«Tallinn Art Hall» ir viena no zināmākajām modernās mākslas institūcijām Igaunijā ar ēku Tallinas centrā, ko 1934. gadā uzbūvēja Igaunijas Mākslinieku savienība. Šogad nams uz renovācijas laiku tika slēgts apmeklētājiem, izstāžu un notikumu programmu pārceļot uz pagaidu izstāžu paviljonu no centra attālajā Lasnamē rajonā. Noskaidrojam apmeklētāju un mākslas profesionāļu viedokļus par jauno mākslas telpu Tallinas lielākajā mikrorajonā.
Arhitektu centieni vietējās vides kontekstā labāk integrēt padomju laika mikrorajonus līdz šim nav devuši būtiskus rezultātus. Ir tapuši pētījumi, izstādes un grāmatas, taču praksē līderi ir pašvaldības, kas turpina dzīvojamo ēku siltināšanu nolūkā samazināt ogļskābās gāzes izmešus un iedzīvotāju rēķinus par siltumu, pie reizes nostiprinot arī kādu gandrīz nokritušu balkonu. Lai arī haotiski attīstīti, izdangāti un ar nepievilcīgu publisko telpu, padomju laika mikrorajoni piedāvā salīdzinoši labu dzīvošanu. Rīgā tos raksturo gan mežu un ūdeņu tuvums, gan labi publiskā transporta savienojumi ar pilsētas centru, kā arī pakalpojumu pieejamība.
Arī mikrorajonu iedzīvotāji ar dzīvi lielākoties ir apmierināti, dzīvokļi tajos ir pieprasīti, daudziem tā ir mājvieta kopš dzimšanas, kas izskaidro nevēlēšanos mainīt savu dzīvesvietu. Šie viedokļi nostiprinās arī kultūrtelpā, piemēram, poļu režisora Konrāda Kroļikovska dokumentālajā filmā «Bloki», kas piedāvā gan kritisku arhitektu vērtējumu sociālisma mantojuma kontekstā, gan aicina uz empātiju, atklājot šo ēku iedzīvotāju viedokļus. Iedzīvotāju vēlēšanos savas blokmājas pielāgot labākai dzīvošanai apstiprina arī godalgoto franču arhitektu «Lacaton & Vassal» darbi, īpaši 530 dzīvokļu ēku kompleksa renovācija Bordo, kas 2019. gadā saņēma Eiropas Savienības Mīsa van der Roes vārdā nosaukto arhitektūras balvu. Tas ir birojs, kas praktizē «nekad nenojaukt» pieeju, ieklausoties daudzdzīvokļu māju iedzīvotājos, kuri, nevēloties mainīt dzīvesvietu, ir atraduši veidus, kā projektus pašu spēkiem uzlabot.
Padomju laika mikrorajoni un Baltijas reģiona kultūrainavas mērogu degradējošās lielbūves ir bijusi pateicīga arhitektūras biennāļu tēma. 2018. gadā ar nacionālo ekspozīciju un grāmatu «Together and Apart» Latvija piedalījās 16. starptautiskajā arhitektūras izstādē Venēcijas biennālē, pievēršot uzmanību daudzdzīvokļu ēku sadzīves horeogrāfijai, tai skaitā mikrorajoniem. 2022. gada Tallinas Arhitektūras biennāles programmā savukārt bija iekļauts starptautisks vīziju konkurss Lasnamē mikrorajona kopienu stiprināšanai un apritīga dzīvesveida stimulēšanai. Vēl senāk, 2012. gadā, igauņi Venēcijas biennālē savu nacionālo paviljonu bija veltījuši iespējamajiem monumentālā modernisma kultūras būves «Linnahall» nākotnes scenārijiem. Desmit gadus vēlāk nams joprojām atrodas degradētā stāvoklī, taču līdzīgi kā Viļņas Fabijonišķu mikrorajons, kas tika izraudzīts godalgotā HBO seriāla «Černobiļa» filmēšanai, arī «Linnahall» bija redzams Teda Nolana grāvējā «Tenet» kā fons asiņainai apšaudei.
Līdzīgi kā «Černobiļa» pavēra iespējas jaunam padomju mikrorajonu tūrisma žanram Viļņā, «Tenet» izcēla arī jau pieminēto Lasnamē. Filmā skatītājus vairākas minūtes burtiski paralizē iespaidīga pakaļdzīšanās un bloķēšanas aina, kas uzņemta uz mikrorajona galvenās maģistrāles. No vienas puses, tas bija liels notikums populārajā kultūrā, kas deva darbu vietējām radošajām industrijām, tomēr no otras puses, tas bija pasākums, kas uz pāris dienām braukšanai slēdza ielas un drīzāk sadusmoja, nekā iepriecināja vietējos iedzīvotājus. Lasnamē joprojām ir no Tallinas nošķirts rajons, kur tikai šogad tika atvērta pirmā laikmetīgās kultūras būve — «Tallinn Art Hall» Lasnamē paviljons. Pēc «Salto Architects» projekta būvēto jauno paviljonu atklāja 19. novembrī. Piedāvājam to iepazīt FOLD aptaujāto mākslas profesionāļu atbildēs.
