Ilustrācija — FOLD

Latvijā kopš 90–to gadu vidus veikti vairāki pētījumi par kultūras sektora ieguldījumu ekonomikā, bet pēdējo piecu gadu laikā padziļināti pētīta radošo industriju joma. Pagājušā gada beigās un šī gada sākumā tapis jaunākais pētījums «Latvijas radošo industriju darbība un priekšnoteikumi nozares mērķtiecīgai attīstībai», kura ietvaros gan precizētas radošajās industrijās iekļaujamās nozares, gan analizēts to ieguldījums valsts ekonomikā, gan identificēti būtiskākie nozares izaicinājumi un nepieciešamie atbalsta veidi. Radušos secinājumus skaidro pētnieks Gints Klāsons.

Teorija Gints Klāsons 2. oktobris, 2013

Radošo industriju būtiskums Eiropas Savienības (ES) valstu ekonomikā pēdējo piecu gadu laikā ticis plaši apspriests — gan runājot par strauju izaugsmi šobrīd, gan paredzot to lomas ievērojamu palielināšanos vidējā un ilgtermiņā. Tam ir vairāki būtiski priekšnoteikumi. Pirmkārt, pārorientēšanās kā globālā, tā lokālā līmenī no tradicionālām, resursus tērējošām ražošanas nozarēm uz pakalpojumu un inovāciju jomām, kur būtiska loma ir radošumam un jaunradei. Otrkārt, ES valstīs tieši radošās industrijas ir tās, kur pēdējos gados notikusi strauja izaugsme gan jaunradīto darba vietu, gan radītās pievienotās vērtības pieaugumā. Treškārt, radošās industrijas rada vairākus būtiskus pārneses («spillover») efektus — veicina sociālo un teritoriālo kohēziju, stimulē starpnozaru sadarbību un sinerģiju, veicina atsevišķu nozaru izaugsmi. Sasaucoties ar ekonomikas globālajām tendencēm, arī Latvijas Nacionālās attīstības plāns (NAP) paredz radošo industriju mērķtiecīgu attīstību.

Radošo industriju sektors iekļauj tādas nozares kā arhitektūra, dizains, mode, kino, mūzika, izdevējdarbība, vizuālā māksla, televīzija, radio un interaktīvie mediji, reklāma, datorspēles un interaktīvās programmatūras, atpūta, izklaide un citas. Tai pat laikā — radošo industriju definēšana un tajā iekļaujamās nozares ir joprojām aktīvi diskutēta tēma — ja citos ekonomikas sektoros (lauksaimniecība, ražošana, tirdzniecība u.c.) ir samērā viegli nodalīt atbilstošās nozares, tad radošo industriju kā starpsektora gadījumā nereti jāizdara sarežģīta izvēle par kādas nozares atbilstību vai neatbilstību radošuma sektoram. Daļēju risinājumu šim izaicinājumam sniedz pieeja nodalīt «tīrās» radošās industrijas un ar tām saistītās nozares, kuras pašas nebūtu uzskatāmas par radošām, bet kuras pastāv un attīstās, pateicoties radošo industriju radītajiem un nodrošinātajiem produktiem un pakalpojumiem (īpaši ražošanas un tirdzniecības sektoros).

Radošo industriju pienesums ekonomikā

Kopumā radošās industrijas un ar tām saistītās nozares Latvijas ekonomikā, līdzīgi kā citās ES valstīs, sastāda aptuveni 8%–10% uzņēmumu un nodarbināto skaita, neto apgrozījuma, radītās pievienotās vērtības un eksporta apjoma aspektos.

Radošo industriju un ar tām saistīto nozaru jomā Latvijā darbojas vairāk nekā 10 000 uzņēmumu, kas nodarbina vairāk kā 70 000 darbinieku. Pēdējo četru gadu laikā uzņēmumu skaits ik gadu ir pakāpeniski pieaudzis (kopumā 22% pieaugums), vienlaikus gan ievērojami krītoties nodarbināto skaitam (kopumā par 27%). Nozares kopējais apgrozījums vidēji gadā ir aptuveni 1,5 mljrd. latu, no kā nedaudz mazāk par pusi sastāda radošās industrijas un lielāko daļu — saistītās nozares. Novērojams, ka pēdējo gadu laikā apgrozījums ik gadus ir pakāpeniski pieaudzis kā radošajās, tā saistītajās nozarēs, kopumā pieaugot par gandrīz 150 milj. latu. Eksporta apjoms pēdējo četru gadu laikā pieaudzis vēl straujāk (kopumā par 18%) un vidēji gadā sastāda aptuveni 400 milj. latu. Jāpiebilst gan, ka 2/3 no tā sastāda saistīto nozaru un tikai 1/3 — radošo industriju eksports. Radošās industrijas un ar tām saistītās nozares rada arī būtisku pievienoto vērtību — vidēji gadā tā ir ne mazāka kā 1 mljrd. latu. Pie tam — radītās pievienotās vērtības īpatsvars ekonomikā nav mainījies, pat neskatoties uz izmaiņām uzņēmumu un nodarbināto skaitā.

