Vingrinājums — ziņas nepārtraukts grafisks attēlojums. Autore — Maija Rozenfelde

Turpinājums rakstam par iepakojuma dizaina studijām Pratt institūtā Ņujorkā — par mācību uzdevumiem un to risināšanas procesu.

Reportāžas Maija Rozenfelde 23. oktobris, 2013

Process — dialogs starp teoriju un praksi

Viena no lietām, uz ko šeit ir milzīgs uzsvars, ir tieši dizaina process. Ceļš, kā no baltas lapas nonākam līdz gala produktam, ir tikpat svarīgs kā rezultāts. «Every act of creation is first an act of destruction» (P. Pikaso) ir viens no maniem mīļākajiem citātiem, jo tas tik labi raksturo dizainera ikdienu. Vispirms ir problēma, produkts vai uzņēmums, ko tu šķetini vaļā, dali daļās, meklē idejas kodolu. Vairākos projektos skolā šo ideju par dekonstrukciju iemēģināju burtiski.

Taisījām dizainu šokolādei, un viens no noteikumiem bija smelties iedvesmu no «Wiener Werkstätte» dizaineriem. Tad nu domāju: «Ēdot šokolādi, tā kūst un maina savu fizisko formu. To pašu darīšu arī ar «Wiener Werkstätte» raksturīgajiem tapešu rakstiem.» Šos rakstus izdrukāju un ieskanēju, reizē tos kustinot, tad sāku locīt un visādi pārveidot. Ieskenēto materiālu izmantoju kā dizaina centrālo elementu, kas arī atšķir katru garšu no citas.

Pratt vienmēr sākām ar skicēm, eksperimentējām ar tehnoloģijām, materiāliem. Pie datora visu iepakot sēdāmies tikai tad, kad jau bija skaidra vīzija. Šodien vairs nevaru apgalvot, ka dators ir tikai darba rīks, jo bieži vien tā ir vide, kurai tiek gatavots dizains. Taču skaidrs ir arī tas, ka nevar piesēsties pie datora ekrāna ar tukšu galvu un sagaidīt brīnumus. Spēja nepārtraukti «stumt robežas», mēģināt un kļūdīties un tad atkal mēģināt no jauna, ir tik ļoti svarīga radošajā procesā.

Biju patīkami pārsteigta, kad sapratu, ka šeit, «Landor», tāpat kā Pratt liekam darbus pie sienas un visi kopā ejam cauri padarītajam. Dizaina variantu, kas tiek atsijāti pirms prezentācijas klientam, dažreiz ir neaptverami daudz. Bieži pie projekta strādā pat 5–6 dizaineri vienlaicīgi. Tad noklājam visu sienu ar pārdesmit variantiem un beigās atlasām ne vairāk kā piecus. Ļoti daudzi labi varianti neiztur atlasi, taču tā ir pašsaprotama procesa daļa, virzoties uz vislabāko rezultātu.

Pratt lielāko daļu laika strādājām individuāli, taču viens otru konsultējām, jo dienu un nakti pavadījām kopā — studijā. Domāju, ir svarīgi jau laicīgi apgūt to, ko nozīmē strādāt komandā, jo tikai tā var nonākt pie vislabākā rezultāta — ar uzticamiem kolēģiem, vienam otru ceļot un savstarpēji izpalīdzot. Darbā «Landor» bieži vien sapulcēs redzam, ka vienam dizainerim izdevies lielisks burtu «lock–up», bet citam — trāpīgāka kopējā noskaņa. Man sākotnēji bija ļoti grūti tikt tam pāri — visu gribējās darīt pašai un, ja redzēju, ka kāds cits uz nākamo tikšanos atnes ko līdzīgu tam, ko es rādīju iepriekšējā, likās, ka tas nav godīgi. Te gribas ielikt smaidiņu. Tagad esmu iemācījusies nepieķerties dizainam kā manis radītam «bērnam» — jo, ļaujoties komandas darbam, nonākam pie spēcīgāka rezultāta.

Kad ir skaidrs idejas kodols, tālāk būtiska ir katra detaļa, kā šī ideja tiek iedzīvināta. Katrai detaļai ir jēga un tā būvē kopējo noskaņu vai ideju vizuāli. Pratt tika uzsvērts, ka elementi, kas ir vien dekorācija, ir bezjēdzīgi.

Dizaina sociālā puse

Ārpus teorijas un prakses principiem man ir būtiski analizēt dizainu kā rīku lielākam sociālajam labumam. Iepakojuma dizaina izglītība varētu šķist visai komerciāli orientēta, taču maģistra līmeņa programma deva citu fokusu. Tā kā iepakojums spēcīgi ietekmē cilvēku masas, vēl jo svarīgāk ir darbu veikt sociāli atbildīgā manierē. Katrā uzdevumā risinājām funkcionālo, sociālo un vides aspektu. Reizi gadā «Pratt Center for Sustainable Design Studies» rīko «crash course», kura fokuss ir ilgtspējīgs dizains. Tādā nozarē kā iepakojums ir svarīgi neapstāties pie virspusējā un pārdomāt konkrētā produkta ceļu no tipogrāfijas līdz veikala plauktam, līdz ledusskapim un, visbeidzot, otrreizējai pārstrādei. Viens no maģistra darba izstrādes nosacījumiem bija kādas globālas vai lokālas problēmas risināšana. Izvēlējos ASV raksturīgu problēmu — porciju izmēri. Šajā gadījumā iepakojums tiešā veidā ir ietekmējis cilvēku veselības problēmas, viņiem pašiem visbiežāk to pat neapzinoties. Nācu klajā ar pieciem interaktīviem iepakojuma risinājumiem, kur pats iepakojums kļūst par palīgu brīžos, kad draud pārēšanās.

Varētu vēlēties, lai arī ikdienas darbā būtu vairāk iespēju izpausties līdzīgā veidā. Taču varu uzteikt «Landor» iniciatīvu — reizi gadā kolektīvi jāizvēlas viena bezpeļņas organizācija un tai jāveido identitātes rebrendings par baltu velti. Pagājušogad tā bija veselības organizācija «Global Health Corps», bet šogad strādājam ar organizāciju, kas nodrošina bērnu un jauniešu izaugsmi ārpusskolas mūzikas nodarbībās. Skaidrs, ka ar plakātu pasauli neizmainīsi, taču veiksmīgs dizains var dot lielāku spēku organizācijām, kas ietekmē citu dzīves. Tieši to redzu kā lielāko motivāciju nākotnei.