«Mammu» daudziem nozīmē krāsainas šalles, taču, strauji tuvojoties Ziemassvētku iepirkšanās skrējienam, zīmols ir gatavs laist klajā jaunu preču līniju, ko radījis jauns un talantīgs Ņujorkā dzīvojošs dizaineris Ernests Aleksandrs (Ernest Alexander). Turklāt, «Mammu» ir pievērsušies arī ražošanai citiem zīmoliem dažādās rokdarbu tehnikās. Vairāk mums pastāstīja Fions Dobins un Ivita Ose, divi no «Mammu» dibinātājiem.
Kas pašlaik ir jaunākais «Mammu» attīstībā?
Fions:
— Mēs gatavojamies piedāvāt nākamo kolekciju, ko izstrādājis Ernests Aleksandrs, un šoreiz tā ir pilnīgi citāda, daudz jaunu produktu. Parasti cilvēki asociē «Mammu» ar šallēm, bet Aleksandrs to ir mainījis — tagad mums ir arī cimdi, cepures, datoru pārvalki un tālruņu maki.
Mēs esam sākuši piedāvāt ražošanas, dizaina izstrādes un menedžmenta pakalpojumus citiem zīmoliem. Eiropā ir daudz mazu dizaina uzņēmumu, kas vēlas izgatavot savus produktus ētiski, taču tas ir ļoti sarežģīti, jo lielākā daļa tādu ražotāju ir dārgi un ekskluzīvi butiki. Sadarbojoties ar mums, viņiem kļūst pieejama cilvēku komanda, kura saprot, kas ir sociāls bizness un kas ir augstas kvalitātes dizains.
Pašlaik mēs strādājam pie maza, iedvesmojoša ražojumu kataloga, kurā apskatāmas visas dažādās ražošanas tehnikas, materiāli un pakalpojumi, ko varam piedāvāt. Tie ir mezglojumi, adījumi, izšuvumi, tamborējumi, koka un metāla izstrādājumi, tekstils un citi pakalpojumi; mēs veicam augstas kvalitātes fotosesijas, mēs izstrādājam identitātes un kampaņas. Mēs ikdienā strādājam visos šajos laukos un zinām, kā tos apvienot.
Ivita:
— Priekšrocība ražošanā pēc pasūtījuma ir tas, ka mums nav jāuztraucas par pārdošanu.
Vai tas bija apzināts lēmums vai tas nāca nejauši?
Fions:
— Pirmā reize, kad mēs radījām kaut ko ārpus mūsu pašu kolekcijas, bija adījumi kādā pasākumā Vīsbādenē. Viņi svinēja pirmo gadskārtu kā sociālas uzņēmējdarbības pilsēta, rīkojot meistarklases, seminārus un lekcijas par sociālo uzņēmējdarbību. Mums pasūtīja ielu adīšanas kampaņu, ko veica mammas no Latvijas. Mēs noadījām vairāk nekā 2500 dažādu priekšmetu, un rezultāts bija mērāms kvadrātmetros. Vairākos simtos kvadrātmetru!
Cik mammu pie jums šobrīd strādā?
Ivita:
— Mūsu ražošanas process nav vienmērīgs. Dažbrīd pie mums var strādāt vairāk nekā 30 māmiņu, taču mazākos projektos, kā mezglojumu izstrādē, strādā tikai astoņas. Ne visas uzreiz prot vajadzīgos rokdarbus, tāpēc mēs piedāvājam mācības. Dažas mammas dod priekšroku vilnai, citas — linam, vēl kādas labprātāk izvēlas balto zīdu, jo ar melno zīdu strādāt ir grūtāk, ja mājās nav atbilstoša apgaismojuma. Citas saka, ka nevar strādāt ar baltu audumu tāpēc, ka bērni to var sasmērēt.
Vai rokdarbus mammas ir apguvušas pašmācībā?
Ivita:
— Jā. Daudzām mammām jau ir prasmes, kas lielā mērā ir atkarīgas no ierīcēm, kuras ir pieejamas mājās. Ir dažas māmiņas, kuras strādā ar ādu — ne katra to prot.
Kur jūs atrodat mammas darbam «Mammu» projektos?
