Vāka dizains — Zane Ernštreite. Foto — FOLD

Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs izdevis vērienīgu bilingvālu izdevumu «Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīca. Juris Boiko un Hardijs Lediņš», kas veltīts abu mākslinieku sadarbībai un NSRD («Nebijušu Sajūtu Restaurēšanas Darbnīca») 1980. gados. Tajā aplūkots grāmatas varoņu daudzpusīgais pienesums mākslā, literatūrā, arhitektūrā, mūzikā un citās jomās.

Sižeti Fold 27. oktobris, 2016

Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs (LLMC) organizē izstādes un strādā arī pie laikmetīgās mākslas arhivēšanas, materiālu saglabāšanas un darbu restaurēšanas. Svaigi izdotajam rakstu krājumam «Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīca. Juris Boiko un Hardijs Lediņš» ir sena priekšvēsture — 2000. gadu sākumā to iecerēja paši Hardijs Lediņš un Juris Boiko, vēlāk darbu pie NSRD antoloģijas turpināja mākslas zinātniece Māra Traumane, bet 2007. gadā Hardija Lediņa arhīvs un 2015. gadā arī Jura Boiko arhīvs tika nodoti izpētei LLMC.

Apjomīgais izdevums noslēdz LLMC ilgstošo darbu ar mākslinieku Hardija Lediņa (1955–2004) un Jura Boiko (1954–2002) arhīviem un vienlaikus pieliek punktu arī Hardijam Lediņam veltīto pasākumu ciklam, kura galvenie notikumi norisinājās 2015. gadā.

Grāmatu veido četras daļas: hronoloģija, arhīvu materiāli, laikabiedru esejas par NSRD un abu autoru teorētiskie raksti. Hronoloģija veidota kā pārskats par NSRD mūzikas albumiem, akcijām, performancēm, izstādēm un koncertiem, tā aptver arī Lediņa un Boiko radošo darbību laika posmā no 70. gadiem līdz abu dzīves beigām. Abu autoru arhīvu materiāli, kas ietver fotogrāfijas, pierakstus un citus dokumentus, apkopoti akciju burtnīcās, sniedzot ieskatu tādos projektos kā «Gājieni uz Bolderāju», «Doktora Enesera binokulāro deju kursi» un «Aptuvenā māksla». Nozīmīgu teksta daļu veido Borisa Avrameca, Pētera Bankovska, Liānas Langas, Ilmāra Šlāpina, Jāņa Taurena, Māras Traumanes un Jāņa Lejnieka esejas.

Grāmatu noslēdz Lediņa un Boiko rakstu izlase par modernismu un postmodernismu, iepazīstinot lasītājus ar viņu nozīmīgo ieguldījumu laikmetīgās mākslas un arhitektūras teorijā. Tieši arhitektūra Lediņam bijusi īpaši tuva. Jāņa Lejnieka esejā citēta Lediņa saruna ar mākslas zinātnieku Normundu Lāci, kurā mākslinieks, desmit gadus aizvadījis darbā Latvijas PSR Valsts celtniecības lietu komitejas Latvijas Celtniecības zinātniskās pētniecības un eksperimentālās tehnoloģijas institūtā, atzīst: «Mana pamatprofesija — arhitekts; pēdējā laikā arvien grūtāk paliek apvienot visas aizraušanās — arhitektūru, mūziku, akciju mākslu. Jā, nu reālās projektēšanas izjūtu varbūt esmu pazaudējis, bet, tā kā savā kantorī nodarbojos ar arhitektūras zinātni, manā uztveres laukā ir visas tās aktuālās arhitektūras problēmas, kuras dominē pasaulē.» Grāmata iepazīstina ar Lediņa mājokļa teoriju, dzīves vides, uztveres jautājumiem un mikrorajonu arhitektūras kritiku — arī šo jautājumu risināšana savulaik nav izpalikusi bez performatīviem un literāriem elementiem.

482 lappuses biezo rakstu krājumu, kas lasāms latviešu un angļu valodā, sastādījušas LLMC pētnieces, mākslas zinātnieces Ieva Astahovska un Māra Žeikare, bet tā dizaina autore ir Zane Ernštreite. Grāmata tapusi ar Valsts Kultūrkapitāla fonda un uzņēmuma «Arctic Paper» atbalstu.