Sinerģiju meklējumos. Intervija ar Deividu Kuku

Kā aizsākās tava interese par ilgtspējīgu arhitektūru?

Es arhitektūru studēju mākslas augstskolā, tāpēc zināmā mērā varēju pats noteikt savu mācību saturu. Studējot Mančestrā, mani ļoti interesēja Glena Merkata (Glenn Murcutt) darbs un viņa deklarācija «Touch This Earth Lightly». Kad pārvācos uz Vāciju, centos piemērot termodinamikas principus ēkām, pētot, kā tajās pārvietojas gaiss un kā tas ietekmē arhitektūru. «Transsolar» es iepazinu, veicot sākotnējo izpēti kādai lielai publiskai ēkai Lībekā, un kopš tā laika esmu cieši ar viņiem sadarbojies katrā projektā.

Taču es gribu uzsvērt, ka apzināti nošķiru progresīvu enerģijas koncepciju no ilgtspējīga dizaina. Ilgtspēja ir milzīga tēma — tā ir komunāla, sabiedriska. Tas ir dzīvesveids. Man ir salīdzinoši viegli veidot progresīvu enerģijas koncepciju, taču radīt ilgtspējīgu projektu ir sarežģītāk. Tas ir viens no galvenajiem mūsu biroja mērķiem. Mēs saucam sevi par «Studio 2050», jo cenšamies risināt problēmas, kas mūs sagaida nākotnē. Mēs apzināmies, ka mūsu kompetence ir ierobežota, tāpēc studija iekārtota tā, lai veicinātu dialogu ar konsultantiem un ekspertiem. Mēs par viņiem nedomājam kā par cilvēkiem, kuri vienkārši izpilda pamatprasības — izpēta arhitektu rasējumus un tiem pa virsu uzliek savas sistēmas. Mūsu darbs ļoti lielā mērā ir koordinēts, sadarbībā balstīts process. Un tā ir vispatīkamākā jebkura projekta un arhitekta profesijas daļa — šo sinerģiju meklēšana starp dizainu, vidi, konstrukciju, gaismu.

Kāda loma tavā arhitekta karjerā ir bijusi pasniedzēja darbam?

2012. gadā es biju vieslektors Oregonas Universitātē. Tā kā es nevarēju apvienot ilgtspējīgas arhitektūras mācību programmas pasniegšanu ar lidojumiem turp un atpakaļ ik nedēļu, es četrus mēnešus nodzīvoju tur, un tas bija fantastiski. Saskarsme ar studentiem ir ārkārtīgi interesanta. Tā ir iespēja uz viņiem izmēģināt savas idejas un vērot, kā viņi reaģē uz saņemtajiem impulsiem. Viņi var apgūt pret vidi atbildīgu projektēšanas procesu, nesaskaroties ar ierobežojumiem, ko paredz darbs birojā. Dažus gadus vēlāk es redzu, kā dialogā ar studentiem rastās idejas īstajā brīdī atgriežas birojā.

Kopš tā laika es vairākkārt esmu atgriezies Oregonā un pasniedzis arī citur, taču tas nekad nav bijis pilna laika darbs. Pasniegšana man sniedz gandarījumu, taču prasa ļoti daudz laika, un vienlaikus izpildīt pasniedzēja un jauna biroja izveides uzstādītās prasības ir teju neiespējami.

2005. gadā tu ar kolēģi Martinu Hāsu uzvarēji koncertzāles «Latvija» konkursā, taču projekts pēc finanšu krīzes apstājās. Kā mainījies sākotnējais dizains un programma?

Diezgan neierasta ir laukuma izveide pirms ēkas. Parasti vispirms uzbūvē ēku un vides labiekārtošanu veic nākamajā vasarā vai pat pēc vesela gada. Man šķiet, ka, ja mēs būtu rīkojušies otrādi, mēs projekta beigās saskartos ar finansiāliem ierobežojumiem un labiekārtošana tiktu atlikta. Tāpēc finanšu krīze projektam nāca par labu, un izaugušie koki uzlabo koncerta apmeklējuma pieredzi.

Kad klients saņēma ES finansiālu atbalstu, programma diezgan būtiski mainījās, jo ēkā tika iekļauta mūzikas skola. Projekts kļuva daudz bagātīgāks. Viena no lietām, ko cilvēkam no malas grūti izprast, ir mūzikas loma latviešu kultūrā. Tiklīdz projektā tika iekļauta mūzikas skola, tas guva daudz lielāku nozīmi. Mūsu nodoms jau no paša sākuma bija izmantot ēkas formu, lai padarītu mūziku daudz pieejamāku sabiedrībai. Ļoti palīdz tas, ka koncertzāle atrodas Lielajā laukumā — tā kalpo kā orientieris, piesaista cilvēkus, rosina viņos ziņkāri. Tagad atliek ēku izmantot. Es ceru, ka pasūtītājam izdosies nodrošināt zāļu lietošanu ikdienā, kas parasti nenotiek atsevišķi uzbūvētās koncertzālēs. Šeit pastāv sinerģija starp atsevišķajām ēkas daļām.