Straujākais apgrozījuma pieaugums pēdējos četros gados novērojams datorprogrammēšanas, interneta portālu darbības, izklaides un atpūtas darbības un mākslinieku darbības jomās, savukārt būtisks kritums novērojams arhitektūras, reklāmas aģentūru darbības un izdevējdarbības jomās. Atšķirīga situācija ir eksporta rādītājos — 3/4 no radošo industriju eksporta sastāda mēbeļu ražošana, starp pārējiem eksportētājiem salīdzinoši lielākie ir datorprogrammēšanas, apģērbu un apavu ražošanas un reklāmas jomā strādājošie.

Radošās industrijas un ar tām saistītās nozares Latvijas ekonomikā veido aptuveni 8%–10% uzņēmumu un nodarbināto skaita, gadā apgrozot vidēji 1,5 miljardus latu.

Radošo industriju būtiskākie izaicinājumi

Analizējot statistikas datus, apkopojot radošo industriju uzņēmumu viedokļus aptaujā un ekspertu viedokļus diskusijās, iezīmējas vairāki būtiski Latvijas radošo industriju izaicinājumi, kas prasa aktīvu valsts un pašvaldību institūciju, kā arī pašas industrijas pārstāvju iesaistīšanos un rīcību.

Pirmkārt, radošo industriju uzņēmumu ekonomiskie rādītāji (apgrozījums, pievienotā vērtība, eksporta apjomi) liecina, ka radošās industrijas šobrīd attīstās, nevis konsolidējoties un orientējoties uz uzņēmējdarbības paplašināšanu un eksportu, bet iekšējo (lokālo) patēriņu un mikro uzņēmējdarbību (uzņēmums kā dzīvesveids, nevis uzņēmējdarbība). Tas, savukārt, ir nopietns izaicinājums attiecībā pret politikas dokumentos izvirzītajiem radošo industriju attīstības mērķiem, kur nozīmīgu lomu spēlē tieši eksportspēja, pievienotās vērtības un produktivitātes pieaugums un inovācijas.

Otrkārt, radošo industriju struktūrai Latvijā raksturīgi daudz mikro un mazo uzņēmumu ar nelielu darbinieku skaitu un zemiem ekonomiskās darbības rādītājiem. Tā gan nav specifiska Latvijas iezīme — arī citās Eiropas valstīs vērojamas līdzīgas tendences. Vienlaikus tas nozīmē, ka radošo industriju komersantiem jāsastopas ar šķēršļiem un barjerām, kas raksturīgi tieši mazo uzņēmumu izaugsmei un attīstībai — ierobežota piekļuve resursiem un zināšanām, zema pētniecības un inovāciju kapacitāte, apgrūtināta pieeja jauniem tirgiem, ierobežota ražošanas kapacitāte, informācijas un prasmju trūkums, pieaugoša savstarpējā konkurence u.c..

Radošo industriju struktūrai Latvijā raksturīgs daudz mikro un mazo uzņēmumu ar nelielu darbinieku skaitu un zemiem ekonomiskās darbības rādītājiem. Šādas biznesa formas ir drīzāk dzīvesveids, nevis konkurētspējīga uzņēmējdarbība.

Treškārt, novērojams, ka radošo industriju pārstāvji līdz šim nav bijuši aktīvi eksporta tirgos, lielākā daļa uzņēmumu orientēti tikai uz iekšējo tirgu. Lai gan absolūtos skaitļos radošo industriju eksports pēdējo četru gadu laikā ir pieaudzis, tā īpatsvars kopējā Latvijas eksportā ir pat samazinājies, kam par iemeslu ir fakts, ka eksporta izaugsme valstī kopumā ir daudz straujāka kā radošajās industrijās. Bez tam — radošo industriju tirgū ienākošie jaunie uzņēmumi nav orientēti uz eksportu un savu darbību izvērš tikai vietējā tirgū. Eksporta motivācijas radīšana un eksportspējas celšana ir būtisks radošo industriju izaicinājums vidējā un ilgtermiņā.