Kādi bija tavi iespaidi, apmeklējot Lasnamē paviljonu?
Stāsta Liene Pavlovska, māksliniece, FOLD pilsētvides pastaigu autore, kura paviljonu apmeklēja atklāšanas dienās.
Uz paviljonu devos kājām pēc Kumu mākslas muzeja apmeklējuma. Gājiena garums bija apmēram pusstunda, bet vides atšķirības — vērā ņemamas. No rajona ar glītu, renovētu koka apbūvi, muzejiem, parkiem un augstākās vidusšķiras branča vietiņām caur kartē atzīmētu gājēju taku, kas vijas caur apokaliptiskas noskaņas parku, nokļuvu postpadomju realitātē. Paviljons ir novietots blakus kultūras namam, kur redzēju jaunu triko tērptu dejotāju nodarbību. Plašos blokmāju pagalmus šķērsoja cilvēki ar plastmasas iepirkumu maisiem no tuvējiem lielveikaliem.
Paviljons ir kliedzoši rozā, kontrastējot ar pelēko padomju arhitektūru. Šķiet, ka paviljona novietojumam, kā arī pirmās izstādes nosaukumam ir fundamentāla saistība ar vietas sociāli politisko kontekstu un tas apzināti veidots pamanāms. Paviljona pirmajā izstādē ar nosaukumu «Is There Hope for Lovely Creatures» (kuratore — Tamāra Lūka (Tamara Luuk)) apkopoti krieviski runājošās igauņu kopienas mākslinieču darbi. Lai gan izstāde bija aizkustinoša, paviljona arhitektūra manu prātu patīkamā priekā nekutināja, tomēr tā interjers bija tuvu tam.
Paviljons ir kā sašķiebts rombs ar iekšpagalmu viducī. Ieejot telpā caur stikla pakešu durvīm ar plašu vērumu, tām pretī ir vēl vienas, kas ved uz iekšpagalmu. Paviljonu apmeklēju krēslā, un šāds laiks tam labi piestāv, jo ir redzamas gan pagalma arhitektoniskās aprises, gan tāles ar blokmāju gaismām. Telpas sienas ir apdarinātas ar pelēki krāsotu finieri, kas šķiet kā betona imitācija, un telpas cenšanās izlikties par ko paliekošu, par ko veidotu «no īstiem materiāliem» bija konceptuāli un emocionāli saistoša.
Kā izlēmāt savu pagaidu izstāžu vietu veidot Lasnamē? Šis ir atsevišķs gadījums vai daļa no plašākas mikrorajonu integrācijas programmas, ko ietekmējis arī Krievijas karš Ukrainā?
Atbild Pauls Aguraiuja (Paul Aguraiuja), «Tallinn Art Hall» direktors.
Uz Lasnamē nolēmām doties, jo tur ir augsts iedzīvotāju blīvums un gandrīz nekādu kultūras aktivitāšu. Ja Lasnamē būtu atsevišķa pilsēta, ar saviem 120 000 iedzīvotājiem tā būtu otra lielākā Igaunijā. Cilvēki uz turieni pārsvarā dodas tikai gulēt, viņiem nav arī ērtas piekļuves mūsdienu Igaunijas kultūrai. 75% Lasnamē iedzīvotāju igauņu valoda nav dzimtā. Mūsu lēmums pārcelties uz turieni tika pieņemts apmēram gadu pirms kara sākuma, tāpēc tas nav daļa no lielākas iniciatīvas.
Kā notika sadarbība ar arhitektiem? Kāds bija viņiem dotais uzdevums? Vai iesaistījāt vietējos iedzīvotājus?
Ar «Salto Architects» es jau biju strādājis 2011. gadā, kad Tallina bija Eiropas kultūras galvaspilsēta, lai uzbūvētu pagaidu skatuves mākslas ēku ar nosaukumu «Straw Theatre». Pamatojoties uz šo pieredzi, es biju pārliecināts, ka viņi piekritīs šim izaicinājumam. Mēs arhitektiem sniedzām pavisam maz norādījumu — vienīgais mērķis bija iegūt 500 kvadrātmetru lielu izstāžu telpu un ēkai bija jābūt atkārtoti izmantojamai. Iespēja ēku izjaukt un uzcelt jaunā vietā bija obligāta prasība, tāpat akcentējām ilgtspējīgas būvniecības nozīmi. Pirmais arhitektu priekšlikums bija tik labs, ka nācās to tikai nedaudz samazināt, lai atvieglotu būvniecību. Vizuālais un krāsu risinājums palika tāds, kādu arhitekti piedāvāja.