Turklāt mūzikas skola, kas izvietota gar ēkas perimetru, nodrošina skaņas un siltuma izolāciju. Mūsu progresīvā enerģijas koncepcija kļuva vēl labāka, jo tagad mums ir ārējais slānis, kas pasargā centrā esošās zāles. Parasti projekta optimizācijas ietvaros par enerģijas koncepciju būtu jādiskutē, taču šajā gadījumā klients ne brīdi to neapšaubīja, jo tas bija būtisks ES finansējuma saņemšanas priekšnoteikums.

Vai vari aprakstīt projekta enerģijas stratēģiju?

Sākot būvēt šāda mēroga ēku, mēs vienmēr cenšamies samazināt tās nākotnes izmaksas pilsētai. Mēs negribam radīt celtni ar milzīgu enerģijas patēriņu, kas klientam katru turpmāko gadu jāfinansē. Mēs pielietojām vairākas savstarpēji saistītas taktikas. Vispirms mums ir augstas efektivitātes, labi izolēts termiskais ietvars. Ciešs apvalks, protams, rada problēmu — kur ņemt svaigu gaisu? Mēs izveidojām piecus zemes kanālus zem ēkas un tās apkārtnes, kas mums ļāva ieviest ēkā, tostarp arī galvenajā zālē, dabisko ventilāciju — kas tāds sastopams reti. Zemes kanāli nodrošina gaisa iepriekšēju uzsildīšanu vai atdzesēšanu atkarībā no gadalaika. Ja gaiss nav pareizajā temperatūrā vai mitrumā, mēs to novirzām uz ventilācijas iekārtu, kas ir daudz mazāka, nekā tā būtu bez zemes kanāliem. Tāpat mēs ar ūdens cirkulācijas palīdzību izmantojam pamatu sistēmu; betona plātnes izstaro siltumu vai aukstumu, regulējot iekštelpu vides temperatūru. Mācību telpām ir inovatīva ventilācijas sistēma. Klases apkalpo decentralizēts elements, kurš caur fasādi iesūc un izpūš gaisu ar iebūvētu enerģijas atgūšanas iekārtu, tādējādi katrā telpā nodrošinot tieši tādu mikroklimatu, kāds nepieciešams. Lielākā priekšrocība ir mazais ventilācijas vadu daudzums, kas savukārt samazina troksni akustiski jutīgās telpās.

Progresīvajā enerģijas koncepcijā iekļautas vairākas stratēģijas, kuras mijiedarbībā rada tālejošu ietekmi. Tā iet roku rokā ar akustisko koncepciju. Šāda enerģijas stratēģija būtu ļoti ambicioza pat Vācijā. Es ceru, ka lietotājs mācēs ēku pareizi izmantot — paies laiks, lai apgūtu, kā darbojas katra sistēma.

Kā tu aprakstītu savu sadarbību ar Latvijas kolēģiem, klientu un citiem projektā iesaistītajiem?

Es esmu ļoti pateicīgs saviem Latvijas kolēģiem, kuri mums palīdzēja risināt jebkuru radušos problēmu. Darbs svešā valstī ir izaicinājums. Grūti bija, piemēram, Latvijā atrast apkures un ventilācijas ekspertu, kurš spētu īstenot «Transolar» enerģijas koncepciju. Bez ciešām personīgām attiecībām šāds projekts nebūtu iespējams. Man paveicās ar jauniem latviešu arhitektiem, kas tolaik strādāja manā birojā un palīdzēja mums pārvarēt valodas barjeru.

Klients bija ļoti pretimnākošs un proaktīvs, un man sniegtā uzticība bija iespaidīga. Mans birojs ir ļoti jauns — šobrīd mums ir 30 darbinieki, taču projekta sākumā mēs bijām tikai astoņi. Es kā arhitekts varu piedāvāt noteiktus projektēšanas risinājumus, taču es nekad neesmu drošs, vai mani uztvers nopietni — vai klients būs ar mieru iet tik tālu. Šeit, Ventspilī, neviens neteica «mēs nevaram to izdarīt»; klienta attieksme drīzāk bija «kā mēs to varētu izdarīt».

Taču mums bija tikai deviņi mēneši laika tehniskā projekta sagatavošanai, ieskaitot funkcionālās izmaiņas. Tagad man šķiet, ka tas bija vājprāts. Manuprāt, nevienam nevajadzētu mēģināt uzprojektēt koncertzāli ātrāk nekā pusotra gada laikā, taču finansējuma prasību dēļ projektam bija jābūt gatavam noteiktā datumā. Mēs centāmies izdarīt tik, cik bija iespējams. Dažas projekta daļas es būtu vēlējies izstrādāt rūpīgāk, ja būtu bijis vairāk laika. Dažas detaļas pašā ēkā vēl nav līdz galam noslīpētas, un es ceru, ka šie sīkumi tiks izlaboti. Taču kopumā ar rezultātu esmu apmierināts.

