kustība. Esot telpā, vajadzētu rasties sajūtai ka reibst galva, mainās telpas perspektīva. Gribēju to realizēt bibliotēkā, bet šī doma pajuka. Mani tā lielummānija dzen uz priekšu. Ir vēl kāda ideja, mākslas projekts — tunelis ar daudzām durvīm. Kad ieej pirmajā telpā, durvis aiz tevis aizveras, tu vari iet tikai uz priekšu un nevari atgriezties, tāpat kā dzīvē.

Kas notiek ar tām idejām, kuras ļoti gribas realizēt, bet nav bijusi tāda iespēja?

Es meklēju iespējas savas idejas realizēt. Ja aplaužos, tad vienkārši uztaisu maketu un nolieku plauktā labākiem laikiem. Tas ir kompromiss, jo stāvēt un neko nedomāt nav iespējams. Reizēm jūtos kā smilšu kastē — visu laiku gribas spēlēties, vecās mantiņas apnīk un gribas jaunas. Es vēlos, lai tās lietas, ko esmu radījis, kaut kur aiziet, arī tā ir motivācija, un atbrīvojas vieta jaunām idejām.

Intervija tapusi sadarbībā ar MAD starptautisko dizaina vasaras skolu.