Plānošanas procesā ar vietējiem iedzīvotājiem mēs nerunājām. Mums bija atklātas sapulces ar apkārtējo māju iedzīvotājiem, taču interese par tām bija ārkārtīgi maza. Galvenais sarunu partneris bija vietējā pašvaldība, kas labi pazīst iedzīvotājus un viņu rūpes. Pēc pirmajām divām Lasnamē paviljona atvēršanas nedēļām mums jau bija 2000 apmeklētāju. Reakcija uz to, ka beidzot Lasnamē ievedam pasaules līmeņa mūsdienu kultūru, pārsvarā ir bijusi pozitīva, taču esam redzējuši arī ārkārtīgi negatīvus komentārus no vecākiem un neapmierinātiem krievvalodīgo kopienas locekļiem.
Kurš iniciēja šo projektu — «Tallinn Art Hall» vai pašvaldība? Vai ēka atrodas uz pašvaldības zemes, kā notika šī projekta finansēšana?
Es uzrakstīju e–pastu rajona pašvaldības vadītājam, lai iepazīstinātu ar mūsu plāniem pārcelties uz Lasnamē, un jautāju, vai nav kāda brīva ēka. Viņi piedāvāja vairākus variantus, taču neviens no tiem nebija ideāls izstādēm. Kādu dienu vienā no piedāvātajām ēkām kopā skatījāmies pa logu uz tukšu laukumu, un pēkšņi dzima paviljona ideja. Zemes gabals pieder Tallinas pilsētai un ēkas būvniecībai mums bija jāsaņem atļauja. Par laimi, tas gāja diezgan gludi.
Lasnamē paviljona celtniecību finansēja Igaunijas Kultūras ministrija kā daļu no mūsu galvenās ēkas Brīvības laukumā atjaunošanas projekta. Tā kā atjaunošana prasīs vismaz 2,5 gadus, mums bija nepieciešama pagaidu vieta. Kopējās paviljona būvniecības izmaksas bija nedaudz virs 500 000 eiro.
Kā Lasnamē paviljonu vērtē mākslas profesionāļi Tallinā?
Atbild Liliana Hioba (Lilian Hiob), neatkarīga kuratore un galeriste, «Hoib Gallery» dibinātāja.
«Tallinn Art Hall» pārcelšanās no pilsētas centra uz padomju blokmāju guļamrajonu, kur daudzi iedzīvotāji ir krievvalodīgie un ar zemāku atalgojumu, ir kā izaicinājums, tā potenciāls. Tas ir izaicinājums ieinteresēt ārvalstu viesus un izstāžu apmeklētājus garajam braucienam no vecpilsētas uz Lasnamē rajonu. No otras puses, 26% no visiem Tallinas iedzīvotājiem dzīvo Lasnamē, tāpēc paviljonam ir milzīga iespēja integrēt krievvalodīgos Lasnamē iedzīvotājus laikmetīgās mākslas laukā. Uzdrošinos apgalvot, ka laikmetīgā kultūra ir neatklāta teritorija daudziem Lasnamē iedzīvotājiem, un «Tallinn Art Hall» tagad ir atbildīga ne tikai par laikmetīgās kultūras ievešanu guļamrajonā un izstāžu veidošanu kā parasti, bet arī par to, lai programma būtu atbilstoša kontekstam un auditorijai. Tam ir nepieciešami iejūtīgi kuratori, kas saprot kontekstu, kurā strādā, progresīvas izglītības programmas, atbilstoša vizuālā un sociālo mediju komunikācija, kā arī pacietība un uzticēšanās gaisotnes veidošana ar vietējām kopienām. «Tallinn Art Hall» komandai piemīt šīs īpašības, tāpēc ar nepacietību gaidu, ko viņi sasniegs šajos divos Lasnamē pavadītajos gados.
Kāpēc nokļūšana Lasnamē ir izaicinājums? Vai ir pieejams sabiedriskais transports? Vai to varētu mainīt «Rail Baltica»? Vai kultūra kļūs pieejamāka?
Lasnamē ir rajons ar savu infrastruktūru, un cilvēki, kas nedzīvo Lasnamē, nebrauc uz turieni, jo viņiem tur nav ko darīt. Lasnamē ir bērnudārzi, skolas, rotaļu laukumi, veikali, tāpēc, ja jūs tur dzīvojat, jums arī nav vajadzības doties ārpus rajona. No centra uz Lasnamē kursē autobusi, tas aizņem apmēram 30 minūtes, taču rajons ir mentāli nošķirts — krieviski runājošs, ar zemāku algu un ne pārāk labi integrēts igauniski runājošo iedzīvotāju vidū un kultūrā. Arī «Rail Baltica» situāciju Lasnamē nemainīs. «Rail Baltica» noteikti aktivizēs Baltijas valstu sadarbību, piemēram, Veru, kas ir pilsēta netālu no Latvijas robežas Igaunijā ar aktīvu kultūras dzīvi. Veru iedzīvotāji gandrīz neapmeklē Tallinu un otrādi, ja runa ir par kultūru.
«Tallinn Art Hall» Lasnamē paviljons ir atvērts apmeklētājiem katru dienu, izņemot pirmdienu un otrdienu. Programma pieejama mākslas nama mājaslapā.
Viedokļi