«Ēter»: Niklāvs Paegle, Kārlis Bērziņš, Dagnija Smilga. Foto ― Lauris Aizupietis

Aizvadītais gads ir bijis panākumiem bagāts tikai pirms nepilniem četriem gadiem dibinātajam arhitektu birojam «Ēter» — viņu projektētais atbalsta centrs «Pērle» cilvēkiem ar garīgiem un funkcionāliem traucējumiem saņēma Latvijas Arhitektūras gada balvu, savukārt ASMR izstāde Londonas Dizaina muzejā nopelnīja starptautisko «Dezeen Awards» balvu gan par labāko ekspozīcijas dizainu, gan publikas vērtējumā. Balansējot starp pragmatisko un poētisko, «Ēter» tulko kultūras un sabiedrības procesus telpā.

Intervijas Elīna Lībiete 29. decembris, 2022

Apsveicu ar gada balvu! Kāda ir pēcgarša, saņemot šo atzinību, sevišķi ņemot vērā, ka šaubījāties par «Pērles» pieteikšanu Latvijas Arhitektūras gada balvai?

Dagnija Smilga:

Es tieši šodien lasīju par biedrības «Latvijas Kustība par neatkarīgu dzīvi» projektu, kas cenšas savākt finansējumu grupu mājas izveidei jauniešiem ar attīstības traucējumiem — tas bija publicēts, atsaucoties uz «Pērli». Man ir liels gandarījums gan par lēmumu pieteikt projektu gada balvai, gan arī par izrietošo publicitāti, jo mums ir izdevies pievērst uzmanību sociālajām būvēm arhitektūras kontekstā. Es ceru, ka šādi projekti taps biežāk, jo tas ir nepieciešams, lai sabiedrība augtu un attīstītos. Es «Pērli» neuzskatu par izcilu arhitektūras meistardarbu — ja mēs to projektētu tagad, mēs daudz ko darītu citādāk. Taču tā ir svarīga uzvara uz Latvijas kopējā fona.

Niklāvs Paegle:

Es ceru, taču neesmu pārliecināts, ka šo uzvaru sadzird pašvaldības un tie lēmēji, kas ir atbildīgi par to, lai Latvijā biežāk tiktu īstenotas publiskas ēkas sociālām funkcijām. Esmu dzirdējis uzskatu, ka «Pērle» ir ļoti ekskluzīva būve, taču tas nevarētu būt tālāk no patiesības. Ir svarīgi saprast, ka šis ir vienkāršs budžeta projekts, un arī citām ēkām, kas tiek radītas mazāk aizsargātām sabiedrības grupām, vajadzētu būt vismaz tādām vai vēl labākām.

Kārlis Bērziņš:

Man iegūtā atzinība ir svarīga, jo tas ir apliecinājums, ka arī citi izprot šī projekta sociālo nozīmi, un tas ir sākums ļoti nepieciešamam dialogam. Iepriekšējā gadā balvu saņēma Dziesmu svētku estrāde — krietni vērienīgāks projekts, par kura budžetu varētu realizēt astoņdesmit tādus atbalsta centrus kā «Pērle». Tas man šķiet daudz interesantāk, jo veido sabiedrības kopējo valodu un audzē spēju vienam ar otru saprasties. Mēs gribam runāt par jauna veida arhitektūru, kas nav ekskluzīva, bet domā par sabiedrību kā kopumu. Ja mēs neaizsargātākajiem indivīdiem spējam dot to vislabāko, tad mēs esam spēcīga sabiedrība.

Strādājot pie tādiem sociāliem projektiem kā «Pērle» un arī Garkalnes bērnudārzs, ir jāizkāpj ārpus savas pieredzes, lai apmierinātu atšķirīgas sociālās grupas vajadzības. Kā jūs šādos projektos līdzsvarojat ļoti augstas prasības pret funkcionalitāti un reizē ambīcijas par izkoptu, rotaļīgu estētiku?

Kārlis:

«Pērles» gadījumā rotaļīgais stils izriet tieši no iedziļināšanās nākotnes klientos. Mēs gribējām radīt īpašu vidi, nevis minimālu vai reducētu telpu, kurā pavadot laiku, pieredze ir plakana kā slimnīcā.

