Latvijas Nacionālajā bibliotēkā (LNB) apskatāmas divas saistošas izstādes, kas pārmaiņas pēc veltītas pašas bibliotēkas raibajam liktenim, ļaujot to iepazīt gan no ārpuses, gan iekšpuses. Viena no tām, «Inventārs», atvērta vēl tikai līdz jūlija beigām.
Simtgades svinības turpinās arī šogad, kad apaļo gadskārtu atzīmē virkne jubilāru, sākot no Latvijas armijas un Latvijas Universitātes līdz Nacionālajam teātrim. Viņu vidū ir arī Latvijas Nacionālā bibliotēka, kas publiskas svinības rīkos 31. augustā. Šis notikums kalpojis par ieganstu tam, lai iestāde, kuras darbs gadsimta garumā bijis nesavtīgi rūpēties par citu radīto garadarbu krāšanu un zināšanu nodošanu sabiedrībai, beidzot iznāktu priekšplānā un pastāstītu pati par sevi. Tas darīts divās atsevišķās izstādēs, kas izvietotas Gaismas pils pirmajā stāvā. Viena, «Piecas mājas», iepazīstina ar Rīgas vēsturiskajām ēkām, kas, lai arī sākotnēji paredzētas citiem mērķiem kalpojušas bibliotēkas vajadzībām, otra, «Inventārs», pievēršas darba apstākļiem un videi to iekštelpās, vienkopus eksponējot priekšmetus kā ar muzejisku, tā sentimentālu vērtību. Kaut gan formas un iekārtojuma ziņā pilnīgi atšķirīgas un nesavienotas, abas piedalās viena stāsta veidošanā.
Askētiskā «Piecas mājas» ekspozīcija, kuru, īpaši nemeklējot, var viegli nepamanīt, piedāvā piecas «saliņas» — dosjē namiem Krišjāņa Barona ielā 14 un 3, Anglikāņu ielā 5, Jēkaba ielā 6/8 un Tērbatas ielā 75. Fotogrāfijas, kuras pēc īsa pārdomu brīža, izrādās, var pabīdīt, paver skatu uz patīkami konspektīviem tekstiem, kuros atklāts interesantākais par konkrēto namu, iezīmējot gan tā arhitektonisko vērtību, gan funkcijas, kas laika gaitā mainījušās. Īpaša uzmanība, protams, pievērsta periodam, kurā konkrētajā namā saimniekojusi bibliotēka. Pāris stendus papildina kāds rekvizīts — konservu bundža ilustrē fabrikas «Kaija» atrašanos Tērbatas ielas industriālajā būvē, bruģakmens — Vecrīgas nemieros izsisto Jēkaba ielas nama stiklu. Pārējiem stāstiem šādu papildinājumu nav un līdz ar to, iespējams, bez tiem varēja iztikt pavisam. Lai arī izstādes iekārtojums ir gaišs, teju ēterisks, tās saturs ir nomācošs. Viena pēc otras atklājas dažādas pārslodzes un ēku nepiemērotības izraisītas likstas un avārijas, kas nodarījušas pāri gan bibliotēkas krājumam, gan arhitektūrai. Izmantojot piecus piemērus, izstādes kuratore, LNB izstāžu centra vadītāja Ieva Zībārte, kas plašākai sabiedrībai pazīstama kā aktīva arhitektūras kritiķe, turpina iezīmēt sev būtiskos jautājumus, kam pievēršas publikācijās. Pārņem mērena bezcerība, jo skaidrs, ka izstādi caurvijošais vēstījums par līdz ar Gaismas pili atrisinātajām bibliotēkas problēmām, nemazina kuratores bažas par Rīgas graustiem un degradētajām teritorijām.
Ja «Piecas mājas» ir pavisam neuzkrītoša, tad izstāde «Inventārs», pateicoties labi pamanāmajam nosaukumam, nostalģiskā virpulī ierauj skatītāju jau pa gabalu. Tāpat kā arhitektūrai veltītajā ekspozīcijā, arī šeit no vienas puses vietām klusi ieskanas žēlošanās par bibliotēkas sūro iepriekšējo dzīvi, no otras puses, prevalē optimisms un tīksme par to, kā sarežģījumi tikuši pārvarēti. Ar dažādiem priekšmetiem Kristīnes Liniņas kūrētā izstāde atklāj bibliotēku kā aizraujošu mikropasauli, kurā valda sava lietu kārtība un tradīcijas. No mēbelēm un kancelejas piederumiem līdz bibliotēkas darbinieku savstarpējām sarakstēm, dāvanām un eglīšu rotājumiem, izstāde liek aizmirst par bibliotēku kā institūciju, bet gan pietuvoties tās dvēselei.
Manuprāt, nav pareizā veida, kā izstādi apskatīt. Tā iekārtota kā brīnumu kabinets, kur atliek vien pētīt un, pie sienas kā īstus dārgumus ieraugot pārdesmit gadus vecus sadzīves priekšmetus, pakavēties pašiem savās atmiņās.
Liela izstādes veiksme ir Tatjanas Raičiņecas veidotais dizains, kas raibo saturu ne tikai sakārto un padara estētiski pievilcīgu, bet apliecina, ka tas ir stāstīšanas vērts. Esmu pārliecināta, ka ir virkne eksponēšanas veidu, kas Inventāru būtu padarījuši interesantu, labākajā gadījumā, tikai bibliotekāriem pašiem. Tiesa, LNB uzliktā latiņa pašu rīkotajiem notikumiem un vizuālajai komunikācijai jau kādu laiku ir tik augsta, ka jebkas mazāk kvalitatīvs vienkārši sagādātu vilšanos. Minēto apliecina arī vairāku līdzšinējo izstāžu atrašanās Latvijas Dizaina gada balvas labāko darbu sarakstā un pavisam nesenā pasākumu afišu iekļūšana starp šī gada konkursa finālistiem. To, kā izmantot savu krājumu un padarīt to saistošu apmeklētājam, LNB varētu mācīties daudzi muzeji, nemaz nerunājot par citām bibliotēkām, kurās par izstādi nevietā sauc no plauktiem uz galdiem pārliktu tematisku grāmatu izlasi.
Izstāde «Inventārs» LNB apskatāma līdz 31. jūlijam, «Piecas mājas» — līdz 2020. gada 26. janvārim.
Recenzija sākotnēji publicēta žurnāla «Ir» 2019. gada 25. aprīļa numurā.
Viedokļi