Foto — Edijs Vucēns

Tā kā Expo izstāde šogad notiek ļoti pieejamā vietā, tepat Eiropā — Milānā, tad nolēmu turp doties pēc iedvesmas vēl tad, kad Latvijas dalība Expo vēl nebija atcelta. Manā draugu lokā ir cilvēki, kas līdzdarbojās atsauktā Latvijas paviljona tapšanā, un es pats biju iesaistīts vienā no pretendentu komandām sākotnējā metu konkursā, līdz ar to mans apmeklējuma mērķis bija personīga un reizē profesionāla interese par to, kā citas dalībvalstis ir tikušas galā ar šī gada Expo tēmu «Feeding the planet. Energy for life».

Reportāžas Edijs Vucēns 3. jūnijs, 2015

Starptautiska platforma

Starptautiskā Expo izstāde notiek jau vairāk kā 160 gadu, un kopš pirmās izstādes 1851. gadā Londonā šī ir jau 34. pēc skaita. Expo vēsturiski vienmēr bijis industriālā un tehnoloģiskā progresa spogulis ar ievirzi uz ilgtspējīgu cilvēces izaugsmi. Ar unikālu internacionālās pieredzes apmaiņas platformu Expo tiecas būt instruments, kas veicina progresu tādās jomās kā izglītība, inovācijas, vide, enerģija un veselība. Šogad Expo pārstāvētas 145 dalībvalstis.

Ar 2015. gada tēmu «Feeding the planet. Energy for life» organizatori vēlas atrast līdzsvaru starp cilvēces pabarošanu un no tās izrietošo pāridarījumu planētai. Tēma tiecas aktualizēt pārtikas un enerģijas ražošanas un patēriņa problēmas, kā arī atrast to risinājumus mūsdienu pasaulē, kurā cilvēki vienlaicīgi iet bojā gan no uztura trūkuma, gan no tā pārpilnības.

Īsumā par izstādes mērogu: jāiedomājas, ka visā Tērbatas ielas garumā labajā un kreisajā pusē viens pēc otra izvietoti dažādu pasaules valstu paviljoni, katrs no tiem aptuveni Barona centra apjomā. Katrā no tiem saturiski blīva vai mazāk piesātināta ekspozīcija, kas ir brīva interpretācija par šī gada tēmu.

Būtiskākais ir apgūstams aptuveni 10 stundu intensīvā pastaigā ar vidēji lielu iedziļināšanās pakāpi. Jāsaprot, ka gandrīz visi paviljoni ir iespaidīgi un ļoti cienījami arhitektūras un dizaina piedzīvojumi. Pie šī fakta diezgan ātri pierod un organiski sākas pārējo elementu vērtēšana — kāds ir paviljonu saturs jeb katras valsts stāsts un tā noformējums.

Man vissvarīgāk bija redzēt abu šo elementu — satura un noformējuma — vienotību, ar to saprotot visu sastāvdaļu nedalāmību kā savstarpēji papildinošu elementu kopumu. Šāda konceptuāla vienotība starp attiecīgās valsts stāstu un tā piegādes formu — arhitektoniski, interjerā vai jebkurā citā komunikācijas formā — nebija bieži izplatīta parādība.

Paviljons = info + wow + paēst

Diezgan ātri iespējams uztvert vienojošo formulu, kas slēpjas aiz visu ekspozīciju iepakojuma. Uzturvielu sastāvs visiem diezgan līdzīgs:

  • lietišķa informācija, lai izglītotu apmeklētāju par konkrēto valsti,
  • izklaidējošs šova elements, lai paliktu atmiņā,
  • suvenīru veikals, kafejnīca ar attiecīgās valsts virtuvi, lai ļautu apmeklētājam pieredzēt un paņemt līdzi daļiņu paviljona.

Lielākoties apmeklētājs šādā secībā arī tiek vadīts cauri ekspozīcijai. Apskatei tiek piedāvāti infografiki, dažnedažādi interaktīvi digitālie risinājumi un visa izmēra skārienjūtīgas virsmas. Ar pēdējām mijiiedarbojas visa vecuma cilvēki, bet pārsvarā izklaides dēļ, ne tāpēc, ka vēlētos iedziļināties konkrētajā informācijā.

Lielākoties komunikācijas formas šķita ļoti vienveidīgas un paredzamas: ekrāni, dati, filmas, bildes, prezentācijas un projekcijas līdz pat planetārija apmēriem. Tas nozīmē to, ka jau pēc pāris paviljoniem visas valstis sāk izskatīties ļoti līdzīgas. Visi ir ekoloģiski, tehnoloģiski, mūsdienīgi, inovatīvi, ilgstspējīgi un paši labākie. Bet runājot par atsevišķiem «wow» elementiem, tad tie bija pieejami pietiekami daudz un dažādās formās.

«Pavilion Zero» ir organizatoru un kuratora Dāvida Rampello (Davide Rampello) veidots ievadpaviljons ar vērienīgu ceļojumu cauri cilvēces ēšanas kultūras vēsturei, kas iekļauj dabas ainavas pārmaiņas, cilvēces saražoto pārtikas apjomu, kā arī ēdiena patēriņa evolūciju.

