Oktobra beigās Eindhovenā norisinājās Nīderlandes Dizaina nedēļa (DDW), kas aicināja izstāžu un pasākumu apmeklētājus, kā arī pašus dizainerus iztēloties labāku nākotni. No spekulatīvām idejām līdz mākslas priekšmetiem, no amatniecības prasmēm līdz mākslīgajam intelektam — dizains DDW demonstrēja cieņu pret vidi, daudzveidību un radošo brīvību.
DDW ir viens no spilgtākajiem dizaina notikumiem Eiropā, kas liek uzsvaru uz eksperimentālu dizainu un konceptuālu pieeju. Glancēti produktu dizaini šeit paliek otrajā plānā, dodot priekšroku jaunām idejām, kas varbūt nav perfekti noslīpētas, bet sakņojas jēgpilnās pārdomās par dizaina būtību un lomu.
Šogad DDW norisinājās 110 dažādās vietās Eindhovenā, un tajā piedalījās vairāk nekā 2600 dizaineru. Lai apmeklētāji spētu orientēties plašajā izstāžu un citu notikumu klāstā, kas patiešām ir visai raibs un nebūt ne viegli aptverams, programma sadalīta vairākās tēmās jeb dizaina misijās, aicinot iepazīt: mūsu vienlīdzīgo nākotni, veselību un labbūtību, mūsu digitālo nākotni, dzīves vidi un plaukstošo planētu. Jau pēc tēmu uzskaitījuma top skaidrs, ka DDW visur klātesoša ir ilgtspēja — jautājums, kas dizaina jomā tiek cilāts arvien aktīvāk, tomēr ražotāju zaļmazgāšanas troksnī kļuvis gluži vai par fona skaņu. Tomēr šī nenoliedzami nozīmīgā tēma DDW ieskanas patiesi — ar svaigām perspektīvām, vēlmi diskutēt un uzņemties atbildību par savām izvēlēm.
Jauni & brīvi
Viens no DDW centrālajiem notikumiem ir Eindhovenas Dizaina akadēmijas (DAE) diplomandu skate, kur meklējamas arī šī dizaina pasākuma saknes. Ar mērķi iepazīstināt jaunos dizainerus un uzņēmējus 1998. gadā Eindhovenā notika pirmā dizaina diena, kas jau 2002. gadā pārauga veselā nedēļā. Šķiet, ka dizains Eindhovenā interesē ne vien jomas profesionāļus, bet visdažādāko profesiju un gadagājumu cilvēkus — akadēmijas dizaina izstāde (un arī citas) bija stāvgrūdām pilna, un izspraukties cauri apmeklētāju masām, lai kārtīgi aplūkotu jauno dizaineru darbus, nenācās viegli. DDW sākotnējais mērķis — radīt platformu, kas palīdz iepazīstināt ar jaunajiem dizaineriem — joprojām ir aktuāls. Lielākā daļa jauno profesionāļu labprāt uzsāk sarunu, stāsta par saviem darbiem un ir sagatavojuši arī vizītkartes un sava Instagram konta kvadrātkodus.
Studenti savos darbos risinājuši visdažādākās tēmas, tverot tās plašā kontekstā un nebaidoties diskutēt par aktuāliem, tomēr neērtiem vai neviennozīmīgiem jautājumiem. Piemēram, Berta Grau Sančesa (Berta Grau Sánchez) savā video esejā komentē pornogrāfiska satura vietnes interfeisu un tajā redzamos video no feministiskas perspektīvas, savukārt Amālija Magrila (Amalia Magril), kura izveidojusi koku stādīšanas rīkus, pēta Izraēlas praksi stādīt priedes, kas aizstāj vietējo floru, velkot paralēles ar valsts identitāti, kultūru un politiku. Starp konceptuālajiem projektiem pavīd arī pa kādam gluži praktiskam risinājumam. Atjautīgu dizainu piedāvā gan Luīze Dusē (Louise Dousset), kura radījusi jauna dizaina papīra klipsi, ko iespējams viegli saražot dāžādos apjomos un mērogos, gan Pauls Gedekens (Paul Gödecken), kurš rosina žāvēt kokmateriālus, veidojot no tiem pagaidu mēbeles publiskajai telpai. Daudzos darbos ir klātesošs humors un provokācija, piemēram, Luka Kūss (Luca Cous) skulpturālos objektos apcerējis «sēklinieku estētiskās iespējas», tomēr studenti savām apskatītajām tēmām piegājuši nopietni. Vai tas nav brīnišķīgi, ka studiju vide un sabiedrība pietiekami ciena jaunus cilvēkus, lai ļautu tiem izdarīt pašiem savas izvēles?