Ivita:
— Viņas pašas piesakās. Lielākiem projektiem mēs izmantojam arī sociālos tīklus, kā Twitter un Facebook, lai atrastu mammas, kas derētu tieši šiem projektiem. Galu galā visi dalās ar informāciju, retvīto un piedāvā palīdzēt.
Vai pieņemat darbā tikai mammas?
Fions:
— Nē, arī vectēvus. Es pieņemtu jebkuru, kurš ir gatavs šūt un adīt, taču tēvi parasti nav gatavi sēdēt un adīt šalles.
Ivita:
— Patiesībā tas nozīmē piedāvāt kārtīgu darbu cilvēkiem, kuriem tas ir nepieciešams. Mēs sākām ar mammām, jo viņas ir sarežģītākā situācijā nekā citi, cenšoties apvienot rūpes par bērniem ar darbu, jo trūkst bērnudārzu, un valsts atbalsts ir mazs.
Kas vada ražošanu?
Fions:
— Pašas mammas. Viņas mums saka, ko vēlas darīt, turklāt var redzēt, vai darbs viņām patīk, vai viņas strādā veikli vai negribīgi. Reiz pie mums bija kāda mamma, kas teica, ka viņai tiešām ir nepieciešama nauda un ka viņa ir gatava uzšūt 20 šalles. Pēc dažām dienām viņa bija atpakaļ ar diviem maisiem puspabeigtu šaļļu, pavisam dusmīga: «Nē! Man tas riebjas!»
Vai maksājat par vienību?
Fions:
— Jā, taču mēs nopērkam tikai tās šalles, kas ir kvalitatīvas. Ja tajās ir defekti, tie ir jālabo, citādi mēs vispār nevarētu funkcionēt. Tad tās būtu skumja paskata preces no nabadzīgām mammām, un cilvēki tās pirktu vienīgi aiz žēluma Ziemassvētku laikā.
Kādas ir jūsu darba attiecības ar pieaicinātajām mammām?
Fions:
— Mēs nevaram piedāvāt pastāvīgas darbavietas, un dažādi projekti prasa dažādas prasmes. Mammas vienmēr strādā pie kāda konkrēta projekta, un viņām ir jāreģistrējas kā pašnodarbinātām personām vai individuāliem komersantiem. Brīnišķīgi ir tas, ka viņas «inficējas» ar mūsu biznesa garu, tāpēc «Mammu» atstāj uz viņām lielāku iespaidu par to, kas mērāms naudā. Viņas saprot, ka var būt mazi patstāvīgi ražotāji. Viņas sāk strādāt ar mums, bet vēlāk rada pašas savus produktus, piemēram, ādas somas vai adījumus.
Katru «Mammu» kolekciju veido kāds cits dizaineris. Kādi ir šīs pieejas priekšrocības un trūkumi?
Fions:
— No vienas puses, tas piesaista papildu uzmanību — katrs dizaineris popularizē to, ko ir radījis. No otras puses, mēs neiemiesojam kādu konkrētu modes vīziju, un tas apgrūtina produktu pārdošanu, jo veikali bieži vien vēlas redzēt lielāku portfolio vienotā stilā. Bet mēs esam kustība ar noteiktu filozofiju, nevis modes stratēģiju.
Ja mēģināsi «Mammu» preces pārdot tradicionālā veidā, tas nestrādās. Ņinas Električkas kolekcijai nav nekāda sakara ar zīda šallēm, un zīda šallēm nav nekā kopīga ar mūsu lina šallēm. Un tieši tas ir pats interesantākais — mēs sniedzam māksliniekam vai dizainerim radošu brīvību. Mēs nemeklējam kādu, kas varētu radīt ko līdzīgu tam, kas mums jau ir. Mēs tiešām vēlamies, lai viņi rada to, ko uzskata par skaistu.
Cik lielā mērā jūsu darbs ir atkarīgs no modes industrijas sezonām? Šķiet, ka jūs radāt jaunas lietas tad, kad vēlaties.
Fions:
— Mēs izlaižam T kreklus ziemā, bet vilnas preces — vasarā, taču tam nav nozīmes, jo pasaulē ir tik daudz klimata zonu, un mēs neesam lielās modes mašinērijas daļa.