Dagnija:

Projekta programma un tehniskā specifikācija bija ļoti pragmatiskas — vajadzīgi tik un tik kabineti. Taču, ja tu esi ieinteresēts arhitekts, tu radi ko vairāk nekā tikai kabinetus. Kaut vai daudz apspriestā terase — tās neparastā un plūstošā forma ir ļoti piemērota trajektorijai, kādā dienas centra klienti pārvietojas. Vai arī taktilais apmetums, par ko bija lielas diskusijas ar būvnieku, ir sevi pierādījis kā tiešs, sensors veids, kādā šie cilvēki var satikties ar ēku. Mēs balansējam starp funkcionalitāti un estētiku — ļaujam sev spēlēties, un šīs estētiskās rotaļas lietotājam strādā arī pieredzes līmenī. Tāpēc mēs nebaidāmies no risinājumiem, kas nav tīri praktiski. Dažreiz ir jāizsver, kurā brīdī ir vērts upurēt ko pragmatisku par labu ēkas iekšējai poētikai. Taču mēs nekad neesam dogmatiski savos uzstādījumos.

Niklāvs:

Tā ir nopietna spēle — mums ir jāievēro budžets un konkrētas pasūtītāja prasības. Mēs nevaram spēlēties bez ietvara, bet darām to ierobežotā diapazonā. Taču es mēģinu pieturēties pie tā, ka nevajag sevi uztvert pārāk nopietni. Nenopietnība mums ir devusi brīvību izpausties un pasūtītājam iespēju iegūt kaut ko negaidītu, to pieņemt un izbaudīt.

Kā jums izdodas atrast vidusceļu starp sausu pasūtītāja prasību izpildi un pašrealizāciju, rotaļu?

Kārlis:

Mēs mēģinām pasūtītāju ieinteresēt tēmās, kas interesē mūs pašus.

Dagnija:

Lai arī «Pērles» būvniecības process bija grūts, šis projekts tomēr lielā mērā bija par sadarbību. Redzot, kā dienas centra vadītāja ēku prezentēja gada balvas žūrijai, tapa skaidrs, cik daudz mēs viens no otra esam mācījušies.

Niklāvs:

Gan universitātē, gan praksē man ir bijusi pieredze, strādājot pie projektiem, kur par ēkas kontekstu izvēlas nevis fizisku novietni, bet gan konkrētu sabiedrības grupu vai subkultūru, tās iezīmes, rituālus un materiālo pasauli. Manuprāt, laikmetīgam arhitektam ir jābūt ļoti prasmīgam tulkam. Jāspēj pārtulkot kultūra telpā, materiāls ģeometrijā, pasūtītāja vēlmes reālā vidē. Tieši tulkojot mēs varam radīt vērtību, jo top kaut kas jauns.

Kārlis:

To, ko Niklāvs sauc par tulkošanu, es saucu par poētiskumu vai dzejiskumu. Mēs dzīvojam viskompleksākajā laikā, kāds jebkad ir bijis, un tulkošana vairs nav tikai pārnešana no vienas valodas otrā; procesā tu sāc atdzejot. Tu pārnes kaut ko, ko redzi ielās, uz papīra lapas, vai digitālu fenomenu atpakaļ analogajā vidē.

Jūs savā darbā daudz miksējat digitālos rīkus ar analogiem maketiem.

Kārlis:

Pārnešana no dabas uz digitālu modeli un tad atpakaļ uz analogu maketu ir metode, ar ko mēs daudz strādājam. Makets dod sasaisti ar fizisko un telpisko. Strādājot tikai BIM vidē, pazūd saikne ar to, ko radi. Analogais medijs ir svarīgs, lai saprastu poētisko virsuzdevumu.

Dagnija:

Piemēram, strādājot pie ASMR izstādes, mēs sapratām, ka organiskās formas, kas aizgūtas no ķērpju pasaules, 3D modelī nevar uztaisīt. Dabā nekas nav perfekts vai simetrisks, un tieši tur slēpjas «Ēter» interese — mums bija svarīgi, lai šie desu spilveni ir ar krunkām un krokām kā ķermeņa daļas. Tikai eksperimentējot ar dažādiem materiāliem — uzšujot šos elementus vai izmīcot tos no māla un tad ieskenējot, ir iespējams šādu efektu panākt digitālajā vidē.

Kādas ir jūsu attiecības ar digitālo vidi un tās rīkiem?

Niklāvs:

Ar digitālajiem rīkiem arhitektūrā ir jābūt ļoti uzmanīgiem, lai nesāktu darīt kaut ko tikai tāpēc, ka tu zini, kā to izdarīt. Veselīgāk ir nezināt, kā to izdarīt, bet atrast kādu, kas to zina. Mums ir vajadzīga brīvība, ko nevar sasniegt, turoties pie kāda konkrēta darbarīka.

