Jau deviņpadsmit gadu ik septembri Londonā notiek Dizaina festivāls. Tas ir krietni vecāks par Londonas dizaina biennāli, un tam ir komerciālāka ievirze. Festivāla mērķis ir spēcināt Londonas kā globāli vērā ņemama dizaina galamērķa tēlu, vienlaikus arī palīdzot dizaineriem to karjerās un tuvinot dizainu sabiedrībai. Profesionāļi turp dodas dibināt biznesa kontaktus, pētīt konkurenci un atklāt ko jaunu, ģimenes papildina brīvdienu pastaigas ar kādu dizaina pieturpunktu, bet turīgi dizaina mīļotāji ļaujas iepirkšanās tūrei.
Desmit rajoni, deviņas dienas
Ģeogrāfiski Londonas Dizaina festivāls šogad bija organizēts desmit apkaimēs. Katrai no tām ir savs raksturs, un katrā koncentrējas vairāki apskates punkti. Šādi dizaina galamērķu «mākoņi» atrodami Šordičā, Klerkenvelā, Islingtonā, Meifērā un citās pilsētas daļās, un to apskate var būt laikietilpīga un nevienmērīga. Piemēram, Bromptonas apkaimē starp oficiālajiem pieturpunktiem atrodams gan milzīgais Viktorijas un Alberta muzejs (V&A), gan smalka galerija, gan izstādes vajadzībām pielāgota garāža un pavisam mazītiņa stikla vitrīna uz staba. Tādējādi sekošana festivāla kartei var sagādāt kā pārsteidzošas un piesātinātas pieredzes, tā skumīgu vilšanos. Ja dizaina organizācijas izstādes veido īpaši festivālam, tad daudzi zīmoli vienkārši izmanto iespēju piesaistīt papildus uzmanību savam ikdienas piedāvājumam. Visgodīgāk Londonas dizaina salonu piedāvājumu savā preses relīzē raksturojis zīmols «Moooi»: «Londonas Dizaina festivāla laikā veikals strādās ierastajā atvēršanas laikā. Nebūs īpašu notikumu, nebūs nekā tāda, ko neesat redzējuši iepriekš.»
Krāsas un skaņas
Festivāla laikā Londonas pilsētvidi ierasti papildina arī pilsētvides instalācijas — no pieticīgiem studentu darbiem līdz iespaidīga izmēra (un izmaksu) sponsoru paviljoniem. Šoreiz festivāls ar «Bloomberg» atbalstu pasūtījis īpašu darbu dizaineram un māksliniekam Jinkam Ilori (Yinka Ilori), kurš pārvērtis astoņpadsmit gājēju pārejas košos musturos. Ilori rokrakstu spēcīgi ietekmējusi viņa nigēriešu izcelsme — to definē sulīgas, saulainas krāsas un raksti, kopā būšanu veicinošas telpiskās hierarhijas un atjautīgs lietotu mēbeļu izmantojums. Savu uzdevumu — piešķirt ikdienai krāsainību — jaunās pārejas pilda labi, varētu vien vēlēties, lai tās padarītu Londonas ielu šķērsošanu gājējiem arī drošāku.
Tikpat krāsaina un rotaļīga ir pieredzes un skaņu dizainera Juri Suzuki (Yuri Suzuki) instalācija «Sonic Bloom» Meifērā. Tā sastāv no metāla caurulēm un mīlīgām taurītēm, kuras ieskandina instalācijas lietotāju balsis. Vienlaikus sagādāta arī izklaidējoša digitāla pieredze — objektu papildina mājaslapa, kurā skaņas var pārveidot miniatūrās ziedu ilustrācijās un īsos muzikālos motīvos. Nav arī liela bēda, ja festivāls nokavēts, — instalācija paliks savā vietā veselu gadu.
Viens no lielākajiem festivāla partneriem jau izsenis ir V&A muzejs; festivāls 2019. gadā esot muzejam pievilinājis pat 120 tūkstošus apmeklētāju. Dizaina studijas «Nebbia Works» veidotais alumīnija paviljons muzeja pagalmā ir jauks un konceptuāli vienkāršs, bet pārējie apskates objekti šoreiz liek vilties: kāpņu telpā ievietota piepūšama sofa, modes ekspozīcijā kokaini kustas nepievilcīgā kleitā ietērpts robots, un medijos izslavētās virtuālās realitātes instalācijas «Medūza» apskates laiki jau rezervēti līdz pat festivāla beigām.
