Jēkabs Dimiters. Foto — Mihaels Turauskis

Vienlīdz prasmīgs namdara darbos un video veidošanā, kā arī intuitīvi darbojoties interneta mārketingā, Jēkabs Dimiters ir īsts 21. gadsimta amatnieks. Pirms četriem gadiem viņš izveidojis zīmolu «John Neeman Tools», kura radītie darbarīki ātri vien iemantojuši pasaules slavu, pateicoties to augstajai kvalitātei un noslēpumainajam amatnieku komandas tēlam, ko uzbūrušas Jēkaba fotogrāfijas un īsfilmas.

Intervijas Evelīna Ozola 28. jūlijs, 2016

Pēc desmit reklāmas un filmu industrijā pavadītiem gadiem Jēkabs atskārtis, ka šajā darbā viņam pietrūkst taustāmas substances, ko paņemt rokās un aplūkot. Gribējies darīt tādu darbu, pēc kā paliktu kas pamatīgs, kas tāds, ko nodot mantojumā bērniem. Ideja par darbarīku izgatavošanu atnākusi līdz ar praktisku vajadzību — sākot būvēt pašam savu koka māju, esošie kalti izrādījušies par mazu. Kopīgi ar vietējiem kalējiem tapušas vēsturisku namdara rīku replikas, kas atzītas par gana pievilcīgām arī pārdošanai, un dzimis zīmols «John Neeman Tools». Lai instrumentos ieliktu pašu labāko, «John Neeman Tools» amatnieki Vidzemes lauku darbnīcās strādā ar izmeklētiem materiāliem no visas pasaules: Latvijas ozolu un gobu, Karēlijas bērzu, japāņu, zviedru, vācu un krievu tēraudiem, Anglijas purvos tūkstošiem gadu gulējušu ozolu, melnu un cietu kā akmens. Namdara rīkiem ar laiku klāt nākuši virtuves un medību naži, ādas somas un jostas, loki un pat pulksteņi. Lai savā īpašumā iegūtu instrumentu ar «John Neeman Tools» zīmi, pircēji ir gatavi gaidīt rindā pat veselu gadu.

Kā ikdienā norit «John Neeman Tools» amatnieku darbs?

Mēs nestrādājam visi vienuviet, katram ir sava darbnīca. Ir četri kalēji ar palīgiem, trīs ādinieki, trīs, kas ar koku darbojas. Ir vēl tādi, kas atbrauc no malas, kad kaut kas īpašs vajadzīgs. Vēl ir loku meistars un juvelieris, kurš tagad taisa pirmos vīriešu rokas pulksteņu prototipus, un cilvēki jau pierakstās «pre–order» listēs. Principā mums viss ir «pre–order». Mēs brīdinām cilvēkus, ka būs jāgaida, ka rinda ir gara. Cilvēkiem pasaki, ka būs jāgaida gads, un viņi jau pēc nedēļas raksta — cik mans pasūtījums ir tālu, kad varētu saņemt? Viņiem pieklājīgi, pacietīgi jāatbild. Tāpēc mums nācās noalgot vienu cilvēku, kurš ASV, Nešvilā sēž savā rančo un atbild uz to e–pastu čupu, kas ienāk katru dienu. 90% pasūtījumu ir no ASV. Mazliet sūtām uz Angliju, arī Latvijā šo to pērk. Esam uz Kazahstānu, Dienvidāfriku, Japānu, Jaunzēlandi sūtījuši.

Mums ir izveidojies plašs modeļu un produktu klāsts — kad kaut ko izdomājam, uzreiz ieliekam mājaslapā. Ja cilvēkiem ir daudz, no kā izvēlēties, vari būt drošs, ka viņi kaut ko pasūtīs. Protams, ir specifiskas lietas, ko pasūta reti — baļķu mizotājs, piemēram. Ja tādu pērk, tad skaidrs — grib uzbūvēt no kokiem māju. Medību naži, virtuves naži ir populāri kā dāvanas. Ar darbu mēs esam nodrošināti divus gadus uz priekšu. Manuprāt, tas ir vienīgais veids, kā amatniekam 21. gadsimtā izdzīvot un būt drošam, ka tā lieta, ko viņš uztaisīs, kādam būs vajadzīga. Man ir žēl to amatnieku, kuri visu gadu vērpj, auž vai māla podus taisa, atbrauc uz Brīvības muzeja gadatirgu, un, ja patrāpās tāds tukšāks gads, ar skumjām sejām un pilnām mašīnām dodas mājās. Labākajā gadījumā visu nopārdod, bet tik un tā liels risks. Viss, ko mēs taisām, jau ir pārdots. Es domāju, tādai jābūt mūsdienu amatniecībai.

Kā tev izdevies panākt tik stabilu pieprasījumu?