Vai tu esi optimistisks attiecībā uz mūsu ilgtspējas centieniem un klimata pārmaiņu radītajiem izaicinājumiem nākotnē?

Man šķiet, ka galvenais ir izprast, ko tieši nozīmē tiekties uz ilgtspējīgu sabiedrību. Tā ir kolektīva atbildība. Mums nepieciešama vienošanās politiskā līmenī, taču problēma ir tajā, ka politiķiem vairs nav tādas varas, kā pirms 50 gadiem — viņi būtībā ir kļuvuši par lielo uzņēmēju spēļmantiņām. Cilvēki par elektriskajiem automobiļiem domā jau vairāk kā gadsimtu, taču noteiktas uzņēmējdarbības nozares dara visu, kas ir to spēkos, lai šos centienus apturētu. Ir tik daudz nozaru, kurās mums trūkst spēcīgu līderu, taču ir svarīgi, lai valstu īstenotās iniciatīvas ietu roku rokā ar brīvprātīgajām iedzīvotāju kustībām. Valdības un lielie uzņēmēji ir daudzus gadus manipulējuši ar viedokļiem, un mēs tikai tagad sākam saprast, kā sabiedrība var izmantot sociālos medijus savā labā. Labs piemērs ir «Fridays for Future». Turklāt šo stāstu no tribīnes nestāsta kurš katrs — nākotnes planētu pārstāv 16 gadus veca skolniece no Zviedrijas. Es esmu optimists. Es domāju, ka tieši tādi cilvēki kā viņa panāks nozīmīgas pārmaiņas.

Tava arhitektūras prakse un darbs pie progresīvu enerģijas koncepciju īstenošanas savā ziņā ir priekšplānā mūsu cīņai ar klimata pārmaiņām.

Nē, man tā nešķiet. Mana darba ietekme ir minimāla. Kurš lasa par blietētas zemes konstrukcijām, zemes kanāliem vai makro ventilācijas sistēmām? Es piekrītu, ka nozīme ir katrai pilītei jūrā, taču nozīmīgāko progresu var panākt tieši zviedru skolniece. Es varu uzstāties arhitektūras konferencē un runāt par kādu ēku, taču mums būtu jārunā pilsētas mērogā. Mums būtu nevis jāceļ ēkas kā atsevišķi elementi, bet gan jāizmanto sinerģijas pilsētas ietvaros. Es esmu reālists — ar vienu atsevišķu ēku neko daudz nevar ietekmēt.

Tomēr arī šajā līmenī var darīt daudz vairāk, nekā vienkārši projektēt izteiksmīgus arhitektūras objektus. Es gribētu, lai mēs no ēkām prasītu vairāk. Ceru, ka Ventspils koncertzālē var saskatīt, ka tā nav tikai vietzīme un krāšņs arhitektūras objekts, jo tāds nebija mūsu mērķis. Protams, celt koncertzāli nelielā pilsētā ar 40 tūkstošiem iedzīvotāju negadās bieži. Katra pilsēta, kas spēj tam veltīt 26 miljonus eiro, kaut kādā mērā grib izrādīties, un tas ir saprotami. Taču arhitektam jāizglīto savi klienti. Es gribētu sabiedrībā kopumā redzēt vairāk kolektīvas atbildības un mazāk pārmērīga patērnieciskuma. Šīm pārmaiņām jānotiek ne tikai valsts, bet arī Baltijas, Eiropas Savienības un vēl augstākā līmenī.

Vai, tavuprāt, koncertzāle «Latvija» risina šos plašākos ilgtspējas jautājumus pilsētas mērogā?

Savā ziņā koncertzāle atbild uz intelektuālā darbaspēka pārcelšanos prom no reģioniem. Latvijas neskartā lauku teritorija ir brīnišķīga — ceļš no lidostas uz Ventspili ir kā brauciens pa dabas parku —, taču šī teritorija sarūk, un ekonomikai pienes salīdzinoši maz. Ir jāatrod veids, kā apturēt jaunās paaudzes pārcelšanos uz Rīgu un no turienes tālāk uz Amsterdamu vai Parīzi. Tas ir ļoti būtiski pilsētas ilgtermiņa veselībai, dzīvīgumam un ilgtspējai. Tāpat ir svarīgi veicināt vietējo konkurenci starp Ventspili, Liepāju, Cēsīm, Rēzekni. Tie ir ilgtspējas jautājumi sabiedrības līmenī. Tāpēc es uzskatu, ka jaunas koncertzāles celšana Ventspilī bija labs lēmums. Labi iztērēti divdesmit seši miljoni.