Māra Skujeniece. Foto — Andrejs Strokins

Iemantojot holandiešu dizaina domāšanu, tomēr savu darbu zemtekstā saglabājot tīru latviešu kultūras un dzīvestelpas tradīciju izpratni un tajās rastus iespaidus, Māra Skujeniece Amsterdamā vada savu dizaina studiju «Studio Skujeniece» un pasniedz Eindhovenas Dizaina akadēmijā, kurā pati pirms gandrīz divām desmitgadēm uzsākusi studijas. Sarunā Māra apspriež tur gūtās dizaina izglītības priekšrocības, atklāj, kas slēpjas aiz «Dutch design» mītiskā koncepta un kur tad īsti — Latvijā vai Nīderlandē — sakņojas īsta meistarība.

Intervijas Ieva Laube 19. novembris, 2014

Kas šobrīd ir aktuāls tavā darbā?

Manā darbā process sāk ieņemt aizvien svarīgāku vietu. Man svarīgi ir saprast, kā es pati domāju un kāds ir citu cilvēku process. Vērojot galaproduktu, tu vari to nolikt, nomierināties, un tas ir pabeigts, bet es visu laiku skatos atpakaļ un meklēju, kur ir vēl kādi ceļi un veidi, kā es to citādāk varētu pārtulkot, izstāstīt, izmantot. Un tur nav vairs nozīmes materiāliem un mērogam, jo tie abi var mainīties. Man lielāka vērtība ir pašai dizaina domāšanai, ne konkrētiem priekšmetiem.

 

Pagājušogad es piedalījos projektā «Hunnie», kas bija nominēts arī «Dutch Design Awards». Tas bija saistīts ar Holandes agrārās ainavas saglabāšanu un dabas aizsardzību un to, kā to padarīt pieejamu un saprotamu plašākai un arī citai publikai, jo tas nav dabas parks ar takām, tā [Bovenlandes polderis]  ir diezgan nepieejama vieta. Es taisīju tekstila projektu, no filca veidojot apmetņus kā govju ādas. Man šķita interesanti tas, ka šie priekšmeti nav paredzēti vienkārši kā produkti, bet gan kā darbarīki projektā. Tajā reģionā ir palikusi pēdējā īpašā govju šķirne ar baltu muguru, un mēs taisījām vīriešu, sieviešu un bērnu izmēra segas ar govju dzelteno auss piespraudi kā pogu. Bija arī koka ieroči un viltus medības, kurās mācīties medīt un slēpties. Un tad tāds nopietns bioloģijas profesors no Amsterdamas universitātes uzvelk to govs ādu un pazūd dabā. Tas šķita tik interesanti, jo spēju attālināties no tā, ka bieži taisu skaistas, klasiskas lietas kā vāzes, bet, iesaistoties tādā projektā, tu vari atbrīvoties un redzi, ka vienkārša «lupata» pareizā audumā, krāsā un formā pilnīgi transformē cilvēku.

Kas, tavuprāt, piemīt izcilam dizaina produktam, ko tas iemieso?

Tam ir kāds jāsaviļņo un jāaizķer. Dizaina produkts manā izpratnē nav tikai priekšmets, bet var būt arī projekts, kas kādai cilvēku grupai ir atvēris acis uz kādu problēmu vai risinājumu. Tai ne vienmēr jābūt smagai problēmai, bet tā rezultātā cilvēki apzinās, ka var darīt kaut ko citādāk, sāk domāt citādāk. Protams, ir lietas, kas tehniski ir fantastiskas, estētiski precīzi spēj atbildēt uz kādu vajadzību un rada saikni ar cilvēkiem, un bieži vien tāpēc, ka produkts ir izgatavots tīrā formā vai arī tam ir stāsts, kas kādā veidā pievelk.

Labam dizaina projektam ir jābūt vairākiem un dažādiem līmeņiem, tad tam rodas vērtība un ilgtspējība.

Kas cilvēkus piesaista tavos darbos?