Ar stāstu, viennozīmīgi. Bez stāsta instruments ir tikai metāla gabals, koka gabals, ādas gabals. Ja tam vai aiz tā nepieliec cilvēku klāt, tad tā ir nedzīva, auksta lieta. Kad es aizgāju no darba reklāmas industrijā, paņēmu līdzi savu fotoaparātu un iemaņas, ko es biju uzkrājis montējot un filmējot. Radās doma, ka jāuztaisa stāsts par katru instrumentu — gan kā reklāma, gan kā veltījums tai lietai, tām zināšanām. Stāsti cilvēkos izraisa cieņu gan pret meistaru gan pret radīto lietu. Protams, tā ir filma, reklāma, dzīvē darbs izskatās sūrāk.

Tas, kā mēs sevi pozicionējam, ir nestāstīt pašiem par sevi — lai par tevi runā tas darbs, ko tu dari, lai par tevi runā kvalitāte. Sevis slavināšana sagrauj visu, tā nedrīkst. Tāpēc mūsu filmās nav neviena vārda, tikai darbība jeb, angliski sakot, «powerful demonstration». Angļu un amerikāņu mārketinga guru bija analizējuši mūsu mārketingu, kas man izmaksāja tieši neko. Es tam pieeju kā spēlei, kā zvejnieks pieeju. Uzaužu tīklu — jaunu video, iemetu Youtube un skatos, cik pasūtījumu ienāks pa nakti (smejas). Es neesmu ne mārketingu, ne ekonomiku studējis, darbojos pēc «čutenes». Neesmu pabeidzis arī amatniecības skolas — savu koka māju uzbūvēju, pirms tam vienu vasaru kopā ar meistaru strādājot, mācoties, kā baļķi ar baļķi salaist kopā. Zināšanas pie tevis atnāk, arī pieredze atnāk. Un liels skolotājs ir kļūdas. Jo tu vairāk dari, jo mazāk kļūdies. Rodas pārliecība, un tu dari visu raitāk.

Vai tu arī nodod savas zināšanas tālāk?

Daudzi interesenti piesakās no ārzemēm, nāk katru dienu e–pasti. Mūsdienu «high–tech» laikmetā cilvēkiem pietrūkst ar rokām radītu lietu. Cilvēki aizraujas, visu pamet. Zvana puika no Austrālijas: «Labdien, man ir 12 gadi, es vairs negribu iet skolā, nauda ceļam man ir, un atpakaļ es nebraukšu.» Varbūt ar laiku mēs varēsim tādus uzņemt, pašlaik nē. Es zinu, ko nozīmē, ja tev darbnīcā visu laiku kāds nāk prasīt, kā pareizi jādara — tu nevari pastrādāt. Ir jāizvēlas — vai tu gribi būt amatnieks vai skolotājs. Es domāju, vienā brīdī tas tā notiks, bet ne tagad.

Bez stāsta instruments ir tikai metāla gabals, koka gabals, ādas gabals.

Kā tu pats aizrāvies ar amatniecību un namdara darbiem?

Es, principā, Brīvdabas muzejā esmu uzaudzis. Bišķiņ pārdzīvoju, ka es simt gadus par vēlu esmu piedzimis, — mani ļoti savaldzināja tā arhitektūra. Savā ziņā tas pārdzīvojums mani visu laiku arī pavada. Gribas iet atpakaļ, rakt tajā senajā iekšā. Es nemaz neesmu folklorists vai vēstures fetišists, es pieņemu to, ko laiks dod, bet man patīk visas vecās lietas — māju smarža, cilvēku senais dzīvesveids, proporcijas, konstrukcijas, jumta leņķi. Man ir skumji par to, ka Latvijā nav vienotas lauku arhitektūras — tas viss padomju laika dēļ. Kad aizbrauc Zviedrijā, Norvēģijā — katrā ciematā ir noteikti toņi, kādos drīkst mājas krāsot. Latviešiem būtu jādzīvo vienkāršās mājās, taisnstūra veida, līdzīgi kā šī, kuru pats sev uzbūvēju.

Kādā ziņā tas būtu labāk?

Es neesmu pret jaunām formām un proporcijām, es šeit runāju par lauku apbūvi. Katram reģionam būtu labi ieturēties vēsturiskajās proporcijās, saglabājot kopējo noskaņu. Kad tās mājas paliek vecākas, viņas izskatās tā kā no zemes izaugušas, saplūst kopā ar ainavu. Bet ko gan es varu izdarīt — es varu tikai saglabāt tādu māju, kāda man patīk, savā ainavā.

Kādēļ tev ir svarīgi strādāt ar rokām?

Pirmkārt tāpēc, ka tas sagādā gandarījumu, tas nomierina. Tā ir meditācija. Tik daudz kas šobrīd pasaulē tiek taisīts ar mašīnām, ka strādāt ar rokām ir vienkārši instinktīva nepieciešamība. Rokas ir mūsu Dieva dotā mašīna. Tad, kad tu redzi, cik daudz tavas rokas ir spējīgas izdarīt, dažreiz pat grūti noticēt. Paskaties mēneša beigās, cik daudz tu esi uztaisījis — nevar būt!

