Ilustratore un dzejniece Lote Vilma Vītiņa zīmē un raksta kopš bērnības. Lai arī darba process katrā no radošās izpausmes veidiem ir atšķirīgs, rezultātam raksturīgs dabiskums, jūtīgums un atbruņojoša vienkāršība. Viņas atpazīstamās tušas līnijas, ko nereti papildina pasteļkrāsu laukumi, ir dzīvīgas un spontānas, tēli — sirsnīgi un trāpīgi. Lotes Vilmas atzinīgi novērtētās ilustrācijas redzamas gan drukātajos izdevumos, komiksos un plakātos, gan pilsētvidē un uz produktu iepakojumiem, bet jaunākā grāmata «Ūdenstornis» nupat saņēmusi Latvijas Literatūras gada balvu.
«Vairāk vai mazāk esmu zīmējusi un rakstījusi visu laiku,» satvērusi kūpošu tējas krūzi un uz kafejnīcas galdiņa izlikusi darbu paraugus, saka Lote Vilma Vītiņa. Vēl nesen vecmāmiņa viņai atgādinājusi par ģimenes viesistabā rīkotajām izstādēm un bērnībā apgalvoto — «kad izaugšu, rakstīšu grāmatas un pati tās zīmēšu». Lai arī galvenais impulss vienmēr nācis no iekšienes, Lote pieņem, ka arī vecāki, abi būdami radoši cilvēki, netieši ietekmējuši viņas interesi par mākslām. Mājās pārlapotas Tūves Jansones grāmatas, kuru vērtība meitenes acīs ar laiku tikai augusi, kopā ar mammu lasīti bagātīgi ilustrētie Karela Čapeka «Stāsti par sunīti un kaķīti». Arī viņai pašai, kā norādīts ilustratores mājaslapā, joprojām «patīk zīmēt suņus un puķes».
Ļoti maz rīku
Lote absolvējusi glezniecības studijas Jaņa Rozentāla Mākslas skolā un Latvijas Mākslas akadēmijā, taču, izzinot iespējas ilustrācijas laukā, gleznošana, tāpat kā dzejas rakstīšana, palikusi kā sirdslieta. Akadēmijā Lote izmantoja iespēju mācīties gan pie Maijas Kurševas, gan Rūtas Briedes, iepazina atšķirīgas pieejas un saprata, ka ilustrācija viņu pievelk un šķiet dabisks un loģisks virziens turpmākajai radošajai darbībai. «Tajā, ka ilustrācijas pielietojums ir tik plašs, ka tā ir tik pieejama, ir kaut kas ļoti foršs. Tā var būt gan grāmata, gan plakāts, gan iepakojums. Nav nekādu robežu.» Pateicoties Rūtai, jaunā māksliniece tika gan pie pirmajiem pasūtījuma darbiem, piemēram, «Satori» rakstu ilustrēšanas, gan atrada savu stilu. «Tas sākās kā uzdevums ilustrācijas kursā — izvēlēties vienu tehniku, pie kuras gadu pieturēties. Manā gadījumā tā izrādījās tuša, pie kuras arī esmu palikusi un ko izjūtu kā savu. Pirms tam darbojos ļoti eklektiski, gan griežot papīru, gan ar flomāsteriem un zīmuļiem, akrilu un akvareļiem. Šobrīd ir ļoti maz rīku, ar kuriem es strādāju. Tas bija spēcīgs padoms, kas mainīja manu trajektoriju,» stāsta Lote.
Astoņus gadus studējot akadēmisko zīmēšanu, Lote radošo rokrakstu reducējusi līdz vienkāršām, bet, pašas vārdiem, «emocionālām» līnijām — jūtīgiem, trausliem, sirsnīgiem vilcieniem. «Jau akadēmijā sāku skatīties alu gleznojumu virzienā, uz Pikaso, Rotko, kuri strādāja ar stilizāciju, vienkāršošanu, minimālismu. Bet pieredze jau nekur nepaliek. Tas, ka zīmēšanā esmu mocījusies ar muskuļainu kāju, daudz kam liek notikt automātiski. Iemaņas ir it kā nosēdušās ķermenī, un roka zina, ko darīt. Es intuitīvi jūtu, kā uzzīmēt to vienu vienkāršo līniju, tas notiek dabiskāk, veiklāk. Smejos, ka gadiem esmu studējusi cilvēku figūras, anatomiju un tagad zīmēju tušas ķiņķēziņus.»