Tā daļēji ir estētika, bet arī tas, ka produktos ir stāsts. Ja kādam vajag īpašu priekšmetu, tad viņam ir svarīgi pēc tam stāstīt, ka tas ir radies īpašā veidā ar zemtekstu, ne tikai lai tas būtu smuks. Viņiem vajag, lai grāmatiņā ir viss stāsts — kā produkts ir veidots, kāds ir bijis process. Es esmu ievērojusi, ka pēdējos gados tas aizvien vairāk parādās pasūtījuma darbos. Klienti iepērk manu redzējumu, un es to pārtulkoju vienā vai otrā produktā.

Vai savus darbus un skatījumu uz dizainu tu vērtē vairāk kā latviešu vai holandiešu skolas un domāšanas vadītu?

Tas ir diezgan liels abu skolu sajaukums, tā nav latviešu domāšana, bet tā nav arī pilnīga holandiešu domāšana. Es jūtu, ka neesmu tāda pati kā citi kolēģi. Man nepiemīt tāda bravūra «Skatieties, ko esmu paveikusi!». Dažkārt vajadzētu vairāk sevi izrādīt, bet es neko nerādu; kad kāds atnāk uz darbnīcu, pats izvelk visu ārā.

Holandieši to sauc par kautrību nevietā. Daudzos gadījumos tas nav labi ne pašam, ne citiem.

Kāds bija tavs ceļš pēc Eindhovenas Dizaina akadēmijas beigšanas līdz savas studijas izveidei?

Es vispirms strādāju pie dizainera Vincenta de Raika (Vincent de Rijk) Roterdamā, kur pamatā taisīja arhitektūras maketus Rema Kolhāsa birojam. Viņš kādreiz bija mans pasniedzējs, bet tagad ir kolēģis. Es pie viņa pelnīju naudu studijām un tāpēc arī sāku nodarboties ar keramiku. Strādāju ražošanā, no rīta līdz vakaram lēju krūzītes, slīpēju dibentiņus un glazēju. Pēc akadēmijas absolvēšanas viņš uzaicināja iesaistīties projektā, ražojām «Prada» veikaliem Amerikā milzīgus paneļus. Vincents ir tāds darītājs, pats visu taisa un turklāt vairākās jomās. Viss tiek ražots ar fizisku darbu. Tie pirmie darbi un piemēri arī ietekmēja domāšanu. Vincents un vairāki citi biroji bija noīrējuši Roterdamas ostā ēku, visas studijas bija kopīgas — daļēji slēgtas, daļēji atvērtas. Sanāk, ka mēs ar kolēģiem, kas arī bija Vincenta «produkti», nokopējām šo formātu, jo mēs vēlējāmies Roterdamas sajūtu Amsterdamā un pēc vairākiem gadiem arī to radījām.

Cik liela ir tava studija cilvēku un telpu ziņā?

Manā studijā ir viena asistente un viens vai divi praktikanti, kā kurā brīdī. Man ir dalīta darbnīca, liela industriāla telpa «B29 Studio’s», kuru noīrējām, sadalījām studijas vietas un tagad jau esam kādi 20 cilvēki. Pie mums ir gan arhitekti, gan grafikas un produktu dizaineri. Mums ir arī ļoti liela apmaiņa starp studijām, jo viss ir uz vietas — ja tev jāuzzina kas konkrētāks par arhitektūru, aizej pie arhitekta, kas sēž piecus soļus tālāk. Tev vienam pašam nav jābūt visām zināšanām, jo vari tās atrast blakus. Mēs arī kopīgi lietojam tehniku un darba aprīkojumu, dalāmies padomā. Man ļoti patīk atvērta darba vide. Tas ir lieliski, jo kāds var arī spontāni reaģēt uz maniem darbiem un lietām man apkārt, kuras es vairs neredzu un nebūtu izmantojusi.

Ko no holandiešu pieejas tu saskati savā domāšanā? Ko esi aizguvusi?

Studijas Nīderlandē man iedeva ļoti lielu brīvību un nepiesaistīšanos kādai vienai tēmai vai materiālam, vai lietai. Nākot no tādas klasiskas domāšanas, kas ir lietišķā māksla, liekas — ja tu esi iesācis vienu ceļu, tad tas ir jāturpina. Mana nākotne kā tekstilmāksliniecei bija noteikta rāmjos. Latvijā bija pieņemts no galvas mācīties pinumus, izpildīt, kopēt. Svarīgi bija «sūrs darbs» un «galarezultāts». Tas, protams, iemāca pacietību, bet neiedod prieku par tekstilu kā materiālu. Es pati lauzos un taisīju batiku, ko neviens nedarīja. Keramika manā gadījumā arī ir pašas apgūta.

