Astra Zariņa Itālijā 1960. gadu sākumā. Foto no «Civitta» institūta arhīva

Reflektējot par nozīmīgu mentoru lomu arhitektu dzīvēs, gadās sastapties ar vizionārām personām, par kurām ir vērts pastāstīt plašāk. Viena no šīm personām ir trimdas latviešu arhitekte un pedagoģe Astra Zariņa, kura ir iedvesmojusi vairākas arhitektu paaudzes visā pasaulē. Zariņas skatījums uz pilsētvidi, vēsturiskā mantojuma vērtību un kultūras nozīmi arhitektūrā bija novatorisks 1970. gadiem un sasaucas ar mūsdienu ilgtspējas idejām. Par Astru raksta arhitekts un pētnieks, «Arhiteksti» līdzdibinātājs Igors Malovickis.

Ziņas Igors Malovickis 10. maijs, 2024

Astras Zariņas vārds mūsu redzeslokā nonāca kādā klusā 2022. gada jūlija vakarā, kad «Arhitekstu» grupas čatā parādījās saite uz arhitekta Stīvena Hola (Steven Holl) lekcijas ierakstu un aizrautīgas ziņas par jaunatklāto arhitekti. Sarunu ciklā «Architects, not Architecture» (latviešu valodā — «Arhitekti, nevis Arhitektūra») Hols dalījās ar atmiņām un stāstiem par dažādiem nozīmīgiem notikumiem un personībām savā dzīvē, tostarp par vienu no viņa nozīmīgākajiem mentoriem — Astru Zariņu, kura Romā vadīja Vašingtonas universitātes ārzemju studiju programmu, kur izglītojies Hols.

 

Astra Zariņa bija īstena pasaules pilsone. Viņa dzimusi 1929. gadā Rīgā, bet Otrā pasaules kara sākumposmā viņas ģimene bija spiesta emigrēt no Latvijas. Vispirms nonākusi Zalcburgā Austrijā un tad bēgļu nometnē Vācijas rietumos, Zariņa ar ģimeni visbeidzot emigrēja uz Amerikas Savienotajām Valstīm, kur, lūdzot politisko patvērumu, apmetās Sietlas tuvumā. Ar atzinību studējusi turpat netālu esošajā Vašingtonas Universitātes Arhitektūras skolā. Studiju laikā 1952. gadā sāka strādāt atzītā modernisma arhitekta Pola Haidena Kirka (Paul Hayden Kirk) birojā. 1955. gadā ar izcilību absolvējusi Masačūsetsas Tehnoloģiju institūtu (MIT), kļūstot par pirmo sievieti institūta vēsturē, kas beigusi studijas ar labākajiem rezultātiem savā kursā. Pēcāk Astra devās uz Detroitu, 1950. gadu modernisma epicentru ASV, kur no 1955. līdz 1960. gadam strādājusi pie pazīstamā japāņu–amerikāņu arhitekta, Ņujorkas Dvīņu torņu autora Minoru Jamasaki (Minoru Yamasaki). Zariņas talantu pamanīja daudzi. 2017. gadā izdotajā Jamasaki biogrāfijā «Minoru Yamasaki: Humanist Architecture for a Modernist World» Zariņa raksturota kā «iespējams, vistalantīgākā māksliniece, kura jebkad strādājusi pie Jamasaki». Darbs Jamasaki birojā bija īpašs arī tādēļ, ka 1950. gados savu ASV arhitektūras karjeru Mičiganā sāka arī kāds cits ievērojams latviešu izcelsmes arhitekts — Gunārs Birkerts. 1956. gada vidū pievienojies Jamasaki komandai, Birkerts kļuva par Zariņas kolēģi un tuvu draugu. Viņu sadarbība turpinājās arī vēlāk Itālijā.

 

Neskatoties uz panākumiem, Zariņa nevēlējās aprobežoties ar arhitektes karjeru Detroitā. Saņēmusi Fulbraita stipendiju, 1960. gadā viņa devās uz Itāliju, kur ieguva prestižo Amerikāņu akadēmijas Romā balvu arhitektūrā, kļūstot par pirmo sievieti, kura to sasniegusi. Zariņa nonāca Romā kā pārliecināta moderniste, taču šī pilsēta viņu mainīja. Vietējo ēku vēsture, kultūra un dzīvīgā pilsētvide mudināja viņu pārskatīt laika gaitā izveidotos uzskatus par sociāli aktīvas telpas nozīmi un pievērsties kultūrvēsturiskās vides prezervācijai un iedzīvināšanai. Šajā laikā Zariņa ļoti aktīvi ceļoja un iepazina arī citus Itālijas reģionus, īpaši senās etrusku kalnu pilsētiņas Toskānā. Viņu apbūra jaunatklātās vietas, sevišķi nelielā kalnu pilsētiņa Banjoredžo Čivita, kur 1961. gadā arhitekte spontāni nopirka savu pirmo māju — vienistabas ēku ar lielu kamīnu un dārzu, kurā viņa daudz uzturējās vēlākā savas dzīves posmā.