Ceturtkārt, lai sekmīgi īstenotu savu ideju komercializāciju un nodrošinātu uzņēmumu attīstības vadību, radošo industriju pārstāvjiem bieži vien trūkst uzņēmējdarbības prasmju (spējas plānot un optimizēt uzņēmumu darbību, gatavot biznesa plānus, izstrādāt finanšu prognozes, prezentēt biznesa idejas, dibināt sadarbības un partnerības ar citiem uzņēmumiem u.c.). No vienas puses, tas kavē jaunu radošo industriju uzņēmumu dibināšanu, no otras puses — mazina uzņēmumu attīstības un izaugsmes iespējas.  Uzņēmējdarbības prasmju trūkums ir būtisks šķērslis arī investīciju piesaistē. Ņemot vērā, ka radošās industrijas ir viens no mainīgākajiem ekonomikas sektoriem, nepieciešamas pastāvīgas profesionālās pilnveides un izglītības iespējas, kas savukārt ir īpašs izaicinājums maziem uzņēmumiem ar ierobežotiem resursiem.

Piektkārt, radošo industriju uzņēmējdarbība ir izteikti monocentriska — radošo industriju attīstības centri ārpus galvaspilsētas (Cēsis, Liepāja u.c.) nav pietiekami spēcīgi, lai virzītu nozares policentrisku izaugsmi. Tikai ceturtā daļa no radošo industriju uzņēmumiem atrodas reģionos, 80% no nozares apgrozījuma un 60% no pievienotās vērtības rada Rīgā strādājošie uzņēmumi. Lai gan pēdējo četru gadu laikā straujāks uzņēmumu skaita pieaugums vērojams Pierīgā un Latgalē, tomēr tam nav bijis būtiskas pozitīvas ietekmes uz nodarbināto skaitu un nozares apgrozījumu ārpus galvaspilsētas.

Radošo industriju pārstāvjiem Latvijā trūkst uzņēmējdarbības prasmju, kas ir būtisks šķērslis investīciju piesaistē.

Un visbeidzot — finanšu pieejamība ir viens no nozīmīgākajiem radošo industriju uzņēmējdarbības izaugsmes kavēkļiem. Uzņēmumu lēmumus par attīstību ietekmē kā apgrozāmo līdzekļu trūkums, tā nodokļu slogs. Pēc ekonomiskās krīzes Latvijā tautsaimniecības kreditēšanas procesa atjaunošanās notiek ļoti lēni.  Radošās industrijas pamatā veido mikro un mazie uzņēmumi, kuriem ir salīdzinoši grūtāk piesaistīt investīcijas un tiem parasti nav nodrošinājuma banku aizdevumiem.

Radošo industriju attīstībai nepieciešamais atbalsts

Izteikti lielais mikro uzņēmumu īpatsvars, nelielais nodarbināto skaits un apgrozījums liecina par Latvijas radošo industriju orientāciju uz radīšanas procesu un «izdzīvošanu», nevis izaugsmi. Uz radošumu un inovācijām balstītas ekonomikas attīstībai tas nav pietiekams pamats. Radošo industriju komercpotenciāla pārvēršanai reālā šo industriju ieguldījumā ekonomikā nepieciešami ārēji stimuli valsts atbalsta un palīdzības veidā (finanšu pieejamība, apmācības, inkubatori, sadarbības veicināšana, eksporta atbalsts).

Atbalstam jābūt mērķētam uz attīstības un izaugsmes veicināšanu, starptautisko konkurētspēju, nevis uzņēmējdarbības kā «dzīvesveida» finansēšanu.

Ja uzņēmējdarbības uzsākšanas posmā atbalstam jābūt pieejamam pēc iespējas plašākam saņēmēju lokam, tad tālākos attīstības posmos — tikai tiem, kuri paplašina uzņēmējdarbību un orientējas ar starptautisko konkurētspēju. Sniedzot mērķētu un mērķtiecīgu atbalstu, radošo industriju attīstība var dot būtisku ieguldījumu valsts ekonomikā — kā radīto darba vietu, tā pievienotās vērtības izteiksmē. Ar salīdzinoši nelieliem ieguldījumiem iespējams panākt vidējā un ilgtermiņa atdevi, kas ir lielāka kā citās nozarēs.