Maigā vara. Intervija ar «MADE arhitektiem»

Par Salaspils bērnudārzu mums FOLD jau ir izsmeļoša publikācija, taču gribu pajautāt, kas jums abiem ir lielākais gandarījums par šo projektu.

Miķelis Putrāms:

Ir radusies pārliecība, ka mēs saprotam, ko darām. Salaspils bērnudārzs nav vienkārši māja, tajā ņemta vērā ķīmija, materiāli, būvniecības tehnoloģijas, inženiersistēmas, ekoloģija, dabas klimatiskie apstākļi — tas ir sarežģīts mehānisms, kas pierāda, ka mūsu holistiskā stratēģija atbilstoši darbojas realitātē un mēs drīkstam uzstāt uz saviem viedokļiem. Tas dod pārliecību par mūsu idejām un principiem.

Linda Krūmiņa:

Man vislielākais gandarījums ir tas, ka tas ir pašvaldības bērnudārzs — jebkurš, kurš dzīvo Salaspilī un ir izstāvējis rindu, var tur nokļūt. Tas ir augstvērtīgs produkts, kas nav ierobežotas pieejamības — tas ir visai sabiedrībai. Varbūt ar izglītotu privāto pasūtītāju tas būtu vienkāršāk izdarāms, varbūt būtu mazāk ierobežojumu un iepirkumu, taču mums to izdevās realizēt ar visu birokrātisko sietu kā pašvaldības projektu.

Šis nav pirmais gadījums, kad jūs sasniedzat izcilus rezultātus, sadarbojoties ar valsti vai pašvaldību kā pasūtītāju. Vai jums veicas ar pasūtītājiem vai arī uzskats, ka publiskais pasūtītājs ir sarežģīts, ir tikai aizspriedumi?

Linda:

Salaspils pašvaldība ir prasīgs un principiāls pasūtītājs, bet mums tas ļoti labi der. Mums patīk, ja pasūtītājam ir augstas prasības un stingrs budžets, tas ir daudz labāk nekā, ja pasūtītājam ir vienalga. Mums tās īpašības, kas citiem varētu šķist apgrūtinošas, nāca tikai par labu, lai varētu Salaspils bērnudārzu realizēt tādu, kāds tas ir.

Miķelis:

Es esmu lasījis par tādu pētījumu, kur skolotājiem pasaka, kura ir labā klase un kura — sliktā, lai arī abas klases ir pilnīgi vienādas savā sniegumā un uzvedībā. Secinājums ir tāds — kā skolotājiem pasaka, tāda arī tā klase kļūst. Varbūt tā ir arī ar pasūtītājiem. Man šķiet, ka pasūtītājam ir jāļaujas, nedrīkst viņu apšaubīt vai apstrīdēt. Ar tolerantu, labvēlīgu un pretimnākošu attieksmi var panākt vairāk nekā strīdoties vai mēģinot pierādīt, ka arhitektūra ir svarīga. Nevienam patiesībā neinteresē arhitektūra; cilvēkiem interesē sava labsajūta, savas intereses un sapņi, un mūsu uzdevums ir šīs cilvēciskās problēmas risināt.

Linda:

Publiskie projekti ir īpaši ar to, ka mēs paši arī esam klienti. Piemēram, Dailes teātra laukuma projekta laikā mainījās «Valsts nekustamo īpašumu» pārstāvji, mainījās teātra direktors, mainījās Rīgas vadība, taču mēs paši arī spējām pārstāvēt pasūtītāja intereses, jo mēs kā pilsētas lietotāji saprotam, kas tādam laukumam ir vajadzīgs.

Miķelis:

Vienā normatīvā ir tāds abstrakts teksts: «būvniecības dalībnieki pārstāv pasūtītāja intereses». Arhitekts ir vislabāk spējīgs šīs intereses pārstāvēt, un, ja arhitekts pārstāv pasūtītāja intereses, saskata kopsakarības, kā pasūtītāja intereses projekta gaitā tiks ietekmētas, tad pārējie būvniecības dalībnieki var darboties normālā režīmā. Man šķiet, ka arhitektam ir milzīga vara, ja vien viņš nesāk strīdēties un vairāk domāt par savām interesēm. Tā ir tāda maigā vara.