Patiesībā mēs piedalāmies daudzos ne–modes pasākumos, piemēram, globālajā Sociālās Uzņēmējdarbības forumā, kura pārtraukumā starp lekcijām un meistarklasēm notika modes skate. Auditorija tur bija diezgan elitāra — Spānijas karaliene, Oskara un Nobela balvu ieguvēji.
Bet tieši modes skate kļuva par iemeslu, kāpēc radās «Mammu». Demiens Karljē, «Moment» dibinātājs, jautāja mums, vai vēlamies uztaisīt kaut ko modes skatei, kas bija paredzēta pēc trim nedēļām. Mēs teicām: «Traks esi? Mums nav ne zīmola, ne dizaina!» Uz ko viņš atbildēja: «Labi, labi, jums viss sanāks». Tikai pāris nedēļās mēs izdomājām zīmola nosaukumu un radījām korporatīvo identitāti, uzzīmējām logo un vizītkartes, izveidojām mājaslapu, mūsu pirmo kolekciju un fotosesiju.
Kādi prezentācijas materiāli ir obligāti nepieciešami modes kompānijai?
Fions:
— Mēs ražojam aksesuārus, un modes skate, iespējams, nav labākais veids, kā tos prezentēt. Svarīgāki ir noskaņas foto un produktu attēli. Tos mēs izvietojam mājaslapā un drukātajos materiālus, kā arī sūtām uz žurnāliem. Pašlaik esam izveidojuši katalogu ar komerciāliem attēliem — ar cilvēkiem, kam mugurā mūsu šalles. Tie rāda zīmola koptēlu, ne tikai atsevišķas preces tēlu.
Kādus vēl mārketinga rīkus jūs izmantojat?
Fions:
— Mēs aktīvi darbojamies sociālajos tīklos, bieži sadarbojamies ar blogeriem un interneta medijiem, laikrakstiem un žurnāliem. Mēs bieži stāstām par «Mammu», lielākoties vietās ar aktīvu auditoriju — žurnālu redaktoriem, dizaineriem, fotogrāfiem. Mēs saņemam daudz uzmanības, pateicoties savai atvērtībai.
Kāpēc pieteicāties «Creative Andrejsala» inkubatoram?
Fions:
— Mēs vēlējāmies lielāku biroju, turklāt tā atrašanās vieta ir skaista. Es tur pastaigājos, apmeklējot «QooQoo» biroju, un redzēju, ka pastāv daudz iespēju sadarboties un izveidot sakarus starp inkubatora mazajiem zīmoliem. Mūs arī interesēja finansiālais atbalsts mārketinga pasākumu segšanai, taču tas nebija galvenais iemesls. Diemžēl cilvēki šajā namā bieži mainās, tāpēc ir grūti izsekot tam, ko katrs šeit dara.
Būdams ārzemnieks, vai uzskati, ka Latvijā ir viegli nodarboties ar uzņēmējdarbību?
Fions:
— Latviešiem ir grūti izskaidrot mūsu preču cenas. Daudziem tās šķiet pārspīlētas, jo viņi paši prot daudz ko izgatavot. Esmu jau redzējis, ka cilvēki izgatavo «Mammu» šaļļu pakaļdarinājumus. Dažreiz mammas uzšuj šalles arī saviem draugiem, tā radot paralēlu ražošanas līniju. Man tas šķiet lieliski un ļoti radoši, bet es nevaru iedomāties ko tādu notiekam Vācijā.
Kādu lomu spēlē tas, ka «Mammu» ir pirmais īstais sociālais uzņēmums Latvijā?
Fions:
— Man šķiet, ka «Mammu» stāsts ir ļoti poētisks un iedvesmojošs un ka cilvēkiem ir viegli to saprast. Cilvēkiem šķiet, ka tas ir kaut kas, ko viņi paši varētu darīt, jo nav nepieciešamas nekādas iekārtas, lai uzsāktu ražošanu. Tu zini, kas cilvēkiem jau ir mājās, un atliek to tikai savienot kopā. Mēs darbojamies kā sava veida modes Vikipēdija.
Viedokļi