Likās nedaudz ironiski, ka arī «McDonalds» bija ieradies paēdināt pasauli, paslēpies kā paviljons. Un ne bez pamata — tas ir pietiekami globāls, lai pretendētu uz savas valsts titulu.

Uzmanību — gatavību

Tā kā Expo apmeklēju tā darbības ceturtajā dienā, nepabeigti paviljoni vai daļēji atvērtas ekspozīcijas bija pavisam ierasta aina viscaur izstādes teritorijā. Tehniķi, kas kaut ko labo, vai kāds no paviljona menedžmenta, kas neapmierināts veic telefona zvanus un kārto loģistikas jautājumus vai rāda ar pirkstu tehniskajam personālam, kuras kļūmes vēl ir jānovērš ekspozīcijā. Sasteigtības un nelielas paviršības sajūta nepameta viscaur apmeklējuma pieredzē. Sākot no neskaidrās preses akreditācijas līdz katras dienas pasākumu programmai, kurus e–pastā saņemu vēl šodien, un no kuriem atteikties nav iespējams. Kā izteicās mans itāļu paziņa attiecībā uz itāļu organizāciju: «Noteiktai daļai neskaidrības vienmēr ir jābūt».

Top 4

Ņemot vērā visu iepriekš teikto, piedāvāju savu interpretāciju par veiksmīgākajiem paviljoniem, kuriem manā skatījumā izdevās nodot savu stāstu īsā, saprotamā veidā, ar nedalītu apmeklējuma pieredzi. Mans iekšējais vērtēšanas kritērijs šajā gadījumā bija «Nestāstiet man, bet parādiet! Ļaujiet sajust un pieredzēt to, ko gribējāt pateikt.»

Austrija

Tuvojoties paviljonam, pie sevis smējos par klišejisko «Breathe Austria» uzstādījumu, bet, tajā ieejot, manu skepsi tūlīt pat kliedēja pārsteidzoši autentiska meža ainava un noskaņa, kura ieskauj burtiski pāris soļu attālumā no paviljona sliekšņa. Ekspozīcijā ir izbūvēta īsta meža vide ar mitrinātu gaisu un patiesi patīkamu, veldzējošu noskaņu. Nekas cits. Mani jo īpaši «nopirka» ļoti vienkāršais, bet atjautīgais neona burtu izkārtojums, kas, pārvietojoties pa «meža» taku, perspektīvā veido vārdu «BREATHE», bet takas galā skatītājam paliek redzams vairs tikai burtu salikums «EAT». «Br[eat]he Austria» paviljons man bija atvieglojošs konceptuāls baudījums. Austriešiem, jāatzīst, arī bija pirmā kafejnīca manā tā brīža apmeklējuma pieredzē, kura pilnvērtīgi darbojās. Apkalpojošais personāls stāvēja pilnā gatavībā un svaigi gatavots ēdiens vitrīnās čurkstēja. Sasmaidījos par Austriešu uzticamo punktualitāti. Paviljona autori — arhitektu birojs «Terrain».

Lielbritānija

Britu paviljona ideja bija ļoti vienkārša: «Bites ir dārzu baterijas. Sargājiet tās.» Šis idejiskais ietvars arī bija ļoti tuvs Latvijas paviljona sākotnējā konkursa uzstādījumam «Dzīvības drava». Interesanti bija redzēt labu Latvijas uzdevuma izpildījumu no citas valsts puses. Šajā gadījumā apmeklētājs bija nostādīts bites skatpunktā, kurš ceļo cauri pļavai un nonāk stropā. Vienkāršs, bet vizuāli ļoti baudāms un konceptuāli saprotams piedzīvojums. Autors — mākslinieks Volfgangs Batress (Wolfgang Butress).

Nīderlande

Šeit, visticamāk, nospēlēja mans hipstera gēns, bet Holandes paviljons, ja to tā vispār var nosaukt, bija izveidots kā ēšanas gadatirgus, karnevāla un cirka manierē. Tajā, atbilstoši noformētos izbraukuma stendos, bija nobaudāms Holandes iecienītāko «street food» spektrs: frī kartupeļi, hotdogi, hamburgeri, saldējuma kokteiļi utt. Tulīt pat saprotams un atpazīstams attiecīgās valsts piedāvājums, savas vienkāršības un cilvēcības dēļ. Tās kastes fonā gan ir daļa no Polijas paviljona. Nīderlandes paviljona iekārtojumu veidojis dizaina birojs «Totems».

Brazīlija

Iespējams, es neesmu objektīvs attiecībā uz Brazīliju, jo paviljons ir Expo pašā sākumā, bet tas tūlīt pat piesastīja uzmanību ar vienkāršību un faktu, ka apmeklētāja iesaiste ir priekšplānā. Paviljons sastāv no liela virves sieta, pa kuru apmeklētāji varēja brīvi pārvietoties pāri Brazīlijas augu valsts pārstāvjiem, kas turpat arī tiek audzēti. Par paviljona koncepta «Pabarot pasauli ar risinājumiem» iemiesojumu šeit var diskutēt, taču apmeklētāja interakcija ar paviljonu un, tādā veidā arī ar Brazīliju, viennozīmīgi ir atmiņā paliekoša. Autori: «Studio Arthur Casas» un «Atelier Marko Brajovic».