Jūs par saviem projektiem runājat praktiskā, piezemētā valodā — priekšplānā izvirzot funkcionalitāti, lietotāju, vides kvalitāti un citus aspektus. Kā un kad jūsu darbā parādās estētikas apsvērumi?

Linda:

Visi šie apsvērumi darbojas kopā, bet nekas neglīts no biroja ārā neies. Tas ir kaut kas nenoformulēts un nerakstīts, ko mēs vienkārši jūtam, bet, ja mums pašiem nedeg acis un neliekas glīti, tad projekts nav gatavs. Mums gan arī vienmēr pasīvās mājas ir likušās tik neglītas, ka tas ir sava veida izaicinājums — uztaisīt glītu pasīvo māju. Taču projekts nekad nesākas ar estētiku, mēs primāri risinām sociālās un praktiskās problēmas, un estētika ir vēl viens siets, caur ko projekts iziet.

Miķelis:

Tajā pašā laikā estētika un proporcijas ir ļoti svarīgas, jo tās veido emocijas. Tāpēc mēs vienmēr taisām maketus — lai pārbaudītu, vai proporcijas ir labas, vai atvērumi ir pietiekami lieli, vai kopējā kompozīcija darbojas. Protams, ir tādas šausminošas situācijas, kad jau vairākus mēnešus neizdodas atrast to īsto proporciju vai atvērumu un jau šķiet, ka tas nav iespējams, bet vienmēr kā par brīnumu atnāk tas risinājums, kurā saslēdzas visas daudzās ietekmes un nepieciešamības — gan tehniskie, gan ekonomiskie aspekti, gan pasūtītāja personība, gan mūsu pašizdomātā, subjektīvā un vārdā nenosaucamā proporciju izjūta.

Cik daudz jūs domājat par ekonomisko pusi — gan projektēšanas, gan būvniecības?

Miķelis:

Man šķiet, ka, lai uzbūvētu lēti, ir jāinvestē intelektā un arhitektā, dizaina izpētes procesā — tas pēc tam atmaksāsies daudzkārtīgi. Visu gribas uzbūvēt skaisti un lēti, kas nav pārāk reālistiski, bet dažkārt mums izdodas atrast skaistu risinājumu, kas nav lētāks, bet arī nemaksā vairāk. Piemēram, mums bija tāds piedzīvojums betona rūpnīcā, kur bijām aizbraukuši skatīties betona tekstūras, un visas tās parastās, lētās virsmas ir tik neglītas, bet papildu naudas nav. Vienā brīdī mēs ieraugām kaut ko labu, un es pilnīgi atceros to betona rūpnīcas menedžera tekstu: «Tā vienkārši ir sliktā puse, to neskatieties, tas ir tad, ja nedara neko.» Bet tas bija tieši tas, kas mums bija vajadzīgs. Mēs daudz pētām dažādus materiālus un piegādātājus, meklējot tos emocionāli iedarbīgos risinājumus, kas nav par lielu cenu.

Linda:

Protams, ja mēs neaizbraucam uz to rūpnīcu, neviens cits to mūsu vietā neierauga un neiedomājas. Mēs iekšēji daudz diskutējam, vai mūsu risinājumi nesadārdzina vai nesarežģī projektu. Materiāla izmaksas ir viens, bet jāņem vērā arī uzbūves vienkāršība.