Pārstrādāt visu
Nav pārsteidzoši, ka viena no pamanāmākajām festivāla tēmām ir ilgtspēja, — klimata krīze un civilizācijas grimšana atkritumu kalnos ir gana aktuāla, un dizainam ar to ir zināma saistība. Tādēļ likumsakarīgi, ka dizaineri demonstrē vidi saudzējošas lietu izgatavošanas metodes, izmanto dabīgus, bet atjaunojamus materiālus, un tiecas pārstrādāt itin visu, kas vien pārstrādei pakļaujas. Ģipsis, kas iegūts no izmantota ģipškartona, plastiska masa no viskija un džina ražošanas pārpalikumiem, no būvniecības atkritumiem ražoti ķieģeļi un pārstrādāta papīra kompozīta loksnes ir tikai daži no jaunajiem, ilgtspējīgajiem materiāliem.
Tikmēr mazā galerijā Kingskrosā Pīters Marigolds (Peter Marigold) interesentiem rāda, kā no visparastākā gofrētā kartona izgatavot dažādus priekšmetus. Pametot acis apkārt, saprotu, ka plauktu saturs ir izstāde — vairāki zināmi mākslinieki un dizaineri, toskait Jirgens Bejs, Feja Tuguda un brāļi Kampanas, radījuši kartona pārveides paraugus — plauktiņus, solus, cepures. Makss Lambs izgatavojis veselu rindu kartona kurpju. Šis varētu būt radošs veids, kā tikt galā ar mājsēdes laikā pasūtītajām Amazon pakām, vienlaikus uzvarot garlaicību.
Savukārt pie V&A muzeja atgriezušies kaļķakmens bluķi, kuri tika izlauzti no ēkas sienas līdz ar jaunas ieejas izveidi Exhibition Road pusē. Gandrīz desmitgadi neizmantoti nogulējuši akmeņlauztuvē, tie tagad kalpos kā soliņi. Akmeņu atkalizmantošanu ierosinājuši beļģu apvienības «Rotor» dalībnieki, un tā iemūžināta arī dokumentālā filmā.
Plastmasas prieks
Ilgtspējības jautājumus var risināt dažādi. Ar kartona kastēm un kadiķogu miziņām spilgti kontrastē platformas «Seeds» kūrētā izstāde «Joy», kurā atlasīti prieka tēmai atbilstoši tās pārstāvēto dizaineru darbi. Balto galeriju piepilda dzīvespriecīgas krāsas, noapaļoti stūrīši, organiskas formas, sintētiski materiāli — viss, kas dzīvi padara vieglāk paciešamu.
Britu dizainers Džeimss Šovs (James Shaw) veido visdažādākos priekšmetus, izmantojot paša izgudrotu «pistoli», kas lietotas plastmasas skaidas pārkausē krāsainās, rievainās desiņās. Šo izejmateriālu viņš sākotnēji izraudzījies tā plašās pieejamības un lētuma dēļ, un tā salīdzinoši vieglā formveide un stiprība ļauj izgatavot ne tikai sintētiski garšīgus bilžu rāmjus un svečturus, bet pat krēslus un nelielus galdiņus. Savukārt māksliniece un dizainere Elodija Blanšāra (Elodie Blanchard) audumu atlikumus ar lielu rūpību pārvērš dekoratīvās, zarus un kaktusus atgādinošās skulptūrās.
Izstādē visburtiskāk prieku izstaro spilgtā eksperimentētāja Jersija Sīmora (Jerszy Seymour) dizainētais pārstrādāta porolona matracis, uz kura attēlota smaidīga sejiņa. Matracis iecerēts kā simbolisks prototips utopijai, kura balstītos alternatīvā ekonomikā un savstarpējā palīdzībā, izmantojot nespekulatīvu kriptovalūtu. Kamēr šāda utopija vēl sasniegta, matraci iespējams iegādāties par 3000 mārciņām. ☺
Daudzsološās sēnes
Pievilcīga publicitātes foto ieintriģēta, iegriežos izstādē «Mycota», kas veltīta sēņu valsts dizaina potenciālam. Telpa ir pavisam maza, toties uzraudzes apmeklētājus pārsteidz ar kaltētu sēņu uzkodām.