Dagnija:

Es reizēm izvēlos konkrētas lietas nemācēt un nezināt, jo tas man dod brīvību domāt ārpus rāmja. Ja es neesmu speciālists 3D modelēšanā, tas man dod iespēju ar svaigu galvu paskatīties uz modeli, ko ir uztaisījis kāds cits, un ieraudzīt to no citas perspektīvas.

ASMR izstāde ir veltīta specifiskam Youtube fenomenam. Vai jūs fascinē un iedvesmo laikmetīgā interneta kultūra?

Kārlis:

Es digitālā vidē pavadu lielāko daļu savas dienas. ASMR projekts mums iemācīja, ka internets ir ļoti dažāds, un tas var būt arī ļoti radošs. Tur ir iespējams spēlēties ar jaunām tendencēm, ienest fenomenus no materiālās pasaules, radīt kontaktu ar cilvēkiem. Tur dzīvo arī empātija un sajūtas, kas nav tikai tukši patērētāju trendi. Internets ir kā materiālās pasaules paralēlā telpa.

Niklāvs:

ASMR interneta kultūra lielā mērā ir Z paaudzes fenomens. Tā ir paaudze, kas mūs fascinē un ar ko mēs ikdienā daudz kopīgi strādājam. Man tas bija liels atklājums, ka cilvēki internetā meklē šāda veida mierinājumu un kairinājumu. Tas sevī ietvēra arī galveno projekta izaicinājumu — kā muzeju padarīt jēgpilnu Z un A (alfa) paaudzēm?

Kārlis:

Man šķiet, ka ASMR projekts ir veiksmīgs, jo mēs to paturējām atvērtu dažādām asociācijām un interpretācijām. Asociatīva telpa nevar eksistēt bez lietotāja. Tāpēc mēs neradām skulptūras, bet gan lietojamus ietvarus, kuros varam atdzejot kādu sociālu fenomenu vai grupu, kas sāk to lietot, veidot savas asociācijas un piedalīties telpas kopradē.

Tulkošana kā metode jūsu praksē nozīmē arī darbu pie ļoti dažādiem, starpdisciplināriem projektiem.

Dagnija:

Mūs vienkārši interesē ļoti daudzas lietas, kas nav saistītas ar arhitektūru, un mēs mēģinām to visu ieviest savā profesijā. Es, piemēram, agrāk ļoti daudz šuvu, un man šķiet, ka caur to mūsu praksē ir ienācis darbs ar tekstilu. Arī mūsu draugi un dzīvesbiedri nāk no dažādiem citiem profesionāliem laukiem, un mūs iedvesmo viņu mākslas darbi, fotogrāfijas vai mēģinājumi atvērt galeriju. Jautājumi, ar ko viņi nodarbojas ikdienā, papildina mūsu praksi. Mēs arī daudz sadarbojamies, piemēram, Baltijas paviljona izveidē bija iesaistīti ap deviņdesmit cilvēku no dažādām nozarēm. Tas bija aizmetnis daudziem svarīgiem aspektiem mūsu darbā ar arhitektūru, tostarp, piederību Baltijas reģionam.

Man ir radies iespaids, ka jūs esat Baltijas fani.

Dagnija:

Mēs pilnīgi noteikti esam Baltijas fani, arī tādēļ, ka mūsu draugi dzīvo Lietuvā un Igaunijā, un mēs fanojam viens par otru.

Niklāvs:

Mēs patiesībā iepazināmies ārpus Baltijas — mums bija jāaizbrauc uz Vīni un Londonu, lai satiktu igauņus un lietuviešus. Tur satiekoties, mēs sapratām, ka mums ir ļoti līdzīgi procesi, mērķi un vides problēmas, par ko domāt. Baltija ir spēcīgs un reizē eksotisks Eiropas reģions. Jau kopš 2014. gada iebrukuma Krimā mums ir sajūta, ka mēs neesam vieni, bet gan daļa no kā lielāka, savienoti ar pārējo pasauli. Domājot un strādājot caur Baltijas un Baltijas jūras prizmu, mēs varam piedāvāt savu unikālo redzējumu globālās problēmās. Salīdzinājumā ar Rietumeiropu mēs daudzās lietās vēl esam tikai attīstības sākumposmā, un mums ir iespēja mācīties un izvairīties no kļūdām, kas ir pieļautas tur.