Pēc Romas Zariņa devās strādāt pie «Märkisches Viertel» apkaimes projekta Rietumberlīnē, kas izrādījās viens no pēdējiem arhitektūras projektiem, pie kuriem viņa aktīvi strādāja pirms pilnībā nodevās pedagoģijai. Atgriežoties ASV, viņa turpināja strādāt par lektori Vašingtonas Universitātē un 1970. gadā iniciēja universitātes Romas programmu. Romā Zariņa aktīvi uzņēma un apmācīja amerikāņu studentus, paverot tiem skatu uz pasauli un iepazīstinot ar kulturāli bagāto un dzīvo pilsētu. Šī pieredze, kas pašai lika pārskatīt universitātēs apgūto, Zariņai šķita ārkārtīgi svarīga. Dzīvojot Romā, Zariņa turpināja aktīvi pētīt pilsētu un 1976. gadā ciešā sadarbībā ar ungāru–amerikāņu fotogrāfu Baltazāru Korabu (Balthazar Korab) Astra izdeva savu nozīmīgāko darbu — grāmatu «I Tetti di Roma: le terrazze, le altane, i belvedere» jeb «Romas jumti». Izdevumā viņa definēja jumtu ainavas koncepciju, argumentējot, ka tie gan veido savdabīgu ainavu virs ēkām, gan arī kļūst par sociāli aktīvu pilsēttelpas plakni, salaužot ierasto privātās/publiskās telpas dalījumu un piešķirot pilsētai papildu funkcionālo dimensiju. Zariņa bija sava laika urbānisma celmlauze. Līdztekus viņas tekstiem izdevumu papildināja Baltazāra Koraba vizuāla eseja par Romas jumtu ainavām un to sociālo dzīvi.

Viens no nozīmīgākajiem Astras veikumiem ir viņas darbs pie Banjoredžo Čivitas atjaunošanas un saglabāšanas. Cīnoties par šīs vulkāniskā ieža smailē esošās «mirstošās pilsētas» likteni, Zariņa 1976. gadā dibināja Vašingtonas Universitātes Itālijas kalnu pilsētu programmu, bet 1981. gadā — Itālijas Ziemeļrietumu arhitektūras un pilsētplānošanas institūtu «Civita» (NIAUSI). Paralēli prezervācijas darbiem, Zariņai veiksmīgi izdevās pārliecināt vairākus sabiedrībā pazīstamus cilvēkus tur iegādāties mājokli, tostarp savu ilglaicīgu sadarbības partneri un draugu Gunāru Birkertu. Izmantojot institūtu kā publisku platformu, Zariņa kopā ar savu vīru, arhitektu Entoniju Kostu Heijvudu (Anthony Costa Heywood), turpināja izglītot studentus un sabiedrību līdz pat savai nāvei 2008. gadā.

Astrai piemita ugunīgs raksturs un enerģija, kas spēja iedvesmot jebkuru. Papildus pilsētvides un arhitekta profesijai svarīgām mācībām Zariņa izglītībai piešķīra vēl citu dimensiju — kultūru. Viņa prata iesaistīt studentus savā arhitektūras, mākslas, vēstures, filozofijas, ēdiena gatavošanas un kultūras dzīvē, piemēram, ik rītu vedot tos uz itāļu valodas nodarbībām vai liekot pievienoties maltīšu gatavošanā. Hols atminas Zariņas uzsvaru uz ēdiena nozīmi: «Ja vēlies kļūt par arhitektu, tev vispirms ir jāiemācas gatavot ēst!» Viņa studentos attīstīja arī prasmi justies ērti dažādās sociālās situācijās. Zariņas «didaktiskās vakariņas» ietvēra svaigu vietējo produktu atlasi tuvējos tirgos, galda klāšanu, uzkodu un kokteiļu servēšanu, kā arī dažādu Romas viesu uzņemšanu. Šī pieeja, ko daži studenti pēcāk nodēvēja par «arhitektūru no pilsētas līdz karotei», bija neatņemama viņas mācību programmas daļa.