Apzinoties, ka Latvija ir sēņotāju lielvalsts, šķiet gluži likumsakarīgi izstādē uzdurties diviem latviešu vārdiem. Dizainere un scenogrāfe Rūta Irbīte eksperimentējusi ar sēņu spēju noārdīt dažādas substances, rūpīgi sasmalcinot un stikla burkās līdz ar sēņotni «iemarinējot» savu laiku nokalpojušus, apnikušus vai citādi nederīgus ikdienas priekšmetus. Ikvienam planētas iedzīvotājam ik gadu izmetot atkritumu daudzumu, kas piecas reizes pārsniedz paša ķermeņa svaru, esošās atkritumu apsaimniekošanas metodes ar to vairs netiek galā. Šķiet loģiski palīdzību meklēt pie sēnēm — dabas pārstrādātājām. «Bez sēņu spējas noārdīt dabas visizturīgākos materiālus, piemēram, koksnes sastāvdaļas lignīnu un celulozi, mēs visi slīktu mirušu augu un dzīvnieku masā. Turklāt, sēnes ir mainīgiem apstākļiem pielāgoties spējīgi organismi, kas spēj pat mainīt savu DNS. Ja plastmasa ir vienīgā sēnei pieejamā barība, tā potenciāli var sevi pārveidot tā, lai spētu to pārstrādāt,» raksta autore.
Savukārt dizainere Liene Kazaka pievērsusies tekstila krāsošanai ar sēņu pigmentu, meklējot ilgtspējīgākas alternatīvas tekstila industrijā izmantotajām augsni un ūdeni piesārņojošajām krāsvielām. Projektā izmantots zilganzaļais elfu kausiņš — Lielbritānijas mežos bieži sastopama sēne, kura spēj iekrāsot materiālus, uz kuriem tā aug. Šī īpašība gadsimtiem izmantota galdniecībā — lai koksnei piešķirtu zaļganu nokrāsu. Projektā autore izmēģinājusi sēņu audzēšanu uz tekstila, iekrāsojot to daļēji kontrolētos, daļēji dabiskos batikai līdzīgos rakstos.
Pēc festivāla noskatos filmu «Fantastic Fungi», kas mani vēl vairāk pārliecina, ka sēņu valsts ir perspektīvs dizaina izpētes lauks. Starp citu, nākamā gada Tallinas Arhitektūras biennāles paviljons arī taps no kokrūpniecības pārpalikumiem un dzīva, augoša micēlija, kas to pakāpeniski pārņems.
Dizains ved pie arhitektūras
Vismaz divi no dizaina pastaigu maršrutiem ved uz nesen pārbūvētām Londonas apkaimēm, līdz ar to ir ērti un interesanti iepazīt arī jaunāko arhitektūru. Piemēram, tirdzniecības mese «Design London» notiek Greničas jaunajā dizaina kvartālā. Dizaina kvartāla nosaukums gan visticamāk lietots kā nekustamo īpašumu mārketinga rīks, bet šeit iespējams novērtēt astoņu dažādu arhitektu biroju veikumu, ieskaitot «SelgasCano» projektēto restorānu paviljonu, kas atgādina milzīgus, maigus ziepju burbuļus. Netipiski Londonai, šī kvartāla jaunceltnes sasniedz vien piecu stāvu augstumu un piedāvā telpas dažādiem radošiem uzņēmumiem.
Viens no kompaktākajiem galamērķiem ir Kingskrosas dizaina rajons, kas sastāv no nesen renovētā «Coal Drops Yard» iepirkšanās centra un Senmārtinas koledžas. Kanāla malā, 19. gadsimta ēkā, kur savulaik klerki pārraudzīja ogļu piegādes, iekārtojies dizainera Toma Diksona (Tom Dixon) birojs un šovrūms. Līdzās atrodas promenāde, kuras leknie apstādījumi veido intīmas telpiskas kabatas, kurās pasēdēt divatā vai vienam pašam. Tepat «Coal Drops Yard» sastopos arī ar Latvijas zīmola «Elpo» biofiltru — zaļu, pārvietojamu sienu, kas uzlabo iekštelpu gaisa (un estētisko) kvalitāti.