Dagnija:

Nevajadzētu akli sekot Rietumiem, bet gan identificēt, ko mēs varam izdarīt saprātīgāk nekā tur. Mēs ilgi esam bijuši Austrijā un Šveicē, kur sistēmas lēnums un smagnējums ir ļoti nospiedošs. Lai arī tas ir ļoti demokrātisks process, kas ir labi, šī birokrātiskā smagnējība nespēj laikus reaģēt uz vides un sabiedrības procesiem. Šeit visu var sasniegt caur vienu cilvēku. Tā, manuprāt, ir lielākā Latvijas vērtība. Uz šī fenomena var uzbūvēt valsts zīmolu — «Come to Latvia, things happen fast here (Brauciet uz Latviju! Šeit viss notiek ātri)».

Tagad, kad esat atgriezušies Latvijā, jums ir jāaklimatizējas, jāaprod ar vietējo kontekstu, sabiedrību, būvnieku. Vai nejūtaties kā autsaideri?

Dagnija:

Sākumā mēs ļoti jutāmies kā autsaideri, taču laikam tādi arī gribam palikt, jo caur kontaktu ar citām pilsētām un valstīm mēs saglabājam spēju svaigi reaģēt uz vietējiem procesiem. Pilnīga aklimatizācija nav mērķis. Tajā pašā laikā es nekad negribētu pierast pie Šveices. Tas arī ir bīstami, jo tā ir sava veida apātija un pārāk liela turēšanās pie iestrādātiem principiem. Man šķiet, ka aklimatizēšanās vietējā kontekstā ir vairāk jautājums par spēju skaidri komunicēt ar sabiedrību un sabiedrības gatavību un atvērtību uzņemt un saprast jauno. Ļoti bieži iemesls, kāpēc valstī procesi notiek vienā vai otrā veidā, ir tas, ka sabiedrība nav gatava par tiem runāt. Piemēram, Uzvaras pieminekļa gadījumā ir ļoti žēl, ka nebija publiskas diskusijas starp profesionāļiem un sabiedrību.

Sarunas par vidi ir viens no fokusiem jaunajai arhitektūras skolas programmai, ko veidojat Latvijas Mākslas akadēmijā (LMA).

Dagnija:

Jā, programmā ir modulis «Agency», kura mērķis ir būt par satikšanās platformu starp arhitektiem un sabiedrību, veicinot publisko diskusiju. Mēs gribētu, lai sabiedrībai būtu veids, kā domāt par savu pilsētu ne tikai caur aktīvismu, bet arī pārdomātām, organizētām sarunām. Šeit joprojām pastāv liela plaisa starp arhitektiem un sabiedrību un valda uzskats, ka arhitektūra ir kaut kas dārgs un ekskluzīvs.

Niklāvs:

Pateicoties savas izglītības plašajam mērogam, arhitekts bieži ir pirmais, kurš ierauga fenomenus fiziskajā un sociālajā vidē, uz kuriem būtu jāreaģē. Ne vienmēr viņš pats var to izdarīt, taču ir spējīgs saskatīt kopsakarības. Jaunajā arhitektūras skolā mēs vēlamies kultivēt plašāku skatījumu uz arhitektūras vidi un sabiedrību. Mēs esam izgājuši cauri piecdesmit gadiem tehniskas izglītības, taču jaunā programma, kas ir tuva laikmetīgajai kultūrai un teorijas, mākslas un sabiedrības procesiem, attīsta spēju reflektēt par to, kāpēc un ko arhitektam darīt.

Kārlis:

Viens ir iemācīties vilkt līniju, taču ir arī jāapzinās, kāpēc tu to velc, kāda ir motivācija un mērķis. Lai kļūtu par kritiski domāt spējīgu arhitektu, ir nepieciešams uzlādes posms un laiks patstāvīgi domāt un eksperimentēt. To var sniegt mākslas universitāšu metodes.

Dagnija:

Ar «Agency» mēs cenšamies arhitektus iedrošināt ne tikai būvēt mājas, bet būt domājošiem. Piedalīties, atbalstīt un izglītot caur publikācijām, izstādēm, sarunām un līdzdarbošanos likumprojektos.

Niklāvs:

Arī nosaukums «Agency» nāk no vārda «aģents», atsaucoties uz arhitektūru kā kaut ko, kas spēj mainīt vidi un darboties jaunās starpsituācijās.

Kārlis:

Tradicionāli arhitekta valoda ir materiāls, forma, konstrukcija. Taču mums ir jāattīsta jaunās paaudzes spēja runāt ar sabiedrību, būt jūtīgiem un vērīgiem pret tās procesiem.