Unikāls, vizuāli drosmīgs rokraksts ļāvis Džesikai Volšai (Jessica Walsh), grafikas dizainerei, mākslinieciskajai direktorei un partnerei Ņujorkas dizaina studijā «Sagmeister & Walsh», kļūt par ietekmīgu radošo personību un sasniegt dizaina industrijas augstumus.
Džesikas darbi godalgoti ar «Type Directors Club», «Art Directors Club», «Society of Publication Designers», žurnālu «Print» un «Graphis» apbalvojumiem, un viņa saņēmusi virkni izcilības titulu, tostarp žurnāla «Computer Arts» «Top Rising Star in Design» un «Art Directors Club Young Gun». Pat darbā ar pasaules līmeņa klientiem viņai ir izdevies saglabāt eksperimentālu un vizionāru pieeju. Džesika ir pārliecināta — jo vairāk jautrības un spēlēšanās ieplūst viņas radošajā procesā, jo cilvēki labāk reaģē uz galarezultātu.
Ar Džesiku uz sarunu tiekamies pēc viņas lekcijas «Make Your Own Rules» Islandes dizaina festivāla «DesignMarch» ietvaros, lai apspriestu viņas izteiksmīgo, ilustratīvo, roku darbā sakņoto pieeju, radošuma izaicinājumus un panākumu cenu.
Kāds bija tavs ceļš — no web/digitālās dizaineres kļūstot par māksliniecisko direktori?
11 gadu vecumā es patstāvīgi iemācījos programmēt un veidot mājaslapu dizainu, internetā spēlējot «Neopets», un citi bērni man lūdza izveidot mājaslapas arī viņiem. Gadu vēlāk es izveidoju HTML un CSS apmācības vietni, kas piedāvāja arī bezmaksas mājaslapu paraugus vairākām no tajā laikā populārajām blogošanas platformām. Negaidīti mana vietne kļuva ārkārtīgi populāra, ar aptuveni 15 tūkstošiem unikālo apmeklējumu dienā. Tikai tad, kad uzsāku mācības mākslas akadēmijā un biju spiesta nolikt datoru nostāk, un izmēģināt jaunus materiālus un instrumentus, es aptvēru, ka man patīk strādāt dažādās vidēs un ienest 3D medijus savā darbā, tā vietā, lai tikai strādātu ierastajā 2D, plakanajā grafikas vai digitālajā dizainā.
Mani pieņēma darbā kā māksliniecisko direktori dizaina žurnālā «Print», kurā es sāku attīstīt šo ļoti rotaļīgo stilu, būvējot scenogrāfijas un iekārtojumus un pēcāk fotografējot tos savā dzīvoklī, un tad mēs šīs fotogrāfijas izmantojām žurnāla vākam vai iekšlapās, lai iepazīstinātu rakstus. Laika gaitā es kļuvu pazīstama ar šo rokām darināto 3D foto ilustrācijas stilu, un citi klienti kā «The New York Times», žurnāli «Details», «Computer Arts» un «Borealis», Modernās mākslas muzejs (MoMA) un daudzi citi sāka mani algot darīt šāda tipa darbu. Pāris gadus man tas ļoti patika, bet tad es sāku justies nomākta un stilistiski apspiesta, darot tikai šo vienu lietu, un savā sirdī jutu, ka vēlos atgriezties dizaina studijā un brendinga vidē, kur mani pastāvīgi izaicinātu dažāda veida darbi. Es sazinājos ar Stefanu Sagmeisteru (Stefan Sagmeister), lai iegūtu padomu, kā atvērt savu studiju, un viņš man piedāvāja kopīgi strādāt pie dažiem projektiem. Pēc tam mēs kļuvām par biznesa partneriem un pirms trim gadiem nomainījām viņa studijas nosaukumu uz «Sagmeister & Walsh».
Vai vari pastāstīt nedaudz vairāk par «Sagmeister & Walsh» radošo procesu?