Ķiņķēziņi pilsētvidē un galerijās
Zinot Lotes stilu, tieši «tušas ķiņķēziņi» ir tie, ko no viņas sagaida visdažādāko nozaru pasūtītāji. Ilustrācijas izmantotas gan zāļu ražotāja «Grindeks» komunikācijas materiālos, gan kafejnīcas «Mulberry» un grāmatnīcu «Jānis Roze» noformējumos, kā arī uz apgāda izdevumu vākiem. Tās rotā «Narvesen» kartona kafijas krūzītes un «Malduguns» alus pudeles, žurnālus un mājaslapas. Cieša sadarbība izveidojusies ar dizaina studiju «Overpriced» un reklāmas aģentūru «McCann Riga», kas nereti piesaista Loti Vilmu saviem projektiem.
Pērn radošās izcilības festivālā «Adwards» ilustratore saņēma augstāko novērtējumu Preses un vides reklāmas kategorijā par Rīgas domes apsveikumu Ziemassvētkos, ko 2020. un 2021. gada mijā pilsētvidē varēja novērtēt ikviens rīdzinieks un pilsētas viesis, un tā nav vienīgā reize, kad Lote sadarbojusies ar pašvaldību.
«Savā ziņā svētku apsveikumi Rīgai bija ļoti liela izstāde,» smejas Lote, kurai Rīgas mākslas galeriju vide nešķiet pārlieku saistoša. Starp izņēmumiem jāmin viņas personālizstādes «Aukstas plaukstas» nu jau darbību beigušajā mākslas telpā «Micēlijs», «Māja kokā» galerijā «Low» un citas grupas izstādes. Pērn kopā ar ilustratoriem Rebeku Lukošus un Juriju Tatarkinu veidotajā izstādē «Skata mala» Kalnciema kvartāla galerijā viņa ļāvās eksperimentam ar audumu faktūrām un izšuvumiem, attīstot ideju, ka arī izšuvums ir zīmējums, tikai veidots no daudziem dūrieniem. Kopā ar režisoru un aktieri Vari Klausītāju Lote izveidojusi improvizētu zīmējumu izrādi «Siltais zīmējums», kuras laikā ilustratore uz milzu papīra atveido stāstu, ko rada klausītāji.
Lote labprāt iesaistās kultūras un sociālās atbildības projektos. Pastāvīga sadarbība izveidojusies ar labdarības organizāciju «Hospiss», savukārt šobrīd, kad Ukraina piedzīvo Krievijas izraisītā kara šausmas, ilustratore liek lietā savas prasmes, lai palīdzētu ziedojumu vākšanā. «Zinu, ka tas nav nekas liels, bet, šķiet, šobrīd svarīgas ir arī mazās lietas,» viņa domā. Priekšmetus ar viņas Ukrainai veltītajām ilustrācijām iespējams iegādāties pēc radošās aģentūras «Colortime» iniciatīvas radītajā platformā «Create for Ukraine» un lietuviešu drukas studijas «Hands on Press» internetveikalā.
Neapzināti savienojumi
Lotes darbos — komiksos, plakātos, grāmatu ilustrācijās — harmoniski savijas zīmējums un teksts. Jo īpaši šī simbioze atklājas divos izdevumos. Grāmata «Dzejnieks un smarža», kurā dzejnieks atklāj pārsteidzošo aromātu pasauli, 2019. gadā nāca klajā izdevniecībā «Aminori». «Grāmatā ir akvareļu laukumi, kas saistās ar smaržu. Tos gleznoju atsevišķā slānī un tad datorā liku kopā ar tušas zīmējumiem. Pirmo reizi izmēģināju šādu savienojumu, lai panāktu trauslu, nedaudz ēterisku efektu,» rāda autore. Grāmata tika apbalvota konkursā «Zelta ābele 2019», ieguva Starptautisko Jāņa Baltvilka balvu bērnu un jauniešu grāmatu mākslā, bet šopavasar tika izvirzīta iekļaušanai Starptautiskās Bērnu un jaunatnes literatūras padomes 2022. gada Goda sarakstā.
