Bauhaus muzejs Desavā. © Stiftung Bauhaus Dessau. Foto — Thomas Meyer / Ostkreuz

Viena no tendencēm mūsdienu muzeju un citu atmiņas institūciju darbībā, pētot krājumu, bet it īpaši — to papildinot ar jauniem priekšmetiem un veidojot jaunas kolekcijas, ir izcelt vārdus un parādības, vai atsevišķus darbus, kas iepriekš tīši vai netīši nav tikuši pieminēti. Tās var būt politisko režīmu situācijā aizliegtas vai nevēlamas personas, kustības un parādības, savā laikā nesvarīgi priekšmeti un cilvēki, autoritāru muzeju un citu krājuma glabātāju kļūdu labošana vai vienkārši «citi laiki, citas vērtības» situācija.

Reportāžas Ieva Zībārte 1. oktobris, 2019

Vēsturisko krājumu pētniecība, papildināšana un izrādīšana kopā ar nepieciešamību veidot un komunicēt jaunus stāstus arvien prasīgākai auditorijai ir bijis iemesls, kāpēc Bauhaus skolas simtgade tika svinēta ne tikai ar plašu izstāžu un citu sarīkojumu programmu visā pasaulē, bet arī ar trim jauniem muzejiem. Pirmo šopavasar atklāja Veimārā, otru — 8. septembrī Desavā, bet trešais durvis plāno vērt Berlīnē 2022. gadā.

Negribēja veidot Bauhaus salu

Septembrī atvērtais «Bauhaus Museum Dessau» ir pirmā speciāli projektētā muzeja ēka «Bauhaus Dessau» fonda 49 tūkstošu vienību lielā krājuma izrādīšanai. Fonda krājums ir otrs lielākais Bauhaus atmiņas krājums pasaulē (lielākais atrodas turpat netālu Berlīnē, Bauhaus arhīvā un dizaina muzejā). Desava vienmēr ir bijusi arhitūristu galamērķis, jo tieši šeit ir apskatāms ikoniskais 1925.–1926. gadā būvētais skolas komplekss (arhitekts Valters Gropiuss), pasniedzēju mājas un citi Bauhaus meistaru projekti. Jaunajai ēkai vieta apzināti izvēlēta divus kilometrus nostāk no vēsturiskā kompleksa, otrā dzelzceļa pusē. Preses konferencē fonda pārstāvji uzsvēra: «Mēs negribējām izveidot pilsētā Bauhaus salu,» skaidrojot, ka muzeja izvietojums ļaus dažādot tūrisma maršrutus. Šāda kultūras punktu plānošanas pieeja pilsētā šķiet gudra un veselīga arī plašākā kontekstā.

Jaunā muzeja arhitekti tika atrasti ar starptautiska konkursa palīdzību 2015. gadā, kad no 831 iesūtītā darba par labāko tika atzīts biroja «addenda architects» priekšlikums. Jaunie Barselonas arhitekti savā priekšlikumā bija lakoniski, un viņu ideja ir labi redzama realizētajā būvē — galvenais apjoms ir 105 x 25 liela un 12 metru augsta viengabalaina stikla kaste, kurā paslēpta vēl viena skatuves mākslā pazīstamā «melnā kaste». Izvietojusies ēkas otrajā līmenī, melnā kaste ir telpa muzeja galvenajai ekspozīciju zālei, kas balstās uz kāpņu telpas un biroju apjomiem katrā ēkas galā, ieejas līmenī atstājot plašu brīvo telpu. Fasādes stiklā no vienas puses spoguļojas Desavas centra apbūve, bet otrā pusē ir parks. Ēka atveras un ir brīvi caurstaigājama no abām pusēm, un pirmais stāvs darbojas kā tukša potenciāla skatuve jebkurai iecerei.