Daudzi ārzemju studentu projekti saistīti ar identitātes meklējumiem un viņu dzimtajām zemēm, tam pievērsušies arī DAE absolventi no Latvijas. Dārta Maija Zēģele aksesuāros interpretējusi latviešu paražas, piemēram, laimes meklēšanu ceriņos, piedāvājot arī tradīciju recepšu grāmatu, kas ļautu saglabāt mūsu dzīvesziņu un vēstīt par to tālāk. Felicita Gāga radījusi digitālu kleitu, kurā savienots latviešu tautastērps un informācijas troksnis sociālajos medijos, atgādinot, ka kultūras mantojums veidojas ne vien pagātnē, bet arī šobrīd. Pēteris Zilbers aicina Baltijas reģiona iedzīvotājus apdomāt savus ēšanas paradumus un lauksaimniecības postošo ietekmi uz Baltijas jūru, prezentējot instalāciju, kurā virtuve pamazām pārplūst ar aļģainu ūdeni. Iespaidīgu instalāciju radījusi arī Dace Sūna, kura savā projektā pievērsusies nevis nacionālām īpatnībām, bet universālām patiesībām. Darbs veidots kā meditatīva pieredze, kas rosina pārdomāt mūsu attiecības ar dzīvi un nāvi.
Dizains stiprām kopienām
Jāpiemin, ka DDW apskatāms ne vien DAE studentu veikums, bet arī virkne citu Eiropas dizaina skolu projektu (to vidū arī Viļņas Mākslas akadēmijas), kas bija redzami «Klokgebouw» ēkā. Viens no darbiem, kas iespiedās atmiņā ar savu ironisko vēstījumu, ir Leilas Valiseres (Leila Wallisser) diplomprojekts Berlīnes Mākslas un dizaina akadēmijā (Weißensee Kunsthochschule Berlin). Spekulējot par izsmēķu otrreizējās pārstrādes iespējām un ietverot dažādas cigarešu daļas, piemēram, ziepēs, svecēs un pat apakšveļā, jaunā dizainere brīdina mūs par zaļmazgāšanas negatīvajām sekām un aicina izvērtēt to, vai materiāla pārstrāde dažreiz nav kaitīgāka par tā ražošanu.
Līdz ar jauno dizaineru projektiem «Klokgebouw» ēkā bija izstādīti ilgtspējīgi produkti un inovatīvi zīmoli, stāstīts par pakalpojumiem un projektiem, kas varētu palīdzēt veidot labāku nākotni. Te vienkopus varēja apskatīt gan no pārstrādātām ugunsdzēsēju šļūtenēm veidotas mēbeles, gan digitālu rīku, kas palīdz pilsētās identificēt un kartēt problēmzonas vai gluži pretēji — vietas, kas varētu interesēt investoriem. No izstādes bagātā klāsta ir grūti izlobīt vienotu vēstījumu, tomēr tā atspoguļo dizaina daudzās lomas un plašo spektru.
Daudzveidīgi dizaina projekti mazākā piesātinājumā (sniedzot lielāku iespēju iedziļināties) bija skatāmi izstādē «Microlab» zālē. Te apmeklētāji varēja kļūt par Nākotnes ministriem, izsakot savu viedokli par dažādiem attīstības scenārijiem, izpētīt Nīderlandes Dizaina balvas izstādi vai arī izvēlēties sev kādu no micēlija zārka modeļiem. «Microlab» bija skatāmi arī daudzi projekti, kas saistīti ar kopienu stiprināšanu un līdztiesību. Nīderlandes marokāņu dizainere Mina Abuzara (Mina Abouzahra) stāstīja par beduīnu paklājiem, ko viņa veido kopā ar sieviešu amatnieču kolektīvu Marokā, nodrošinot audējām labus darba apstākļus un godīgu atalgojumu. Savukārt projekta «Crafted Liberation» autori «RV Collective», reaģējot uz Irānas sieviešu cīņu par līdztiesību, no viņu lakatiem izgatavojuši stadiona sēdvietas, pārvēršot apspiestības simbolu cerībā par iespēju irānietēm nākotnē pilntiesīgi iesaistīties sabiedrībā, tai skaitā apmeklēt sporta pasākumus.
Stipra kopiena noteikti raksturo arī Nīderlandes dizaina ekosistēmu — tas bija sajūtams gan DDW atmosfērā, gan apstiprinājās, runājot ar vietējiem dizaineriem. Apmeklējot izstādi dizaina viesnīcā «Kazerne», tās dibinātāja Annemone Hērtsa (Annemoon Geurts) pastāstīja, ka šīs vietas mērķis ir dot platformu jaunajiem dizaineriem un radīt vidi, kas sabiedrībai apliecina dizaina spēku. «Kazerne» izstādē bija redzami dažādi unikālā dizaina objekti, ko Annemone, kaut pati tos atlasījusi, nevairījās kritizēt, piemēram, par dabai mazāk draudzīgu materiālu izvēli. Šāda atklātība un spēja cieņpilni diskutēt, nenosodot par nepareizām izvēlēm, droši vien ir priekšnoteikums, lai kopiena būtu stipra un veiksmīga.