 

Domājot par Astras intelektuālo mantojumu, Stīvens Hols apkopoja galvenās Zariņas mācības. Vispirms, pilsētas telpas vērtību, ko viņa saviem studentiem palīdzēja atklāt gan ar karšu, gan plenēru palīdzību. Nonākot Romā, Zariņa ievēroja arī savdabīgo jumtu ainavu, kas pilsētas audeklu atklāja no jauna skatpunkta. Mūsdienās esam pieraduši pie tādiem apzīmējumiem kā «adaptīva un atkārtota izmantošana» un «kultūrvēsturiskās vides saglabāšana», taču Zariņa, apsteidzot savu laiku, to nozīmību uzsvēra jau 1970. gados. Astra saskatīja arī kopienas nozīmi arhitektūrā. Nedēļas nogalēs Astra veda savus studentus uz Čivitu, lai palīdzētu iztēloties dažādus pilsētiņas saglabāšanas scenārijus. Zariņa bija pārliecināta, ka, lai saglabātu vēsturisko vidi, būtiski ir saglabāt arī mītus un ceremonijas, kas ar to saistīti. Atjaunojot Čivitu, Zariņa atjaunoja arī vairākas vēsturiskas pilsētas tradīcijas un paražas. Sasaucoties ar ilgtspējīgu pieeju mūsdienu izpratnē, Zariņa vērsa uzmanību arī uz zemes, augu un dzīvnieku vērtību pilsētvidē. Visbeidzot, Astra uzsvēra arī bioloģiskās pārtikas vērtību — tās krāsu, garšu un, tekstūru daudzveidību, ēdiena noformējumu un prasmi gatavot ēst.

Neskatoties uz Astras Zariņas žilbinošo un brīžiem pat galvu reibinošo karjeru, viņas un citu līdzgaitnieču profesionālais pienesums nonācis vēstures marginalizētajā daļā. Šos aklos punktus arhitektūrā šķetināja augstskolas RISEBA Arhitektūras un dizaina fakultātes (FAD) un nodibinājuma «Arhiteksti» rīkotā izstāde «Roma un skolotāja, Astra Zariņa» un arhitektūras konference «Rixarch 2024: Blind Spot». Turpinot celt gaismā Zariņas veikumu, drīzumā gaidāma Zariņas publikācijas «I Tetti di Roma» pārizdošana angļu valodā, bet pēcāk arī tulkojums latviešu valodā.

Izstāde «Roma un skolotāja, Astra Zariņa», kas no 14. marta līdz 27. aprīlim bija skatāma Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, ir turpinājums 2019. gadā sāktam procesam, kurā Stīvens Hols un kurators Alesandro Orzīni (Alessandro Orsini) cēla gaismā Astras mantojumu un personību. Sākotnēji izstādīta Hola dibinātajā mākslas centrā «‘T’ Space» Ņujorkas štata Rainbekā un galerijās Klīvlendā un Sietlā, tā beidzot atceļoja arī uz Zariņas dzimto pilsētu Rīgu. Ekspozīcijā tika prezentēti gan Zariņas Romas pētījumi, gan viņas pazīstamākā studenta Stīvena Hola agrīnie darbi un pārdomas par savu skolotāju, kā arī RISEBA FAD un «Arhitekstu» rīkotajā meistarklasē «Civita 2023» radītie darbi. Izstādi papildināja Stīvena Hola īpaši šim notikumam sagatavots lekcijas ieraksts un iecerētā Zariņas memoriāla Banjoredžo Čivitā maketi.

 

Noslēdzot izstādes atklāšanas pasākumu, RISEBA FAD dekāns Rudolfs Dainis Šmits atzīmēja, ka izstādes ceļojumu uz Rīgu aizsāka viens vienīgs e–pasts Hola fondam, un mudināja sanākušos studentus un arhitektus uzdrīkstēties: «Ja jums ir kāda ideja, esiet gatavi riskēt un rīkoties, jo tās īstenošanai, visticamāk, nebūs jau gatavu risinājumu.» Līdzās daudziem studentiem ASV un Itālijā Zariņas novatoriskā pieeja un nenogurdināmā enerģija nu turpina iedvesmot jaunu studentu paaudzi arī savā dzimtajā pusē.