Attēls — «Cooper & Gorfer»

Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā (DMDM) līdz mēneša beigām skatāma izstāde «Laika zīmju pieraksti», kas pavisam netradicionālā, bet apbrīnojami poētiskā veidā stāsta par Islandes, Grenlandes un Fēru salu modi.

Sižeti Veronika Viļuma 7. marts, 2019

Būšu atklāta un subjektīva — «Laika zīmju pieraksti» jeb «The Weather Diaries» ir pirmā izstāde DMDM, kuras apskates laikā, turklāt izstaigājot to kopā ar citiem preses pārstāvjiem, manās acīs no aizkustinājuma un skaistuma sariesās asaras. Grūti pateikt, vai tas bija izstādes projekta vadītājas no Ziemeļu mājas Reikjavīkā Kristīnes Ingvarsdotiras (Kristín Ingvarsdóttir) neviltoti jūsmīgā stāstījuma nopelns, ambientā noskaņa telpā, poētiskie īsstāsti pie darbiem, pašas fotogrāfijas vai islandiešu dizaineres Steinunas Sigurdardotiras (Steinunn Sigurðardóttir)  komentārs par savu instalāciju — ekspozīcijas centrālo darbu. Visdrīzāk — viss kopā, jo māksla, modes dizains, fotogrāfija un arī kas absolūti netverams telpā viens otru organiski papildina. Pavisam ātri kļūst skaidrs, ka šai izstādei, lai arī tā ir veltīta Islandes, Grenlandes un Fēru salu modei, nav nekā kopīga ar šīs industrijas tradicionālajām izpausmēm un pat ne ar priekšstatiem, kādi varētu rasties par visbiežāk pelnīti augstu vērtēto skandināvu modes dizainu.

Trīs zemēs, Grenlandē, Islandē un Fēru salās, kopā dzīvo mazāk nekā pusmiljons iedzīvotāju, tajā pašā laikā Grenlandē vien varētu satilpt visas pārējās Ziemeļvalstis. Toties tajās ir milzīgi plašumi, jūra, nepieradināta daba, bet nieka saujiņa skarbo laikapstākļu rūdītu cilvēku pārsteidz ar fantastisku radošumu. To atklājušas mākslinieces, izstādes kuratores Sāra Kūpere (Sarah Cooper) un Nina Gorfere (Nina Gorfer). Ekspozīciju veido vairākas sērijas, kas lielākoties sastāv no trim duo «Cooper&Gorfer» fotogrāfijām un fiziska dizaina darba, kas visbiežāk atrodas uz tekstilinstalācijas robežas. Apvienojot analogus un digitālus paņēmienus, fotogrāfes autortehnikā radījušas fotomākslas darbus, kas pirmajā acu uzmetienā drīzāk atgādina Eiropas vecmeistaru gleznas. Tie tapuši divu gadu garumā, dodoties «ekspedīcijā» pie ziemeļu salu modes māksliniekiem un uzklausot personiskus stāstus — atmiņas, vērojumus, priekus un sāpes, nereti, abus vienlaicīgi. To fragmenti, tieši tik īsi, lai rosinātu skatītāja iztēli, ir nozīmīga izstādes daļa. Ingvarsdotira norāda uz vēl kādu aspektu, kas padara šo par modei netipisku projektu, — attēlos redzamie cilvēki nav modeļi, bet gan dizaineriem tuvas personas, radinieki, paziņas vai nejauši atrasti ļaudis, kuru izskats fotogrāfes uzrunājis.

Izstādē pārstāvēti 11 ļoti atšķirīgi modes mākslinieki. Par vienojošo varētu uzskatīt ziemeļu kultūras mantojumā balstītu, taču individuāli laikmetīgu pieeju dizaina darbu radīšanai. Piemēram, Grenlandi pārstāvošais Nikolajs Kristensens (Nikolaj Kristensen) jaunas metodes, krāsas un ornamentus piešķīris pērļošanai, kas šajā zemē bijusi tradicionāla sieviešu nodarbošanās. Bibi Kemnica (Bibi Chemnitz), kuras modes zīmols pārstāv ielu modes virzienu, radījusi mūsdienīgu versiju par tradicionālo jaku ar kapuci. Toties materiāli, roņāda un polārlapsas kažokāda, izvēlēti tādi, kas ziemeļos izmantoti gadsimtiem. Vienīgais izstādē pārstāvētais rotu zīmols, islandiešu «Kría», izsmalcinātās greznumlietās pārvērš dzīvnieku un putnu kaulus.

Vizuāli un emocionāli iespaidīgākā instalācija, kas izvietota izstāžu zāles — kādreizējās baznīcas — altārdaļā, pieder Steinunai Sigurdardotirai (STEiNUNN), kura izstādes pirmajās dienās viesojās Rīgā. Tā veltīta viņas dēlam, kurš piedzimis ar invaliditāti. «Šī ir desmitā reize, kad es uzstādu šo instalāciju, tas ir mokošs, laikietilpīgs un fiziski smags process. Šajā mākslas darbā es ielieku visu, ko daru modē un dzīvē. Mans dēls ir skaistākais, tīrākais cilvēks, ko esmu satikusi. Viņš nav sarežģīts, bet viss, kas nāk līdz ar viņu, tāds ir. Šajā instalācijā nekas nav sašūts, sastiprināts, katru reizi to izjaucot, tā vienkārši sabrūk. Tas ir mans veids, kā pasaulei parādīt, ka mūsu dzīves ir tādas, kā mēs šīs daļiņas saliekam kopā,» stāsta Steinuna un aicina aplūkot, kā ēnu spēles paplašina darbu uz zāles sienām. Par spīti priekšstatam par ziemeļniekiem kā noslēgtiem ļaudīm, «Laika zīmju pieraksti» atbruņo tieši ar atklātību un autentiskumu.

Projekts, kas sākotnēji nebija iecerēts kā ceļojošā izstāde, bet, par laimi, par tādu ir kļuvis, jau viesojies vairākos kontinentos. Izstāde Rīgā ievada tā Baltijas tūri. Kā jau muzejā ierasts, to pavada vairāki pasākumi, no kuriem atmosfēru vēl jo izceļošākais varētu būt Ērika Ešenvalda darbu atskaņojums 28. martā. Tāpat augstvērtīgs pienesums grāmatplauktam būs pievilcīgās mākslas un dizaina grāmatu izdevniecības «Gestalten» publicētais «Cooper&Gorfer» izstādes katalogs.

 

Recenzija sākotnēji publicēta žurnāla «Ir» 2019. gada 14. februāra numurā.