Senmārtinas absolventu izstāde ir viens no maniem festivāla favorītiem — tā atsvaidzina ar jaunības aizrautību un dauzonīgumu. Jūtams, ka šajā skolā tiek attīstīta studentu iztēle, nenovelkot skaidras robežas starp mākslu, dizainu, aktīvismu un filosofiju. Šeit var uzsūkt iedvesmojošu radošu enerģiju — no kičīgiem akrila nagiem, kuros iestrādāts «Oyster» kartes čips, miniatūrām arhitektoniskām strūklakām un eksperimentiem ar ķieģeļu formām un glazūrām.
Taktilā Baltija
Nedrīkstu aizmirst pastāstīt, ka šī gada Londonas dizaina festivālā pirmoreiz visas trīs Baltijas valstis apvienojušās kopīgā izstādē, par vadošo tēmu izraugoties taktilitāti jeb taustāmību. Katru valsti pārstāv seši dizaineri ar vienu, diviem vai trim darbiem — mēbelēm, gaismekļiem, mājas tekstilu un aksesuāriem.
Arī šeit klātesoša pārstrādes tēma: Ieva Laskevičīte darina rotas no olu čaumalām, bet «Studio Aine» dizaineres pētījušas degslānekļa ieguves blakusproduktu izmantošanas iespējas. Savukārt Ievas Kalējas sniegbaltie mājas dekori (zīmols «DeTales») tapuši no «PAA» santehnikas ražotnes pārpalikumiem.
Atšķirībā no Latvijas, kuras tekstila nozari pārstāv «Ars Tela» austās segas un spilveni, igauņi un lietuvieši uz Londonu atveduši paklājus. Annikes Laigo darinātās grīdsegas ir rievotas kā liedaga smiltis, bet Agnes Kučerenkaites lina paklāji atgādina Baltijas lauku ainavas. Tie ir krāsoti ar pigmentiem, kas iegūti no augu izcelsmes atkritumiem un rūpniecības blakusproduktiem.
Manuprāt, īpaši kvalitatīvi ir Baltijas trauki — prasmīgu roku apmīļoti un rotāti ar šķietami nejaušiem akcentiem, tie turpina podniecības tradīcijas mūsdienīgā garā. Lietuviete Vita Vaitiekūnaite izrāda kolekciju «Waves», kuras viļņainie raksti panākti ar maizes ierauga palīdzību, bet igaunietes Raili Keivas melnbaltie trauki dejo — to dibeni ir izliekti un ļauj šūpoties. Latvijas publikai labi pazīstams ir «an&angel» stikla zīmols, kas izstādē piedalās ar jaunāko kolekciju «Cube Deco», bet debitants «Pora» ir Ilzes Kalnbērziņas–Prā izpētes darba rezultāts — trauku komplekts, kas izgatavots no māla, kam pievienoti kafijas biezumi, tā padarot to vieglāku un siltumnoturīgāku.
Vairāki dizaineri darbus radījuši īpaši izstādei — tādi ir, piemēram, Alda Circeņa dīvāns «Knitted Island» un krēsls «Stick on a Nest», apvienības «Sampling» plaukts «Hatch» un Ievas Kalējas lampas «The Muses», kas apspēlē dabīgā un mākslīgā attiecības. Interesants ir vairāku Igaunijas Mākslas akadēmijas studentu veikums — dolomīta priekšmetu grupa. Pārdomāts studiju uzdevums — pētīt šķietami ierasta vietējā materiāla alternatīvas izmantošanas iespējas — var novest pie lieliska rezultāta.
«Tactile Baltics» kopiespaids ir visai raibs un piesātināts, un to paspilgtina scenogrāfu Helēnas Sirpas un Holgera Kilumetsa izmantotās krāsainās smiltis un akmeņi. Saprotams, ka pirmajā (un kurš gan var zināt — varbūt vienīgajā) Baltijas kopizstādē gribas parādīt visu šobrīd aktuālo, taču lielāka atturība darbu skaitā un izstādes iekārtojumā ļautu veiksmīgāk izcelt katru atsevišķo darbu. Vienlaikus to pašu var teikt par visu Londonas Dizaina festivālu — dizaina ir daudz, bet laika un uzmanības vienmēr pietrūkst.
Viedokļi