Vizualizācija — «NRJA»

Pēc nedēļas Venēcijā sāksies 14. starptautiskā arhitektūras biennāle, kuras kurators Rems Kolhāss (Rem Koolhaas), izsludinot tēmu «Absorbing Modernity: 1914–2014», uzdevis dalībvalstu arhitektiem pētīt modernisma mantojumu, tā pielāgošanu mūsdienu vajadzībām un to, kā šis universālais stils savulaik izdzēsa atšķirības starp dažādām arhitektūras skolām visā pasaulē. Latviju biennālē pārstāvēs arhitektu birojs NRJA, kura piedāvātā koncepcija «Unwritten» guva uzvaru Latvijas Arhitektu savienības rīkotajā konkursā.

Sižeti Evelīna Ozola 30. maijs, 2014

NRJA veidotās Latvijas ekspozīcijas pamatā ir provocējošs apgalvojums «There is (no) modernism in Latvia» (tulkojumā — «Latvijā (nav) modernisma arhitektūras»). Ar to gan nav domāts, ka Latvijā trūktu pašas modernisma arhitektūras, bet gan tas, ka nav publicēts neviens visaptverošs pētījums, kas ļautu pierādīt tās pastāvēšanu un izdarīt kādus secinājumus. Tam var piekrist — arhitektūras stilus vienmēr ierosinājuši, ielikuši definīciju rāmjos un par mirušiem pasludinājuši tieši rakstu darbi. Projekts «Unwritten» šādu pētījumu neuzraksta, tikai sagatavo izejmateriālus un darba uzdevumu gadījumam, ja ekspozīcija piesaistītu kāda pētnieka interesi, kurš tad varētu darbu turpināt.

Kuratorus satrauc tas, ka liela daļa no pēckara arhitektūras būvēm ir jau sasniegušas 50 gadu vecumu, kad tām vajadzētu iegūt valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu statusu, tomēr tās netiek sistemātiski aizsargātas. Uldis Lukševics, NRJA vadošais arhitekts, šajā kontekstā runā par «iznīcības priekšnojautām» — neizvērtējot modernisma arhitektūras nozīmi, mēs turpinām šīs būves zaudēt pārbūvējot vai nojaucot. Situāciju sarežģī pēckara arhitektūras izvērtēšanas apstākļi: no vienas puses, nepatika pret visu, kas radīts Padomju Savienības laikā un tās ideoloģijas iespaidā, no otras puses, jaunības un bērnības laika nostaļģija un sajūsma par eksotisko padomju laika mantojumu.

Līdzīgu iemeslu dēļ modernisma mantojums ir neērts gandrīz visur pasaulē — tas atgādina par mūsu attiecībām un pārliecībām, ar kurām šodien nelepojamies: automobiļu dominanci, rasu segregāciju, skarbiem politiskiem režīmiem. Tie ir vēsturiski apstākļi, par kuriem arhitekti ne vienmēr interesējas, tomēr neizbēgami kalpo.

Latvijas ekspozīcija biennālē, kā ikviena mūsdienīga izstāde, sastāv no trim daļām: interneta vietnes, instalācijas Venēcijas Arsenālā un drukāta kataloga. «Unwritten» Facebook lapā tiek vākta vizuāla datu bāze, aicinot ikvienu zinātāju pievienot attēlus un tekstuālu informāciju par Latvijas arhitektūru, kas varētu būt pieskaitāma modernismam.

Ekspozīcija Arsenālā ir digitāli vāktās informācijas analogs attēlojums — 2000 papīra lapas, kas, iekārtas rāmī, veido telpisku mākoni. Tās simbolizē neuzrakstīto pētījumu — lapas ir gan tukšas, gan apdrukātas ar informāciju, kas nav sistematizēta un izvērtēta — tā pati, kas atrodama Facebook lapā. Instalāciju papildinās mūziķa Andra Indāna («Gas of Latvia») īpaši radīts skaņas pavadījums, un, datu bāzei augot, baltās lapas plānots pakāpeniski nomainīt pret aizpildītām.

Katalogā iekļautas 5 dažādu autoru esejas par pēckara arhitektūras jautājumiem, kuratora ekspozīcijas idejas apraksts, kā arī Facebook apkopotā informācija — Latvijā pēc Otrā Pasaules kara tapušās arhitektūras attēli, socioloģiskās aptaujas dati un intervijas ar pēckara arhitektūras meistariem.

Ekspozīcijas autori uzsver, ka nav pētnieki, bet gan arhitekti, un izsaka cerību, ka kāds, iepazīstoties ar savāktajiem materiāliem, varētu būt ieinteresēts izveidot pilnvērtīgu pētījumu. Te gan es gribētu iebilst, ka arhitekti visai bieži nodarbojas ar pētniecību. Spilgts piemērs ir biennāles direktora Rema Kolhāsa biroja OMA darbība, kas lielā mērā balstīta pētniecībā, kuras rezultāti kalpo vīziju un projektu radīšanai un izdoti virknē dažādu publikāciju, kā arī izrādīti izstādēs. Tiesa, tie nav akadēmiski pētījumi un bieži vien priekšplānā izvirza pārspīlētus datus un spekulatīvus pieņēmumus. Bet Venēcijas biennāle nav akadēmiski orientēta arhitektūras izstāde, un tai piestāv tādi saukļi kā «There is (no) modernism in Latvia».

Lai gan NRJA veikums ir nozīmīgs Latvijas arhitektūras vēsturei un, cerams, patiešām rosinās sabiedrības interesi par modernismu un tā turpmāku izpēti, tomēr baidos, ka Venēcijas izstāžu pārpilnībā mūsu mazie jautājumi — kuras Latvijas būves mēs varam uzskatīt par pēckara modernisma arhitektūru un vai Latvijas pēckara modernisma arhitektūras piemēri ir oriģināli vai rietumu modernisma arhitektūras kopijas —, tāpat kā divi tūkstoši mazu fotogrāfiju, reti kuru ieinteresēs. Tas ir mājasdarbs, ar ko mums būtu jātiek galā pirms braucam to atrādīt skolotājam Kolhāsam. Viņš par Latvijas modernismu uzzinās tikai to, ko mēs paši pastāstīsim.

 

Šogad Latvija Venēcijas biennāles arhitektūras izstādē piedalās sesto reizi, un ekspozīcija pirmoreiz būs pieejama apmeklētājiem Arsenāla izstāžu zālē no 7. jūnija līdz 23. novembrim.