Fokusa maiņa krājuma veidošanā

Viss vērtīgākais jāmeklē 1500 kvadrātmetru lielajā melnajā kastē, kur atklāšanas izstādē ar piņķerīgo dubultnosaukumu divās valodās «Versuchsstätte Bauhaus. The Collection» ir izrādīti vairāk kā 1000 krājuma oriģināli. Izstādes nosaukums projicē tās galveno ideju — stāstīt par skolu kā izmēģinājuma lauku un platformu jaunām idejām modernajai pasaulei, akcentēt mācību procesu, iepazīstināt ar studentiem, pētīt, kā tie mijiedarbojušies un savstarpēji ietekmējušies no saviem skolotājiem. Viena no trim satura kuratorēm Regīna Bitnere skaidro, ka, papildinot kolekciju un veidojot izstādi, bijis svarīgi parādīt ne tikai rezultātu, bet visu ceļu, kas pie šī rezultāta noved: «Mēs izstādē uzzinām, kādas bija mācību un mācīšanās metodes, atklājam nedzirdētus vārdus, iepazīstinām ar Bauhaus sievietēm. Stāstām nevis par pasniedzējiem, bet kā viņu vadībā attīstījās personības.»

Pirmo tagadējā «Bauhaus Dessau» fonda krājuma priekšmetu iegāde notika 1976. gadā, kad kā zinātnes un kultūras centrs durvis vēra bijusī skolas ēka Desavā tolaik sadalītās Vācijas VDR daļā. Kopš tā laika krājums ir nemitīgi papildināts un, lai arī bez savas muzeja ēkas, izstāžu formātā izrādīts kā Desavā, tā citur.

1919. gadā Veimārā dibinātās Bauhaus skolas vēsturē līdz šim ir bijis fokuss uz tās izveidotājiem, direktoriem un vadošajiem pedagogiem Valteru Gropiusu, Polu Klē, Vasiliju Kandinski, Lāslo Mohoju–Naģu, Hannesu Meieru. Tāpat visi atpazīst Bauhaus stila mēbeles — hromētu liekto cauruļu krēslus ar spartiskiem sēžamās daļas risinājumiem, gaismas ķermeņus un grafiku, un šīs tēmas dominēja agrīnajā krājuma veidošanā. Līdzīgi kā citos dizaina muzejos, pēdējos gados krājuma veidošanas fokuss ir mainījies. Piemēram, pirms desmit gadiem sāka parādīties pirmie apjomīgākie pētījumi par Bauhaus sievietēm, un šo gadu laikā viņas no otrā plāna un aušanas darbnīcām uzmanības ziņā izvirzījušās priekšplānā, kas dizaina entuziastiem ļauj iepazīt arvien jaunus vārdus — galu galā, 1919. gada skolas vasaras semestrī mācījās 84 meitenes un 79 puiši!

Bieži t.s. sieviešu darbnīcās valdīja patiesi eksperimentāls gars, un mūsdienās ir labi zināms gan Guntas Štelclas, gan Annijas Albersas, gan Mariannes Brantas vārds. Arī jaunajā ekspozīcijā izceļas kāds retums — kleita, ko 1928. gadā darinājusi Grēte Reiharde. Lai arī tekstila darbnīcas nodrošināja krietnu daļu skolas ienākumu, mode un apģērbs kā virziens te nepastāvēja. Tie bija atsevišķi gadījumi, kad no darbnīcā austā auduma dažas studentes radīja arī valkājamu apģērbu. Izstādes veidotāji sadaļā «Skola kā izmēģinājumu lauks» studentus likuši pārī ar saviem skolotājiem, mēģinot atklāt radošo mijiedarbību. Vai tas ir izdevies, ir labs pamats diskusijai, jo Reiharde esot iedvesmojusies no sava skolotāja Kandinska, taču, domājams, ka kleita radusies citu, varbūt pat gluži praktisku vajadzību rezultātā.