Miķelis:

Piemēram, par publiskām koka ēkām vienmēr saka, ka tas būs sadārdzinājums. Un, vienkāršoti skatoties, kokmateriāls par 700 eiro kubikmetrā ir dārgāks nekā betons. Taču Salaspils bērnudārzā mums izdevās pierādīt, ka būvēt no CLT nav īpaši dārgāk kā no dzelzsbetona. Paanalizējot kopējās ģenerālbūvnieku izmaksas, izrādās, ka viņiem ir vienalga, vai būvēt no koka vai betona, viņiem ir svarīgākas citas pozīcijas — ātrums, kvalitāte, atbildību sadale pa dažādiem būvniecības veidiem, risku jautājumi. Man šķiet, ka būvnieki uz būvniecību skatās ļoti inovatīvi, bet lielai daļai pasūtītāju un projektu vadītāju ir novecojuši uzskati. Būvnieku domāšanas pamats ir — kā uzbūvēt, ietaupot līdzekļus, tāpēc ar būvniekiem it jāsadarbojas. Un, ja arhitekts norobežojas no izmaksu jautājumiem, tad viņš pazaudē daļu no savas maigās varas spēka.

Linda:

Tāpat nāksies konfrontēt ekonomiskos jautājumus. Labāk ar tiem sastapties pirms optimizācijas, kad ir vairāk manevru iespēju kontrolēt estētiku, nevis tad, kad kaut kam nepietiek naudas. Jau laikus ir jārīkojas atbildīgi. Mēs nezīmējam gaisa pilis, un mums arī nav tādas vilkmes, mēs drīzāk cenšamies risināt savu pasūtītāju problēmas. Dārgas ekstras mūsu projektos nāk no pasūtītājiem, mēs paši luksusa risinājumus nepiedāvājam.

Miķelis:

Ar ekonomisko aspektu ir arī tā, ka projektam paredzēto budžetu iztērēs jebkurā gadījumā — vai būvēs pārdomātu un ļoti labi izplānotu ēku vai arī kaut ko neloģisku un neglītu. Ja izmaksas būs tādas pašas, tad kāpēc neiespringt un neizdomāt tā, lai ir pārdomāti, funkcionāli un glīti?

Kā jūs nonākat pie saviem atjautīgajiem ventilācijas risinājumiem?

Linda:

Mūsu energoefektivitātes risinājumi izriet no klientu vajadzībām un vēlmēm. Nav iespējams paņemt kādu ventilācijas principu no citas mājas, jāmeklē risinājumi, kas ir paņēmienu kombinācijas. Piemēram, Lizuma biroja ēkā pats pasūtītājs negribēja visur mehānisko ventilāciju, bet gan atveramus logus, tāpēc mēs atradām veidus, kā kombinēt «low tech» risinājumus ar «high tech» risinājumiem telpās, kur tomēr vajadzīga stiprāka gaisa nosūce. Savukārt Salaspils bērnudārzā maksimāla energoefektivitāte bija pasūtītāja mērķis. Lai arī sākumā pašvaldība negribēja iet uz pasīvās mājas standartu, jo šķita, ka tas būs pārāk dārgi, tomēr izdevās to sasniegt, jo ēka ir ļoti kompakta, blīva un kvalitatīvi uzbūvēta.

Miķelis:

Saldus Mūzikas un mākslas skolā mēs sadūrāmies ar problēmu, ka bija vēlme pēc dabīgās ventilācijas, taču mūzikas klasēm ir vajadzīga skaņas izolācija — abi šie aspekti ir tiešā konfliktā. Tas mums lika meklēt jaunus risinājumus, un mēs atradām noliktavu Šveicē ar līdzīgu fasādes risinājumu. Sazinājāmies ar šī projekta klimata inženieri un nonācām pie sava risinājuma. Tā ir kā lēkšana no cinīša uz cinīti, sekojot klienta uzdevumam. Man šķiet, ka arhitekts vairs nevar norobežoties no energoefektivitātes, ventilācijas un citām būves sastāvdaļām, kas veido telpas klimatu un sajūtu. Ja šajos jautājumos iedziļinās, tad tos ir iespējams arī ietekmēt. Mēs sastrādājamies ar zinošiem inženieriem, kurus mēs izaicinām — un labam inženierim izaicinājumi ir interesantāki nekā standarta risinājumi. Tāpat arī daži mūsu pasūtītāji mūs izaicina, un tā mēs nonākam līdz labiem rezultātiem.