Savukārt pērn «Liels un mazs» izdeva Lotes grāmatu «Ūdenstornis». «Stāsts par ūdenstorni kaut kādā ziņā ir autobiogrāfisks. Kad mācījos pamatskolā, iztēlē biju izveidojusi sev īpašu vietu, kurā varēju nolīst un kurā viss kaut kas notika. Tā kļuva par daļu no manis. Ūdenstornis un ūdens kā tēli ļoti labi ļauj rakstīt par emocijām,» atklāj Lote. Tāpat kā pirmās, arī šīs grāmatas veidošana viņai prasījusi aptuveni divus gadus. Teksti un ilustrācijas tapuši pamīšus — daži zīmējumi radīti, domājot par konkrētu stāsta fragmentu, citi — vienkārši par skolas laiku. «Kā parasti, strādāju diezgan intuitīvi. Dažreiz ļoti labi savienojumi rodas tieši tāpēc, ka neradu tos apzināti. Kādā brīdī tie saliekas kopā, un veidojas kas interesants. Savā ziņā tas sarežģī procesu, jo visu laiku ir neliela trauksme par to, kā izveidot kopējo kompozīciju, taču mana pieredze rāda, ka beigās viss ir labi. Saprotu, ka ir cilvēki, kas uzzīmē «storyboard», strādā pie visa secīgi. Ar mani tā nav.»
Grāmatas dizaina autors ir Artis Briedis, taču arī Lotei bijis būtiski domāt par izkārtojumu, krāsām, papīru un druku. «Bišķiņ esmu arī kontrolfrīks. Man viss ir svarīgs,» viņa smejas. «Ūdenstornis» tika nominēts konkursā «Zelta ābele 2021» (nominēto grāmatu izstāde līdz maija beigām skatāma kultūras centrā «Siguldas devons») un nupat ieguvusi Latvijas Literatūras gada balvu kategorijā «Labākais oriģinālliteratūras darbs bērniem». Starp šī gada «Zelta ābeles» nominantiem bija arī Latviešu valodas aģentūras izdotā grāmata «Mans latviskākais vārds» ar Lotes ilustrācijām un Esteres Betijas Grāveres dizainu.
Jāstrādā ar sevi
Lote strādā frīlansā un priecājas, ka var pati plānot savu laiku, vienlaikus atzīstot — tas ir darbs ar sevi burtiskā nozīmē. «Ir bezmaz vai jāinteresējas par psiholoģiju. Ja esi pats sev priekšnieks, visu laiku ir ar sevi jāstrādā. Tu nevari nosaukt atbilstošu cenu, piemēram, ja tev ir zems pašvērtējums. Nevari radoši darboties, ja slikti jūties. Vai citkārt pārstrādini sevi, nespējot nospraust robežas ne sev pašam, ne sadarbībā ar klientiem. Tas viss ir ļoti saistīts.» Lai iedvesmotos, Lote klausās mūziku, paskatās, ko dara citi radošie, taču mūzu negaida. «Ir brīži, kad bišķiņ jāparaud un jātiek cauri momentiem, kuros nekas nenotiek tā, kā gribas. Bet svarīgāk par iedvesmas gaidīšanu man šķiet ierēķināt konkrētu laiku, kurā es kaut ko darīšu. Es vienkārši piesēžos un zinu — šī ir tā stunda, kurā man ir jāraksta vai jāzīmē. Sākumā varbūt arī nekas nerakstās, bet, ja tu nesāc sēdēt feisbukā, tu sāksi rakstīt. Tas ir darbs. Kad esi tajā ieskrējies, parādās arī iedvesma.»
Viedokļi