 

Sākot mācīties Eindhovenā pirms 20 gadiem, man uzdeva zīmēt ar acīm ciet, iemācīties skicēt 5 minūtēs. Iemācīties to, ka vienas dienas laikā pilnīgi no nekā vari izveidot un vizualizēt nopietnu ideju. Arī vidusskolas līmenī to varētu darīt, jo tas stimulē ātrumu un drošību, pašapziņu. Toreiz Latvijas izglītībā tā trūka. Eindhovenas izglītības vērtība bija domāšana, ka tu spēj darboties vairākos lauciņos. Es pat strādāju pie dokumentālās filmas. Vēl joprojām akadēmiju padara īpašu tas, ka nodaļas nav strikti nodalītas, idejas un materiāli mainās starp tām.

Tad kā tu vērtē Latvijas dizaina izglītību, kurā pastāv sadalījums pēc materiāliem un nozarēm?

Ir grūti pateikt, vai tas ir slikti. Ideāli, ja vari izjust abas šīs izglītības sistēmas. Bieži vien Eindhovenā tie studenti, kuri pirms tam neko nav mācījušies nevienā nozarē un atnāk pilnīgi svaigi, it kā pazūd. Viņi iemācās strādāt nedaudz vienā, nedaudz otrā materiālā, tāpēc ir tā, ka diplomdarbā daudzi pievēršas vienai tehnikai, jo beidzot ir laiks un enerģija kaut ko iemācīties un saprast. Jebkuram amatam vai materiālam ir nepieciešams noteikts stundu daudzums, kas jāpavada strādājot, lai izprastu un pārzinātu, kā tas viss kopā darbojas. Tādā sajauktā variantā, kur ir no visa pa druskai, šī aspekta pietrūkst. Ja tu esi iemācījies vienu materiālu, tad ļoti ātri saproti citas tehnikas specifiku un to, kam ir jāiziet cauri, lai to apgūtu. Tāpēc latviešu studentiem ir zināma kvalitātes zīme, jo viņiem ir viena pamatlieta, ko zina un izjūt līdz galam, un tas palīdz domāt arī par citiem materiāliem.

Ko jaunu būtu vērts ieviest Latvijas dizaina izglītībā?

Multidisciplināra pieeja ir interesanta, un augstākos kursos to ierasto sistēmu varētu sākt jaukt nost. Ne tikai dizaina nodaļās, bet arī, piemēram, tēlniecības un keramikas nodaļās. Lai studenti jūt, ka vēlāk profesionālā dzīvē viņi var sākt jaukt materiālus kopā.

Tu esi pasniedzēja Eindhovenas Dizaina akadēmijā. Kādas ir Nīderlandes dizaina izglītības aktualitātes?

Interesanti, ka Eindhovenā ir pilnīgi jauna nodaļa «Food non Food», ko vada Maraije Fohelzanga (Marije Vogelzang), pazīstamākā no ēdiena dizainerēm. Nodaļai vēl nav sava plāna — kopā ar studentiem ir jāsaprot, kādas tēmas ir aktuālas politikā un ekonomikā, kā to salikt kopā un izveidot jaunu virzienu, kas būtu atsperšanās akmens jaunai dizaineru paaudzei. Studenti bieži vien precīzāk un asāk izjūt, kāda dzīve ir tagad, un viņu sajūta par nākotni ir spēcīgāka. Daudzi jūtas pazuduši, jo pasaules problēmas tiem šķiet tik lielas, bet daudzi jaunie dizaineri uzdrošinās un ir spējīgi domāt pasaules līmenī. Būdams dizaineris, tu nestrādā tikai vienas valsts robežās. Pirms 20 gadiem tas nebija aktuāli un nebija mūsu domāšanā, arī akadēmijā tādas tēmas nebija. Tās bija zināšanas, kas vienai paaudzei jānodod otrajai, bet tagad hierarhija ir savādāka. Pasniedzēji netiek nolikti kā augstākstāvoši, un ja kāds cits var iedot kaut ko labāku, tad viņš brīvi tiek pieaicināts.