Otrkārt, tu ieliec daļu sevis tajā darbā. Nopērkot no amatnieka lietu, ko tas ir izgatavojis, tu nopērc daļu no amatnieka dzīves, viņa laika, pieredzes, vīzijas. Tās lietas runā, stāsta amatnieka stāstu tālāk. Kā mana vecvectēva taisītais skapis — skatoties uz to, es domāju, kā viņš to ir ēvelējis, zāģējis, veidojis savienojumus. Vecvectēvs turpina dzīvot tajā skapī. Lai gan viņa tur nemaz iekšā nav (smejas).

Vai tev rūp, kas ar taviem izstrādājumiem notiek pēc pārdošanas?

Protams, lielāks prieks ir, kad instruments turpina mūsu amatu. Kā ķēdes reakcija — kalējs uzkaļ, namdaris uzbūvē, un ģimene laimīgi dzīvo. Un stāsts turpina sevi stāstīt.

Ir tādi veči, kas uzraksta, ka viņi ir amatnieki, gatavojas strādāt pie liela projekta — tikko Dānijā pasūtīja namdaru kaltus, viņi būvēs vēsturisko vikingu «longhouse», visu kapās no rokas un visu ozolā. Zinot, ka viņi strādās pie tādas būves, mēs trīs dienu laikā visu uztaisījām un aizsūtījām, tikai tāpēc, ka tas mani ļoti aizrauj un sagādā prieku. Viens vīrs Austrālijā teica, ka no cipreses uzbūvējis sev māju. Ciprese ir viscietākais skuju koks pasaulē. «Tavi kalti nebija jāasina» — tās ir labas atsauksmes. Vai kad nazis aiziet kādam kaislīgam medniekam, kurš saka, ka bez asināšanas var nodīrāt piecus briežus.

Raksta arī tādi cilvēki, kas saka, ka viņi grib mūsu instrumentus izplatīt — tādas vienošanās mēs neslēdzam. Protams, ir arī tādi, kas prasa, kādu dēli labāk izvēlēties, jo gribētu piestiprināt to cirvi virs kamīna. Lai var vakaros gulētejot apskatīties un pasmaidīt. Nu, tādi arī cilvēki ir.

Kad tu redzi, cik daudz tavas rokas ir spējīgas izdarīt, dažreiz pat grūti noticēt.

Vai tu savu nodarbošanos sauc par dizainu vai amatniecību?

Visa sākums ir dizains, pēc tam nāk amatniecība. Vispirms ir līnijas. Katram izstrādājumam apakšā ir dizains un materiāls, un amatniecība tos savieno. Es negribu sevi ne par dizaineri, ne mākslinieku saukt. Es esmu uzaudzis mākslinieku bohēmā, kas mani ļoti kaitināja un joprojām kaitina. Man riebjas arī vārdi «uzņēmējdarbība» vai «bizness». Es sevi par namdari sauktu. Man patīk arī instrumentus taisīt, tas ir mans maizes darbs. Mēs nopelnām maizi, pabarojam 10 ģimenes ar to, ko mēs darām, katrā ģimenē vismaz 2 bērni. Esam tāda brālība jeb kā senāk — amatniecības ģilde. Mēs esam tādu kā zudušās pasaules amatniecības platformu izveidojuši. Augšup lejupejošā virzienā iekāpuši.

Runājot par amatniecības platformām — kādā veidā mūsdienu tehnoloģijas varētu palīdzēt Latvijas amatniekiem?

Viņiem nav informācijas, kā to savu māla podu dabūt projām tur, Aļaskā. Nebūs tā, ka amatnieks sēdēs savā darbnīcā, un kāds no Aļaskas zvanīs, jo būs dzirdējis, ka kaut kur pie Līgatnes taisa baigi labos podus. Vajadzētu vienkārši uztaisīt kaut kādu kopīgu platformu, kur parādīt to, ko mēs varam. Vecajiem amatniekiem vajag kādu, kas uztaisītu par viņiem video un palīdzētu panākt to, lai kādam, caur ekrānu lūkojoties uz viņa izgatavoto lietu, tā iepatiktos un viņš to vēlētos iegādāties. Vajadzīga ir pavisam cita domāšana, cita pieeja pārdošanai. Sauc to par mārketingu, starpvalstu komunikāciju, vienalga kā, bet kaut kā tas ir jāpanāk, lai tas cilvēks tur, redzot tikai fotogrāfiju un nekad mūžā to lietu nepaņemot rokā, būtu gatavs samaksāt lielu naudu un cerībā un ticībā gaidīt, ka viņa pirkums atnāks tieši tāds, kādu viņš to ir iztēlojies. Ja Latvijā būtu kāds plāns, kā amatniecībai kopā ar amatniekiem neļaut aiziet pilnīgā nebūtībā, to varētu izdarīt.

Intervija tapusi sadarbībā ar MAD starptautisko dizaina vasaras skolu.