Mūsu studiju īpašu padara tas, ka mums nepastāv viens pieņemts stils. Mēs uzklausām klientu un uzdevumu, un tad nosakām, kāds būs medijs. Māksliniekus no dizaineriem atšķir tas, ka mūsu darbam ir jābūt funkcionālam. Mēs tiekam algoti, lai atrisinātu klienta problēmas, sasniegtu mērķus un ekspektācijas. Tādēļ jo vairāk zini par klientu, kas viņš ir dziļi iekšienē un kādas ir viņa vēlmes, jo labāks dizaineris tu vari būt. Liela daļa mūsu projektu ir visai digitāls, apstrādes un kinētisks darbs, citi projekti ir vairāk tendēti uz fotogrāfiju, bet tas ir atkarīgs no klienta.
Projektos mēs arī uzstādām sev ierobežojumus — dažkārt tā ir krāsa, citreiz forma vai konceptuāls pavediens, kā piemēram, tam jābūt kaut kam jautram, citkārt tas ir specifisks instruments, kuru sev piespēlējam un skatāmies, kas notiek, kad to pielietojam.
Bieži vien, kad pasūtītais darbs tiks izmantots digitāli, tu tik un tā to vispirms īsteno reālajā vidē, radot instalācijas un scenogrāfiskus iekārtojumus. Kādēļ šis praktiskais, manuālais darba process tev ir tik svarīgs?
Man šķiet, tādēļ ka man ir pazīstamas šīs abas pasaules. Esmu uzaugusi digitālajā vidē, un lietot datoru man šķiet tik dabiski, bet man ir arī šī mākslas skolas, roku darba pieredze, un es redzu labumu no abām. Man galvenais ir koncepts un tas, kāds ir labākais idejas realizēšanas veids, nevis «šis ir mans instruments un es to darīšu tikai šādā veidā». Ir patīkami saglabāt elastību.
Gadu gaitā esmu iemācījusies, ka dators ir lielisks darbarīks, taču tas ir tikai un vienīgi darbarīks. Dažkārt, kad tiec prom no datora un sāc strādāt ar rokām, tu nonāc pie neskaitāmi daudziem netīšiem atklājumiem un idejām, kas nekad nebūtu atgadījušies, ja tu visu dienu sēdētu, ekrānā pārbīdot pikseļus.
Vai panākumi tavam darbam neuzliek papildus spiedienu un nevēlamas ekspektācijas?
Esmu tam ļāvusi sevi nomākt pagātnē, īpaši pēc panākumiem, kādus guva «40 Days of Dating» un kā tas pārņēma internetu. Es jutos tā, it kā visi sagaidītu, ka katram manam projektam jākļūst par kaut ko lielu. Tas mani patiesi biedēja un lika justies ļoti ierobežotai, tāpēc es ar nodomu sāku veidot muļķīgus, mazus projektus, kurus publicēt Instagram kontā, vai lietas, kam nekad nebija paredzēts kļūt par ko nozīmīgu, tikai tādēļ, lai pierādītu pati sev, ka šīs idejas un ekspektācijas ir manis pašas prātā. Man ir svarīgi darīt to, kas mani aizrauj, neatkarīgi no tā, vai tas kļūs par ko ievērojamu vai nē.
Radošuma ziņā «40 Days of Dating» mani vedināja pievērst uzmanību tam, ko vēlos darīt, kad man neviens nemaksā, kas mani patiesi aizrauj un ko vēlos pateikt ārpus klientu darba. Šādi aizraujoši, personīgi projekti mani tik ļoti uzmundrina, ka liek strādāt ātrāk un atstāj lielisku iespaidu arī uz klientu darbiem.
Vai izjūti, ka grafikas dizaina pasaulē dominē vīrieši?
Es domāju, ka agrāk tā bija vīriešu pārvaldīta nozare. Pavisam noteikti, ja skatāmies uz vecāku paaudzi, piemēram, Stefana gada gājumu un viņa priekštečiem, tad vairākums prominento dizaineru bija vīrieši. Savā ziņā tas ir vīriešu klubiņš, bet tā kā pēdējos 20–30 gados arvien vairāk sieviešu ir kļuvušas ietekmīgākas, jaunām meitenēm is paraugs, kam līdzināties. Man tās bija Paula Šēra (Paula Scher), Geila Andersone (Gail Anderson) un Maira Kalmana (Maira Kalman), kuras palīdzēja apjaust, ka varu strādāt un pelnīt šajā industrijā. Pārmaiņas jau ir novērojamas, manā paaudzē un jaunākos cilvēkos es redzu tik pat izcilu sieviešu, cik vīriešu.