Skola ir kā viena liela, atvērta telpa; pasniedzēji un studenti ļoti labi zina, kas notiek citās nodaļās.

Es iedevu uzdevumu no nulles attīstīt jaunu ražošanas tehniku, kļūt tajā par speciālistu un veidot šajā tehnikā priekšmetus, un studenti savās prezentācijās jau izmanto citu studentu darbus — ar domu, ka darbs jau notiek un to iespējams attīstīt tālāk. Tas mani ļoti patīkami pārsteidza, ka zini, kam vari piekļūt, kas ir aktuāls un ka zināšanas kļūst kopīgas.

Kas padara holandiešu dizainu tik spēcīgu?

Tas ilgu laiku bija valsts veicināts. Bija iespējas ar stipendiju palīdzību attīstīt savu talantu pēc studiju beigšanas. Ir ļoti grūti, ja tikko pabeidz akadēmiju un tev ir jāsāk pelnīt, un pēc tam tikai brīvajā laikā dari to, kas ir tava profesija. Ir citādāk, ja tev ļauj gadu vai pāris gadus pilnīgi apmaksāti studēt tālāk savu tēmu, izstrādāt produktu vai padarīt to komerciālu. Tā ir liela naudas investēšana.

 

Dizains Nīderlandē ir arī nacionālais domāšanas veids — tas, ka tu pats izveido vidi, ir jau ģenētiski noteikts. Tur tā ir pārdomāta lieta, vide tiek lietota kā materiāls, to uztver kā iespaidojamu, pārveidojamu. Ja to vēl parāda ārzemēs un tam rodas sekotāji, tas iedvesmo jaunas kustības.

 

Holandieši ir labi pārdevēji. Tas saistīts arī ar cilvēku daudzumu, labklājības līmeni, pirktspēju uz vietas. Latvijai iegūt tādu vārdu ir nereāli, un to nevajag nemaz gribēt.

Latviešu dizains vienmēr būs saistīts ar valstīm, kurās dizaineri būs mācījušies, praktizējušies un strādājuši — Skandināvijā, Vācijā, Nīderlandē —, tas nekad nebūs tīrs.

Taču arī holandiešu dizains kļuvis atšķaidītāks. Kaut kādas iezīmes ir palikušas, bet tā jau ir internacionāla lieta. Te sabrauc un paliek cilvēki no dažādām pasaules malām, un tas atstāj iespaidu uz viņu radītajiem darbiem.

Kādi ir latviešu dizaineru trumpji, ko viņi varētu izspēlēt Eiropas un pasaules līmenī?

Latvijā vēl pastāv ražošana, te ir vairāk telpu un iespēju tehniski ražot lietas tepat uz vietas. Nīderlandē tāda reāla industrija, kur dizaineri varētu strādāt pēc akadēmijas pabeigšanas, ir izzudusi. Tāpēc sākas pašražošana, visi pērk zāģus un taisa mēbeles. Latvijā to ir iespējams uztaisīt lielākā līmenī nekā viens zāģis — viens dizaineris. Te ir ražotnes, darbaspēks un iemaņas. Latvijā ir cilvēki, kuriem ir materiāla zināšanas, kā citur pietrūkst — nav labu stiklinieku, keramiķu.

Bet kā pietrūkst, lai konkurence šeit augtu un latviešu dizaineri kļūtu pieprasītāki ārzemēs?

Mācīšanās vienam no otra un dalīšanās ar informāciju par to, kā tie, kas ir kļuvuši veiksmīgi, ir to panākuši. Vienmēr ir jāskatās, kā tas aizsākas un notiek Latvijas pusē, nav vērts domāt par to, kā tas notiek Holandē, jo tur ir citi mehānismi un veidi, kā lietas norisinās.

Ja tev ir panākumi, ar tiem vajag dalīties, jo tu sevi ar to neapzagsi, tikai pastiprināsi savus panākumus.

Tas ir vissvarīgākais. Apjaust, kā tie, kas ir izrāvušies, var zināšanas nodot nākamajiem.