Mēs un kaimiņi

Mūsu kaimiņi, Igaunija un Lietuva, savu dalību izvērtuši pietiekami vērienīgi. Abi paviljoni no arhitektūras viedokļa atstāja ļoti labu un laikmetīgu iespaidu. Bet vai atkal igauņi ir mums priekšā? Redzot latviešu ņemšanos ap Igaunijas iekļūšanu CNN 24 iespaidīgāko paviljonu sarakstā, šķiet, ka mēs drīzāk kārtējo reizi rodam apstiprinājumu tam, ko gribam redzēt, un par daudz paļaujamies uz medijos teikto. Realitātē paviljons bija smuks, bet saturs vājš, turklāt daļēji nepabeigts. Paviljona ekspozīcija ļoti uzskatāmi vēl bija procesā un vairāki satura elementi, tostarp kafejnīca, vēl nedarbojās. Kopumā par ekspozīcijas saturu jāatzīst, ka ne Igaunijas, ne Lietuvas paviljonā nebija apskatāms nekas tāds, kas patiesi noturētu mani kā apmeklētāju. Piesātinātās dienas beigās Lietuvas ekspozīcija nespēja mani uzrunāt ne ar ko vairāk kā vien fasādi.

Labāk izdarīts, nekā perfekti, un tāpēc vēl jo vairāk žēl, ka Latvija Expo nebija pārstāvēta. Spekulējot par mūsu dalības potenciālajiem panākumiem, Latvijas paviljona koncepts pilnīgi noteikti bija konkurētspējīgs uz citu dalībvalstu fona. Spilgts apliecinājums tam ir fakts, ka organizatori to bija paredzējuši likt uz galvenā kataloga vāka.

Pēcgarša

Viena diena noteikti ir par maz, lai patiesi izgaršotu katras valsts piedāvājumu dziļāk kā virspusēji, jo īpaši tāpēc, ka gandrīz katras valsts ekspozīcijā ir atvēlēta vieta pilnvērtīgai restorāna pieredzei. Ir grūti piesēst uz maltīti katrā paviljonā, taču es labprāt būtu pagaršojis kaut ko īpašu un tradicionālu mazā porcijā no katras valsts.

Pēcgarša pēc Expo apmeklējuma palikusi neviennozīmīga. Es redzēju daudz dažādu vizuālās komunikācijas un prezentācijas formu, bet reti kura no tām veicināja kādu tālākejošu darbību. Stāsti lielākoties bija pasīvi un savtīgi; interaktivitāte dažbrīd šķita integrēta tikai pienākuma pēc. Es pilnīgi noteikti izbaudīju metodes, kas tika lietotas, lai iegūtu skatītāja uzmanību, bet biju pārsteigts par izcīnītā ētera laika (ne)izmantošanu.

Lielākā daļa valstu dižojas ar sevi un labākajā gadījumā aktualizē problēmu, bet nepiedāvā spēcīgu ideju vai vīziju attiecībā uz nākotni. Man pietrūka suģestējošu ideju, kas runātu pāri valstu robežām un aktivizētu jebkuru apmeklētāju uz kādu globāli lokālu rīcību. Radās priekšstats, ka Expo tēma ir izkārtne ar vislabākajiem nodomiem, bet valstis pamatā atbraukušas parādīt, kur tās atrodas un ko tajās ēd.

Es biju pārsteigts par tālejošu ideju trūkumu šāda mēroga pasākumā. Visi valstu paviljoni nepārprotami ir lieli projekti kā finansiāli, tā laika un cilvēkresursu ziņā, bet tikai daži pamanījās nogādāt līdz apmeklētājam kaut ko novatorisku un konceptuāli spēcīgu — stāstu vai ideju, kas iekustinātu kopējo diskursu ar tālākejošām sekām. Varbūt esmu pārpratis Expo misiju, taču es sagaidīju nedaudz lielāku izcilu piemēru īpatsvaru tajā, ko konkrētās valstis jau dara attiecīgo problēmu labā un kāpēc kāda no tām ir paraugs pārējai pasaulei. Pārtikas tematika ir globāla, un katra valsts atsevišķi to nevar atrisināt, tāpēc šāda internacionāla skatuve ir vieta, kur parādīt labākos piemērus un potenciāli specīgākās idejas par to, kas var palielināt izredzes atrast cilvēka un dabas līdzsvaru. Iespēja labai idejai tikt sadzirdētai šāda mēroga pasākumā ir ārkārtīgi liela, un , manuprāt, vairums dalībvalstu to līdz galam neizmantoja.

Saprotiet mani pareizi, man tiešām viss patika. Expo apmeklējums ir iedvesmojoša un redzesloku paplašinoša pieredze, ko iesaku ikvienam, bet man palika neatbildēts jautājums — kas man ir jādara pasaules pārtikas un enerģijas resursu problēmas sakarā, bez tā, ka jābrauc uz visām šīm valstīm dzīvot, ēst un investēt.