Kas ir tavs personīgais virzītājspēks un ar kādiem projektiem tu vēlies strādāt?
Mani interesē radīt tādus darbus, kas būtu emociju vadīti un uzrunātu cilvēkus. Ja kaut kas no tā, ko daru, padara cilvēku dzīves vieglākas, liek tiem smaidīt, pavērties uz dzīvi no cita skatu punkta vai izraisa kāda veida emocijas, to es projektos uzskatu par panākumu. Un man patīk ienest rotaļīgumu un humoru tajā, ko daru. Mani ļoti interesētu īstenot projektus, kas sasniedz masu auditoriju, piemēram, veidot dizainu lidostas norāžu sistēmai vai valūtai — kam tādam, ko cilvēki izmantos un kas tos ietekmēs diendienā. Tās ir lietas, ko es ļoti vēlētos darīt vairāk!
Cilvēki nereti ieslīgst karjeras sniegtajās ērtībās un drošībā. Kā radošā darbā saglabāt oriģinalitāti un izvairīties no banalitātes un stagnācijas?
Man šķiet, ka nedrīkst meklēt iedvesmu savā nozarē. Lai arī blogi un interneta mediji ir lieliska lieta, problēma ir tā, ka cilvēki nepārtraukti atražo tos pašus stilus un idejas, kurus tie ir noskatījuši dizaina pasaulē. Man šķiet, ka labāk ir meklēt iedvesmu ārpus grafikas dizaina pasaules, piemēram, pētot skulptūras, apmeklējot kādu glezniecības izstādi vai lasot grāmatu par psiholoģiju. Tas ļauj ienest jaunas idejas un patiešām negaidītus risinājumus tajā, ko daru, jo šie iedvesmas avoti tik ļoti atšķiras no tā, ko veidoju es pati.
Dažkārt es vienkārši mainu savu darba gaitu — ja tu esi nomodā visu nakti, cenšoties izveidot kompozīciju, bet nekas nestrādā, tad ej prom no datora, mēģini darbu paveikt citā veidā, izmantojot citu instrumentu vai vienkārši nomaini savu vidi. Iemesls, kādēļ es mīlu ceļot un sastapt jaunus cilvēkus ir tas, ka tā ir pastāvīga iedvesma un es neiestiegu vienā domāšanas veidā vai starp vieniem un tiem pašiem cilvēkiem. Radošais bloks man iestājas tad, kad četrus mēnešus neesmu atstājusi savu studiju Ņujorkā.
Vai ir kādi instrumenti vai metodes, ko tu vēlētos izmēģināt, bet vēl neesi radusi iespēju?
Virtuālās realitātes brilles «Oculus Rift», to potenciālais pielietojums dizainā, un tas, kā mēs varam palīdzēt cilvēkiem vizualizēt, kā kaut kas izskatīsies, man šķiet ļoti interesanti. Līdzīgi kā 3D printēšana turpina mainīt dizainu, tā arī «Oculus Rift» izmainīs dizaina sfēru, un es ar nepacietību vēlos redzēt, kā to integrēt savā darbā.
Kā, tavuprāt, nākotnē attīstīsies grafikas dizains?
Viss virzās uz tīklu, digitālajām un virtuālajām realitātēm, «Oculus Rift» veida tehnoloģijām. Tomēr es vēlētos, lai dizaineri izmantotu mūsu rīcībā esošos instrumentus paši savām idejām un izpausmēm. Visi citi radošo industriju profesionāļi — rakstnieki, filmu veidotāji, dziesmu autori — savā darbā ienes personīgās izjūtas, bet grafikas dizaineri to nedara. Un mums ir visi instrumenti, lai savas izjūtas ļoti ātri, viegli un lēti komunicētu masu auditorijai. Uz to es lūkojos ar lielu nepacietību!
Intervija tapusi ar Ziemeļvalstu Kultūras punkta «Norden» atbalstu Ziemeļvalstu un Baltijas valstu mobilitātes programmas «Kultūra» ietvaros.
Viedokļi