Cieņpilnu sarunu trūkumu izjūtam arī Latvijas sašķeltajā sabiedrībā — teju ik dienas mūsu starpā uzplaiksnī asas diskusijas par dažādiem jautājumiem, īpaši naidīgām tām kļūstot digitālajā vidē. Tomēr tā nav tikai Latvijas problēma — sabiedrības marginalizēšanās sociālo mediju un viltus ziņu ietekmē ir novērojama visā pasaulē. Šo tēmu savā tērpu kolekcijā, kas bija apskatāma izstādē «Manifestations», apspēlēja modes dizainers Tevins Blanšvils (Tevin Blancheville), kas apģērbā iedzīvinājis tādus tēlus kā pastardienas gaidītājs, politiķis–naida kurinātājs, satrauktais pilsonis u.c. Tevins norāda, ka, neskatoties uz drūmo situāciju pasaulē, viņa tērpi radīti ar cerību — atgādinot, ka mēs katrs varam cīnīties par brīvāku, labklājīgāku un taisnīgāku sabiedrību.
Tehnoloģijas mainās, cilvēks paliek
Mūsu attiecības ar tehnoloģijām bija izstādes «Manifestations» galvenais fokuss, ko izstādes dalībnieki aplūkoja no dažādiem skatpunktiem, pievēršoties arī digitālās realitātes cilvēciskajiem aspektiem un sapludinot fizisko ar virtuālo. Izstādē bija skatāma kolektīva «Total Refusal» apcerīgā dokumentālā īsfilma «Hardly Working», kas seko nespēlētāju tēliem (angļu val. — non–player characters, NPCs) videospēlēs, velkot paralēles arī ar reālo sabiedrību, kas nereti izvēlas dažādas tās grupas atstāt ēnā. Cilvēka nemainīgo dabu krāšņās vāzēs interpretējusi ilustratore un keramiķe Nonna Houhlanda (Nonna Hoogland), kura aplūkojusi sengrieķu mītus no mūsdienu skatpunkta. Patiesi, stāsts par Narcisu sasaucas ar mūsu kolektīvo pašbilžu apsēstību.
Ņemot vērā māsklīgā intelekta (AI) straujo izrāvienu, DDW bija skatāmi daudzi darbi, kas veltīti tieši šai tehnoloģijai. Publiskajā telpā bieži izskan dramatiski minējumi par to, kuru no profesijām drīzumā iznīcinās AI, tomēr ir arī citi aktuāli jautājumi, piemēram, cik daudz varam uzticēt mākslīgajam intelektam. Šim jautājumam izstādē «Manifestations» pievērsās Džūlzs Sinsels (Jules Sinsel), kurš ar interaktīvu instalāciju vizualizēja datus par zemo precizitāti, ar kādu ASV par ieslodzīto priekšlaicīgu atbrīvošanu lemj AI. Neskatoties uz darba draudīgo un tehnoloģisko izskatu, izrādās, ka katrs no moduļiem, kas aizveras vai atveras atkarībā no AI pieņemtā lēmuma, patiesībā ir ar rokām locīts papīra origami. No citāda skatpunkta AI aplūkojis mākslinieks Milo Polmans (Milo Poelman), kurš sarunā ar AI čatbotu «Textdavinci-003» meklē kopīgas atbildes uz jautājumiem par to, vai AI varētu uzskatīt par jaunu dzīvības formu un kā mums veidot godīgas attiecības ar tehnoloģijām, kas nebalstās ekspluatācijā.
Radot dizainu, pieņemts uzskatīt, ka tam jāsniedz risinājums kādai problēmai. Tomēr izaicinājumi, ar kuriem mēs saskaramies, mēdz būt tik sarežģīti un pretrunīgi, ka praktisku atbildi uz tiem dot var būt grūti. Gribētos domāt par dizainu kā brīnišķīgu rīku, kura autors visredzoši pārdomājis visas mūsu vajadzības, ietērpjot tās «seksīgā» ietvarā, tomēr trauksmainajā situācijā, kad pasaulē plosās karš, virs galvām savelkas klimata krīzes melnie mākoņi un plaisa starp dažādām sabiedrības grupām pieaug, mums vajadzētu pārvērtēt dizaina misiju. Varbūt dizainam ne vienmēr jāsniedz atbilde, varbūt pietiek, ka tas uzdod mums jautājumu.
Viedokļi