Ir pamats teikt, ka sievietes tēma vairs nav nekas jauns. Jaunums ir studiju procesa pētīšana un atbilstošo artefaktu iekļaušana krājumā. Darbi «Bauhaus Dessau» fonda krājumā nonāk kā dāvinājumi, tie tiek pirkti izsolēs un galerijās, fonds veido attiecības un uztur kontaktus bijušo studentu ģimenēm, pēdējie pirkumi saistās tieši ar studentu dzīves liecībām, tai skaitā svētkiem un ballītēm. Šādas pieejas rezultāts ir daudz saistošu, it kā nenozīmīgu eksponātu, tai skaitā fotogrāfijas un arī filmas. Bauhaus skolas pastāvēšanas gados kino un foto joprojām bija uzskatāms par jauno mediju, un, saprotams, ka jaunā, progresīvā studentu paaudze šo mediju aktīvi izmantoja. Filmās un fotogrāfijās ir dokumentētas kā ēkas, tā izstādes un performances, ikdienišķi mirkļi, cilvēka ķermenis un faktiski viss, ko šodien redzam sociālajos tīklos. Jaunieši interesējās paši par sevi, fotografēja cits citu un sevi pašu, sevis manifestācijas ambīcijās līdzinoties vienaudžiem mūsdienās.

Can you sit on air?

Izstādes dizaina veidotājiem (autori — izstāžu scenogrāfijas birojs «chezweitz») bija jārēķinās ar melnās kastes situāciju bez dabiskā apgaismojuma. Savukārt oriģinālu eksponēšanas noteikumi pieprasa zemāku gaismas intensitāti, kas samērā plašajā 1500 kvadrāmetru ekspozīcijā ir apgrūtinājums apmeklētājam. Izstāde tematiski ir sakārtota trīs daļās ar atšķirīgiem krāsu kodiem, kur ar melno fonu katrā no daļām kontrastē baltas, oranžas un pasteļkrāsas vitrīnas — intensīvi!

Visveiksmīgākā saturiski un vizuāli šķiet tieši baltā sākuma daļa, kur skatītājs izstādes tēmā tiek ievadīts caur eksperimenta prizmu tematiskās instalāciju grupās. Uzzinām, kā stimulēts studentu prāts, dodot mācību uzdevumus, kas, piemēram, atbild uz jautājumu — vai var apsēsties uz gaisa (angļu val. — can you sit on air?)? Ievada daļā ir skatloga tipa instalācijas, acij komfortablāka gaisma un mazāk eksponātu.

Skolai un mācību procesam, studentu un pasniedzēju radošajai partnerībai veltītā daļa ir intensīva eksponātu skaita ziņā — gribas apskatīt visu, bet ir grūti pieslēgties. Domājams, šī daļa vissaistošākā varētu būt tiem, kuri paši mācās vai māca, pārējie Bauhaus skolas vēsturi atklās ar jaunu faktu starpniecību.

Noslēdzošā daļa ir informatīvs kopsavilkums par kolekciju; interesanta ir Bauhaus tīkla instalācija, kurā redzam, kā pēc skolas slēgšanas, studentu un mācībspēku emigrācijas skolas idejas izplatījās visā pasaulē un turpina dzīvot vēl šodien.

Nobeiguma vietā muzeja atklāšanas dienās gūtās pieredzes kopsavilkums:

  • muzejs atrodas 120 km no Berlīnes, taču tas nav šķērslis, jo dažu minūšu attālumā no Bauhaus vietām ir dzelzceļa stacija ar regulāriem pusotras stundas ilgiem vilciena reisiem uz Berlīni;
  • muzejs un citas Bauhaus vietas simtgades gadā tiek reklamētas speciālā kioskā pie stacijas, norādes ir visā pilsētā;
  • visi tūristiem domātie materiāli, teksti izstādēs un Bauhaus objektos ir arī angļu valodā (vēl pirms dažiem gadiem pat Bauhaus arhīvā Berlīnē ekspozīcija bija ekskluzīvi vācu valodā);
  • ir pieejami dažādi informatīvi materiāli «viegli lasīt» valodā ar lieliem burtiem;
  • apmeklētājs ir gaidīts, informācija ir uzrakstīta saprotamā valodā, draudzīgā tonī, piemēram, «You are in the Bauhaus building, one of the seminal buildings of the modern movement»;
  • lai veidotu jaunas izstādes, krājumu nepieciešams atkārtoti pētīt, kā arī nemitīgi papildināt;
  • jānodrošina ērta krājuma pētīšana, kas savukārt paver iespējas, ka tas nokļūs ārvalstu kuratoru uzmanības lokā un attiecīgi arī starptautiskajās izstādēs.