Sofija Lovela (Sophie Lovell). Foto — Orlando Lovels (Orlando Lovell)

Mūsdienu vizuāli piesātinātajā laikmetā Berlīnē izdotajam arhitektūras interneta žurnālam «uncube» ir izdevies saglabāt analogu sajūtu digitālā vidē, ienesot tur drukai piemītošas īpašības. «uncube» galvenajai redaktorei Sofijai Lovelai (Sophie Lovell) ir ievērojama pieredze izdevējdarbībā, un intervijā viņa atklāti dalās savos uzskatos par mūsdienu digitālajiem medijiem, kurp šī industrija virzās un kurp tai vajadzētu doties.

Intervijas Ieva Laube 25. novembris, 2015

Par spīti tam, ka «uncube» ir interneta izdevums, jūs to saucat par žurnālu, tas tiek publicēts numuros, kuriem ir satura rādītāji, un navigācija atgādina lappuses. Kādēļ nolēmāt saglabāt šīs drukāta žurnāla īpašības? Un ko «uncube» dod bloga sadaļa?

— Sākotnējais «uncube» uzstādījums bija «žurnāls, tikai bez papīra», un blogu bija iecerēts izmantot tikai ļoti īsām ziņām. Izmēģinot un attīstot šo formātu, mēs jutām, ka pārcelt izdevumu no drukas uz digitālo pasauli viens pret viens nav īsti labi. «uncube» ir mazliet dekonstruēts formāts, un tas ir darīts ar nodomu. Žurnāls ir stāstiem, kas atbilst numura tēmai, bet blogs ir rakstiem, kuri tieši neattiecas uz aktuālo tēmu. Tur ir vieta garākām esejām un intervijām un lielākam skaitam attēlu, ja mēs tā vēlamies. Sociālie mediji savukārt ir vieta informācijai un ieteikumiem.

Jūs esat teikusi, ka tas laiks, kad jums gribējās taisīt vienkārši skaistu žurnālu, jau ir pagājis. Kādas personīgās ambīcijas jūs vēlaties realizēt «uncube»?

— Es esmu teikusi, ka es negribu tikai radīt kaut ko skaistu, es gribu pārveidot izdevējdarbību — un es turos pie saviem vārdiem, pat ja manis teiktais izklausās visai iedomīgi. Es esmu pavadījusi diezgan garus gadus rakstot, rediģējot un vadot dizaina izveidi drukātiem žurnāliem un grāmatām, arī interneta platformām. Protams, mēs visi vēlamies radīt ko skaistu, un man dzīvē ir veicies, jo esmu strādājusi pie vairākiem ārkārtīgi skaistiem projektiem. Bet es arī esmu redzējusi, kā krītas, pat sabrūk satura vērtība, pie kā novedusi digitālā dalīšanās kultūra. Tās dēļ izdevumu saturā iejaucas un to samaitā komerciāli spēki. Pavisam nedaudzi var atļauties samaksāt rakstu autoriem, ilustratoriem un fotogrāfiem tik, cik to darbs patiesībā ir vērts, it īpaši pētnieciskajā žurnālistikā vai, teiksim, studijas uzstādījumu fotografēšanā. Lai izdzīvotu, izdevēji pievēršas «copy–paste» žurnālistikai vai atļauj reklāmdevējiem pasūtīt un apmaksāt rakstus, kas bieži tiek slēpts no lasītāja. Manas personīgās ambīcijas «uncube» ir, lai tam būtu sava, neatkarīga balss un lai reklāmdevēji un citi klienti redzētu vērtību tajā, ka to vārds tiek saistīts ar žurnālu, kuram piemīt savs raksturs un viengabalainība. Un visbeidzot, man ir svarīgi, lai lasītāji novērtētu «uncube» neatkarīgo balsi un vīziju attiecībā uz tēmām, ko mēs skaram, un žurnāla pastāvīgo kvalitāti.

Kāda ir bijusi «uncube» stratēģija, lai atrastu ceļu šodienas žurnālu tirgū?

— Pacietība. Mēs sakoncentrējām spēkus, lai izveidotu vislabāko, ko spējam ar mūsu resursiem, un gaidījām, lai mūs atrastu līdzīgi domājoša auditorija — un tas ir noticis.

Jūs esat izteikusies par nepieciešamību paplašināt digitālās izdevējdarbības robežas. Kas īsti ir tās robežas, kas jāpaplašina?

— Jebkurš var sabīdīt visai pievilcīgu mājaslapu, izmantojot WordPress platformu. Tādu ir desmitiem tūkstošu. Tomēr tās visas ir diezgan vienādas, līdzīga formāta, ar vienu un to pašu kompozīcijas režģi. No vienas puses, tas ir lieliski un demokrātiski, bet no otras — 99% no tām ir pilnīgi bezsaturīgas. Digitālajai izdevējdarbībai nepieciešamas investīcijas noteiktos virzienos — labāks dizains un, pāri visam, — labāks saturs. Mani pārsteidz, cik daudz slikta satura ir atrodams pat augsta līmeņa komerciālos izdevumos.

Runājot par arhitektūras un dizaina kritiku, kā jūs gribētu redzēt to attīstāmies?

— Es uzskatu, ka mēs ar «uncube» jau dodamies virzienā, kas ir atbilstošs no mūsu skatpunkta. Mūsu mērķis kā žurnālam «par arhitektūru un plašāk» ir piedāvāt domas rosinošus stāstus un informāciju mūsu lasītājiem multidisciplinārā veidā — līdzīgi tam, kā informācija ir pieejama dzīvē vispār. Lielākā daļa kvalificētu arhitektu nekad netiek pie celtņu būvēšanas, un daudzi to nemaz nevēlas. Tomēr viņi ir apguvuši holistisku domāšanas veidu, kas ietver vairākas disciplīnas un kam ir daudz sabiedrībai un kopienām noderīgu izmantošanas veidu. «uncube» piedāvā vielu pārdomām tieši šādiem domātājiem.

Kā jūs izvēlaties tēmas, ko pētīt katrā žurnālā?

— «uncube» tēmas visbiežāk izvēlas sevi pašas. Kā komanda mēs daudz pārspriežam un esam ļoti zinātkārs bariņš. Kad esam izvēlējušies tēmu, ar kuru visi esam mierā un kuru vērts dziļāk papētīt, mēs līdzīgā veidā pieejam rakstu meklēšanai. Parasti mēs savācam stipri par daudz materiāla un tad to attīram un attīram, kamēr pāri paliek žurnāla numurs.

Katrā «uncube» numurā intergēti dažādi fonti, teksta un attēlu izkārtojumi un fona attēli. Kādēļ esat izvēlējušies tik mainīgu dizaina konceptu?

— Mūsu «back–end» sistēma patiesībā ir visai ierobežojoša, tādēļ mums patīk no tās mēģināt izspiest vairāk un eksperimentēt ar to. Tā ir diezgan gudri uzbūvēta. Iespējams, izskatās, ka katrs raksts ir atšķirīgi noformēts, bet patiesībā tie ir visai līdzīgi. Mūsu grafikas dizaineri ir superradoši, un viņi piedalās katra numura veidošanā un saprot ikvienu rakstu, tādēļ katram stāstam un tēmai pievienojas arī grafiskas interpretācijas slānis. Tā ka tie nav tikai «uncube» rakstu autori, kas dziļi pārdomā ikvienu tēmu.

Vai interaktivitāte «uncube» ir tādēļ, ka mūsdienu lasītājs ātri zaudē spēju koncentrēties? Vai tas ir veids, kā padarīt žurnālu atpazīstamu lasītāju vizuālajā atmiņā?

— Interaktivitātes patiesībā nav nemaz tik daudz, tā ir tikai sajūta, ko rada krāšņais un dinamiskais dizains. «uncube» lielā mērā darbojas kā drukāts izdevums, bet tam piemīt kustīgums, kas tam piešķir arī mazliet no filmas kvalitātēm. Tomēr nekāds kustīgums nespēj noslēpt vāju saturu. Ja mēs publicētu «uncube» uz papīra vai ja tas būtu video žurnāls, es domāju un es ceru, ka tas būtu vienlīdz bagātīgs. Mūsu lasītāji nav muļķi, patiesībā viņi mēdz būt ļoti inteliģenti. Mēs neizmantojam mirguļojošas gaismas un zvaniņus, lai piesaistītu viņu uzmanību; katrs elements ir savā vietā kāda noteikta iemesla dēļ.

Vai jums ir sajūta, ka vizuālā forma mūsdienās ir uzvarējusi tekstu?

— Mēs dzīvojam augsti attīstītā vizuālas dalīšanās kultūrā, tādēļ, protams, attēls kļūst dominējošs. Tomēr teksts arī ir vizuāls. Pēdējo gadu laikā man interesanta šķiet audio materiālu attīstība — audio grāmatas un podkāsti…

Vai arī jūs plānojat iet tālāk ar interaktivitāti un dažādiem formātiem?

— Jā, mēs par to domājam, bet ne kaut kādu triku veidā, tas mums nepiestāv.